Kādreizējais Latvijas Televīzijas ziņu dienesta žurnālists un portāla Politika.lv galvenais redaktors Dmitrijs Petrenko režijas laukā «ielēca» salīdzinoši vēlu: 31 gada vecumā absolvēja režijas mākslas maģistrantūru. Pirmās izrādes iestudēja Dirty Deal Teatro jau studiju laikā. Piedalījās arī kolēģu Vladislava Nastavševa un Jurija Djakonova izrādēs kā aktieris. Dailes teātrī Dmitrijs debitēja pirms četriem gadiem ar izrādi Biedre Zariņa — runāja par iespēju saprasties dažādu paaudžu cilvēkiem, savedot kopā mūsdienu jauniešus ar padomju laiku ideālos iestigušo vecmāmiņu. Dmitrija radošais darbs divkārt nominēts Spēlmaņu nakts balvai, šogad kā labākā bērnu izrāde minēta viņa režisētā Kaštanka Leļļu teātrī.
Dailes teātrī tikko pirmizrādi piedzīvojušo Ellas Hiksones lugu Zēni viņš vēlējies iestudēt, lai runātu ne tik daudz par draugiem, kuriem jāpamet studiju laika dzīvoklis un jāsāk lielā dzīve, bet savu paaudzi — trīsdesmitgadniekiem. Intervijā Dmitrijs stāsta, kāpēc tā netaisnīgi tiek uzskatīta par zaudēto paaudzi, un atzīstas, ko būtisku ieguva, no žurnālista kļūstot par režisoru. Šis gads viņam solās būt izaicinājumiem pilns: paralēli režisora darbam Dmitrijs pasniedz televīzijas žurnālistiku Latvijas Universitātē, kā arī uzņēmies audzināt Liepājas teātra jauno kursu.
Izrāde Zēni ir par jauniem cilvēkiem, kuri pabeiguši augstskolu un cenšas dzīvē atrast sev vietu. Vai šo jautājumu — atrast savu īsto vietu — skatījies jaunās paaudzes kontekstā, vai izrāde drīzāk ir metafora jebkura cilvēka īstās vietas meklējumiem?
Jaunība pati par sevi ir metafora. Jaunība, no kuras negribas šķirties. Man liekas, problēmas, ar kurām jaunieši saskaras un kurām bieži tiek paskriets garām tajā vecumā, seko visu mūžu.
Traumu veidā?
Gan traumu, gan noliegumu. Nevēlēšanās redzēt un pieņemt realitāti noved pie infantilisma. Tas varbūt bieži neparādās ikdienas jautājumos, bet domāšanas veidā. Es teiktu, ka izrādē runāju par savu paaudzi, nevis šodienas jauniešiem. Man vairs nav divdesmit, un arī izrādē, kā tās gaitā uzzinām, ne visiem ir divdesmit gadu. Man tagad ir 36. Kādi mēs bijām, kad mums bija mazliet pāri divdesmit, — tas man bija svarīgi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.