Ilustratīvs attēls no pixabay.com.
Jau trešo reizi Dagdā tika sarīkotas lūgšanu brokastis, kurās tradicionāli piedalās garīgās un laicīgās varas pārstāvji. Arī es biju pagodināts tajās īsi dalīties ar savām Adventa laika pārdomām. Pirmajā reizē pirms trim gadiem, kad tika rīkots šis pasākums, ziedojumi tika vākti invalīdu biedrības atbalstam, otrajā reizē vienas mazas katoļu baznīcas remontam, šogad kārta pienāca vietējai pareizticīgo draudzei, kas par savu mērķi izvirzījusi jauna dievnama būvēšanu Dagdas pilsētas centrā. Nav noslēpums, ka pareizticīgo baznīcas pieminēšana pirmajā brīdī daudziem Latvijā asociējas ar „Maskavas ietekmi” - par šo stāsta aspektu nedaudz vēlāk. Padalīšos savās pārdomās par Dagdas pasākumā runāto.
Kādā no iepriekšējiem lūgšanu brokastu pasākumiem tika izteikta frāze, ka “gan garīgā, gan laicīgā vara ir Dieva iecelta”. Jau toreiz tas šķita gana skaļi teikts, bet nu pie šīs frāzes vēlos atgriezties. Lai arī ticīgie ļaudis uzskata, ka Dievs ir visur klātesošs un nekas šai pasaulē nenotiek bez Viņa ziņas, domāju, ka nevaram paļauties tikai uz visvarenajiem spēkiem – arī pašiem ir kas jādara un jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Tā laicīgo varu demokrātiskā valstī (lai arī var teikt, ka ar Dievpalīgu) ieceļ tomēr balsstiesīgie pilsoņi – sabiedrība, tauta. Garīgo varu ieceļ attiecīgai konfesijai piederīgie (un balsstiesīgie) ļaudis – kaut vai minot zināmo tradīciju par Romas katoļu pāvesta ievēlēšanu kardinālu konklāvā un attiecīgās krāsas dūmu gaidīšanu no Siksta kapelas skursteņa, kas signalizē, vai lēmums ir pieņemts.
