Lielajos kapos ir svarīgi saglābt to, kas vēl palicis

Pārdomas par kultūrvēsturiskās vietas nākotni un baznīcas nostāju

Jautājums par Lielajiem kapiem ir pietiekami svarīgs un diskutabls gan no ētiskā, gan kultūrvēsturiskā skatu punkta, tāpēc tas būtu jāapspriež sabiedrībā daudz plašāk, nekā mēs to redzējām iepriekš. Mans personiskais viedoklis – diskusija ir svarīga un sabiedrības viedokli ir jāuzklausa, lai noskaidrotu, kāda ir rīdzinieku un ekspertu attieksme. Lielie kapi patlaban ir ļoti degradēti, un tas ir mantojums no nesenās pagātnes, jo attieksme pret kapu kultūru vispār padomju laikā ir bijusi visai barbariska. 

No vienas puses – Lielie kapi ir degradēti, bet daudz ko varēja vēl saglābt, atjaunot un sakārtot laikus. No otras puses – neviens no varas pārstāvjiem pēdējos 20 gadus nav īsti interesējies par Lielajiem kapiem. Manuprāt, tas šobrīd ir politisks jautājums – diskusija nenotiek par kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu un atjaunošanu vai atmiņas saglabāšanu, tas vairāk izskatās pēc politisku grupu cīņas, kur Lielie kapi atkal tiek atstāti novārtā. 

Neviena no iesaistītajām pusēm nemeklē labāko modeli, netiek analizētas iespējas, netiek diskutēts ar sabiedrību. Eksperti gadu gadiem ir mēģinājuši aktualizēt Lielo kapu saglabāšanas jautājumu, centušies pievērst gan sabiedrības, gan Rīgas domes, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) uzmanību tam, kas tur notiek vai precīzāk – nenotiek. 

Padomju laikā kapi tika degradēti, bet pēdējo 20 gadu laikā daudz ko varēja izdarīt un saglābt, bet neviens to neņēma īpaši nopietni. Par nožēlu, bet pašreiz visas diskusijas ir tikai un vienīgi tukšā politiskā runāšanā.

 Lielo kapu jautājuma aktualizēšana – politiskā kapitāla krāšana
Situāciju mēs varam analizēt arī caur nākamgad paredzēto pašvaldību vēlēšanu prizmu. Bet politiskais kapitāls tiek krāts arī daudz tālejošākos gājienos – Saeimas vēlēšanas un vispārējā popularitāte. 

Pirmkārt, slikti ir tas, ka nav bijušas sabiedrības, ekspertu un politiķu nopietnas kopīgas diskusijas. Otrkārt, es pašreiz notiekošajās diskusijās neredzu kādu konkrētu piedāvātu tālāku plānu un perspektīvu, ko Lielo kapu teritorijā plānots darīt pat, ja uzbūvēs tramvaja līniju. 

Tagad, staigājot pa kapiem, atrast Kristapa Morberga vai Krišjāņa Barona kapu ir pilnīgi neiespējami. Arī daudzu citu mūsu kultūrvēstures personību apbedījumu vietas atrast ir gandrīz neiespējami. Nolemtība un pamestība, kas tur valda, ir neaprakstāma. Protams, tramvaja līnija un modernā infrastruktūra nesīs naudu pilsētai un attīstītājiem, būs peļņa un Eiropas Savienības investīcijas, bet tas arī viss. 

Ko darīt tālāk, kā saglabāt kapus, kā to visu integrēt modernajā pilsētvidē? Par nožēlu, bet arī tā sabiedrības daļa, kas ir opozīcijā pie varas esošajai koalīcijai Rīgā, nepiedāvā savu vīziju. Katram ir savas intereses, un Lielo kapu saglabāšanas jautājums nav to centrā. 

LELB vēlme samainīt Lielos kapus pret citām teritorijām – saprotama un atbalstāma
Tirgoties ar zemi nav nekas slikts. Ir tikai jautājums, kas tālāk notiek ar Lielajiem kapiem. Ja Rīgas dome to pārņem un sakārto, tad mēs Luteriskajai Baznīcai varam teikt paldies par to, ka šī zeme tiek samainīta vai atdota un ka beidzot drīzumā situācija mainīsies. Tas ir padomju mantojums, kur vēl no padomju laikiem ir saglabājusies necieņa – ne tikai pret kapiem un mirušajiem, bet arī pret kultūrvēsturisko mantojumu. 

Kad Baznīca īpašumus atguva, tie jau sen bija zaudējuši to nozīmi, kāda tā bija pirms padomju laikiem. Baznīcai nebija naudas, lai kapus sakārtotu, un tā tas vilkās pat līdz šim noteiktajam laikam. Baznīcai kā šīs zemes gabala īpašniecei Lielajos kapos nav iespējams neko darīt, jo tā vairs nav funkcionējoša kapsēta.

Padomju laikā kapsētu iznīcināja, tā ir saglabājusies kā savdabīgs un sagrauts mantojums. Baznīcai nevar pārmest, ka tā vēlētos Lielos kapus samainīt pret kādu citu īpašumu. 

Sofijas vecpilsēta – piemērs, kā modernais var sadzīvot ar kultūrvēsturisko 
Es tikko atgriezos no zinātniskā komandējuma Sofijā, Bulgārijā. Šis projekts ilgst vairākus gadus, un šajā laikā man ir bijis interesanti novērot, kā mainās pilsēta un bulgāru attieksme pret kultūrvēsturisko mantojumu. Piemērs: Serdika – Romas impērijas pilsēta, kas dibināta 4. gadsimtā, vēl pirms mūsu ēras bija kļuvusi par vienu no reģiona lielākajām pilsētām un Romas impērijas austrumu pārvaldes centriem. 

2006. gadā būvējot metro caur pilsētas centru un vecpilsētu, tur tika atklāti ļoti labi saglabājušies Romas impērijas laika apbūves gabali. Tika veikti nopietni arheoloģiskie izrakumi. Šīs infrastruktūras sakārtošanā pilsēta ieguldīja diezgan lielu naudu. Un tagad mēs redzam ļoti unikālu modernās pilsētas, infrastruktūras un kultūrvēsturiskā mantojuma kopā sadzīvošanas modeli. Šie mūri tika nostiprināti, paši vērtīgākie pieminekļi tika saglabāti. Un tagad, pazemē ejot no vienas stacijas uz otru, ir iespējams iziet cauri muzejam, kas ir par brīvu, kur var pienākt klāt, apskatīties, papētīt un var izzināt. 

Cilvēki tur ikdienā ne tikai iet garām, šķērsojot tuneļus, pārejot no vienas metro stacijas uz otru – vēsture ir kļuvusi dzīva, tā kļuvusi par modernās pilsētas sastāvdaļu. Tur notiek ekskursijas, turpat uz vietas var nopirkt kafiju, apsēsties, apskatīties, papētīt, izstaigāt. Tur ir telpa, kur tu vari ienākt ar savu kolēģu vai draugu loku, paņemt kafiju, pasēdēt un būt par modernās un antīkās pilsētas sastāvdaļu. Tur laiks saplūst vienā – senais un modernais laiks ir sakoncentrējies vienkopus. 

Es ļoti priecājos par tādu bulgāru kreativitāti un centību, kādā veidā tas viss notiek. Ceru, ka arī Rīgā, būvējot šo moderno tramvaja līniju, kas acīm redzot notiks, spētu profesionālās diskusijās atrast labāko modeli, kādā veidā vēsture sadzīvo ar mūsdienu realitāti. Es domāju un ceru, ka tas ir iespējams, bet ir jābūt nopietnām ekspertu un sabiedrības diskusijām. Jābūt labiem plāniem, labiem piedāvājumiem, par kuriem sabiedrībai diskutēt, iesaistot politiskās partijas un pārstāvjus no dažādām organizācijām, kā arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas ekspertus. 

Nākotnē saglābt to, kas vēl palicis
Es domāju, ka ļoti svarīgi saglabāt to, kas Lielajos kapos vēl ir palicis. Ir vajadzīgs nopietns ekspertu darbs pie tā, kā to padarīt pieejamu, lai tas būtu ieintegrēts jaunajā pilsētas ritmā un infrastruktūrā, jaunajā realitātē, bet lai tam būtu arī jēgpilna nozīme. Ir pieejamas daudzu un dažādu citu galvaspilsētu pieredzes, kādā veidā līdzīgi piemēri ir tikuši īstenoti. Tas vairāk ir jautājums par attieksmi vienam pret otru, pret sabiedrību, pret kultūrvēsturisko mantojumu. No tā, kas vēl ir saglabājies Lielajos kapos, varētu daudz ko izmantot izglītojošajā un sabiedrības integrācijas sfērā. Tas varētu būt labs līdzeklis atmiņas saglabāšanai par tiem cilvēkiem un gadsimtiem, kuri ir aizgājuši un pagājuši. Tas ir stāsts par mums pašiem.

Inese Runce ir biznesa augstskolas ” Turība” docētāja, Komunikācijas zinātnes katedras vadītāja.