Kangeris skeptisks par Rokpeļņa atzīšanos; komisijas ziņojumā vārdu nebūs

Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu izpētes komisija līdz nākamā gada maija beigām noteikti sagatavos gala ziņojumu un ieteiks publicēt arī VDK aģentu kartotēku. Tā intervijā Latvijas Radio piektdien teica pētnieku komisijas vadītājs Kārlis Kangeris. Viņš ir skeptisks par dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanos par sadarbību ar VDK un tajā saskata drīzāk politisku motivāciju.

Intervijā radio Kangeris stāstīja, ka komisijas gala ziņojumā netiks minēti nekādi vārdi, bet VDK kartotēka tajā tiks atspoguļota, jo zinātnieki pētīja tā sauktās sadarbības lietas. “Man ir zināmi vismaz apmēram 400 aģentu vārdi. Par to mums ir spriedums,” saka Kangeris.

Komisija pētīja VDK dokumentus, no kuriem apmēram 99% atrodas Nacionālajā arhīvā, mazāk par 1% – Satversmes aizsardzības birojā, respektīvi, TSDC. Kangeris uzsver, ka zinātnieki vienmēr ir izteikušies – visi VDK dokumentu būtu jādara sabiedrībai pieejami, arī kartītes. VDK dokumentu izpētes zinātniskā komisija valdībai ieteiks, ko darīt ar šiem dokumentiem, kā tos vajag izpētīt. Tāpat komisija ieteiks publiskot čekas kartotēku jeb tautā sauktos “čekas maisus”, kuros atrodas 4300 kartiņu. Kangeris uzsver, ka publiskošanu ieteiks bez komentāriem pie aģentu vārdiem, “jo oriģinālie dokumenti ir Maskavā, bet ar šiem te dokumentiem nevar pierādīt, vai viņš ir sadarbojies brīvprātīgi vai ne”. Kangeris atgādina, ka par sadarbības faktu ar VDK Latvijā lemj tiesa un tā konstatēšanai ir pieņemts īpašs likums. Vai un kad publiskot cilvēku vārdus, kuri sadarbojās ar VDK, jālemj valdībai. “Mēs neesam lēmēji,” atgādina Kangeris.

Jautāts par dzejnieka Rokpeļņa atzīšanos sadarbībā ar VDK, Kangeris teica, ka Rokpelnis jau agrāk tajā bija atzinies saviem partijas biedriem – 1992. gadā. “Šodien šo atzīšanos augsti nevērtētu. Jautājums ir tas, vai aiz šī te neslēpjas kaut kādi politiski motīvi, jo ir grupas, kas negrib publicēt [VDK dokumentus], jo būšot tādi gadījumi kā viņš, pašnāvnieki un tamlīdzīgi. Domāju, ka vairāk vai mazāk ar viņa piemēru grib parādīt to, lai dokumentus nepublicētu. Tā ir mana interpretācija,” teica Kangeris.

Viņš nedomā, ka Rokpeļņa paraugam sekos citi. Kangeris atgādināja, ka VDK dokumentu izpētes komisija strādā trīs gadus, bet šajā laikā zinātniekiem līdzīgus dzīvesstāstus izstāstījuši tikai kādi pieci vai septiņi cilvēki. Pērn bija arī zinātniskā konference, kurā komisija aicināja cilvēkus izstāstīt savu pieredzi ar VDK. Pieteicās trīs cilvēki un to izstāstīja. Viens no viņiem – bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. “Trīs gadu laikā tas varbūt kopā sanāk 10 cilvēki,” rezumē Kangeris.

Bailes par to, ka pēc šādas dokumentu publiskošanas sacelsies liels tracis, Kangeris noraida. Skaļākais gadījums bijis ar Čehoslovākiju, kur nopublicēti visi 75 000 darbinieku vārdi. Jā, tad bijis satraukums, bet “Latvijā ir tikai vārdi, mums nav viņu ziņojumi”, saka Kangeris. Ja kaut kas sacelsies, tad tas nebūs liels tracis.

Komisijas vadītājs arī atgādina, ka daudzi cilvēki padomju varas laikā braukāja uz Rietumiem un pēc tam rakstīja ziņojumus VDK. Viens no tādiem cilvēkiem ir akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš 90. gados šo ziņojumu dēļ atteicās no Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanas. Pēc Kangera domām, svarīgāk ir, vai cilvēks kādam ar šo ziņojumu rakstīšanu pēc tam ir nodarījis ļaunumu. Un to Latvijas pētniekiem nav iespējams pateikt. Tomēr Stradiņš palīdzēja padomju sistēmai saprast Rietumu zinātniskās pētniecības virzienus, norāda Kangeris. Tas pats attiecas arī uz Rokpeļņa atzīšanos, lai gan dzejnieks apgalvo, ka ļaunumu viņš nevienam nav nodarījis.

Cits jautājums, saka Kangeris, ir, vai cilvēki no šīs sadarbības bija kaut kāda labuma ieguvēji vai nebija. “Mēs esam pētījuši 50. gadu sākuma VDK dokumentus, un tur ir labi redzams, ka kultūras darbinieki sadarbojās ar VDK tieši labuma dēļ,” saka Kangeris. Viņš ir pārliecināts, ka VDK dokumentus vajadzēja publiskot jau 90. gadu sākumā, jo mums taču reiz ir jātiek galā ar pagātni.

Visu interviju var noklausīties šeit.