Filmas tēli atdzīvojas kā košas figūras, kuru raksturīgākās īpašības un izskats tiek izcelti ar pārspīlējumiem. Publicitātes foto
Ģēnija autobiogrāfija sirreālisma ietvarā
Traks ceļojums pagātnē — tā gribētos dēvēt čīliešu režisora Alehandro Hodorovska (88) Nebeidzamo dzeju, autobiogrāfisku stāstu par viņa dzīvi, ģimeni un, galvenais, sastapšanos ar mākslu. Taču, paradoksāli, paša Hodorovska filmogrāfijā šis ir viens no rāmākajiem un jutīgākajiem darbiem, kas ir kā turpinājums 2013. gada filmai Realitātes deja.
Režisors, kurš 20. gadsimta 70. gados «uzspridzināja» gan kino «andergraundu», gan skatītāju prātus ar sirreālo vesternu Kurmis (El Topo) un skarbu satīru par patērēšanas un reliģijas kultu Svētais kalns (The Holy Mountain), tagad «ar saviem darbiem vēlas dziedēt». Lai arī Hodorovska fantāzija vēl aizvien rada mežonīgus brīnumus daudzās mākslas jomās, viņš vairs nav šerpais bezkompromisu ekscentriķis, kādu pasaule pazina.
