Dzīvošana kordziesmu patiesībā 13

Koris "Paduan Suara El-Shaddai Universitas Sumatera Utara" no Indonēzijas uzstājas "Nāciju Grand Prix Rīga 2017".
Print Friendly, PDF & Email

Apgāds “Mansards” šovasar izdevis Gunta Šmidchena pētījumu “Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā”

Pasaules koru olimpiādes nedēļā publicējam fragmentu no Vašingtonas Universitātes (Sietlā) Skandināvijas studiju departamenta asociētā profesora un Baltijas studiju programmas vadītāja Gunta Šmidchena grāmatas, kas sniedz ieskatu kordziedāšanas vēsturē.

1990. gadā Šmidchens viesojās visās Baltijas valstīs un kļuva par dziesmotās revolūcijas aculiecinieku. Tas pamudināja viņu padziļināti pētīt dziesmas un dziedāšanas fenomenu Baltijas nacionālās identitātes aspektā.

Sestā nodaļa. Dzīvošana kordziesmu patiesībā

1988. gada 1. jūlijā Viļņā Lietuvas dziesmu svētku tradīcijas kļuva klaji nepadomiskas. Baltijas universitāšu studentu dziesmu svētku Gaudeamus atklāšanas koncertā kopkora dziedātāji pirmo reizi kopīgi uz skatuves atritināja trīs nacionālos trijkrāsu karogus: Lietuvas dzeltenzaļsarkano, Latvijas sarkanbaltsarkano un Igaunijas zilimelnbalto. Padomju amatpersonas steidzās konfiscēt karogus, kas tobrīd Lietuvā vēl bija aizliegti, taču nespēja izlauzties cauri septiņiem tūkstošiem dziedātāju lielajam korim, kas bija cieši saspiedušies dziedādami, un tā nu tie, kuri atklāja svētku patiesās krāsas, palika nesodīti. Pēc tam Baltijas karogi parādījās ikvienā svētku pasākumā, nedomājot par desmitiem miliču, kas tajā noskatījās. Svētku gājienā kori nesa vismaz četrus Lietuvas, septiņus Latvijas un daudz vairāk Igaunijas karogu, un visi dziedātāji bija pie atlokiem piesprauduši lentītes sava valsts karoga krāsās. Sākot no šī brīža, Lietuvā visi publiskie dziedāšanas pasākumi ietvēra arī karogus, kas tos iezīmēja kā nepadomiskus notikumus.

Kā jau ierasti padomju varas apstākļos, sākumā oficiālās valdības avīzes neziņoja par šīm plaši izplatītajām nepadomiskajām aktivitātēm, tā vietā vairākkārt atgādinot lasītājiem, ka svētki veltīti padomju komjaunatnes septiņdesmitajai gadadienai. Taču tieši zem atklāšanas koncerta apraksta, kas, jādomā, nebija nejaušība, parādījās nesaistīts raksts par starptautisko tirdzniecību ar īsti iederīgu virsrakstu: “Visi karogi ir mūsu viesi” (A. Šahov, “Vse flagi v gosti k nam”, Sovetskaja Litva, 1988, 2. jūl., 3. 1988. gada 8. jūlijā Igaunijas laikraksta Sirp ja Vasar 1. lappusē publicētajā attēlā bija redzami trīs dalībnieki ar karogiem. Latviešu dalībnieks Valdis Holms atzīmē, ka atklāšanas koncertā Lietuvas karogs bijis trīs garas lentes, ko dziedātāji atritinājuši kora priekšā; viņš arī apraksta Latvijas nacionālās himnas izpildīšanu orķestra pavadībā; “Nākotnē ejamais ceļš: Baltijas studentu dziesmu svētki Gaudeamus“, Latvija Šodien 1988, 69-70. Dziedātāju sadursmi ar miličiem, kas atturējušies no vardarbīgas spēka lietošanas, atcerējās dalībniece no Latvijas Dita Kanapinska, sarunā ar autoru 2009. gada rudenī, kā arī aculiecinieks no Lietuvas Silvestrs Gaižūns, elektroniskā pasta vēstulē autoram 2010. gada 19. maijā.).

Pēc diviem gadiem, 1990.gada vasarā, nacionālie karogi plīvoja brīvi, un trīs Baltijas valstu dziesmu svētkos Padomju Savienības sarkanā karoga nebija. Padomju patriotiskās dziesmas neskanēja, un ne komunistisko partiju, ne Josifu Staļinu vai Vladimiru Ļeņinu un pat ne tā brīža padomju līderi Mihailu Gorbačovu nepieminēja. Taču dziedātāji vēl spilgti atcerējās iepriekšējos padomju dziesmu svētkus. Starpbrīdī draudzīgie igauņi man paskaidroja, kāpēc viņi, līdz ar tūkstošiem citu, reiz dziedājuši padomju valstij lojālas dziesmas:

Astrida: Vai jums patīk mūsu dziesmu svētki?

Guntis: Jā, ļoti.

Leidi: Bet pirms desmit gadiem [kad jūs bijāt Igaunijā] jūs neredzējāt svētkus?

Guntis: Nē. Tas bija augustā.

Leidi: Nē, tad jau jūs nevarat salīdzināt.

Juta: Vai Rīgā arī jūs neredzējāt?

Guntis: Nē.

Leidi: Jā. Agrāk, protams, partijas pirmais sekretārs teica runu. Viņi igauniski runāja ar akcentu, daudz stiprāku akcentu nekā jums.

Guntis: Aha.

Juta: Viņam nav nekāda akcenta!

Leidi: Pēc tam vienmēr sveica viesus no Maskavas. Reizēm bija kāds kosmonauts vai kāda partijas amatpersona, kuru sirsnīgi sveica.

Juta: Mikojans vienreiz bija. Un vai Andropovs arī nebija reiz atbraucis?

Leidi: Jā, man tā šķiet.

Astrida: Dziesmu svētki vienmēr sākās ar…

Juta: Bija desmit himnas: Padomju Savienības himna…

Leidi: Un visvisādas dziesmas par Ļeņinu…

Astrida: Viena dziesma par Ļeņinu, viena dziesma par Staļinu, viena dziesma par partiju, tad viena vai divas no mūsu pašu.

Leidi: Un Padomju Savienības tautu dziesmas. Tās bija jāiekļauj. Atļāva tikai pāris igauņu dziesmas…

Astrid: …pēc visa tā.

Leidi: Visā svētku programmā tikai pāris igauņu dziesmu.

Juta: Bet cilvēki tās pāris dziesmas gaidīja. Viņi bija gatavi dziedāt tos visus staļinus un ļeņinus. Tās pāris dziesmas bija vissvarīgākās, it īpaši Mana tēvzeme ir mana mīla.

Astrid: Un, kad viņi dziedāja to dziesmu – un to neļāva bieži dziedāt – tad visi cilvēki cēlās kājās un dziedāja līdzi, un šo dziesmu vienmēr dziedāja [neoficiāli].

Leidi: Un tad, tad darīja tā, lai cilvēki nedziedātu tās dziesmas par tēvzemi: tad beigās lika bliezt vaļā pūtēju orķestrim, lai cilvēki…

Astrid: …nevarētu padziedāt.

Leidi: Un viņiem pavēlēja iet nost no skatuves. Pūtēju orķestris spēlēja tik skaļi, ka padziedāt vairs nevarēja. Tādi bija mūsu dziesmu svētki (Ierakstīta saruna ar Leidi Veskis, Astridu Vartinu un Jutu Rūdu 1990. gada 30. jūnija koncerta laikā.).

Pāris detaļas viņas pārspīlē. Piemēram, neviena no padomju svētku programmām nesākās ar desmit himnām. Programmā vienmēr parādījās vairāk nekā pāris igauņu dziesmas. Taču viņu hiperbolas nolūks bija labāk paskaidrot man, amerikānim, kāda varēja būt sajūta, pašās beigās stāvot kopā ar kori un skatītājiem un dziedot neoficiālo himnu.

Latvieši un lietuvieši arī atminas obligātās dziesmas, kas pauda klaju lojalitāti padomju valdībai. Padomju dziesmas, viņi skaidro, bija nodevas ķeizaram, ko nodziedāja padomju valdībai, samaksājot par iespēju dziedāt nepadomju dziesmas, ko cilvēki paši gribēja dziedāt. “Un ja jums jāmaksā par dziedāšanu, tad samaksājiet!” 1971. gadā rakstīja latviešu dzejnieks Imants Ziedonis (Imants Ziedonis, Raksti (Rīga: Nordik, 1996), 3: 102.). 

Ne visas dziesmas varēja tādējādi nopirkt. Dažām bija aizliegts uznākt uz padomju skatuves – Igaunijas un Latvijas valsts himnām un pēc 1950. gada – Lietuvas valsts himnai; Igaunijas karogs, Esi brīva, Igaunijas jūra; Lietuvieši mēs dzimuši esam; Tev mūžam dzīvot, Latvija; kā arī dziesmām, kas pieminēja Dievu, piemēram, Dievs, sargi Igauniju, kā arī Kur Šešupe tek pēdējam pantiņam. 

Reliģiskās baznīcas dziesmas pastāvēja, taču tikai dievkalpojumu laikā, kurus apspieda ar citādākiem līdzekļiem, ne kontroli pār dziesmām; ārpus baznīcas tāda dziesma kā Marija, Marija nebija atļauta uz publiskām skatuvēm, un to pat neiekļāva padomju laika zinātniskajā Mairoņa Kopotu rakstu izdevumā.

Saraksts ar tām dziesmām, par kuru dziedāšanu varētu nonākt cietumā, nebija pārāk garš, un arī obligāto dziesmu saraksts bija salīdzinoši īss. 

Pa vidu bija simtiem dziesmu, un daudzas no tām ieguva īpašu sabiedrības atsaucību dažādu valdības iestāžu, komponistu, diriģentu, koru sponsoru, dziedātāju un viņu klausītāju labirintos. Ir skaidrs, ka šīs dziesmas bija svarīgas. Taču ir grūti definēt tās īpašības, kas spēja padarīt dziesmu par “neoficiālu nacionālo himnu”, tās būtu tikpat izplūdušas kā padomju sociālistiskā reālisma likumi. Patiesībā dažā ziņā neoficiālās himnas pavisam labi atbilda valdības vadlīnijām. Šo īpašību vidū noteikti bija “tautiskums”, jo publika viegli saprata šīs dziesmas un tās atsauca atmiņā labi zināmas nacionālās vai tautas tradīcijas. Tās varēja demonstrēt “kolektīvismu” un reizēm pat “idejiskumu” un “partejiskumu”, kā būs parādīts tālāk (Kanni Labi norāda uz līdzībām starp (neoficiālajām) nacionālajām un lojālajām padomju dziesmām, “Isamaalaulud ja okupatsioonirežiim – nostalgia, utoopia ja reaalsus”, Methis 7 (Spring 2011): 115.). Taču atšķirībā no padomju sociālistiskā reālisma dziesmām tās ietvēra arī patiesību, kas ļāva dziedātājiem pārkāpt pāri padomju ikdienas dzīves robežām.

 

Komentāri (13)

traductrice 18.07.2017. 11.46

Esmu piedalījusies vairākos skolēnu un vispārējos dziesmu svētkos un manā atmiņā jau ir sajucis, kuros svētkos kas ir noticis, taču spilgti atceros, kā mēs dziedājām “ģeņ pobedi” – neieliekot izpildījumā ne kripatiņas satura. Tieši tā tas bija – obligātā nodeva, lai varētu tad dziedāt tās dziesmas, kas rada patiesu saviļņojumu.

Un vēl es atceros tos vienus dziesmusvētkus, kuros Gaismas pils bija izņemta no repertuāra, bet Haralds Mediņš uznāca uz podesta un mēs to nodziedājām. To saviļņojumu es neaizmirsīšu nekad.

+2
0
Atbildēt

2

    traductrice > traductrice 18.07.2017. 16.26

    protams, Mednis 🙂

    0
    0
    Atbildēt

    0

    J.Biotops > traductrice 18.07.2017. 14.19

    Kļūdiņa maza – vai tik tas Haralds nebija Mednis? Bet fakts bija.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

J.Biotops 18.07.2017. 14.15

Precizētu himnu varēja dziedāt gandrīz droši, ja blakus stāvošie nenostučīja, tad ziepes nesanāca, skaņas tik līdzīgas oficiālai:

Sojuz razrušīmij respubļik ņevoļnih

Splaķīla na vrēmja prokļātaja Rusj

Ņezdravstvūjet sozdannij vōļei urodov

Otstālij i rabskij Soveckij Sajūz!

Skvoz tūči sijāla nam solnce svabōdi

A Ļēņin bezrodnij vsem čļen pokazal…

+1
0
Atbildēt

0

바카라 07.02.2020. 02.52

… [Trackback]

[…] Find More Information here on that Topic: ir.lv/2017/07/18/dzivosana-kordziesmu-patiesiba/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu