Sapņi par bezrūpīgām vecumdienām

Ko darīt, lai Latvijas pensionāri dzīvotu pārticīgi?

Visu mūžu strādāju un esmu pelnījis pienācīgu pensiju! Piekritīsiet, itin bieži dzirdēta frāze. Tas ir saprotami, ka pēc padarīta darba ir vēlme saņemt atalgojumu. Atbilstīgu ainu palīdz uzburt turīgo valstu pensionāri, kas daudz ceļo un bauda vecumdienas, par kurām klusi sapņo arī vairākums Latvijā dzīvojošo. Tomēr ar Latvijas vidējām pensijām visbiežāk mūsu senioru vecumdienas par pārtikušām nenosauksi. Kāpēc tā un ko darīt?

Uzreiz jāsaka, ka Latvijas pensiju sistēma ir samērā mūsdienīga un pasaulē atzīta par vienu no ilgtspējīgākajām. Latvijas pensiju sistēma vērtējumā ieņem 7.vietu līdzās Jaunzēlandei, Zviedrijai, Austrālijai, Norvēģijai, Dānijai un Nīderlandei.

Tomēr ilgtspēja nenozīmē pensijas lielumu, tā vienkārši ir labs pamats sistēmas stabilitātei.

Latvijā ir trīs līmeņu pensiju sistēma, kurā apvienoti gan solidārie, gan individuālie risinājumi. Tomēr pats būtiskākais – katram iedzīvotājam no ikmēneša darba algas tiek novirzīta noteikta summa viņa pensijas kapitālam. Pensijas kapitāls tiek veidots no Valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām (VSAOI) jeb 20% no darba samaksas bruto jeb ”uz papīra”.

Tātad, jo ilgāks būs darba mūžs un lielāki būs ienākumi, jo lielāks uzkrājums pensijai būs izveidojies. Piemēram, neņemot vērā inflāciju un procentu likmes – ja darba alga vidēji 40 darba mūža gados ir bijusi 500 eiro, tad uzkrātais kapitāls varētu būt ap 50 tūkstošiem. Pieņemot, ka sagaidāmais pensijas mūža ilgums cilvēkam būs ap 18 gadiem, ikmēneša pensija sasniegs apmēram 230 eiro jeb mazāk par pusi no pirmspensijas ienākumiem. Šāds aprēķins ir ļoti aptuvens un varētu šķist nepareizs vai pat nekorekts, tomēr tas ilustrē situāciju.

Visu sarežģītāku padara inflācija un algas kāpums. Pensiju sistēma Latvijā tika ieviesta 2001.gadā. Vidējā bruto alga tajā laikā bija 226 eiro, savukārt 2016.gadā – jau 856 eiro. 15 gados iemaksas pensiju uzkrājumā neveidojās no šobrīd aktuālās algas, bet gan no katra attiecīgā mēneša atalgojuma, proti, no vidējās 553 eiro algas. Tas arī izskaidro, kāpēc šobrīd vidējā pensija ir vien 1/3 no vidējās algas valstī. Zīmīgi, bet arī Zviedrijā vidējā valsts pensija ir trīs reizes mazāka par vidējo algu.

Jāteic, ka liels izaicināms saglabāt pat esošo pensijas proporciju no vidējās algas ir mūža ilguma pieaugums pasaulē, tai skaitā arī Latvijā.

Tehnoloģiju progress un medicīnas attīstība paildzina cilvēka dzīvi, kas kopumā ir ļoti laba ziņa, tomēr atstāj ietekmi uz pensijas apmēru. Piemēram, ja pensijas gados pavadītais mūža ilgums pieaug no 18 līdz 22 gadiem, tad pensijas apmērs sarūk no 230 līdz 190 eiro mēnesī. Vidējais dzīves ilgums turpinās pieaugt, pie tam jau šobrīd tehnoloģijas un zinātnes atklājumi dod signālus par iespējami būtisku cilvēku bioloģiskā vecuma korekciju.

Mazāk iespējams, ka vecuma kāpumu kompensēs ievērojami lielāka dzimstība, un strādājošie solidārā kārtībā varēs maksāt pensijas arvien pieaugošam pensiju saņēmēju skaitam. Tāpēc sistēmiski vidējā vecuma pieaugumu koriģē ar oficiālā pensionēšanās vecuma palielināšanu, ko vērojam Latvijā un citās valstīs. Korekcija ļauj saglabāt proporciju starp darba mūžu un pensijas laiku, nodrošinot pietiekamu laiku pensijas kapitāla uzkrāšanai un attiecīgu laiku tā tērēšanai.

Pensionēšanās vecuma celšana ir pietiekami jutīga tēma, un iedzīvotājiem, kuri gaida pelnītās vecumdienas, tās tiek attālinātas. Sabiedriskās domas pētījumi atklāj, ka iedzīvotāju vēlamais pensionēšanās vecums būtu no 50 līdz 61 gadam, kas ir vēl agrāk nekā šobrīd oficiālais pensionēšanās vecums. Savukārt vēlamais pensijas apmērs vairākumam iedzīvotāju būtu 75% un vairāk no ienākumiem pirms pensijas. Faktiski vēlmes ir krietni atrautas no realitātes. Iedzīvotāji apzinās, ka valsts pensijas ir zemas un pensijas vecums nesaistās ar bagātību salu. Apzinās arī pensijas sistēmas izaicinājumus, norādot tieši uz demogrāfiju un ēnu ekonomiku. Lielākā daļa apgalvo, ka krāt vecumdienām ir svarīgi, lai nodrošinātu pienācīgus ienākumus. Tomēr jautājot, kas tiek darīts, lai finansiāli sagatavotos vecumdienām, 71% norāda, ka naudu krāj tikai pensiju 2.līmenī.

Pēc dažādām aplēsēm tikai katrs ceturtais ekonomiski aktīvais cilvēks papildus krāj vecumdienām, un tas ir daudz par maz.

Ja iedzīvotāji apzinās drūmo realitāti, kādēļ nesteidz rīkoties, veidojot sev papildu pensiju kapitālu? Varētu šķist, ka viens no iemesliem varētu būt šīs tēmas iespējamā garlaicība, tomēr jautājot, vai krāt ir garlaicīgi, šādi atļaujas domāt vien nedaudz virs piektdaļas iedzīvotāju.

Lai veidotu uzkrājumus, būtiski ir trīs faktori – pārliecība, naudas pieejamība un motivācija.

Pārliecība
Lai arī Latvijas pensijas sistēma starptautiski novērtēta kā stabila, iedzīvotāju uzticība tai ir zema. Lielākā daļa sistēmas stabilitātei netic, pensiju 2.līmeni neuzskata par savu naudu un regulāri nepārbauda sava pensijas kapitāla pieaugumu. Zemo ticības līmeni pensiju sistēmai varētu skaidrot ar vairākiem faktoriem. ensiju sistēma nereti izmantota kā politisko cīņu instruments, apšaubot tās jēgu un apelējot pie zemajām pensijām.

Pensiju 2.līmeņa iemaksu apjoma samazināšana krīzes laikā vēl vairāk mazināja ticību pensiju sistēmai.

Tas radīja priekšstatu, ka šis uzkrājums nav pensiju sistēmas dalībnieku nauda un to var atdot citiem. Tomēr pensiju sistēmai ir svarīgs lojalitātes aspekts, līdz ar to politiski pret to jāizturas īpaši atbildīgi. Esošā pensiju sistēma Latvijā ir samērā jauna un vēl ceļā uz briedumu. Līdz ar to censties to vērtēt šobrīd būtu līdzīgi, kā par cilvēka mūža sasniegumiem spriest, raugoties uz pirmklasnieku.

Pensiju sistēmas zemās uzticamības faktors slēpjas arī zināšanās par vērtspapīru tirgu. Pensiju kapitāla pieaugumu iegūst, ieguldot dažādu uzņēmumu un valstu vērtspapīros. Latvijas iedzīvotāju pieredze un zināšanas par finanšu tirgiem ir salīdzinoši zemas. Tas saistīts ar samērā vāji attīstītu uzņēmējdarbības vidi un spēcīgo ēnu ekonomiku.

Latvijā ir maz uzņēmumu, kuri emitējuši vērtspapīrus, nedodot iespējas iepazīties ar šo līdzekļu aizdošanas mehāniku. Latvijā ir maz iedzīvotāju, kuriem pieder akcijas vai obligācijas. Lielākajai daļai cilvēku ir vēlme izvairīties no svešā un nezināmā. Neizprotot, kā tieši pensiju fondi darbojas un vairo kapitālu, iedzīvotāji netieši norobežojas no tiem.

Pašlaik iedzīvotāju aptaujās par labākajiem ieguldījumu veidiem atzīts nekustamais īpašums un zelts.

Abi šie ieguldījumu instrumenti ir taustāmi. Nekustamā īpašuma faktors ir saprotams, tā šķiet nezūdoša vērtība. Savukārt zelta šķietamā pievilcība saglabājusies vēl no kara laikiem, kad tā bija faktiski vienīgā viegli konvertējamā valūta. Toties miera laikos zelts var būt pat ārkārtīgi neveiksmīgs ieguldījums. Tāpēc svarīgi vairot iedzīvotāju izpratni un zināšanas par vērstpapīru tirgu un tā darbību. Ir jāpalielina uzņēmumu vēlme emitēt vērtspapīrus, padarot vidi caurspīdīgāku un investoriem saprotamāku.

Naudas pieejamība
Vērtējot oficiālos statistikas datus, Latvijas iedzīvotāju ienākumi katru gadu aug ar vērā ņemamu progresiju. Daļa kāpuma ir saistīta ar minimālās algas pieaugumu, kas daļai iedzīvotāju maina oficiālo ienākumu proporciju, nemainot reālos ienākumus. Tomēr kopumā ienākumi aug nedaudz ātrāk par izdevumiem, kas dod pozitīvu efektu uz spēju veidot uzkrājumus. Tomēr nemainīgi kā galvenais arguments nekrāšanai tiek minēts naudas trūkums. Aptuveni 80% nekrājēju apgalvo, ka viņiem nav līdzekļu uzkrājumu veidošanai. Iedzīvotāji, kuri veido uzkrājumus, vēlētos krāt vairāk, tomēr norāda, ka šobrīd nevar to atļauties. Taču katrs otrais norāda, ka prātīgāk varētu iztērēt ap 10% no ikmēneša izdevumiem. Tas nozīmē, ka uzkrājumi lielai daļai iedzīvotāju nesaistās ar kaut ko prātīgu.

Motivācija
Iespējams, svarīgākais apstāklis jebkurai rīcībai. Ir neiespējami izveidot uzkrājumus vecumdienām, ja trūkst motivācijas. Taču ir grūti sevi motivēt kaut kam tālam un abstraktam. Turklāt vecumdienas lielai daļai cilvēku neasociējas ar ko pozitīvu un laimīgu. Dažādi kognitīvās domāšanas testi parāda, ka zemapziņa vecumdienas iegrupē ”nepatīk” sadaļā. Iemesli ir dažādi, piemēram, ”gribu būt mūžam jauns un aktīvs”, ”negribu mazu pensiju”. Līdzīgi ir ar lēmuma atlikšanu doties pie ārsta. Lēmumi tiek pārcelti dienu no dienas, līdz iestājas situācija, ko amerikāņu rakstnieks Stīvens Presfīlds (Steven Pressfield) aprakstījis kā motivāciju: “Kādā brīdī nerīkoties kļūst sāpīgāk nekā rīkoties.”

Latvijā vidējais vecums, kad iedzīvotāji sāk apzināties gaidāmo ienākumu sarukumu, ir ap 45 gadiem, kad reālu papildinājumu valsts pensijai uzkrāt ir ļoti grūti.

Krāšanas lēmuma atlikšana lielā mērā saistīta arī ar nespēju sevi ieraudzīt pensijas vecumā. Līdz ar to liela daļa turpina vieglprātīgi izturēties pret sagaidāmajiem labumiem vecumdienās, pieļaujot daļēju dalību nodokļu sistēmā un nerūpējoties gan par papildu finanšu ”spilvenu” vecumdienām, gan savu veselību.

Būtiski apzināties, ka tikai ar valsts pensiju pārtikušas vecumdienas nodrošināt būs grūti un katram ir papildus jārūpējas par atsevišķu kapitālu vecumdienām. Iespējams, labākā kombinācija ir sākt veidot regulārus uzkrājumus, paralēli rūpējoties par nekustamo īpašumu, lai tas būtu pietiekami pievilcīgs potenciālajiem pircējiem, kad būs kļuvis par lielu. Ja ir sajūta, ka ar šo būs par maz, tad papildus jāvērtē, kā palielināt savus ienākumus jau šodien. Varbūt attīstīt kādu potenciālu “hobijbiznesu”, kas arī pensijas gados var nest papildu ienākumus.

Reinis Jansons ir ”Swedbank” Finanšu institūta vadītājs.