Jaunākais Ārvalstu investīciju vides indekss liecina, ka ārvalstu investoru interese par Latviju aug, tomēr pastāv vairāki šķēršļi, kas traucē valstij piesaistīt ilgtermiņa investīcijas nacionālajā kapitāla tirgū.

Lai arī vietējās biržas platformas kapacitāte un kvalitāte ir atbilstoša starptautiskajiem standartiem, tomēr trūkst piedāvājuma. Ja raugāmies vietējo investoru resursos, tad potenciālā nauda parādās gan pensiju fondos, kas ir apmēram 2-3 miljardi eiro, gan rezidentu noguldījumos bankās – aptuveni 12 miljardi, no kuriem mājsaimniecības ir ar apmēram 6 miljardu uzkrājumiem. Te rodas jautājums, kāpēc arī vietējie nav ieinteresēti piedalīties kapitāla tirgū?

Ir jāveicina lielāks biržā esošo uzņēmumu piedāvājums. Ne tikai pasaules lielākās valstis, bet arī mūsu kaimiņi šo risina ar valsts lielo uzņēmumu daļēju kotēšanu biržā. Šāds risinājums dotu arī vilkmi kopējās Latvijas ekonomikas un tautsaimniecības attīstībā. Ieguvumi ir vairāki – lielāks investīciju apjoms, labāka valsts un tās uzņēmumu reputācija, un finansējumu piesaistes risku diversifikācija.

Latvijā pašreiz ir liels uzsvars uz banku kreditēšanu, taču tas ir savienotais trauks – ja kaut kas atgadās banku sistēmā, tas var ietekmēt uzņēmumus un to attīstību. Ja ir kapitāla tirgus, kas nav cieši piesaistīts banku sistēmai, bet plašākai infrastruktūrai, tad tā nav piesaiste vienam finansējuma avotam.

Ir pieradums izmantot līdzšinējos avotus, tādēļ tā ir kultūras un uzvedības paradumu maiņa. Latvijā līdz ar dažādiem pasākumiem, kas vērsti uz ēnu ekonomikas un pelēko uzņēmumu  mazināšanu, šī kultūras maiņa pakāpeniski notiek. Sperot šādu soli, arī paši uzņēmumi parādītu, ka ir gatavi kvalitatīvam un godīgam darbam. Galvenie ieguvumi ir augstāka reputācija, jo tiek uzlabota pārvaldība, tās darbības un lēmumu caurskatāmība, kas nozīmē arī kvalitatīvāka un motivētāka darba spēka piesaistīšanu.

Tomēr svarīgi apzināt, ka nevar dzīt valsts lielos uzņēmumus kotēties vienu aiz otra biržā tikai tāpēc, ka tur var paņemt naudu. Tikai ņemšanas pēc tas nav lietderīgi. Ir jābūt skaidram mērķim, ko ar finansējumu darīt. Ir uzņēmumi, kuriem finansējums nepieciešams kādam investīciju projektam, tad biežākais risinājums ir doties lūgt valdībai paturēt daļu nopelnīto dividenžu. Šeit rodas iespēja – ja uzņēmums neprasa naudu valstij, bet tā vietā piesaista kapitālu publiskajā tirgū, tas nozīmē, ka netieši paplašinās Latvijas fiskālā telpa. Tātad netiek izmantota nauda no valsts budžeta, bet tā tiek atstāta citām valstij nepieciešamām investīcijām, un rodas fiskālās telpas ietaupījums.

Valsts pārstāvjiem būtu jābūt ieinteresētiem šo veicināt. Ja kāds uzņēmums prasa papildu līdzekļus, tad virzīt uz to, ka viens no potenciāliem finansējuma avotiem var būt daļēja akciju kotācija biržā.

Protams, parādās arī šīs idejas oponenti un pret argumentācijā cenšas izmantot bēdīgi slaveno 90. gadu situāciju vērtspapīru tirgū. Taču tas ir pavisam nepareizi, jo līdz mūsdienām vērtspapīru tirgus Latvijā ir progresējis līdz pavisam citam kvalitātes līmenim. Daļēja valsts lielo uzņēmumu akciju kotēšana biržā nav stāsts par 90. gadiem, kaut viena iemesla pēc – 90. gados uzņēmumus privatizēja un procesā notika cīņa starp dažādiem grupējumiem, kurš iegūs kontrolpaketi un varu. Šobrīd ir runa pavisam par citu mērogu – tas ir publisks starptautisks piedāvājums, kur jebkurš interesents no malas var nākt piedalīties, pieprasot visu nepieciešamo informāciju un galvenais, ka viss process ir caurspīdīgs un pārraugāms. Iesim līdzi laikam un nedzīvosim nepamatotos pagātnes piemēros!

Autors ir LDDK tautsaimniecības eksperts