Lapsu trakums • IR.lv

Lapsu trakums

Foksiņš. Foto no privātā albuma
Pauls Bankovskis, rakstnieks

Mūsu pirmā reakcija uz lapsēna parādīšanos aiz lauku mājas verandas durvīm laikam bija tipiski latviska. «Vai tikai viņa nav traka?» mēs raizējāmies, jo kāpēc gan citādi savvaļas dzīvnieks pamestu savas meža mājas un medību laukus un tik droši tuvotos cilvēku miteklim. Tas nekas, ka reiz, braucot uz laukiem, Anitras Toomas radioraidījumā Zaļais vilnis biju dzirdējis Slīteres rezervāta zoologa Viļņa Skujas uzjautrināšanos par šo izplatīto aizspriedumu ja lapsa nāk pie cilvēkiem, tātad traka , jo meža zvērs, lai arī piemīlīgs pēc izskata, uz lieveņa šķita pagalam aizdomīgs. Un vēl aizdomīgāks tas kļuva, kad kādudien pa vaļā atstātajām verandas durvīm itin droši ienāca mūsu virtuvē un lietpratīgi sāka snaikstīties gar ledusskapi.

Lapsēns atgādināja kucēnu un ne jau tikai ar savu ziņkārību arī viņa (vai viņas) brīžiem pārsteidzoši neveiklās kustības un pret pārējiem ķermeņa izmēriem it kā neproporcionāli brangās ķepas bija gluži kā suņa bērnam. Viņu vērojot, atcerējos reiz lasīto par 1959. gadā aizsākto padomju zoologa Dmitrija Beļajeva eksperimentu Novosibirskas Citoloģijas un ģenētikas institūtā. Beļajevs bija nolēmis ar zvēraudzētavā audzētām rudajām lapsām (Vulpes vulpes) pārliecināties par Čārlza Darvina darbā Sugu izcelšanās aprakstītās selektīvās pavairošanas spējām dzīvu būtņu sugā izraisīt būtiskas pārmaiņas. No kažokzvēru liktenim nolemtajām lapsām viņš atlasīja un savā starpā krustoja dzīvniekus, kas sākotnēji šķita draudzīgāk noskaņoti pret cilvēkiem. Pētniekam par pārsteigumu kādā trešajā paaudzē bija novērojamas pārmaiņas ne tikai lapsu uzvedībā, bet arī ārienē, jo dažas bija sākušas luncināt asti, bet citām aste bija sākusi ritināties uz augšu gluži kā suņiem. Tas ļāva secināt, ka gēni, kuru kombinācija ir atbildīga par dzīvnieka uzvedību, iespaido arī ārieni, respektīvi, tu izskaties tā, kā uzvedies, un nevis otrādi. Beļajeva eksperiments turpinās daudzus gadus pēc viņa nāves un vēl šobaltdien, un dažs viņa domesticēto lapsu pēctecis kā Piemaskavas jaunbagātnieku villās dzīvojošs mājas mīlulis reiz nokļuvis arī žurnāla National Geographic lappusēs. Par lapsu gatavību pieradināties var pārliecināties arī, iespējams, internetā populārākajai lapsai Džuniperai veltītajā blogā un «viņas» Instagram kontā Juniperfoxx.com.

Mūsu attiecībām ar lapsēnu gan šī zināšana daudz nelīdzēja. Viņš turpināja nākt katru dienu aptuveni vienā un tajā pašā laikā neilgi pirms saulrieta. Reizēm sēdēja uz terases un lūkojās pa verandas logu, citkārt uzlēca uz āra galda un pārbaudīja, vai neesam tur aizmirsuši ko apēdamu. Ja neko garšīgu neatrada, nočiepa un aizvilka žāvēties izlikto grīdlupatu. Vai, zaglīgi spicēdams ausis, žiglā gaitā uz pļavu aiznesa turpat pie durvīm atstātu iešļūceni.

Mums ir divi kaķi Boriss un Grieta , taču pirmajā satikšanās reizē ar lapsu viņi bija atstāti Rīgā. Nākamajā reizē bija paredzēts laukos pavadīt ilgāku laiku un kaķus ņemt līdzi. Tas mūs satrauca gandrīz tikpat ļoti kā iespējamais lapsas trakums, jo gan radi, gan draugi zināja stāstīt, ka lapsas bezmaz vai to vien dara kā medī kaķus. Drošības pēc pirms kaķu vešanas ciemos pie lapsas pameklēju internetā un atradu visai izvērstu un dažādos zinātniskos pētījumos balstītu publikāciju par šo tēmu. Raksts gan bija veltīts Londonā mītošo lapsu un kaķu attiecībām, taču nospriedu, ka gan jau angļu lapsas no mūsējām īpaši neatšķiras. Kā liecinot britu veterinārārstu pieredze, lapsas kaķiem mēdzot uzbrukt ārkārtīgi reti un pārsvarā vienīgi tad, ja kaķis ir vecs, slims un nespējīgs aizstāvēties. Toties ne reizi vien esot novērota lapsu un kaķu brāļošanās, izveidojot pat kaut ko līdzīgu medību kooperatīviem vai bandām.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu