Neredzamās glābējģimenes

Jolanta Semjonova ar vīru Zantes pagastā šobrīd rūpējas par trim audžubērniem, arī mazo Aiju, kura viņu ģimenē nokļuva pusotra gada vecumā. Foto — Alise Šulca, Picture Agency
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Mammīte! Piecgadīgā Aija (bērnu vārdi mainīti) izčukst, apķērusies ap kaklu audžumammai Jolantai Semjonovai, kas atnākusi pēc viņas uz bērnudārzu. Mājupceļā Jolanta ik pa brīdim norāda, kur Zantes pagastā vēl dzīvo audžuģimenes: tajā smukajā mājā ir viena, lielajā kolhozu laika mājā vēl viena, bet rozā daudzdzīvokļu ēkā, kur dzīvo arī Jolanta ar vīru un audžubērniem, — trīs.

Latvijā pašlaik 1202 bērni, par kuriem nespēj rūpēties vecāki, aug 575 audžuģimenēs. Kad viņu dzīvesvietas iezīmē Latvijas kartē, kļūst redzams — ir 26 novadi, kur neviens bērns nenokļūst bērnunamā, bet gan audžuģimenēs vai pie aizbildņiem. Tāds ir arī Kandavas novads ar Zantes pagastu. Lai gan novadā dzīvo tikai 8600 cilvēku, krīzē nonākušajiem bērniem no visas valsts šeit palīdzību sniedz 61 audžuģimene. Gandrīz tikpat daudz, cik Rīgā ar 700 tūkstošiem iedzīvotāju. Taču Latvijā ir arī 25 novadi, kuros nav nevienas audžuģimenes. To bāriņtiesas var meklēt bērniem audžuģimenes citos novados. Bet var arī nemeklēt. Piemēram, pērn Salas novadā neviens bērns nenokļuva audžuģimenē, bet 14 dzīvoja turpat novadā esošajā bērnu namā Saulstari.

Kāpēc tādas atšķirības? Aizvadītajos 12 gados, kopš Latvijā ir audžuģimenes, tikai un vienīgi pašvaldības bijušas atbildīgas par to izveidi un atbalstīšanu. Pie kā tas novedis, un kā Labklājības ministrija gatavojas mainīt šo sistēmu?

«Iedrošināja, piekritu»

Jolanta Semjonova ar vīru ir izaudzinājusi četrus bērnus, tagad viņu priecē pieci mazbērni. Par audžuģimeni viņi pirms astoņiem gadiem kļuva bijušās Kandavas novada bāriņtiesas priekšsēdētājas Lailas Henzeles pārliecināti.

«Viss sākās ar to, ka bija vajadzīga ģimene vienam puisītim. Viņu ļoti vēlu izņēma no ģimenes, 13 gadu vecumā. Henzele brauca pie manis — runāja, iedrošināja, līdz nolēmu kļūt par audžumammu,» stāsta Jolanta.

Pirms četriem gadiem, kad pirmais audžubērns jau bija sācis patstāvīgu dzīvi un Jolanta cerēja atpūsties, atkal atskanēja telefonzvans. Zantes ģimenes krīzes centrs lūdza parūpēties par divām māsiņām, trīs un 16 mēnešus vecām. Bērnu tēvs regulāri sita mammu, tāpēc bāriņtiesa atņēma viņam aprūpes tiesības. «Negribēju ņemt meitenes, jo toreiz vēl strādāju un darbs prasīja diendienā braukāt pa Kurzemi. Bet man zvanīja visu dienu, no diviem līdz pat deviņiem vakarā. Runāja un runāja. Teica, ka ir bāriņtiesas atļauja māsiņas šķirt, ja nevaru paņemt abas. Neatlaidības dēļ piekritu,» stāsta Jolanta. «Zināju, ka mana draudzene piekritīs pieņemt jaunāko māsiņu. Viņa drīz nolēma mazo adoptēt. Es pieņēmu vecāko.»

Pirms gada Jolantai atkal zvanīja no krīzes centra, jo patvērumu vajadzēja diviem četrus un trīs gadus veciem bērniem. Viņa godīgi saka — mēnesi apsvēra, vai piekrist. Paņēma, jo domāja, ka mazie dzīvos pie viņas tikai pusgadu. Tēvs zvērējis izārstēties no alkoholisma un sākt rūpēties par Dāvi un Elzu.

Nu jau abi gadu dzīvo pie Semjonoviem, jo bērnu tēvs secinājis, ka ir pārāk jauns, lai uzņemtos atbildību. Mamma dzīvo Anglijā — sola bērniem daudz, bet nedara neko.

Lielajam audžuģimeņu skaitam Kandavas novadā ir tikai viens izskaidrojums — bāriņtiesas darbinieku pārliecība, ka ikvienam bērnam vajadzīga ģimeniska vide, stāsta bāriņtiesas locekle Jolanta Vicinska. 2009. gadā, Kandavas pilsētai un četriem pagastiem apvienojoties novadā, tajā bija gandrīz 80 audžuģimeņu. Pilsētā katru no tām pazina Kandavas bāriņtiesas priekšsēdētāja Liena Reinberga, pagastos — Laila Henzele. Rezultātā pēdējo astoņu gadu laikā neviens bērns nav aizvests uz bērnunamu. Arī bāriņtiesas locekle Jolanta Vicinska pati septiņus gadus ir audžumamma nu jau deviņgadīgam zēnam.

«Ļoti sirsnīga un labestīga,» par Lienu Reinbergu, kura pašlaik atgūstas no smagas kaites, saka Dzintra Ābola. Kandavniece, kura par audžumammu kļuva, Reinbergas mudināta. «Viņa pati atrada bērniņus, kuriem pie ģimenes slikti klājās, un tad meklēja viņiem audžuvecākus.» Jau būdama audžumamma kādai meitenei, pēkšņi saņēmusi Lienas zvanu. «Glāb, Dzintra! Mums ir gadu vecs puisītis, kurš jāizņem no ģimenes, citādi viņš aizies bojā. Atveda mazu, netīru kunkulīti, ko tūlīt ieliku siltā vannā, uzģērbu citas drēbītes. Pēc trim dienām mazulim bija atrasta pastāvīga audžuģimene. Mums ir bāriņtiesa, kas ieinteresēta katram bērnam meklēt ģimeni.»

Visu izšķir saruna

Latvijā ir trīs pašvaldības, kurās ir neparasti liels audžuģimeņu skaits: Jaunpiebalgā, Kandavā un Jaunpilī. Galvenais, kā bāriņtiesas šajos novados ieinteresē kļūt par audžuvecākiem, — ar personisku attieksmi. «Pierunāt nevar. Ja pierunā, tad jāuzņemas milzīga atbildība. Bet dzīvajam vārdam un sarunām ir liela loma,» saka Laila Henzele, kura tagad strādā Tiesībsarga birojā.

Arī Jaunpils novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Aija Labsvārde saka — visu izšķir cilvēcīgas sarunas. Šo novadu pieredze liecina, ka audžuvecāka statusam ir vērts uzrunāt pedagogus, jo viņiem ir zināšanas un mīlestība pret bērniem.

Arī Dzintra Ābola pirmo reizi par aizbildni kļuva jau 1997. gadā, kad strādāja bērnudārzā par audzinātāju. Toreiz viņa savā ģimenē pieņēma meiteni, ko mamma regulāri «aizmirsa». Jaunpilī par audžuvecākiem kļuvuši arī skolas darbinieki, piemēram, ēdnīcas pavāres.

Noteikti vērts uzrunāt arī cilvēkus, kas kļuvuši par aizbildņiem. «Viņi zina, ko nozīmē pieņemt un audzināt kādu, kas nav pašu bērns, un daudzi no viņiem patiešām kļūst par audžuvecākiem,» stāsta Henzele.

Jaunpiebalgā 13 audžuģimenes saglabājušas savu statusu un turpina rūpēties par bērniem kopš 2005. gada, kad tās atsaucās toreizējās Bērnu un ģimenes lietu ministrijas aicinājumam veidot audžuģimeņu kustību Latvijā. Tās veidojās no viesģimenēm, kurās brīvdienās ciemojās bāreņu nama Riekšaviņa bērni. «Paciemojās vienreiz, otrreiz, līdz palika pie mums pavisam,» atceras Jaunpiebalgas novada sociālā darbiniece Anda Graudiņa, kurai arī pašai ir audžumeita. Pieņēma, kad viņai bija četri gadi, tagad meitenei ir 18 un joprojām dzīvo pie Graudiņiem. Šajā ģimenē nesen ienāca vēl viens audžubērns, trīsgadnieks. Jaunpiebalgas bāriņtiesā stāsta, ka Graudiņu un citu audžuģimeņu pieredze iedrošina citus. Jaunpiebalgā tikai sešiem šī novada bērniem vajadzīgi aprūpētāji, tāpēc 25 audžuģimenes uzņem 60 bērnus no citām Latvijas malām: Kuldīgas, Plaviņām, Rēzeknes, Valkas, Alūksnes un Rīgas.

Bāriņtiesu darbinieki nelaiž garām iespēju publiski aicināt kļūt par audžuģimenēm. Kandavas pusē par to runā bērnudārzu un skolu vecāku sapulcēs, arī mātes un tēva dienas pasākumos, savukārt Jaunpilī pašvaldības rīkotajos pasākumos arī domes vadība uzrunā ļaudis.

Tikmēr novados, kuros nav nevienas audžuģimenes, bet daudzus bērnus ievieto bērnunamos (Salas un Ludzas novadā, Ogrē), bāriņtiesu vienīgais solis audžuģimeņu veidošanai — vietējo mediju informēšana. Ludzas novadā pat uzskata, ka bāriņtiesai nemaz nav tiesību neko citu darīt, kā tikai informēt. «Piespiest taču nevaram kļūt par audžuģimeni,» saka tās vadītāja Iveta Gajevska.

Vajag palīdzību

Pirmajos desmit gados audžuģimeņu skaits nemitīgi kāpa. Taču pēdējā laikā vairs neaug. Turklāt daudzi pieredzējušie audžuvecāki ir sasnieguši cienījamu vecumu (tikai 25% audžuvecāku ir jaunāki par 40 gadiem) un vairs nespēj uzņemties rūpes par maziem bērniem.

Kāpēc audžuģimeņu nekļūst vairāk? Būtisks iemesls — psiholoģiska un morāla atbalsta trūkums, atklāj 2016. gada Sociālo pakalpojumu aģentūras pētījums.

Visas audžuģimenes piedzīvo problēmas bērnu audzināšanā. Jolanta Semjonova stāsta, ka visvairāk pūļu prasa Dāvja un Elzas audzināšana. Bez regulāra psihologa atbalsta audžumamma nespētu tikt galā. «Viņi bija dzīvojuši savā vaļā. Nemācēja nokārtot dabiskās vajadzības podā. Nesaprata, ka jāmazgājas katru dienu,» stāsta Jolanta. Pēc bērnu uzvedības sapratusi, ka viņi pārdzīvojuši arī seksuālu vardarbību. «Kad spēlējās, man bija smagi noskatīties, ko viņi dara.» Jolanta lūgusi psihologa iesaistīšanos, lai palīdzētu bērniem pārvarēt traumas. Zēnam tas nav palīdzējis, viņam konstatēti arī garīgās veselības traucējumi. Puika mēdz biedēt citus bērnus ar asiņainiem stāstiem un rupjībām. «Esmu jau piekususi, ka bērnudārzā mani katru dienu bar,» Jolanta skumji pasmaida. «Man ir bijis tā, ka jāiet uz atbalsta grupu audžuvecākiem, bet es izdegusi sēžu un raudu. Nav spēka! Lūdzu savējiem, lai mani paņem aiz rokām un aizved uz atbalsta grupu.»

Dzintrai Ābolai psihologa konsultācija bija vajadzīga, kad viņas audžuģimenē pirms četriem gadiem ienāca divas māsiņas, kurām tagad ir seši un septiņi gadi. Pirmos dzīves gadus viņas auga pie kādas citas audžumammas, kura no šī statusa atteicās pašas bērna veselības sarežģījumu dēļ. Bet atklāti pateikt, ka meitenēm jāmaina audžuģimene, nebijis drosmes. Tāpēc māsiņas sākumā domāja, ka Dzintra ir omīte, pie kuras padzīvos tikai mēnesi. Bija jālūdz psihologa padoms, kā meitenēm izstāstīt patiesību. «Kad beidzu runāt, vecākā apķērās ap kaklu un jautāja: vai tagad varu tevi saukt par mammu?» Dzintra atzinīgi novērtē, ka psihologa konsultācijas un atbalsta grupas audžuvecākiem ir valsts apmaksāts pakalpojums.

Taču pašvaldību savstarpējo norēķinu dēļ tas ne katrā vietā ir viegli pieejams. Tāpēc Henzele iesaka, tāpat kā Kandavas novadā, izveidot nevis vienu, bet vairākas atbalsta grupas audžuvecākiem un panākt, ka visu psihologu konsultācijas audžuģimenēm ir apmaksātas.

Atlīdzība — niecīga

«Tas ir muļķīgs aizspriedums, ka cilvēki kļūst par audžuvecākiem naudas dēļ,» saka Henzele, un teikto apstiprina bāriņtiesās. Līdz šim vienīgā valsts atlīdzība katrai audžuģimenei neatkarīgi no bērnu skaita — 113,83 eiro mēnesī. Uzturlīdzekļu apjomu katram audžubērnam gan nosaka pašvaldības. Audžuģimeņu pētījumā uz jautājumu, kāds atbalsts viņiem būtu nepieciešams, 86% aptaujāto minējuši tieši finansiālo atbalstu un sociālās garantijas.

«Audžuvecāki ir sociāli neaizsargāti. Strādājošai māmiņai paņemt slimības atvaļinājumu vienu, divas, trīs reizes — tas ir par daudz! Kā darba devējs sāk uz viņu skatīties?» saka Jolanta Vicinska, norādot, ka gandrīz visiem audžuģimeņu bērniem ir veselības problēmas: runas traucējumi, kustību un elpošanas sistēmas slimības, garīgās veselības traucējumi, alerģijas.

Kad kandavniece Dzintra pirms 12 gadi pieņēma ģimenē sešas dienas vecu mazulīti, viņa drīz bija spiesta aiziet no darba bērnudārzā. Meitenei atklājās tik daudzi veselības traucējumi, ka apvienot darbu ar rūpēm par bērnu nebija iespējams. Tagad Dzintra, 30 gadus strādājusi pedagoģijā, sešu meitu mamma, 12 mazbērnu omīte, kura bijusi audžumamma 20 bērniem, saņem pensiju — 159 eiro mēnesī.

Arī Jolanta pirms četriem gadiem, kad pieņēma ģimenē Aiju, pameta darbu. «Man nav tiesību saslimt,» saka Jolanta, kuru aizkaitinājis valdības plāns valsts apmaksātos medicīnas pakalpojumus piedāvāt tikai sociālā nodokļa maksātājiem. Viņa tāda nav, taču audzina trīs bērnus, par kuriem nerūpējas viņu vecāki.

To, ka bērna uzturlīdzekļu apjoms nav izšķirošs arguments audžuģimeņu piesaistei, apliecina fakts — pašvaldības, kurās ir visvairāk audžuģimeņu, nav tās dāsnākās. Piemēram, Kandavas novads katra audžubērna uzturam maksā 160 eiro mēnesī, un tur ir 60 audžuģimeņu. Ozolnieku novads maksā 300 eiro, bet tajā ir tikai viena audžuģimene.

Taču beidzot vairākās domēs nolemts motivēt audžuģimenes, palielinot uzturlīdzekļu apjomu. Daugavpils dome nolēmusi paaugstināt ikmēneša pabalstu audžuģimenēm no 100 līdz 300 eiro un piešķirt jaunu ikgadēju pabalstu — 600 eiro socializēšanās pasākumiem. Arī Liepāja nākamgad palielinās uzturlīdzekļus audžubērnam no 256 līdz 300 eiro mēnesī. Liepājā nolemts papildus valsts «algai» maksāt atlīdzību arī par audžuvecāku darbu: nākamgad 100 eiro mēnesī, vēl pēc gada jau 150 eiro.

Rīgā ikmēneša pabalsts audžubērna uzturam ir 277 eiro, un atlīdzība katrai Rīgā deklarētai audžuģimenei — 213 eiro mēnesī. Audžuvecāki stāsta, ka visa nauda aiziet bērnu apģērbam, uzturam, ārstēšanai.

Pirmo reizi valsts atbalsts

Cik daudz Latvijā ir audžuģimeņu, un kāds ir tām sniegtais atbalsts, līdz šim bijis atkarīgs tikai no pašvaldību darba, apstiprina Labklājības ministrijas speciāliste Baiba Stankēviča. Ministrija un inspekcija organizējusi tikai informatīvās kampaņas.

2018. gads būs pirmais, kad tas mainīsies. Valsts budžetā paredzēti 2,2 miljoni eiro tieši audžuģimenēm. Miljons domāts, lai visām audžuģimenēm palielinātu atlīdzību par viņu darbu. Turpmāk tie vairs nebūs 113 eiro, bet gan diferencēta summa — ja audžuģimenē ir viens bērns, valsts atlīdzība būs 171 eiro, par diviem bērniem — 222 eiro, trīs un vairāk — 274 eiro mēnesī. Turklāt valsts no visas summas par katru audžuvecāku veiks 20% sociālās iemaksas, lai viņiem beidzot būtu kaut nelielas sociālās garantijas.

Savukārt audžuģimeņu atblstam veidos desmit atbalsta centrus, pa diviem katrā reģionā, atvēlot katram ap 30 tūkstošiem eiro. «Pašlaik ir mazliet absurda situācija — bāriņtiesas uzrunā cilvēkus audžuvecāku pienākumu pildīšanai, bet, kad viņi kļuvuši par audžuģimeni, arī kontrolē. Tā nedrīkst būt,» Stankēviča skaidro, kāpēc ministrija rosina audžuģimeņu veidošanu uzticēt reģionālo atbalsta centru darbiniekiem. To izveidošanu deleģētu sabiedriskajām organizācijām. Centriem jāsāk strādāt otrajā pusgadā, bet nepieciešamie likumu grozījumi vēl jāpieņem Saeimā.

Tā kā audžuvecāku stāsti un pētījums liecina, ka vissarežģītākajās situācijās viņi nokļūst, kad pēkšņi jāpieņem zīdainis, bērns ar smagiem veselības traucējumiem un vardarbībā cietušais, nolemts veidot specializētas audžuģimenes. Tam atvēlēs 600 tūkstošus no minētajiem 2,2 miljoniem. Iecerētas četru veidu ģimenes: krīzes audžuvecāki (gatavi pieņemt bērnu jebkurā diennakts stundā), audžuģimenes zīdaiņiem, un ģimenes, kas gādātu par smagi slimiem vai vardarbībā cietušiem bērniem. Valsts atlīdzība šīm specializētajām audžuģimenēm būs stipri lielāka — krīzes ģimenei minimālās algas apmērā, pārējām — divtik liela. «Mēs ļoti ceram, ka atlīdzības palielināšana un specializēšana ir sākums ceļam uz profesionālām audžuģimenēm,» saka Stankēviča.

«Nezinām, kas tajā balonā!»

«Ministrijas solītais ir kā balons, bet, kas tajā iekšā, nezinām,» saka profesionālo audžuģimeņu apvienības Terēze vadītāja Ārija Martukāne. «Ja ierēdņi atbalsta plānošanā būtu vairāk konsultējušies ar audžuģimenēm, tad saprastu, cik maz viņu iecerētais mums palīdzēs.»

Martukāne uzskata, ka pat palielināta valsts atlīdzība un sociālās iemaksas ir tik maza nauda, ka būs atbalsts tikai tiem audžuvecākiem, kuri paši pelna iztiku un maksā nodokļus. Taču tādām pēc būtības profesionālām audžuģimenēm kā Semjonovi un Āboli valsts atlīdzības summa neļauj uzturēt ģimeni, bet sociālās iemaksas ir pārāk niecīgas, lai atļautu saslimt. Martukāne domā, ka ministrijai vajadzēja diferencēt audžuģimenes specializētajās, profesionālajās un tādās, kur vecāki rūpes par audžubērniem apvieno ar darbu, un tad katrai no šīm grupām piemērot atšķirīgu atlīdzību.

Arī reģionālo atbalsta centru funkcijas nav īsti skaidras. «Sliktākais, ka nekur šajos atbalsta pasākumos neredzu pieminam bērnu,» saka Martukāne. «Nevienai audžumammai nelīdz izrunāšanās atbalsta grupā, ja viņa nevar aprūpējamajam nodrošināt rehabilitāciju, terapiju. Var apgalvot, ka valstī ir bezmaksas medicīniskā aprūpe, bet dzīvē audžuvecākiem jāspēj to apmaksāt.» Martukāne iesaka — valdībā būtu jāvienojas segt medicīniskos izdevumus ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem. Labklājības ministrijā zinot par šo problēmu, bet par risinājumu neesot saprašanās ar Veselības ministriju.

Taču audžuvecāki ir gandarīti, ka tiks veidotas specializētās ģimenes. Dzintra Ābola pieteikusies kļūt par krīzes audžuģimeni. Mājās viņai ir liels skapis ar drēbēm visu vecumu bērniem, ratiņi un gulta mazulim. To stāstot, Dzintra ucina jaunāko audžubērnu. Signe dzīvo pie viņas kopš marta. «Atveda, kad viņai bija tikai četri mēneši. Novārgusi, nebija labi barota,» stāsta Dzintra. Pusgada laikā mamma tikai vienu reizi atbraukusi apciemot. Dzintra pieglauž meitenīti un saka — labprāt mazo ņemtu aizbildnībā vai adoptētu.

Lai gan Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ik gadu saņem bāriņtiesu pārskatus par to darbu, tās nekad nav analizētas. Tāpēc nav zināms, cik ilgi bērni dzīvo pie vienas audžuģimenes un cik audžuvecāku kļūst par aizbildņiem vai adoptē. Taču Martukāne saka — tā notiek bieži.

«Reiz bērnudārzā man Aijiņa jautāja: mamm, kur tu mani dabūji? Kamēr domāju, ko lai atbild, dzirdēju pati sevi jau sakām: «Man tevi Dieviņš iedeva! Teica, lai paņemu, citādi viņa mīļajai Aijiņai grūti klājas.» Un Aija man teica: «Pareizi darīji, ka paņēmi!»,» stāsta Jolanta Semjonova. Abi ar vīru nolēmuši Aiju adoptēt. «Mēs negribējām…» Jolanta iesāk teikumu, bet pēkšņi nodur galvu un apklust. Tad izslauka acīs saskrējušās asaras un paceļ skatienu, lai pabeigtu teikumu, «…viņu zaudēt. Mēs viņu esam iemīļojuši.»

 Raksts tapis ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu