Zem franču karoga, ar Latvijas sastāvdaļām

Bernārs Filipe Laranē, Cadets de Gascogne līdzīpašnieks un valdes loceklis. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Viss svaigs: internacionālā prese, kruasāni, augļu sula. Durvis atvērtas no agra rīta līdz vēlam vakaram. Šādi Cadets de Gascogne spējis konkurēt un pārspēt Rīgas smalkmaizīšu vietas

Ja nedaudz uzkavēsities kādā no franču kafejnīcu tīkla Cadets de Gascogne mājīgajām vietām, noteikti sastapsit īpašnieku Bernāru Filipi Laranē. Lai arī uzņēmums algo šoferi, sportiskais saimnieks pats ar velosipēdu visu gadu apbraukā sešas kafejnīcas Daugavas labajā krastā Rīgā, veikdams steidzamas piegādes. Interesanti vērot, kā pat intervijas laikā kafejnīcā Ģertrūdes ielā, iepretim Barona centram, francūzis ātri reaģē uz situāciju. Te aizskrien palīgā pie letes stāvošajām meitenēm apkalpot apmeklētājus. Te, neatraujoties no sarunas, zibenīgi aizver stikla durtiņas vitrīnai, kur salikti kruasāni un kūkas. Kāds vīrietis Bernāram nodod vairākus žurnāla Marie Claire eksemplārus franču valodā. Paziņa piekritis izdevumu atvest no Francijas, jo to ļoti neizdevīgi abonēt Latvijā, skaidro Bernārs.

Gadā preses iegādei Cadets de Gascogne kafejnīcām tiekot atvēlēts vairāk nekā 10 000 eiro! Financial Times, Times Magazine, New Yorker, Cosmopolitan, Vogue, Paris Match, nemaz nerunājot par vietējiem izdevumiem dažādās valodās — tik bagātīgs klāsts nav sastopams nevienā līdzīgā Rīgas iestādē.

Jaunākā internacionālā prese, tikko cepts kruasāns, svaigi spiesta sula, laba kafija, franču vīna glāze vai Latvijas balzama mēriņš… Darba laiks no plkst. 7 līdz 22, raita apkalpošana un patīkama atmo-sfēra, pat iespēja uzspēlēt klavieres — tie ir ingredienti panākumu formulai, kas Bernāram uz pusēm ar Robertu Vincentu Reinhardu Bejelēru ļāvusi Rīgā atvērt vienu kafejnīcu pēc otras un būt finansiāli veiksmīgiem.

Apavi, kūdra, konditoreja

Kompanjona Roberta Bejelēra mamma ir latviete, bet tulūzieti Bernāru Laranē uz Latviju atveda pilnīga nejaušība. 1992. gadā, izkāpis no Baltic Express vilciena ceļā no Varšavas uz Tallinu, jaunais franču puisis Rīgā pavadīja pusi dienas. Atgriezās 1994. gadā, dodoties uz Sanktpēterburgu. «Ar biznesa partneri vedām vīnu pārdošanai Krievijā, pirms Šengenas zonas izveidošanas uz katras valsts robežas bija jāgaida pat ne stundām, bet dienām ilgi. Ceļš bija slikts, un mūsu auto saplīsa. Apstājāmies Rīgā, lai to saremontētu. Tāds aukstums! Jau aprīļa sākums, bet temperatūra līdz -10, domājām, ka vīns mašīnā sasals. Palikām Rīgā, bet to tāpat neizdevās pārdot, jo mums nebija vajadzīgo papīru,» šo avantūru Bernārs tagad var pieminēt kā kuriozu virteni.

Tomēr jau drīz viņš ieradās Latvijā uz ilgāku laiku. Ievērojis, ka šajā reģionā ir grūtības nopirkt kvalitatīvus apavus, uzņēmīgais francūzis tos sāka importēt no savas dzimtenes, kur tolaik vēl darbojās apavu fabrikas. Ap 1997. gadu šīs fabrikas masveidā slēdza, Bernārs atgriezās Francijā tukšām rokām. Lai nopelnītu starta kapitālu citam biznesam, sāka tirgot ūdenssūkņus — te noderēja viņa inženiera izglītība. Ar Latvijā iegūto kontaktu starpniecību saņēma uzaicinājumu pārdot Francijā mūsu purva kūdru dārzkopības vajadzībām. «Vienu gadu nodarbojos ar to, tad mans šībrīža biznesa partneris piedāvāja kopā taisīt franču maiznīcu,» viņš atceras. «Protams, man garšo kruasāni, un katram jau bizness ir jāsaista ar to, kas patīk pašam.»

1999. gadā abi Latvijā reģistrēja uzņēmumu, kas reāli sāka strādāt 2000. gada beigās. Līdzīpašnieki ir uzauguši Gaskoņas reģionā, tāpēc franču maiznīcu romantiski nosauca karaļa Luī XIII leģendārā karapulka vārdā, kas 17. gadsimtā tika formēts Gaskoņā.

Pirmā ceptuve Piņķos Rīgas pievārtē itin nemaz neatgādināja šī brīža Cadets de Gascogne kafejnīcas, tās ražojumus no ielas varēja nopirkt pa pieticīgu lodziņu.

Piedāvājumā vēl nebija kūku, taču kruasāni un klasiskās šokolotīnes, smalkmaizītes ar ieceptu šokolādes stienīti, — gluži tādas pašas kā Francijā. Knifus latviešu meistariem ierādīja no Francijas uzaicinātais beķeris Dominiks Ekāls. «Par laimi, 2000. gadā cilvēki Latvijā jau zināja, kas ir kruasāns, nebija tik grūti tos pārdot,» apgalvo Bernārs. «Līdz mūsu ceptuves izveidošanai es gan šeit nebiju ēdis labas kvalitātes kruasānu. Mēs jau arī nebijām vienīgie, kam iešāvās galvā franču maiznīcas vai delikatešu veikala ideja — tas nav nekas oriģināls —, bet mums vienīgajiem ir izdevies būt tik sekmīgiem. Tallinā neesmu redzējis neko līdzīgu, Viļņā kādam francūzim pieder daudz mazāks bizness.»

2001. gadā sākās jauns attīstības posms. Cadets de Gascogne atvēra kafejnīcu Vecrīgā iepretim Bastejkalnam, kas veiksmīgi darbojas joprojām. Nākamā — maiznīca Ģertrūdes ielā 30, kuras apmeklētāju zāle gan ir visai neliela, bet plašā virtuve ļauj apgādāt pārējās tīkla kafejnīcas ar svaigu mīklu. Latvijai iestājoties Eiropas Savienībā, Piņķu ceptuve vairs neatbilda drošības standartiem, vajadzēja to slēgt, stāsta Bernārs. Uzņēmuma attīstību piebremzēja arī straujais īres cenu kāpums, ko apstādināja tikai ekonomiskā krīze. 2009. gadā viņiem izdevās atvērt klientu ļoti iecienīto kafejnīcu pie Barona centra, 2011. gadā — vēl vienu, Berga Bazārā, bet  2012. gadā — Krišjāņa Valdemāra ielā. Mēģinājums kafejnīcu iedzīvināt arī t/c Spice diemžēl cietis neveiksmi, toties rentabla izrādījās 2015. gadā atklātā iestāde Brīvības ielā pie Dailes teātra.

Gardāki nekā Francijā

«Apgrozījums jau ir pārsniedzis miljonu eiro un ar katru gadu pieaug par 5—7%. Sekojam Latvijas ekonomikas pieaugumam, kas arī 2017. gadā ir bijis labs!» priecājas tīkla līdzīpašnieks.

«Kāpēc mums viss ir izdevies tik gludi? Mūsu kruasāni vienkārši ir garšīgi. Tas nav stāsts tikai par Latviju. Arī Francijā dažkārt sev uzdodu jautājumu, vai cilvēki patiešām paši nogaršo to, ko viņi cep. Tas ir likums — ēdiens ir regulāri jānogaršo. Dažreiz jau pēc izskata var pateikt, vai kruasāns ir labs. Citiem, kas Latvijā ir mēģinājuši atvērt franču maiznīcas, acīmredzot bizness nav izdevies tāpēc, ka viņi vienkārši nepagaršo.»

Laba kruasāna mīklai dāsni jāpievieno sviests, Cadets de Gascogne katru mēnesi izlieto ap tonnu. To piegādā Cesvaines piens. «Starp citu, pēc pievienošanās ES sviesta kvalitāte Latvijā ir uzlabojusies, jo tagad tam vairs nedrīkst pievienot margarīnu, kas, protams, ir daudz neveselīgāks,» stāsta Bernārs. «Jā gan — mūsu uzņēmuma sākumā sviests bija pat 3—4 reizes lētāks nekā tagad, brīvajā tirgū cena strauji pieauga. Par laimi, pēc pēdējā kāpuma sviesta cenas ir stabilizējušās, patlaban pat mazliet nokritušās. Ja to pieaugums būtu turpinājies, mums arī nāktos celt cenas.»

Miltus Cadets de Gascogne iepērk no Dobeles Dzirnavnieka, raugu gan nākas importēt no Francijas. Vietējais raugs arī īsti nav atbildis viņu prasībām. Šo pašu iemeslu dēļ uzņēmums arī, piemēram, kamambēra sieru pasūta tikai Francijā.

«Mēnesī izlietojam 700—1000 kilogramu siera. Arī ļoti daudz augļu — līdz trim tonnām mēnesī,» neslēpj saimnieks. «Spiežam ne tikai apelsīnu un ananasu, bet vienīgie Rīgā — arī granātābolu sulu.»

Pašmāju dārza un meža ogu bagātība ļauj klientiem piedāvāt brīnišķīgas smalkmaizītes, kādas nemaz nevarot dabūt Bernāra dzimtenē. «Čībiņas» ar upenēm, jāņogām, mellenēm un zilenēm Francijā sanāktu tik dārgas, ka neviens konditors nevarētu atļauties tādas cept. «Latvija ir perfekta zeme kūku meistariem!» — to apstiprinājis arī franču kulinārs, kas pirms trim gadiem pieaicināts uzlabot Cadets de Gascogne kūku sortimentu. Arī tādas kvalitātes kruasānus, kādus viņi piedāvā rīdziniekiem, Francijā izķertu vienā mirklī, apgalvo Bernārs. Kruasānu dzimtenē šo gardumu ne tikai vairs negatavojot mājās, bet pat kafejnīcās 90% gadījumu ik rītu visas dienas vajadzībām cepot no saldētām sastāvdaļām, kas ražotas industriāli. Bieži vien ekonomijas nolūkā sviestam tiek pievienots margarīns.

Cadets de Gascogne beķeris rauga mīklu taisa ik dienu, katra no tīkla kafejnīcām kruasānus pēc vajadzības krāsniņā cep visas dienas garumā. «Nezinu, kur jūs Parīzē vēl ko tādu atradīsit!» atkal iesaucas Bernārs un iezīmē vēl pāris atšķirības. Francijā kruasānus parasti ēd no rīta līdz plkst. 11, bet Latvijā — līdz pat vakaram. Vispopulārākie ir kruasāni ar siera un šķiņķa pildījumu, kādi Francijā nav modē. «Arī makarūnus taisām lielākus un, protams, lētākus nekā Francijā,» piebilst saimnieks.

Pat kafejnīcu publika esot atšķirīga, daudz raibāka nekā līdzīgās vietās Francijā — no veciem cilvēkiem līdz pat tīneidžeriem. Bernāra dzimtenē dažādas paaudzes tik ļoti nemaisās savā starpā. Turklāt Cadets de Gascogne apmeklē vairāk sieviešu nekā vīriešu, arī kafejnīcu darbinieces ir galvenokārt sievietes.

Par darbinieku trūkumu uzņēmums nevarot sūdzēties. «Vienkārši ir jāmaksā pietiekami liela alga, kādu nosaka tirgus. Protams, tā ir lielāka par minimālo,» lakonisks ir Bernārs. Un patiešām  ārzemniekam par uzņēmējdarbību Latvijā nav sakāms neviens slikts vārds? «Nē, viss ir vienkārši, dokumentu kārtošana ir viegla, man nav, par ko sūdzēties,» viņš smaidot māj ar galvu.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Laba atmosfēra darbā, labi kolēģi. Tas ir ļoti svarīgi.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Trīs nedēļas pirms banku krīzes sākuma 2008. gada augustā gandrīz paņēmām ļoti neizdevīgu kredītu jaunas kafejnīcas atvēršanai. Paldies ēkas īpašniekam, kurš uzlika tik augstu īri, ka to nevarējām pacelt! Kopš tā laika man ir alerģija pret kredītiem.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Kafejnīcas īpašniekam regulāri ir jāpagaršo, kas tiek vārīts vai cepts. Neticami, bet bieži tā nenotiek.

Pagaidām nav neviena komentāra

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu