Aicinu cilvēkus kļūt vairāk domājošiem

Pilna intervija ar Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas oligarhu lietā vadītāju Ingunu Sudrabu

Pēc “oligarhu sarunu” publicēšanas žurnālā Ir partijas Vienotība valde 5. jūlijā aicināja valdības koalīcijas partnerus izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju par šīm sarunām. Vienotības priekšsēdētājs Andris Piebalgs aicināja šādas komisijas vadību uzticēt deputātam Andrejam Judinam, kura godaprātu “man liekas, neviens parlamentā neapšauba”, un kuram ir nepieciešamās spējas, lai komisija sasniegtu “ātru un teicamu rezultātu”. Komisijas uzdevumi būtu pārliecināties par izskanējušo faktu autentiskumu, noskaidrot, kāpēc šajā lietā ilgi netika pieņemti lēmumi, un pateikt, kādi politiskie pasākumi vēl ir nepieciešami, lai šāda situācija nekad nevarētu atkārtoties, Piebalgs norādīja.

Vienotības partneri koalīcijā Zaļo un Zemnieku savienība un Nacionālā apvienība konceptuāli atbalstīja priekšlikumu, un 21. jūlijā Saeima izveidoja komisiju “par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911”. Par komisijas veidošanu parakstījās 35 deputāti no Vienotības, NA un arī Latvijas reģionu apvienības. (Parlamentārās komisijas izveidošanai nepieciešami vismaz 34 deputātu paraksti.) Komisijas darbības laiks sākotnēji būs seši mēneši.

Saeimas mājaslapā norādīts, ka komisija izveidota, lai izvērtētu krimināllietā esošo informāciju par iespējamu valsts nozagšanu un faktorus, kas noveduši pie šīs krimināllietas izbeigšanas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā. Komisija būtu jāpārbauda publiskajā telpā izskanējušās informācijas atbilstība krimināllietas materiāliem un jāizvērtē saistībā ar krimināllietu izskanējusī informācija par iespējamu valsts nacionālās drošības apdraudējumu un atsevišķu personu iespējamu darbību citu valstu interešu labā. Vēl komisijai jāvērtē informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un iespējamo prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli caur masu informācijas līdzekļiem.

Darbam izmeklēšanas komisijā frakcijas deleģēja deputātus Ritvaru Jansonu (VL-TB/LNNK), Andreju Judinu (Vienotība), Aināru Mežuli (ZZS), Igoru Pimenovu (Saskaņa), Mārtiņu Šicu (LRA) un Ingunu Sudrabu (No sirds Latvijai). Vienotības un NA deputāti iebilda pret Sudrabas apstiprināšanu, jo viņa pati ir pieminēta “oligarhu sarunās” kā Maskavai vēlama Latvijas valdības vadītāja. Tomēr Saeimas vairākums 27. jūlijā noraidīja priekšlikumu balsot par katru komisijas locekli atsevišķi, bet komisija ievēlēja Sudrabu par savu priekšsēdētāju. Viņas kandidatūru izvirzīja deputāts Pimenovs. Par viņu balsoja arī deputāti Šics, Mežulis un viņa pati.

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL – TB/LNNK) paziņoja, ka Sudrabas ievēlēšana par komisijas priekšsēdētāju viņai bijis “nepatīkams pārsteigums”: “Ja mēs runājam par morāli ētiskajiem kritērijiem, vai te mēs nenonākam pie situācijas “āzis par dārznieku”.” Vienotības priekšsēdētājs Piebalgs sacīja, ka “ir nožēlojami, ka komisijas vadība tiek uzticēta cilvēkam, kurš pats ir minēts sarunās kā Krievijai tīkams premjera amata kandidāts”, bet partijas Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa uzskata, ka Sudrabas ievēlēšana ir “ārprātīgs cinisms”. Vienotību pametušais Saeimas deputātu piecinieks vērsies Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā ar lūgumu izvērtēt, vai Sudrabas atrašanās šīs komisijas vadītājas amatā ir likumīga.

28. jūlijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis aicināja Saeimu izvērtēt, vai parlamentārās izmeklēšanas komisija Sudrabas vadībā spēs izpildīt Saeimas dotos uzdevumus, stiprinās sabiedrības uzticēšanos valsts varai un tiesiskumam.

Ar Ingunu Sudrabu sarunājos Saeimā 28. jūlijā, dienu pēc viņas ievēlēšanas jaunajā amatā.

Kāpēc vēlaties strādāt tieši šajā komisijā?

Kad frakcijā runājām par to, kas ir šīs komisijas darba uzdevumi, kas būtu jānoskaidro, un, ņemot vērā arī to nostāju, ka varbūt es neesmu pati piemērotākā persona, man tieši frakcijas kolēģi teica – nē, ir otrādi. Ka vidē, kurā tiek radīta šantāžas gaisotne un iespēja tādā veidā apmelot un pierādīt nepatiesību, ir tieši otrādi – jāpierāda tas, ka šeit nav nekādas saistības. Un, ņemot vērā arī manu līdzšinējo profesionālo darbību kā valsts kontrolierei, tas nozīmē – zināšanas, spējas vadīt procesus, kur savā veidā arī revīzijas process ir process patiesības noskaidrošanai, un salīdzināt noteikto, izveidoto normatīvo vidi ar to, kādā veidā darbības ir notikušas, -es arī būtu tā deputāte, kuru frakcija virza darbam komisijā.

Vai tātad galvenais iemesls bija, kā minējāt, šantāža un iebildumi?

Nē, es jums arī atbildēju, ka svarīgi ir noskaidrot patiesību. Mēs iestājamies tieši par to, ka ir šie trīs jautājumi, kas komisijā izvirzīti kā darba uzdevumi – valsts drošības jautājums, amatpersonu atbildība un izmeklēšanas kvalitāte. Ir svarīgi visos šajos jautājumos atrast atbildes. Atrast atbildes, kāda ir amatpersonu atbildība, kā tā pastāv, un, ja amatpersonas ir vainīgas, viņām jātiek sauktām pie atbildības.

Ir svarīgi noskaidrot, kā tiesībsargājošās institūcijas strādājušas un kāds ir šis izmeklēšanas kvalitātes jautājums. Un tikpat svarīgs ir arī jautājums par valsts drošību visā šajā kontekstā, es gribētu teikt – pat pašā pirmajā vietā. Gan no iespējamās valsts izmantošanas kaut kādās savtīgās, savās interesēs, gan arī valsts drošības jautājums atkal no tā konteksta, kas notiek ar izmeklēšanas materiāliem – ja reiz viņus var nodot, pārdot vai iedot, piemēram, mediju telpai, citā reizē varbūt viņus var nodot kādas mums nedraudzīgas valsts specdienestiem.

Vai uzskatāt, ka sarunu noplūšana ir lielāks apdraudējums nekā šo sarunu saturs?

Nē, nu, pagaidiet, jūs paņemiet pēdējo teikumu, kuru es pateicu – es tieši speciāli jums gribu uzsvērt, ka valsts drošības jautājums tajā kontekstā – kā iespējamā amatpersonu manipulācija ar valsti, valsts izmantošana savās savtīgās interesēs – ir būtisks valsts drošības jautājums. Un tam es pievienoju vēl klāt arī kontekstā ar valsts drošības jautājumu arī par izmeklēšanas materiāliem. Bet tas, vai viens vai otrs svarīgāks – protams, ka jautājums par valsts nozagšanu ir absolūti svarīgs, bet es gribu teikt, ka visi šie jautājumi – gan viens, gan otrs, gan trešais – ir svarīgi, ka viņi izmeklēšanas komisijas darbā tiek skatīti. Un to arī paredz izmeklēšanas komisijai dotais uzdevums.

Kādu mērķi šai komisijai vajadzētu sasniegt, proti, kas, jūsuprāt, būtu labs komisijas darba rezultāts?

Šīs komisijas darba rezultāts ir tad, ja ir atbildēts uz visiem komisijai uzdotajiem darba uzdevumiem.

Kā organizēsiet šo darbu? Vai, piemēram, plānojat aicināt Rīdzenes sarunās iesaistītās personas?

Nu, es gribu par visu šo darba organizāciju un darba plānu vienoties, protams, ar visiem komisijas locekļiem. Tā kā notikumi ir strauji attīstījušies un tikai vakardien komisija ir apstiprināta un mēs tagad tikai uzsāksim darbu, es izmantošu nākošo nedēļu, lai pati pārdomātu, izveidotu soļos komisijas darba plānu, projektu. Esmu aicinājusi jau šodien, aizsūtot informāciju, visiem komisijas locekļiem arī iedot savus priekšlikumus un redzējumu par to, kā organizēt komisijas darbu un kāds varētu būt komisijas darba plāns. Un tad mēs to kopīgi apspriedīsim, un, ja visi būs man atbildējuši un piekrituši, ka viņiem 7. augusts der kā komisijas sēdes laiks, tad tieši šajā komisijas sēdē mēs par to diskutēsim. Tagad es jums detaļās runāt… Es gribētu, ka mēs to esam kopā ar visiem komisijas locekļiem aprunājuši un kopā apstiprinājuši.

Bet jūs esat izlasījusi mūsu žurnālā publicētās sarunas, vai ne?

Ja jūs gribat teikt, vai es esmu viņas pilnībā lasījusi – nē, es viņas neesmu tādā pilnībā lasījusi un pateikšu, kāpēc. Jo man tiešām visa šī te iepriekšējā nedēļa un laiks bija ļoti saspringts – es strādāju pie nodokļu likumdošanas paketes, es pieeju savam darbam šeit, parlamentā, atbildīgi, iepazīstos ar visiem materiāliem, priekšlikumus gatavoju. Pat tad, kad šeit notiek šīs ažiotāžas, godīgi teikšu, man nav laika pieslēgties arī mediju telpai, jo man ļoti ilgu laiku aizņem tieši darbs pašā parlamentā un parlamenta darba būtība. Es vairāk esmu dzirdējusi no atreferējumiem, citātiem un tā tālāk, kas ir parādījušies šajā sakarībā.

Tātad izmeklēsiet sarunas, kaut gan neesat tās lasījusi?

Pagaidiet! Tad, kad sāksies izmeklēšanas komisijas darbs, mēs arī sadalīsim šos darba pienākumus starp tiem, kas… Es uzskatu, ka pienākumus būtu racionāli sadalīt starp komisijas locekļiem, kādu daļu darba katrs izdara, lai visi nedarītu vienlaicīgi visu. Un viss, kas būs nepieciešams, lai es arī varētu gūt pārliecību par to, kādā veidā, piemēram, publiskotais materiāls atbilst faktiskajam materiālam, cik tālu viss faktiskais materiāls ir izmantots izmeklēšanas darbā, ņemts vērā izmeklēšanas darbā – protams, tie visi ir būtiski jautājumi, uz kuriem jārod atbildes.

Jūsu frakcijā ir pieredzējuši juristi. Kāpēc, piemēram, Ringolds Balodis nevēlējās piedalīties šajā komisijā, kad jūs esat tik ļoti aizņemta ar nodokļu jautājumiem?

Jā, nu, redziet, pirmām kārtām, lai jūs atkal nepārfrāzētu manas atbildes, es teikšu…

Nepārfrāzēšu.

Nē, jūs pārfrāzējat manas atbildes. Jūs jautājāt, vai esmu lasījusi sarunas. Es jums teicu, ka es visu nedēļu strādāju ar nodokļu jautājumiem un, kā jūs zināt, šodien plenārsēdē notiek galīgais balsojums par šo nodokļu paketi. Tā ka ar nodokļu jautājumiem es nestrādāšu vairāk ne rīt, ne parīt, ne arī nākošajā nedēļā un pilnībā pievērsīšos tam, lai sagatavotu šo pirmo izmeklēšanas komisijas sēdi.

Kas attiecas uz konkrēto motivāciju, kāpēc citi frakcijas biedri nepiedalās, būtu droši vien pamatotāk viņiem pašiem jautāt. Viņi paši arī uzskatīja, ka ir pamatoti, ka es šajā komisijā piedalos, un jau pašā sākumā pateica, ka viņi nevēlas šajā komisijā darboties.

Kāpēc, piemēram, bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris nevēlas?

Atkal! Es nekad nerunāju par citiem cilvēkiem.

Bet gan jau frakcijā to apspriedāt.

Jā, bet ir svarīgi – jūs paši pajautāsiet viņiem motivāciju, kāpēc viņi, piemēram, neizvirzīja savas kandidatūras. Vēlreiz saku – viņi uzskatīja pamatotāk… Tas bija kopējs lēmums, šeit nav kaut kāda uzprasīšanās vai arī mana personīgā griba, ka es pati izvirzītu savu kandidatūru šajā komisijā strādāt.

Vai no atreferējumiem un citātiem jums ir iespaids, ka šajās sarunās varētu būt valsts nozagšanas pazīmes?

Es tādas pazīmes redzu, un – vēlreiz – es uzskatu, ka ir patiešām svarīga arī šī izmeklēšana – es ceru, ka tā ir sākusies, – prokuratūrā, lai noskaidrotu, tātad, autentiskumu visam materiālam, kurš ir publiskots – nu, vai tas atbilst patiesībai. Jo viens ir lasīt publisku materiālu – man, piemēram, absolūti nav bijusi pat kādreiz iespēja, kā es jau jums teicu, pirmo reizi vispār uzzināju par to, ka tādas sarunas pastāv. Kāda rīcībā acīmredzot ir paši šie sarunu ieraksti – var salīdzināt sarunu ierakstus un tos, kas ir operatīvā ceļā iegūti, ar publiskoto informāciju. No tā, kas izskan publiskā telpā, protams, viennozīmīgi. Arī mēs tāpēc frakcijā iestājāmies par to, ka, ja reiz šī komisija darbojas, tad šis jautājums par valsts nozagšanu vai iespējamo valsts nozagšanu ir ļoti būtisks jautājums, kas ir jānoskaidro un jāredz, nu, tātad, ja tādi fakti pastāv un tie fakti ir pierādāmi, tad vēlreiz ir jautājums, kāpēc darbs nav izdarīts tādā veidā, ka amatpersonas ir sauktas pie atbildības.

Par kriminālatbildību lems tiesībsargāšanas iestādes. Bet vai, jūsuprāt, tiem cilvēkiem, kuri iesaistīti sarunās un joprojām atrodas valsts amatos, būtu jāuzņemas politiskā atbildība? Piemēram – vai ministram Dūklavam būtu jāatkāpjas?

Tajā situācijā, ja cilvēks ir vainīgs – viennozīmīgi viņam ir jāuzņemas arī politiskā atbildība. Bet tagad kādu vainot – nu, man nav tam nekāda pamata. Es varu teikt, ka pastāv varbūt kaut kādas aizdomas, bet man nav nekāda pamata šobrīd kādu vainot kaut kādās izdarītās darbībās, kuras šobrīd nav pierādītas.

Bet jūsu vadītā komisija nevienu jau arī nevarēs apvainot kaut kādās darbībās. Jūs varat izmeklēt, bet nevarat apsūdzēt.

Nē, pagaidiet, šai komisijai – protams, komisija nav izmeklēšanas iestāde. Bet es arī noteikti rosināšu uzreiz, pirmajā sēdē, ka mēs pieaicinām komisijas sastāvā arī prokuratūras pārstāvi, prokuroru, lai, tā kā nosaka likums par izmeklēšanas komisijām, ja gadījumā komisijas darbības laikā tiek konstatēti fakti, kas liecina par iespējamu noziedzīgu rīcību vai pretlikumīgu rīcību – ka uzreiz tālāk šie fakti var nokļūt prokuratūras rīcībā, un jau izmeklējošās iestādes dara to darbu, ko likums tām nosaka darīt.

Galvenie sarunu varoņi ir Aivars Lembergs un Ainārs Šlesers. Kādas jums ir attiecības ar viņiem?

Absolūti nekādas, un ja pieņemu, ka jūs man jautāsiet par pusdienām ar Aināru Šleseru, man ir pašai jāsaka tā, ka kārtējo reizi, ejot vienkārši satikties ar cilvēkiem un ne ar Aināru Šleseru, bet toreiz tas, kas tur ir nofilmēts, ka es pusdienoju ar Aināru Šleseru, – Vienoti Latvijai, man liekas, tā partija saucās, partijas kāds pārstāvis (Mareks Zeltiņš – red.) mani aicināja aprunāties par viņu tālākiem politiskiem plāniem, varbūt par manu redzējumu attiecībā uz to, kāda ir viņu politika, ko viņi īsteno, un kādi ir viņu plāni tur saistībā varbūt ar nākošajām Saeimas vēlēšanām, – man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas mani sagaida, kad es aiziešu uz šīm sarunām. (Trīs stundas ilgajās pusdienās restorānā Kaļķu vārti 2013. gada rudenī piedalījās ne tikai Ainārs Šlesers, bet arī Valdis Birkavs, Atis Sausnītis un Druvis Skulte – red.) Kāds veiksmīgi to visu saorganizēja. Es to uzskatu par provokāciju. Protams, es biju naiva, iedomājoties, ka var aiziet runāties vienkārši ar cilvēkiem, noskaidrot viedokļus. Un tā bija pirmā un pēdējā reize tagad visu aizvadīto gadu laikā, kad es vispār esmu apsēdusies pie viena galda ar Aināru Šleseru.

Vai runājat par pusdienām, kuras nofilmēja Nekā personīga? Kurā gadā tas bija?

Ja man ir jāatceras… Es katrā gadījumā zinu, ka vēl noteikti man nebija partija No sirds Latvijai nodibināta varbūt…

Nupat bijāt Laimas Vaikules pasākumā Jūrmalā, kura viens no organizētājiem un finansētājiem bija Ainārs Šlesers. Vai viņu tur satikāt?

Vēlreiz – es ar viņu absolūti neesmu satikusies, un es neesmu interesējusies, kurš šo pasākumu organizē un kurš šo pasākumu finansē. Nu, jūs man tagad to izstāstījāt. Es neesmu lietas kursā.

Un jums tiešām neinteresē, kurš organizē pasākumus, uz kuriem ejat?

Mani interesē izpildītāji šajā pasākumā. Un, ja man bija iespēja noklausīties Kristīni Opolais, tā, manuprāt, ir ļoti reta izdevība, kad to Latvijā var izdarīt. Es gāju klausīties Kristīni Opolais.

Televīzijā varējām redzēt, ka jūs ieradāties tajā pasākumā kopā ar uzņēmēju Jūliju Krūmiņu. Viņš, starp citu, sarunās Rīdzenē arī pieminēts – ka esot būvējis māju Guntim Ulmanim. Vai arī tas nerada jums interešu konfliktu?

Nē, man nerada nekādu interešu konfliktu. Ja cilvēks man pienāk klāt, ejot uz koncertu, nu, kādā veidā man viņu atgrūst nost tagad un teikt – nē, tagad ej tālāk projām, re, kur tūlīt būs kameras, kāds mūs tūlīt nofilmēs, uztaisīs no tā visa kārtējo sižetu par mūsu savstarpējām attiecībām? Nu, kā man rīkoties tajā situācijā? Nu, cilvēks ar mani sveicinās, nāk ar mani kopā.

Jūlijs Krūmiņš nav gluži garāmgājējs no ielas – viņš ir iesaistīts kriminālprocesā par partiju nelikumīgu finansēšanu, kurā notika kratīšanas jūsu partijas birojā.

Saprotiet, ja cilvēki nāk man uz ielas klāt, es viņus neatgrūžu ar varu kaut kādā mērā projām vai neeju pāri ielai. Un šajā kontekstā, ejot reizē kopā uz koncertu – es nesaskatu, ka esmu kaut kādā mērā… nezinu, manuprāt, [esmu] vienkārši rīkojusies cilvēcīgi, normāli. Es ar cilvēkiem parasti arī uz ielas sasveicinos, ja viņi mani sveicina. Ja viņi ar mani vēlas aprunāties, es apstājos un aprunājos.

Bet ar Šleseru jums ir bijušas nopietnākas attiecības nekā tikai pie pusdienu galda. Jūs no viņa prasījāt 100 tūkstošu latu morālo kompensāciju par goda un cieņas aizskaršanu, un 2011. gadā tiesa piesprieda viņam samaksāt jums 5 tūkstošus. Vai tas nerada ētisku problēmu, ja jums jāizmeklē persona, ar kuru esat tiesājusies?

Absolūti nē! Jo, ja būtu savādāk, ja es kaut kādā mērā būtu ar viņu saistīta kaut kādās attiecībās, kas būtu, nezinu, visa šī te sarunu kontekstā, kas ir tēmā «Rīdzenes sarunas». Tas, ka es savā laikā – un tie ir notikumi, kas notika divtūkstoš, manuprāt, kādā septītajā gadā…

Jā, un tiesas gala lēmums bija 2011.gadā.

Nu, bija vairāku gadu garumā. Kad Ainārs Šlesers iznāca ar publiskiem paziņojumiem, kas aizskāra manu cieņu un godu, viņš operēja ar faktiem, kas neatbilst patiesībai, un es uzskatīju par savu pienākumu aizstāvēt savu cieņu un godu, un to es arī darīju, griežoties tiesā. Tiesas lēmums – galīgais, jūs pareizi sakāt – bija tāds, ka viņam bija jāatvainojas un jāsamaksā arī šī morālā kompensācija. Tas viss ir noticis, izdarīts – kāds tam tagad ir sakars? Manuprāt, tas liecina par pretējo, tas liecina, ka es principiāli iestājos pret to, ja cilvēki ceļ nepatiesus apvainojumus.

Bet Šlesers tagad varētu teikt, ka vēršaties pret viņu tāpēc, ka…

Ka viņš kādreiz ir vērsies tiesā?

Jā. Jo runa ir ne tikai par juridiskām lietām, ir arī reāli un šķietami interešu konflikti, kuriem arī nevajadzētu būt.

Saprotiet, ir otrādi. Vēlreiz es jums saku – šeit ir bijusi tiesa, kurā es esmu uzvarējusi. Jūs varētu varbūt vilkt kaut kādas paralēles un mēģināt atrast kaut kādus zemūdens akmeņus tajā, ka tiesa ir noraidījusi manu prasību un tāpēc es varētu saglabāt kaut kādas atriebības alkas pret Šleseru. Tiesa apmierināja manu prasību, un Šleseram bija man jāatvainojas. Viss! Tā lieta ir pabeigusies, un pabeigusies tā, kā, es uzskatīju, tam taisnīgi bija jānotiek.

Citāts par jums sarunās Rīdzenē ir Viestura Koziola 2010. gadā teiktais Šleseram: «Tas Maskavā ir nolemts, ka mums vajag Sudrabu par premjeri.» Vai, jūsuprāt, arī tas nerada šaubas par jūsu neitralitāti šajā situācijā?

Es jums drīzāk jautātu, vai jums pašam nerodas jautājums, kurš īsti bija premjers tajā laikā, kad notika šīs sarunas, un ar ko tad īsti tas premjers tajā laikā ir saskaņots? Jo man par šīm sarunām pirmā dzirdēšana ir tagad, šajā te laikā.

Kurš, jūsuprāt, bija Maskavā saskaņots premjerministrs tajā laikā?

Nu, skatieties, jūs labāk zināt, no kura brīža šīs sarunas ir sākušās – 2009. gadā? Nu, tātad varbūt Dombrovska kungs vai Straujumas kundze ir kāds īpaši pareizi saskaņotais premjers? Es par šīm sarunām uzzinu šodien.

Sarunu dalībnieki apspriež, kā viņi čakarēs Dombrovski un neļaus viņam strādāt. Toties par jums Maskavā esot nolemts kā par kandidāti.

Par to, ko šie kungi dara, es uzzinu tagad, tikai šodien, par kaut kādām viņu rīcībām. Mani nekad dzīvē neviens ne par ko tādu nav ne informējis, ne, vēl jo vairāk, skaņojis ar mani savas rīcības, ko viņi dara. Vai tā ir viņu pļāpāšana, vai tā ir viņu kaut kāda darbošanās – tas jums jāprasa šiem kungiem. Bet es par viņu rīcību uzzinu tikai tagad.

Bet tajā brīdī, kad nezinājāt, ka viņi tā runāja, 2010. gadā pati arī pieļāvāt iespēju kļūt par premjerministri.

Es nekad neesmu pieļāvusi 2010. gadā tādu iespēju! Ja žurnālisti paši vai kaut kādas citas amatpersonas presē šādus apgalvojumus izsaka, tas nenozīmē, ka es to esmu teikusi. Varbūt kādreiz es varētu pieļaut tādu iespēju, bet es zinu skaidri savu pozīciju – 2010. gadā, kad es biju valsts kontroliere, es absolūti visiem atbildēju, ka es pildīšu savus pienākumus uz visu pilnu termiņu, kā es esmu apstiprināta kā valsts kontroliere. To es zinu skaidri.

Iespēju, ka varētu uzņemties premjerministres amatu, jūs pieļāvāt TV5 raidījumā 7 ziņas 2010. gada janvārī.

Es vēlreiz saku – es varu pieļaut iespēju, ka kādreiz kaut kas tāds var notikt, bet es zinu skaidri savu pozīciju – strādājot kā valsts kontrolierei, man bija stingra pozīcija, ka es pildīšu savus pienākumus uz visu pilnvaru laiku.

2012. gadā jūs radio Baltkom teicāt: «Es redzu daudz ko kopīgu ar Lembergu.» Kas jums abiem kopīgs?

Atkal – nevajag izraut no viena gara teikuma dažus vārdus! Tas, ko es redzēju kopīgu ar Lembergu, bija tajā pieejā, kādā veidā tiek organizēts darbs – prasot, nu, tātad, profesionālus cilvēkus amatos, redzot plānošanu ilgtermiņā un tā tālāk. Tas mans citāts attiecas uz garāku tekstu par tēmu, kādā veidā ir tīri organizēts darbs, administrācijas darbs Ventspils pašvaldībā, darba plānošana un šie jautājumi. No pieejas, kādā veidā tiek izvēlēti cilvēki.

Jūs teicāt, ka Lemberga priekšrocības esot «prasmīga vadība un saimnieciskums».

Jā, es to attiecināju uz to, kādā veidā Ventspils pašvaldībā ir organizēts darbs, redzot, ka tur ir patiešām reāli nostādīta ilgtermiņa plānošana, un kādā veidā tiek saskaņotas visas darbības. Nu, piemēra pēc – atšķirībā varbūt no daudzām citām vietām, tepat no Rīgas, kur vispirms ielu noasfaltē, pēc tam atkal uzrok, – es redzēju toreiz no tiem viņu apstiprinātajiem plāniem, kā vienlaicīgi, piemēram, ir skaidri zināms jau, pa kurām ielām tur tiks vilkti gāzes vadi vai elektrības vadi mainīti, vai kanalizācija pieslēgta, un kad tā iela tiks bruģēta.

Vai joprojām uzskatāt, ka Lembergs ir labs vadītājs?

Es runāju par tēmu, kā ir organizēts darbs pašvaldībā. Es nerunāju par cilvēka kaut kādām citām, privāta biznesa interesēm, lietām vai vēl kaut ko, par ko es neesmu absolūti informēta un atkal varu klausīties tikai to, kas ir publiskā telpā. Es runāju par to, ka Ventspils pašvaldībā – jā, darbs ir organizēts profesionāli.

Arī Rīdzenē Lembergs ar Šleseru visu organizēja profesionāli un plānoja ilgtermiņā.

Nevajag visu kariķēt un vilkt paralēles, kur tās absolūti nav novelkamas! Ja cilvēki labi plāno valsts izzagšanu, tās nav darbības, kuras es varu uzskatīt par kaut kādā mērā vispār attaisnojamām. Tās ir darbības, kuras ir nosodāmas, un tieši tāpēc arī tās darbības ir objektīvi jāizmeklē.

Komisijas priekšsēdētājas amatam jūs izvirzīja Saskaņas deputāts Igors Pimenovs. Vai tas ir turpinājums jūsu jau gadiem ilgajām īpaši labajām attiecībām ar Krievijas organizācijām Latvijā? Piemēram, 2014. gadā jūsu tolaik vēl tikai kustība No sirds Latvijai bija reģistrēta Krievu kluba vadītāja Viktora Gavrilova dzīvoklī.

Jūs varat savilkt visneiespējamākās lietas kopā un radīt no tā pilnīgi kaut kādu absurdu stāstu! No kura gala man jums sākt atbildēt? Jā, es profesoru Gavrilovu pazīstu ilgāku laiku, un mums vajadzēja šo biedrību vispirms piereģistrēt, lai pēc tam mēs varētu noslēgt īres līgumu un pārreģistrēt jau biedrību uz tām telpām, kuras biedrībai pastāvīgi tālāk bija. Un, tātad, lai varētu noslēgt īres līgumu, bija vajadzīga šī reģistrācija. Es tajā brīdī pat nezināju ne to, ka profesors pat ir nepilsonis, es nezināju par profesora kaut kādām citām attiecībām, un, vismaz vienmēr, kādu to cilvēku esmu pazinusi, viņš ir bijis vienīgi un tikai lojāls Latvijas valstij. Un, ja es būtu iedomājusies, ka tur var izveidoties kaut kāds tik absurds stāsts no vienas šādas te darbības, protams, es to nekad nebūtu darījusi. Man prātā nevarēja ienākt, pazīstot cilvēku, kādā veidā arī viņu var apvainot pilnīgi lietās, ko viņš nekad dzīvē nav darījis.

Kādas jums pašlaik attiecības ar Sergeju Stepašinu, bijušo Krievijas Federālā drošības dienesta vadītāju?

Man ar viņu nekad nav bijušas nekādas citas attiecības kā ar jebkuru citu kolēģi, kurš vada līdzīgu iestādi, kā es, kad vadīju Valsts kontroli. Viņš vadīja iestādi, kas saucās Ščotnaja palata krieviski, bet, nu, tāda pati augstākā revīzijas iestāde Krievijā. Tikai tādas pašas attiecības kā ar jebkuru citu iestādes vadītāju.

Kāpēc pastāvīgi apmeklējat dažādus Krievijas vēstniecības rīkotus pasākumus, nemaz neminot Baltija forumu, Jauno vilni, Kremļa polittehnologa Modesta Koļerova lekcijas un tamlīdzīgus?

Nevajag atkal visas lietas pārspīlēt. Es vienu reizi esmu aizgājusi uz vienu mazu daļu, kur mani paaicināja uzstāties, Baltijas forumā. Tas jau bija pirms vairākiem gadiem. Vienu reizi es tikai esmu bijusi uz vienu konkrētu diskusiju vai sadaļu. Ja runā par «pastāvīgi Jauno vilni» – atkal tas viss ir pārspīlēts, vairāk vajadzētu iedziļināties faktos. Es esmu bijusi koncertā tāpēc, ka es ļoti augstu vērtēju maestro Raimondu Paulu, koncertā, kas bija viņam speciāli veltīts. Man liekas, vēl vienā koncertā, jo ir tāds četro kā Il Divo, kuru mākslu es arī ļoti cienu – es to uzskatīju par unikālu iespēju viņus šeit publiski dzirdēt.

Un lekcijas, ja es kādu esmu apmeklējusi, ko žurnālistu klubs organizējis, – tikai tāpēc, ka es esmu no tiem cilvēkiem, kas grib dzirdēt viedokļus publiski un es nebaidos dzirdēt viedokļus, kuriem es nepiekrītu. Man ir svarīgi dzirdēt šo viedokļu argumentāciju, lai varbūt vēl vairāk pārliecinātos par sava viedokļa patiesumu. Nenozīmē, ka cilvēkus, kurus es klausos, es piekrītu viņu viedoklim.

Daļa komisijas sēžu varētu būt slēgtas, jo komisija strādās arī ar ierobežotas pieejamības informāciju. Vai jums vajadzēs pielaidi valsts noslēpumam?

Es tikšu skaidrībā ar to, kāda veida materiāli un informācija tiks komisijas sēdē izskatīta, un neredzu nekādas problēmas arī tad, ja šāda pielaide būs vajadzīga.

Solvita Āboltiņa jau 2014. gadā televīzijā pateica, ka viņai esot zināms no drošības dienestiem, ka jūs nesaņemtu tādu pielaidi, ja pretendētu uz premjerministres amatu.

Nu, man ir ļoti žēl, ja drošības struktūras kalpo kādai politiskai partijai kā šīs partijas kabatas organizācijas. Man ir ļoti žēl, un tas ir nožēlojami, ja Latvijas valstī kaut kas tāds notiek.

Ko jūs atbildētu tiem, kuri jūsu ievēlēšanu par komisijas vadītāju uzskata, citēju, par «cinisku ņirgāšanos» par šo izmeklēšanu, «amorāli bīstamu izaicinājumu» un «rotaļāšanos ar Latvijas valstiskumu»?

Nu, tikai to, ka es aicinu cilvēkus būt domājošiem un, pirms izteikt savu viedokli, analizēt faktus. Ja ar viņu prātu var tik ļoti vienkārši manipulēt, viņus pašus neinteresē patiesība un viņiem var izteikt jebkuru apgalvojumu, un viņi tam tic, man ir ļoti žēl. Es aicinu cilvēkus kļūt vairāk domājošiem. Un pašiem, pirms izteikt savus viedokļus un apgalvojumus, balstīties uz faktiem, nevis uz melos iegūtu informāciju.

Vai plānojat turpināt politisko darbību arī pēc šīs Saeimas termiņa beigām?

Partija No sirds Latvijai plāno un gatavojas startēt arī nākošajās Saeimas vēlēšanās.

Intervijā mūsu žurnālam 2013. gadā uzsvērāt, ka Valsts kontrolei, kuru tolaik vadījāt, ir «ļoti augstas ētikas prasības». Vai to pašu varat tagad attiecināt uz jūsu vadīto komisiju?

Tieši tāpēc es to varu attiecināt un saku vēlreiz, ka es esmu cilvēks ar tiem principiem, ka ētikas normas ir svarīgas un darbošanās saskaņā ar savu sirdsapziņu ir svarīga. Un es saprotu, ka jūs nespējat tam noticēt.

Es uzdodu jautājumus.

Jā, nespējat noticēt, ka es pirmo reizi uzzinu par Rīdzenes sarunām tikai tagad, un kas tur ir rakstīts. Nu, man ir ļoti žēl. Jo tas man tikai liecina, ka daudzi cilvēki šajā valstī varbūt rīkojušies, ļoti elementāri varbūt pārdodot vai atdodot kaut kādu valstij svarīgu informāciju, uzmetot savu valsti. Es esmu cilvēks, kurš vienmēr ir iestājies par savu valsti, par godīgumu, un es arī to darīšu, strādājot šajā komisijā.