Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele aicina uz godīgu sarunu “par dzīvi”

Satversmes tiesas tiesneši 8.maijā par savu priekšsēdētāju ievēlēja Inetu Ziemeli, kas tiesā strādā kopš 2015.gada janvāra. Vēlēšanās balsis sadalījās 4:3, bet viņas vietnieci Sanitu Osipovu izdevās ievēlēt tikai ar otro piegājienu pēc nedēļas. Vai tas nozīmē, ka tiesa sašķēlusies divās nometnēs?

Mūsu saruna maija beigās bija ne tikai par tiesas priekšsēdētājas vēlēšanām. Ziemele ir bijusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnese (2005. – 2014.) un divus gadus arī šīs tiesas palātas priekšsēdētāja, bet pirms tam un līdztekus šim darbam Rīgas Juridiskās augstskolas profesore un viesprofesore Lundas universitātē. Doktora grādu ieguvusi Kembridžas universitātē. Viņai ir priekšstats par tiesību zinātnes stāvokli Latvijā un arī par likumdošanas procesa kvalitāti, kuras uzlabošanai viņa piedāvā izveidot jaunu neatkarīgu konstitucionālu institūciju. Runājām arī par kārtējiem priekšlikumiem grozīt Satversmi, tiesas nesenajiem un tuvākajā laikā gaidāmajiem spriedumiem un par “Bābeles torni” starptautiskajās attiecībās pēc Donalda Trampa kļūšanas par ASV prezidentu.

Jūs bijāt Rīgas Juridiskās augstskolas profesore, pirms 2005.gadā kļuvāt par Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi. Vai varat novērtēt, kā šajos vairāk nekā desmit gados ir mainījusies tiesību zinātnes un studiju kvalitāte?
Ir man zināms priekšstats par to. Varu runāt par Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, kuru nedaudz zinu, un Rīgas Juridisko augstskolu. RJA vērtēt ir ārkārtīgi grūti, jo ļoti liels pasniedzēju skaits tiek piesaistīts no citām universitātēm Eiropā. Varētu teikt, ka attīstība neapšaubāmi bijusi, un būtu jocīgi, ja nebūtu bijusi. Informatīvā telpa, komunikācija ar kolēģiem Eiropā kaut vai Erasmus programmas ietvaros, tāpat kā pilnīgi citu grāmatu pieejamība – tas viss stimulēja juridiskās izglītības attīstību Latvijā. Arī iespējas doktora studijās izbraukt ārā no Latvijas un pasēdēt citās bibliotēkās, pakomunicēt ar citiem kolēģiem. Tas noteikti uzlabo kvalitāti.
Es neesmu pārliecināta, ka ir padomāts par to, vai organizatoriskais ietvars juridiskajai izglītībai ir adekvāts un vai patiesībā nav sevi jau galīgi izsmēlis. Jo, man gan ir teikuši Latvijas Universitātē, ka esot līdzekļi sociālajās zinātnēs arī zinātnes veidošanai, es to tiesību zinātnē neredzu un par to uztraucos. Ja mēs runājam par tiesisku valsti, tad prakse, kurā rakstām un piemērojam normas, dzīvojam pēc noteiktiem tiesiskiem principiem, ir ārkārtīgi svarīga – vai tā ir prokuratūra, advokatūra vai tiesa, vai likumdevējs. Taču tas viss paliks salīdzinoši pliekans, ja nebūs dzīva akadēmiska, zinātniska diskusija par to – tas, ko es sauktu par zinātni.

Vai tāda diskusija nenotiek?
Tā ir ārkārtīgi plāna kārtiņa, kurā notiek zinātne. Man ir jautājums – vai tāpēc, ka nav motivācijas, tāpēc, ka finanšu plūsma ir tāda, ka to nesekmē, nestimulē tieši tos mācībspēkus, kas varētu būt rakstošie, kas zina gan zinātnisko metodi, gan var saprātīgi un arī saprotami uzrakstīt analīzi. Vai nu tās finanšu plūsmas ir tādas, kas to nestimulē, vai arī ir kaut kādi citi iemesli – to es līdz galam neesmu sapratusi.

Varbūt mazas valsts profesionālais korporatīvisms? Piemēram, LU profesoru padomēs ir cienījami cilvēki kopš padomju laikiem. Varbūt jānotiek paaudžu maiņai?
Grūti pateikt, es neesmu tā īpaši analizējusi profesoru padomes. Manuprāt, Latvijā vispār ir diezgan sarežģīti, jo arī jaunajai paaudzei ir nepieciešamas vecās paaudzes autoritātes. Normālā sabiedrībā ir vajadzīga arī dzīves pieredze un autoritātes. Latvijā problēmas ir gan vienā, gan otrā galā – gan ar autoritātēm, vēsturisku iemeslu dēļ, gan ar jaunās paaudzes pieredzi. Ir noārdījusies normālā, ja tā var teikt, sociālā hierarhija un tās vērtības, kas saistītas ar cieņu pret pieredzi. Bet mēs arī saprotam, kāpēc mums tas ir noārdījies.

Tāpēc, ka cieņa pret autoritātēm konfliktēja ar nepieciešamību atteikties no padomju pagātnes?
Tieši tā – konfliktēja ar vērtībām. Jo vecākā paaudze lielā mērā un vismaz noteiktu periodu nepārstāvēja un nevarēja pārstāvēt tās vērtības. Latvijā šī situācija, manuprāt, vēl arvien ir ļoti sarežģīta. Es esmu tagad sapratusi, ka ir arī jānovērtē cilvēki, kuri ir pilnīgi, varētu teikt, padomju laika profesionāļi. Iespējams, padsmit gadus atpakaļ biju daudz kritiskāka, bet tagad dzīves pieredze nāk, un vis kaut kas ir redzēts.
Pirmajos neatkarības gados, piemēram, arī veidojot Satversmes tiesu, cilvēki patiesībā pēc labākās sirdsapziņas mēģināja ienest to jauno. Arī to neesam novērtējuši. Tas bija savā ziņā fenomens. Par to neviens nav rakstījis, kas notika deviņdesmitajā, deviņdesmit pirmajā gadā, kad, piemēram, arī mani nu jau aizsaulē aizgājušie Juridiskās fakultātes profesori, kurus es ļoti cienīju, pilnīgi negaidīti no saviem partijas ešeloniem iznesa Latvijas neatkarības ideju, un kā viņi to varēja. Juridiskā fakultāte taču vispār bija ārkārtīgi pakļauta ideoloģijai. Es taisni tajā laikā studēju, mēs bijām tajā mutulī iekšā. Un bija profesori – ne tikai tie, kuri balsoja par Neatkarības deklarāciju, bet arī tie, kuri mums mācīja tajā laikā, – kas sāka runāt, ka ir svarīgas šīs vērtības, ir svarīgs tiesiskums, un mēģināsim saprast, kas tas ir. Tas bija pats par sevi ārkārtīgi interesants periods. Un kaut kā tas tomēr jānovērtē un pret to jāizturas ar cieņu, ka bija cilvēki, kas spēja mainīties un uzdot sev jautājumus. Tas bija ļoti būtiski Latvijai.

Vai ir notikusi paaudžu maiņa?
Nu, it kā jau ir, vismaz Juridiskajā fakultātē noteikti, visi mācību spēki ir mani studiju biedri un pat jaunāki. Bet, es domāju, ka tur ir vairāk. Lai šai vidējai paaudzei ļautu pilnībā izpausties, manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar to, uz ko tiek likti uzsvari. Vai uzsvars ir uz to, ka ej auditorijā pie simt studentiem un labo studentu darbus, vai uz to, ka izpēti Latvijai būtisku tēmu un publicējies, turklāt ne tikai Jurista vārdā, bet pēc iespējas plašāk, un tādējādi sniedz pienesumu publiskam diskursam. Deviņdesmitajos gados juristu pienesums publiskajam diskursam bija ārkārtīgi būtisks. Var pajautāt – kur tas ir tagad?

Vai nepietiek ar Jurista Vārdu? Vai ir svarīga arī starptautiska zinātniska darbība?
Ir ārkārtīgi svarīga!

Vai to uzskata par svarīgu arī cilvēki, kuri Latvijā virza juridisko domu? Vai starptautiskas publikācijas ir kļuvušas par tiesību zinātnes kultūras daļu?
Redziet, Latvijā ir tā jocīgā situācija, ka profesoru ievēl uz sešiem gadiem, un tad tevi atkal pārbauda. Tiek prasītas arī publikācijas, kas būtu starptautiski atzītas. Tādā ziņā tas tiek stimulēts. Cita lieta ir, vai tagad, 2017.gadā skatoties uz Latvijas attīstību uz priekšu, ir prātīgi pieturēties pie šīs pārejas perioda sistēmas, ka profesors pēdējos trīs gadus dreb par to, vai izpildīs kritērijus. Piemēram, runājot par Satversmes tiesas sastāvu, tas ir liels jautājums. Ir tiesneši, kuri saista sevi ar profesoru darbu pēc ST tiesneša mandāta beigām, un būtībā jau nav izvēles, ir jāsaista, jo ir tā, ka tevi uz desmit gadiem izrauj no tās aprites, bet pēc tam jau nekā nav, nekas netiek garantēts. Izrauj tevi no valsts pārvaldes augstākajiem ešeloniem, un nav jau teikts, ka tu varēsi atgriezties atpakaļ.

Vai nav garantēta cienījama reputācija, kas sniedz priekšrocības?
Nav, prakse un iepriekšējā pieredze rāda, ka nav pilnīgi nekādas. Līdz ar to kolēģiem mācībspēkiem ir jāstrādā arī akadēmiski. Jo uz profesora pārvēlēšanām kritēriji, es teiktu, ir ļoti augsti. Es nesen pirmo reizi savā dzīvē gāju cauri šim procesam, jo pirms tam jau mani Zviedrijā ievēlēja.

Vai process atšķīrās?
Atšķīrās. Zviedrijā man vajadzēja komisijai, kurā bija viens Zviedrijas profesors un divi profesori ārpus Zviedrijas – man bija no Dānijas un Vācijas -, iedot spilgtākās publikācijas – grāmatas, rakstus -, kurām viņi gāja cauri, lasīja tās. Un, protams, arī darbs ar studentiem, bet tas ir tas vienkāršākais, jo būtībā uz profesora amatu tevi vēlē, balstoties uz tavu publikāciju jēgu. Latvijas Universitātē… ir savādāk.

Kā ir Universitātē?
Nu, tur vairāk ir uz kvantitāti, vismaz man bija tāda sajūta. Ir ārkārtīgi daudz dažādas formas, kuras ir ļoti precīzi jāaizpilda. Jānorāda, kāda veida konferences [apmeklētas], kāda veida šis un tas. Esmu runājusi kā keynote speaker [galvenā runātāja] miljons konferencēs, kuras sen jau vairs nerakstu savā CV. Bet šeit tas viss tiek prasīts, līdz ar to tā nasta vien, ka tev visu laiku kā profesoram sešus gadus jāvelk viss līdzi, jāatzīmē burtiski katrs šāds pasākums.

Un jācenšas iekļūt pēc iespējas daudzos pasākumos, lai var atzīmēt?
Nu, tā tas izskatās.

Vai vērtētāji lasa arī zinātniskās publikācijas?
Nē, kā es saprotu, primāri vērtē pēc tādas publiskās lekcijas, kuras man Zviedrijā nebija, bet kāda savukārt Latvijā bija jāsagatavo un jānolasa studentiem. Un, es tās saprotu, primāri novērtēja pēc tās.
Patiesībā uz kopējā Centrālās un Austrumu Eiropas fona mūsu juristu gan izglītībā, gan zinātnē darītais neizskatās slikti. Mums ir spēcīgas personības tieši tiesību zinātnē, uz vispārējā fona – pat ļoti spēcīgas. Ir jānovērtē, nevis jākritizē tas, līdz kam tas ir evolucionējis. Bet tagad ir ārkārtīgi svarīgi spēt paskatīties uz sevi nedaudz no malas un pateikt sev – mēs turpmāk varam darīt varbūt tā un tā, un tā. Man ir sajūta, ka esam mazliet iesprūduši, ka ir stagnācija, kas, manuprāt, projicējas uz vairākām dzīves jomām.

Vai atslābums pēc lielo mērķu sasniegšanas, kad visur esam iestājušies?
Jā, iespējams. Iespējams, ka milzīgais iestūmiens, kas bija ar neatkarības atgūšanu, nevarēja būt bezgalīgs. Un man ir sajūta, ka šobrīd būtu nepieciešama – bez meklēšanas, kur kādu pakritizēt, – godīga saruna par to, kas mums ir, kā ir mazāk, kas ir pārāk birokrātiski, kāpēc tur un tur īsti līdz jēgai nenonākam. Jo tas mērķis jau ir skaidrs, mēs – gan LU, gan RJA – tomēr pilnīgi noteikti gribam kvalitatīvi celties un iet. Bet tur ir, ko darīt. Tad ir jāsaprot, ar kādām metodēm tagad. Tas viss ir saistīts ar pilnīgi godīgu un cieņpilnu komunikāciju.

Jūs teicāt, ka būtu nepieciešamas organizatoriskas pārmaiņas. Par kādām organizatoriskām pārmaiņām un kam būtu jārosina diskusija?
Droši vien tas būtu darāms arī Universitātes vadības līmenī. Tas būtu saistīts ar to, kādā veidā lēmumi tiek pieņemti Universitātē. Bet, piemēram, profesoru lomai vajadzētu būt, ka profesors ir galvenais, kas rosina domu apmaiņu, analizē, rosina diskusiju. Profesoratūrai būtu jābūt tieši tādai pielietojamībai. Jo mēs jau arī esam sociālā zinātne, un varētu paskatīties, kas notiek pie politologiem, vēsturniekiem. Taču mūsu profesoratūra, izskatās, netiek stimulēta, lai būtu tiesību, tiesiskais diskurss Latvijā. Darba slodzes ir kaut kur citur, ja tā var teikt.

Kāpēc tā? Vai tāpēc, ka vadībā stagnāti?
Nē, galīgi nē! Domāju, ka paaudze tomēr ir jauna. Iespējams, ka vienkārši nav aizdomājušies. Varbūt, lūk, šī mūsu saruna var stimulēt to, jo, nezinu, neviens jau ar juristiem nav ļoti runājis tā – “par dzīvi”. (Smejas)

Tiesa un Eiropas vērtības
Stājoties priekšsēdētājas amatā, pateicāt, ka ienesīsiet Satversmes tiesā Eiropas pieredzi. Vai tas nozīmē, ka līdz šim ST tādas nav bijis?
Teicu divas lietas. Ka ST ir bijusi galvenais mehānisms, kas to jau ir darījusi divdesmit gadus vispārējā fonā. Turklāt pirmajos gados – 1997., 1998., [Aivara] Endziņa vadībā – viņiem bija ļoti grūti. Atceraties, premjerministrs [Andris Šķēle 1999.gadā] pat teica, ka viņi jātaisa ciet.
Protams, ir tā nianse – kad veido kaut ko jaunu, īpaši konstitucionālajā sistēmā, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam. Paskatīsimies, kas notiek, piemēram, Polijā. Jāpasaka liels paldies pirmajiem diviem tiesas priekšsēdētājiem, kuri acīmredzot ir dzīvesgudri cilvēki, jo tā mierīgi, bez ažiotāžas, uz priekšu, noturēja, turklāt ienesa ECT spriedumu atziņas Latvijas tiesību vidē. Bez ažiotāžas, un tas bija pareizi tolaik, kā redzam, skatoties atpakaļ. Un es arī saprotu, kāpēc viņi nav taisījuši salūtus par savu darbu.
Tagad, es ceru, mēs esam jau tādā attīstības stadijā, kurā varam būt klātesošāki Latvijas informatīvajā telpā. Mēs darbā pieņēmām speciālu cilvēku komunikācijai. Un arī varam parādīt, ka uz vienlīdzīgiem pamatiem varam piedalīties Eiropas debatēs, neesam tas nabaga brālis no Austrumeiropas, par ko mūs ik pa brīdim vēl arvien diemžēl uzskata dažādās vietās. ST noteikti tāda nav, un ST ir, ko teikt pārējiem kolēģiem, konstitucionālajām tiesām – arī spēcīgajām Vācijas, Francijas konstitucionālajām tiesām – par mūsu pieredzi. Mums ir ārkārtīgi interesanta pieredze pašreizējo Eiropas izaicinājumu kontekstā.

Piemēram?
Piemēram, mūsu teiktais par to, ka ir būtiska konstitucionālā identitāte. No kurienes tas populisms, piemēram, Francijā vai Nīderlandē? Latvijā mēs vienmēr esam teikuši, ka var integrēties visādās jomās, bet kaut kas mūsu ir tomēr jāsaglabā. Tas, kas raksturo mūs, ir mūsu konstitucionālā identitāte, kas mūs atšķir no Igaunijas, Vācijas un tā tālāk. Un tas ir tas kodols, par kuru, kā saprotu, žurnāls “Ir” nav lielā sajūsmā attiecībā uz Levita un Ziemeles teoriju. (Smejas) Bet es domāju, ka Eiropas pēdējie politiskie notikumi parāda, kāpēc mēs ļoti par to iestājāmies.

Varētu diskutēt, ko tieši parāda šie notikumi. Kas ir jūsu galvenie programmatiskie punkti, kā vairāk ienest Eiropas vērtības tiesas darbā un tātad arī Latvijas tiesiskajā vidē?
Satversmes tiesā tas jau ir, bet drīzāk varbūt nav zināms visiem. Satversmi interpretējam caur Eiropas vērtību prizmu, veidojam harmoniju starp Satversmes un Eiropas vērtībām, tādējādi stiprinot Latvijas eiropeisko identitāti. Tas ir darīts sistemātiski, bet varbūt nav bijis apzināts, cik tas ir būtiski, ka ir tiesa, kas to dara kā pašu par sevi saprotamu lietu. Tas tomēr ir Latvijai ļoti būtiski. Mēs zinām, ko mēs darām, protams. Tāpēc ir lietas, kurās ir būtiski paskatīties uz ES direktīvu, bet ir, kur mēs pasakām – nē, tas nav tas aktuālākais, – un koncentrējamies uz savu Satversmes standartu. Tā mēs turpināsim darīt un arī stāstīsim, ka tieši tā darbojamies. Mums tā ir pašsaprotamība. Turklāt tas viss ir caurskatāms, paredzams – mūsu metodoloģija, kā spriežam lietas, nemainās, ir pārņemta no ECT savulaik. Satversmes tiesa ir paredzama, kas arī ir ļoti būtiski Latvijas kontekstā.

Stājoties amatā, teicāt, ka tiesā esot vienota komanda. Izklausījās mazliet ironiski. Zinot, kā notika jūsu un jūsu vietnieces ievēlēšana, varētu secināt, ka tiesneši sadalījušies divās grupās – kungos un dāmās…
(Smejas) Nu, dāmas progresīvākas!

Dāmas uzvarēja, bet vai tā ir vienota komanda tiesā?
Domāju, ka ir jānošķir divi atsevišķi līmeņi. Viens ir tāds, ka, lai arī tas ir diezgan nedabiski juristiem, ST vairāki tiesneši tagad ir gatavi nodarboties arī ar administratīvo darbu. Tas darbs nav nedz interesantākais, nedz pateicīgākais, taču vairāki tiesneši ir ar šādu pieredzi un ir gatavi to darīt. Tā patiesībā ir labā ziņa. Man ir ļoti liela pieredze arī tīri administratīvās lietās, kaut gan profesori nav nedz tie labākie, nedz spējīgākie administratori. Cits stāsts, kā pēc tam atrod savā starpā modus vivendi, ja vairākiem tiesnešiem ir tā spēja. To, protams, atrisina vēlēšanas.
Otrs līmenis šajās vēlēšanās, un tas ir tas, ko minēju, atbildot uz jautājumu, ko es domāju – es taisni domāju par tiesnešu darbu uz konkrētām lietām, par spēju turpināt iesākto ST darbu kā eiropeiskai institūcijai Latvijā. Par to man nav nekādu šaubu – par to nav nekādu šaubu, ka viss tiesas sastāvs ir vienots.

Vai tātad domstarpības bija par to, kurš darīs administratīvo darbu?
Domāju, ka jā. Pilnīgi noteikti.

Vai nebija politiski pareizāk, domājot par kopīgu darbu, paņemt par vietnieku kādu no nosacīti opozīcijas?
Nē, domāju, tas ir saistīts ar to, kāda kuram ir bijusi pieredze administratīvajā  darbā. Simpātijas veidojās, vadoties no pieejamās informācijas. Varbūt kolēģiem Latvijā ir diezgan grūti zināt un saprast, ko es tajā Eiropā esmu darījusi, ko reāli varu piedāvāt. Savukārt par tiem kolēģiem, kuri vadījuši vienu vai otru institūciju šeit, ir acīm redzams. Tāpēc tās simpātijas veidojās, bāzējoties uz šāda veida informāciju. Es to skaidrotu tā. Man jau patiesībā arī daudzi žurnālisti nav prasījuši – nu, ko tad jūs ECT reāli izdarījāt, un vēl kā palātas prezidente?

Ko esat darījusi kā tiesnese, var redzēt no spriedumiem. Kādi ir ST priekšsēdētājas pienākumi?
Tiesas darbā pēc būtības visi tiesneši ir vienādi, dominē koleģialitātes princips. Priekšsēdētājs vai vietnieks ir tiesas sēdes vadītājs – organizē tiesas apspriedi. Bet tam klāt ir vesels kalns tīri administratīvu, pārstāvniecības darbu – organizatoriskais, budžeta veidošanas, sadarbības.

Kuram un cik prēmijās piešķirt…
Protams, tas viss ir priekšsēdētāja darbs.

Temperatūra un viedo padome
Jūs esat vairākkārt teikusi, ka būtu vajadzīga jauna institūcija – Valsts padome. Kāpēc un kādēļ?
Droši vien neesmu ne pirmā, ne pēdējā to garajā rindā, kuri saka, ka likumdošanas procesā ir problēmas. Tiesiskā valstī likumdošanas procesam būtu jābūt saprotamam, caurskatāmam, paredzamam. Ja piemērojam šo izpratni, vai varat atbildēt uz jautājumu, cik un kurā no blokiem – budžets, izglītība, veselība – šis process ir caurskatāms, saprotams, un paredzams, līdz nonākam līdz konkrēta likuma balsojumam jau trešajā lasījumā?
Latvijā problēmas ar tiesiskai valstij atbilstošu likumdošanas procesu rada konkrētais tiesiskās kultūras līmenis. Ar tiesisko un politisko kultūru esam tur, kur esam, un ātrāk faktiski nevaram pavirzīties uz priekšu. Evolūcija bijusi lēna, bet pašlaik, manuprāt, pat stagnē. Stimulu eiropeiskai kultūrai deva iestāšanās visās organizācijās, dažādu ekspertu padomi un tā tālāk. Tas, ka atjaunojām spēkā Satversmi, arī bija milzīgs stimuls, jo nevajadzēja strīdēties par konstitucionālo iekārtu. Tas bija milzīgs atbalsts.
Uz šo brīdi visi stimuli – gan iekšējie, gan ārēji – kas ir bijuši pieejami, Latvijai tikuši iedoti. Tagad ir jāizmēra temperatūra likumdošanas procesā. Piekritīsiet – esam vēl tālu no vēlamā. Sāku domāt, analizēt, un darbs Satversmes tiesā arī iedod perspektīvu – redzi, kādā kvalitātē atnāk apstrīdētā norma, un visu materiālu, kā tā vispār ir tapusi. Satversmes tiesa ir skata punkts, kas tiesību zinātniekam kā man un reizē praktiķim paver veiksmīgu skata punktu nedaudz no malas, lai uzdotu sev jautājumu – ja mēs tā turpināsim, kas tad notiks? Protams, ja uzlabotos partiju kultūra, tas arī sakārtotu šo vidi. Taču tas ir ārkārtīgi lēns process.

Kā Valsts padome to pasteidzinātu?
Pašreizējā politiskā tiesiskā kultūra nav pietiekama, nepalīdz politiskajam procesam būt citā kvalitatīvā līmenī. Man liekas, ka Francijas piemērs ir ļoti interesants. Jo Francijā ar politisko kultūru arī ir “interesanti”, un Francija vispār ir kompleksa sabiedrība. Un viņu Valsts padome ir bijis ļoti stabilizējošs un kvalitatīvs elements likumdošanas procesā.

Francijā Valsts padomi dibināja imperators Napoleons Bonaparts 18.gadsimta beigās. Vai tā nav pilnīgi cita tradīcija un politiskā kultūra?
Jā, tā ir pilnīgi cita tradīcija un arī vēsturiski pilnīgi citu iemeslu dēļ radīta. Par to nav stāsts.

Valsts padomes viceprezidents ir augstākais civilierēdnis. Vai Valsts padome Francijā nav daļa no izpildvaras?
Jā un nē. Valsts padome viņiem ir arī augstākā administratīvā tiesa, starp citu. Bet man Francijas modelī interesē tikai viens aspekts tās darbā. Ņemot vērā, ka likumdošanas aktivitātes Francijā arī ir ļoti bagātas un daudzveidīgas, mani ieinteresēja tas, kāda veidā Francijas valdība prasa Valsts padomei izvērtēt no konstitūcijas viedokļa konkrēto likumprojektu vai projektu paketi. Protams, ka Valsts padome ir Francijas absolūtā elite. Tā ir pilnīgi cita tradīcija. Viņiem ir elitārā skola, kas sagatavo izcilus juristus un politologus. Bet šīs ārkārtīgi autoritatīvās personības, valsts padomnieki, sniedz savu viedokli par likumprojektiem. Pērn Rīgā pēc mana uzaicinājuma viesojās [Francijas Valsts padomes viceprezidents] Žan Marks Suvē. Viņš pastāstīja, ka bieži vien valdībā sagatavotais ir tik nekvalitatīvs, ka viņiem nākoties to pārrakstīt.
Aizejot pilnīgi prom no Francijas – es sāku skatīties uz Latvijas konstitucionālo iekārtu un novērtēju to, ka Satversmes tiesa divdesmit gados ir spējusi ik pa brīdim kaut ko vērtīgu sakārtot. Bet tas nav bijis pietiekami. Lielajā likumdošanas procesa bildē valdības un Saeimas darba caurskatāmība, komunikācija no tautas uzticības viedokļa valstij – kaut kas nav tajā visā. Drīzāk ir liels aizdomu blāķis.

Vai tāpēc jādibina vēl viena institūcija?
Principā nē. Ja vien nonākam pie secinājuma, ka cita, labāka risinājuma nav. Pie šāda secinājuma esmu nonākusi. Ko ienestu tāda viedo padome? Pirmkārt, caurskatāmību, paredzamību un kvalitāti. Pēc Satversmes vairākiem subjektiem ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Mana doma – visas šīs iniciatīvas tiesības, ieskaitot tautas, vērtētu šāda padome.

Kur varas zaros atrastos šāda institūcija?
Tā būtu neatkarīga. Latvijas konstitucionālajā iekārtā ir septiņi konstitucionālie orgāni. Mēs, Satversmes tiesa, arī esam atsevišķs konstitucionāls orgāns – septītais. Valsts padomei būtu jābūt astotajam. No Satversmes izņēmām ārā 81.pantu, kas bija [nodaļā] pirms tiesu varas, taču ne valsts pārvaldē. Tātad tas būtu neatkarīgs orgāns, nebūtu pakļauts Ministru kabinetam.

Vai to ieceltu Saeima?
Jā, Saeima sniegtu leģitimitāti šiem padomniekiem.

Vai rezultāts nebūtu politiski ielikteņi?
Jā, ja nepiesaista Valsts prezidentu kā cilvēku, kas nominē valsts padomniekus.

Ja Saeima noraidītu tos, kuri politiķu vairākumam nepatiktu?
Tās ir detaļas, kuras likumā var atrunāt. Es zinu, ka šī ir tā jūtīgā vieta. Bet es sarunās neesmu pat tik tālu tikusi. Tas, ko gribu pateikt, ir – mums vajag ienest objektīvu, kvalitatīvu elementu likumdošanas procesā. Tas ir svarīgi no valsts interešu viedokļa.

Kāpēc šo funkciju nevar pildīt jaundibinātais Saeimas Analītiskais dienests?
Nevar. Tāpēc, ka viņi ir pakļauti, ir vienkārši dienests viena konstitucionāla orgāna ietvaros. Tāpat kā Juridiskais birojs, viņi jau tā savu pienesumu sniedz, bet ir tikai un vienīgi Saeimas iekšējās kapacitātes celšanai. Tas nebūs izaicinājums no ārpuses. Ir ļoti svarīgi, lai nāktu viedoklis, kam pilnīgi noteikti nebūtu saiknes ne ar Saeimu, ne ar Ministru kabinetu, ne ar Valsts prezidentu. Analītiskais dienests virzīts vairāk uz pētniecību. Tas ir vajadzīgs, nav divu domu par to. Tas sniedz visu nepieciešamo informatīvo bāzi, ja var to savākt, konkrētā likumprojekta jautājumā, lai mūsu deputātiem, kuru dzīves pieredze ir ārkārtīgi dažāda, būtu minimālais nepieciešamais atskaites punkts kā normālā eiropeiskā valstī. Manuprāt, tā ir ļoti konkrēta niša.
Es runāju par pilnīgi cita līmeņa orgānu, statusa un autoritātes ziņā -tāda paša līmeņa kā Satversmes tiesa, tikai viņu viedoklis nebūtu juridiski saistošs. Var jau izveidoties tā, kā Francijā, ka Ministru kabinets beigās paprasa – nu, tad uzrakstiet mums to normu priekšā. (Smejas) Taču – kāpēc ne?

Vai Valsts padome uzņemtos likumdošanas iniciatīvu?
Piedāvājums aizietu atpakaļ Ministru kabinetam – viedokļa formā. Ministru kabinets būtu tas, kas ar savu versiju ietu pie Saeimas. Bet, kas ir svarīgi, Saeimai tiktu prasīts kvalitatīvi atbildēt uz argumentāciju, ja tā nepieņemtu projektu vai ja tas mainītos lasījumos. Tad parādītos pavisam cita veida anotācijas. Tagad Satversmes tiesā paskatoties anotācijas, kāpēc tas ir tā rakstīts…

Nu, kāpēc?
Nu, bieži vien nezinām.

Intervijā 2001.gadā teicāt par Jura Bojāra konstitūcijas projektu, kurā arī bija paredzēta Valsts padome, ka jums uzreiz rodoties asociācijas ar līdzīgām struktūrām Krievijā un citās bijušajās padomju republikās.
Tā bija Bojāra Valsts padome, kas bija piesaistīta Valsts prezidentam. Tas ir pilnīgi kaut kas cits. Ziniet, es nevaru atrast īsto nosaukumu šādam astotajam konstitucionālajam orgānam. Saprotu, ka Valsts padome raisa nepareizas asociācijas.

Ar Putina Valsts padomi Krievijā?
Tas man arī ir teikts. Citi, kuri domā par Rietumeiropas pieredzi, – ar Holandes, Francijas modeli, bet tas, protams, nav tas.

Arī Ganā ir Valsts padome.
(Smejas) Tas ir jautājums par šo viedo konstitucionālo orgānu, kas novērtē, sniedz viedokli un paceļ jaunā kvalitatīvā līmenī likumdošanas procesu – faktiski tas būtu vienīgais reāli objektīvais elements tajā procesā mūsu nesavāktajā politiskajā vidē.

Vai būtu atsevišķs likums par Valsts padomi?
Jā, pilnīgi noteikti.

Vai vajadzētu arī grozījumus Satversmē?
Satversmē tas ir jāliek. Tukšs pants mums ir – 81. [noteica tiesības valdībai Saeimas sesiju starplaikā pieņemt noteikumus ar likuma spēku] – , tur labi iederētos, starp likumdošanas un tiesu nodaļu. To izslēdzām 2007.gadā. Tā ir perfekta vieta, kur ielikt vienu teikumu: Latvijā pastāv Valsts padome – vai vienalga, kā to nosaucam -, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros sniedz viedokli par likumprojektu atbilstību Satversmei.

Satversme un taisna runa
Kā vērtējat Ringolda Baloža iecerētos Satversmes grozījumus?
Tur ir lielais stāsts par tautas vēlētu Valsts prezidentu – tas neko nemainītu demokrātiskā valsts iekārtā. Tas ir politiskas izšķiršanās jautājums, juridiski nav ne labs, ne slikts. Bet ir jāpadomā par riskiem pašreizējā Latvijas sabiedrības attīstības kontekstā. Man liekas, ka tur ir ļoti lieli riski. Bet es saprotu šīs darba grupas mērķi.

Jūs saprotat?
Manuprāt, viņi ir mēģinājuši risināt jautājumu par to, kā vispār sekmēt uzticēšanos valstij. Tas ir tas, kā viņi uz to paskatījušies. Un arī virkne citu priekšlikumu, kuri, piemēram, ir saistīti ar Valsts prezidenta kompetences palielināšanu tieši nomināciju jautājumos, ir ar to pašu domu. Kad mēs, konstitucionālo tiesību komisija, 2008.gadā jau strādājām pie Valsts prezidenta funkciju pētījuma, nonācām pie līdzīga secinājuma, ka prezidentam varētu būt lielāka loma valsts amatpersonu kandidātu piedāvāšanā Saeimai.

Pašreiz tā grupa iesaka, ka prezidents varētu nominēt Latvijas Bankas prezidentu, ģenerālprokuroru, KNAB priekšnieku. Vai nav par traku?
Nav. Ir vismaz trīs veidu amatpersonas – politiskās, profesionālās un daļēji profesionālās un daļēji politiskās. Man arī liekas, ka profesionālās amatpersonas varētu ieteikt Valsts prezidents, lai viņu darbu nesabojā procesa ārkārtīga politizēšana.

Teicāt, ka Baloža darba grupas mērķis esot sekmēt sabiedrības uzticēšanos valsts varai. Kā lai uzticas likumdevējiem, kuri tik būtiskā jautājumā skaidro, ka vispār jau gribētu visas tautas vēlētu prezidentu, bet, kad jau tam pašlaik nebūšot politiskā atbalsta, tad jau prezidentu var ievēlēt arī simts pagastveču kopā ar simtu Saeimas deputātu? Vai tas ir juridiski izsvērts arguments?
(Smejas) Inspirācija droši vien nāk no Igaunijas modeļa.

Redzējām, kā igauņiem nupat gāja ar prezidenta ievēlēšanu.
Tieši tā.

Vai tā nav populistiska, politiskās konjunktūras noteikta argumentācija?
Tas, ko citiem vārdiem pateicāt, ir droši vien uzdrošināšanās un taisnas runas jautājums Latvijā. Tā ir tā problēma. Ja ir ideja, tad to pasaku un piedāvāju, un mēģinu izskaidrot. Bet, kad jūtu, ka pretī būs viens bloks un otrs bloks, tad uzreiz sākam šaubīties, sākam mazlietiņ pa labi un pa kreisi – ja nesanāks tā, tad varam arī tā. Tā tas arguments izklausās. Ja jau gribi reāli kaut ko piedāvāt, nu, tad piedāvā un izskaidro.

Tas piedāvājums ir vecs kā Latvijas Republika – ja krānā nav siltā ūdens, vajag visas tautas vēlētu prezidentu.
Es jums piekrītu. Es pati uzskatu, ka uzticēšanos valstij veido saprotamas darbības, saprotama runa un jēgpilns mērķis. Viens piemērs, ko es ar to domāju. Pašlaik notiek stīvēšanās par notāru lomu darījumu apstiprināšanā. Latvijā notāram nav pienākuma pārliecināties par darījuma godīgumu. Droši vien katrs esam dzirdējuši, ka ir ļoti daudz negodīgu darījumu. Ir cilvēki, kuri ir zināmā mērā nesagatavoti un kurus var apkrāpt. Vai tad nevarētu teikt, ka Latvijas iedzīvotāji gribētu, lai valstij būtu mehānisms, kas vismaz pēc iespējas pasargātu viņus no apkrāpšanas? Ja valsts pateiktu – tas ir mūsu mērķis.

Kas šajā gadījumā ir valsts?
Šajā gadījumā tā ir valdība, kas pateiktu – mūsu mērķis ir paskatīties uz visu šo darījumu sistēmu un uzdot sev jautājumu, vai tā reāli nodrošina maksimālu caurskatāmību un godprātību. Ja nenodrošina, tad kaut kur sistēmā acīmredzot ir robs, un piedāvāsim konkrētu risinājumu, kā to sakārtot. Šāda veida mērķis un runa – lūk, tas vairotu uzticēšanos valstij.

Tā vietā likumdevēji piedāvā grozīt Satversmi, kā nu sanāks un kā ir politiski iespējams. Vai tas vairo uzticēšanos valsts varai?
Nu, ir tieši tā, kā jūs sakāt. (Smejas) Redziet, ir viena problēma – tā kā es savā amatā skatos likumdevēju sastrādāto, tad tagad vienkārši nedrīkstu teikt. Es ļoti labprāt, es gaidu to brīdi, kad man beidzot atļaus izrunāties. Es pieņemu, ka savā darbā varu vairāk izdarīt, paklusējot par likumdevēju kvalitāti.

Skaidrs. Jebkurā gadījumā esat vairākkārt teikusi, ka jau tikai diskusijas par Satversmes grozījumiem ir svētīgas.
Absolūti! Gan par šo problēmu ar darījumiem, gan par Satversmi, kā tā darbojas un vai kaut kur nedarbojas, bet beigās konstatēsim, ka Satversmei nav ne vainas, bet kaut kas cits tajā sistēmā nav vietā. Protams, ka ilgi biju ar vairāk nekā vienu kāju ārpus Latvijas, un pieļauju, ka daudzas lietas arī nezinu. Bet man ir sajūta, ka ir tomēr ļoti maz runāts par jautājumiem, kas saistīti ar cilvēka tiesībām un drošību. Bet tas jau ir tas tiesiskums. Un es nesaprotu, kāpēc – vai tāpēc, ka mēs, juristi, to neesam piedāvājuši, vai tāpēc, ka žurnālisti nav mūs uzklausījuši. Cik zinu no Satversmes tiesas vēstures, gan Endziņa kungs, gan Kūtra kungs, līdzko bija iespēja, pauda viedokli. Tas arī ir aptuveni viss.
Runājot par valsts attīstību, es redzu, ka komunikācija starp trešo, tiesu varu, un ceturto, proti, medijiem visā to modernajā izpratnē ir vismaz viens veids, kā nodrošināt diskusiju, lai vēl nosargātu demokrātisko valsti, kuru brucina no visurienes. Ne tikai acīmredzamie brucinātāji, bet arī interneta pasaule, sociālie mediji – tie arī brucina klasisko izpratni par valsti ar savām robežām. Robežas praktiski vairs neeksistē, tikai tik, cik starp vienu valsti un otru. Skatoties nevis no baiļu un ieraušanās sevī viedokļa, vienīgais, ko varētu likt pretī, būtu mūsu visu kopīgā izpratne, ka visiem, visām varām valstī beidzot jāsāk komunicēt pilnīgi jaunā līmenī.

Valsts un pasaules kārtība
Pieminējāt apdraudējumus demokrātiskai valstij. Satversmes tiesa nupat pieņēma spriedumu par valsts noslēpumu. Andrejs Elksniņš no Saskaņas jau 2012.gadā, kad viņam liedza pielaidi valsts noslēpumam, mēģināja virzīt līdzīgus grozījumus likumā. Vai viņš nu ir uzvarējis?
Nezinu, to es tagad nemācēšu teikt, jo spriedums ir tikai par vienu gadījumu. Spriedums ir par situāciju, kad pielaide bija un ir atņemta. Spriedums absolūti neko nesaka par to, kā, uz kādu principu bāzes un kam dot pielaidi valsts noslēpumam. Bet, kad uzticība jau tikusi dota, ir jābūt konkrētiem iemesliem, kāpēc to atņem. Šādā gadījumā – un tikai šādā gadījumā, kad tu pēkšņi esi izlikts bez darba uz ielas, un neviens nepasaka, kāpēc, – tiesiskā valstī pilnīgi noteikti jābūt instancei, kur ir iespēja vismaz daļēji saprast, kas ir tie argumenti. Tas ir tas, ko tiesa pasaka. Viss.

Vai tiesas pateikto nevar tulkot tā, ka pielaide ir cilvēktiesības?
Nē. Spriedumā ir precīzi ierakstīts – pielaide valsts noslēpumam nav tiesība. Tiesība ir darbs. Kad tev visu laiku ir bijis darbs, no kura atlaiž kaut kā dēļ, ko esi izdarījis, tiesības uz darbu ir ierobežotas. Tāpēc ir jābūt neatkarīgam vērtējumam.

Vai būs vajadzīgi speciālie tiesneši, kas to varēs vērtēt?
Mums jau tagad ir speciālie tiesneši ar pielaidi valsts noslēpumam – attiecībā uz imigrācijas likumu. Ir bijis arī gadījums, kad speciālā pielaide ir bijusi arī advokātam. Nav nekas jauns šeit zem saules.
No demokrātijas viedokļa raugoties, nevis saistībā ar šo strīdu, uzdosim sev jautājumu – vai uzticēšanos valstij un tās stabilitāti vairo situācija, kad kāds ir atlaists no darba un var turpināt izpausties, cik valsts ir šāda un tāda?

Tie, kuri lamā valsti tāpēc, ka zaudējuši pielaidi valsts noslēpumam, ir ļoti maza daļa no tiem, kuri lamā valsti. Kāpēc būtu jāuztraucas tieši par viņiem?
Valsti lamāt šādā gadījumā tiešām nevajadzētu, jo tad ir konkrēts atbildīgais, konkrēta amatpersona. Bet patiesībā valsts nopelns ir, ka to var lamāt. Latvijas valsti var tikai cienīt, ka ir iespējas gan izpausties, gan iet tiesā.

Kādi vēl Satversmes tiesas spriedumi tuvākajā laikā varētu izraisīt plašu rezonansi?
Grūti paredzēt sabiedrības rezonansi. Piemēram, mums ir ierosinātas veselas divas lietas par Ministru kabineta noteikumiem, kas regulē trokšņu līmeni, un varētu teikt, ka man kā iedzīvotājai konkrētā rajonā šīs varētu būt ārkārtīgi svarīgas lietas. Savukārt virkne cilvēku varbūt teiktu, ka nevar vien sagaidīt nolēmumu solidaritātes nodokļa lietā. Grūti prognozēt, un mēs arī neprognozējam. Kad ierosinām lietu, stingri ievērojam likumu, un aiziet tikai tie pieteikumi, kuri izpildījuši pietiekami sarežģītos likuma noteikumus, lai vispār lietu pieņemtu izskatīšanai.

Un lieta par skolotāju lojalitāti?
Tā ir sagatavošanā, uz gada beigām būs, bet tā arī droši vien daļai sabiedrības būs ļoti būtiska, bet citiem mazāk svarīga. Mēs ierosinām to, ko varam ierosināt, un nekad tajā brīdī nedomājam, vai tur būs lielāka vai mazāka ažiotāža. Tā vienkārši sanāk, ka tas, par ko, piemēram, jūs rakstāt un ziņās runā, vairāk vai mazāk pie mums arī nonāk. Ziņu topi diezgan sakrīt ar mūsu darba kārtību. Interesanti.
Runājot par skatu uz nākamajiem trim gadiem – jau iepriekšējā priekšsēdētāja Laviņa laikā pieņemts darbā komunikāciju cilvēks, un noteikti mēģināsim sistemātiskāk komunicēt ar medijiem, lai caur tiem nonāktu pie sabiedrības. Jo mūsu principiālajām atziņām spriedumos ir ietekme uz visu sabiedrības attīstību. Par to gribētu regulāri izteikties un informēt, un tādējādi arī atstāt stimulējošu domu Latvijas sabiedrībā.
Man ir vēlme katra gada beigās rīkot speciālu preses konferenci, kurā pasakām par lielākām vai mazākām lietām, ko esam konstatējuši. Virzīt uz sarunu par tiesiskumu. Protams, būs jautājumi, kas tur ar ko sakasījās. Bet mums tas ir pilnīgi vienalga. Mums interesē demokrātijas standarts, un mēs gribētu vairāk tieši par to runāt – kādu uzvedību un rīcību no šīs vērtības viedokļa varētu sagaidīt. Gribētu runāt tieši par to. Nu, skatīsimies. Nav jau tā, ka es nemācētu pastāstīt.

Jums bija raksts portālā “Ir” par nedrošo pasaules kārtību…
Un iepriekšējais bija par juridisko izglītību.

Vai Trampa ievēlēšana ASV apdraud, kā rakstāt, monopolāro pasaules kārtību ar ASV kā galveno starptautisko tiesisko normu noteicēju?
Šo analīzi nerakstīju kā Satversmes tiesas priekšsēdētāja, pat ne kā tiesnese. Tā ir mana joma – tīrais starptautisko tiesību jautājums, pasaules kārtības jautājums, kas man tīri profesionāli interesē. ASV pēc Berlīnes mūra krišanas lielā mērā noteica toni starptautiskajās attiecībās, un līdz ar to starptautiskajās tiesībās bija ļoti liels pavasaris. Spējām noslēgt tik daudzas vienošanās – līdz pat Parīzes klimata līgumam, kas ir ārkārtīgi svarīgi. ANO ir izstrādāti tādi dokumenti, par kuriem, kad deviņdesmito gadu vidū rakstīju disertāciju un pētīju astoņdesmitos un septiņdesmitos gadus, viss stagnēja. Kad ierados Kembridžā, man bija doma rakstīt par tiesiskuma principu starptautiskajās tiesībās. Mans izcilais profesors, tagad starptautiskās tiesas tiesnesis Džeimss Kroufords teica – un jūs nopietni domājat, ka ir tāds tiesiskums starptautiskajās tiesībās?
Biju par to aizdomājusies, jo Baltijas valstu neatkarības atgūšana un valsts nepārtrauktības doktrīna, kuru spējām pierādīt against all odds – pilnīgi neiespējamā situācijā, – lika man domāt, ka tiesiskums, līdzīgi kā konstitucionālajās tiesībās, veidojas arī starptautiskajās tiesībās. Tam, piemēram, Kisindžers pilnīgi nepiekristu, domātu, ka esmu vienkārši sajukusi prātā. Bet arī mans profesors bija tuvu tām domām. Tāpēc par tiesiskumu beigās neuzrakstīju, bet izanalizēju Baltijas valstu un Krievijas tiesisko statusu.
Kas notiek tagad? Mums ir ANO Ģenerālās Asamblejas deklarācija par tiesiskumu starptautiskajās un nacionālajās tiesībās. Par sinerģiju, kas pasaka – viens nebūs bez otra. Vajag vienu – starptautiskajās attiecībās vienoties. Par demokrātiju tur nerunā, jo neba visas valstis būs demokrātiskas. Bet par tiesiskuma minimumu, izrādās, varētu. Bet līdz ar to jāspēlē arī uz to, kas notiek nacionālā līmenī. Tas viss notika laikmetā, kad ASV ar savu milzīgo demokrātijas tiesiskuma tradīciju bija tā lielvalsts, kurai nebija īsti konkurences, līdz ar to starptautiskās tiesības varēja attīstīties tādā virzienā, kā es, nākdama no Latvijas, būtu domājusi deviņdesmito gadu sākumā.
Tagad notiek pilnīga spēku pārbīde starptautiskajās attiecībās, un zināmā mērā ir Bābeles tornis, kas pilnīgi noteikti nesekmē principu ievērošanu, starptautisko tiesību piemērošanu, kā to parāda retorika no Savienotajām Valstīm par Parīzes klimata līgumu. Līdz ar to multipolārā pasaulē, kāda tagad veidojas, lielām un mazām valstīm – vai tā ir Vācija vai Latvija, vai Zviedrija, Pakistāna un Indija – ir jāapzinās, ka vairs nebūs tā, ka Amerika pateiks, un viss būs skaidrs, un visi tā darīs.
Vienā ziņā es Trampam piekrītu – katram ir jāuzņemas sava atbildības daļa, un ne tikai par NATO maksājumiem. Katrai valstij ir jāizaug par tik stipru, lai varētu pārlēkt pāri nākamajai kvalitatīvajai latiņai un sākt runāt, ka mūsu attiecības un strīdi jārisina mierīgā ceļā, ņemot vērā tiesības un pienākumus. Un tur Latvijai ir tikpat liela loma kā visiem citiem.

Ko jums saka priekšā profesionālā intuīcija – vai ASV tiesu sistēma un demokrātiskā tradīcija tiks galā ar Trampu?
Tiks. Mēs, protams, mājās ļoti sekojam visam, es dzīvoju CNN, BBC, Francijas ziņās. Frančiem ir izcili ziņu kanāli. Visu priekšvēlēšanu laiku esam nodzīvojuši informatīvajā telpā ar Makronu. Kad Trampu ievēlēja, un gāja vaļā Holande vispirms, tad Francija, es vīram teicu – paldies Dievam, ka Tramps ir Amerikā, nevis Eiropā. Laikam tas bija uzreiz pēc Holandes iznākuma. Ja Francijas vēlēšanu iznākums būtu līdzīgs kā Amerikā, tad… es faktiski nezinātu, ko teikt.
Tas, ka Tramps bija pirmais un ka tas noticis Amerikā, uzskatu, ir patiesībā pozitīvi. Jo, analizējot valstu demokrātijas tradīcijas un vēsturi, var teikt, ka mēs bijām jau iebraukuši ekstrēmā grāvī ar mūsu demokrātijas attīstību un labklājības valsts standartu. Ar mūsu ārkārtīgi materiālistisko sabiedrību patiesībā nav variantu kā tikai populisma uzplaukums un sabiedrības šķelšanās un nevienlīdzība. Tāpēc uzskatu, ka Latvijā primārā problēma ir sociālā nevienlīdzība. Visos politiķu uzstādījumos tai ir jābūt centrālajai tēmai – kā to pārvarēt. Un es prasītu visai konkrētus pasākumus.
Līdz ar to, skatoties uz demokrātisko valstu pašreizējo vēsturisko brīdi, tāds Tramps un breksits bija sagaidāms. Tas izskaidro arī Francijas sabiedrības pilsonisko mobilizēšanos, neskatoties uz to, ka sabiedrībai ir grūti. Tas iedeva mācības stundu demokrātijas procesam, un tas kopumā bija neizbēgami un bija arī vajadzīgs. Es ceru, ka gūstam kaut kādas mācības. Tas arī mums Latvijā pasaka, ka tieši tagad mēs nevaram stagnēt, absolūti nevaram atslābināties. Mums ir jāsavācas. Ir vēl virkne lietu, kas ir jāizdara.