Izdejot Sibīriju

Sabīne Timoteo, agrāk – profesionāla balerīna, filmēšanos Viestura Kairiša filmā Melānijas hronika salīdzina ar ieniršanu līdz jūras dibenam un eksistenciālu deju. Šveices aktrise tur ne tikai pārbauda ķermeņa robežas, bet pat runā latviešu valodā

Tā taču ir jauka problēma, vai piekrītat? Patiešām! – sauc Sabīne Timoteo (41), uzzinājusi, ka filmas Melānijas hronika pirmizrādē 1. novembrī Splendid Palace Lielā zāle būs tik pārpildīta, ka organizatoriem jālūdz atļauja izmantot ekrānu arī pagrabstāva Cafe Film Noir.

Aktrise, kuru režisors Viesturs Kairišs uzaicinājis spēlēt galveno lomu pēc Melānijas Vanagas darba motīviem radītajā Sibīrijas izsūtīšanu stāstā, arī pati filmu skatījās pirmoreiz. Bija priecīga par iespēju to redzēt uz lielā ekrāna, sajust publikas reakciju.

Viņas filmogrāfijā kopš 2002. gada ir 44 ieraksti, galvenokārt darbi vāciskajā kinotelpā un televīzijā, minēti arī kinoindustrijas augstākie apbalvojumi Šveicē un Vācijā. Šveicē dzimusī Sabīne karjeru sākusi Diseldorfas Deutsche Oper am Rhein, ir absolvējusi profesionālo baleta skolu Cīrihē. Paralēli dejošanai un agrīnajai kinopieredzei sevis meklējumos beigusi arī pavārskolu, ir pat nedaudz pastrādājusi šajā profesijā. Taču pirmā filmēšanās bijusi tik veiksmīga, ka izlēmusi turpināt. Aktrises darbs ļaujot vairāk laika pavadīt ar abiem bērniem: ja mamma mēnesi nav mājās, tad pēc tam divus mēnešus visu laiku ir.

Ērti un sportiski ģērbusies, dzīvelīga gan mīmikā, gan kustībās, atsaucīga un ieinteresēta sarunā, Sabīne liecas arvien tuvāk, līdz beidzot saņem manu roku. Mīļoto sievieti savukārt no acīm neizlaiž uz Rīgu līdzi atbraukušais Ksavjē Mišels, viņš arī strādā kinoindustrijā. Uz galeriju Alma, kur tiekamies, abi dienu pirms pirmizrādes atnākuši apskatīt Melānijas hronikas mākslinieces Ievas Jurjānes izstādi.

Latviešiem šī filma nav tikai filma. Vai ar jums kādreiz ir gadījies, ka loma liek domāt par mākslinieka atbildību sabiedrības priekšā, vai uztraucaties par to?
Man katra filma ir liela atbildība. Un īpaši šoreiz. Bet, ja es tikai domātu par to, tad neko nespētu darīt. (Sabīne runā it kā ar aizžņaugtu kaklu.) Man ir jājūtas brīvai, lai varētu strādāt. Citādi varētu palikt traka. Esmu tikai aktrise, neesmu politiķe. Varu stāstīt stāstu. Protams, apzinos, cik svarīgs ir šis stāsts. Svarīgs ne tikai Latvijai.

Kad Viesturs [Kairišs] mani aicināja piedalīties, izjutu tik spēcīgu vēlmi to darīt, ka patiešām aizmirsu bailes. Bet jūs varat paprasīt manam draugam, kurš pavadīja mani arī filmēšanas laikā… Brīžiem biju briesmīga. Cīnījos ar sevi. Tas nebija viegli man, un arī viņam.

Filmas māksliniece Ieva Jurjāne un režisors Viesturs Kairišs ir dzīvesbiedri, visā viens otru atbalsta. Arī jums ir spēcīgs drauga atbalsts – acīmredzot tas ir būtiski, veidojot filmu par izsūtījumu, kur ģimenes tika izjauktas.
Arī Melānija izdzīvoja tāpēc, ka tik ļoti mīlēja vīrieti, no kura bija šķirta, mīlēja Aleksandru! Rakstīja viņam vēstules.

Vai iepriekš zinājāt par Baltijas tautu izsūtīšanām uz Sibīriju?
Zināju, bet pavirši. Šveicei ir vēsturiska saikne ar Vāciju, pēc zaudējuma Otrajā pasaules karā visiem vāciešiem bija jāsagremo, kas īsti notika. Un kāpēc viņi to pieļāva. 

Krievijā šāda darba ar cilvēku apziņu nebija, jo viņi karā nebija zaudētāji. Viņi varēja turpināt, ko bija iesākuši. Patiesībā turpina to joprojām, vai ne?

Taču stāstu stāstīšana ir spēcīgs ierocis. Tā patiešām var daudz ko iekustināt.  Esmu priecīga, ka mēs to kopā paveicām. Un ka mani uzaicināja to piedzīvot.

Filmā piedalās mūsu labākie aktiermeistarības spēki, piemēram, Guna Zariņa un Baiba Broka no Jaunā Rīgas teātra.
Viņas abas ir lieliskas aktrises! Bernē biju redzējusi Melno pienu – Jaunā Rīgas teātra izrādi par latviešu attiecībām ar govīm. Bija tulkojums, bet es speciāli noņēmu austiņas. Intuitīvi tik labi visu sapratu, pat nesaprotot valodu! Pēc tam jau apzināti gāju skatīties citu JRT izrādi, kur dzīvoklī mīt veci cilvēki. Jā, Garo dzīvi. Ahhh! Ir patīkami redzēt, ka latvieši joprojām tik ļoti mīl teātri un savus aktierus. Ar to neesmu saskārusies nekur citur pasaulē. Arī Šveicē tā nav. Jā, cilvēki iet uz teātri, bet, man liekas, Latvijā cilvēkiem tā patiešām ir iekšēja nepieciešamība.

Skatoties Melno pienu, vēl nezināju, ka braukšu filmēties uz Latviju. Nekad šeit nebiju bijusi. Cīrihē gan mācījos dejot kopā ar latviešiem, dvīņiem Erlendu un Dīnu Ritenbergiem.

Intervijās esat teikusi, ka Melānijas hronikā jūtaties vairāk savā elementā nekā daudzos citos darbos. Vai tāpēc, ka esat dejotāja, protat strādāt ar ķermeni? Sibīrijas izsūtīšanas laikam lielā mērā bija stāsts par ķermeņa robežām, par to, ko cilvēks var izturēt.
Kā lai to paskaidro… Šo lomu es nekonstruēju, bet it kā visu laiku ņēmu un ņēmu no sevis nost. Viesturs teica, ka ir ieinteresēts ļoti fiziskā aktierspēlē, nevis garīgā un analizējošā. Es neesmu bijusi izsūtīta – kā lai parādu ķermeniskas ciešanas, ko neesmu piedzīvojusi? 

Brīžiem man likās, ka es dejoju, tas bija tik nereāli! Kā nolaisties jūras dibenā, kur cilvēki nekad nav bijuši. Taču mūsu DNS ir šī informācija, varam piedzīvot vairāk, nekā iedomājamies – ja visu laiku neanalizējam, bet vienkārši sekojam intuīcijai.

Vairs nezinām, ko nozīmē īsts izsalkums. Ir cilvēki, kas ievēro diētas, badojas ar nolūku. Taču arī viņi nezina, kā ir būt bezspēcīgi izsalkušiem, bez iespējām to pārtraukt, saņemt palīdzību.
Tā atkal ir iztēle. Pēkšņi arī ķermenis sāk tai sekot, reaģē fiziski. Jā, filmējoties es nokritos svarā. Mana seja izmainījās. Man vajadzēja nonākt tik tālu, citādi nekas pa īstam nenotiktu.

Kas bija pats grūtākais?
Mēs entuziastiski sākām filmas uzņemšanu, un, manuprāt, pirmās ainas ar ziemas skatiem izdevās spēcīgas. Un tad… vairs nekā. Nezinājām, vai projektam vispār vēl būs finansējums.

Nav tā, ka naudas trūkums mani atbaidītu no kāda projekta, man vienkārši nākas papildus strādāt citur. Bet tajā laikā es sevī nesu šo smago [Melānijas] stāstu un nesapratu, ko ar to tālāk darīt. Divus gadus ilga neziņa, un man savā veidā bija jācenšas atslābināties, neizjust bailes, par kurām runājām sarunas sākumā. Jārod balanss galvā: labi, man tas viss ir jāatstāj, kā ir. Esmu devusi,  ko varēju, vairāk neko nespēju ietekmēt. Un tad pēkšņi – jā, varam filmēt! Ufff… Es varu tālāk mācīties tekstu!

Varbūt tāpēc, ka Melānija bija patiešām dzīvojusi, radās sajūta, ka man ir jābūt ļoti patiesai, tāds iekšējs spiediens. Bija jāiziet cauri visam stāstam, lai sevi no tā atbrīvotu.

Jūsu biogrāfijā rakstīts, ka daļu dzīves esat pavadījusi emigrācijā.
Jā, esmu dzimusi Šveicē, taču, kad man bija tikai pusgadiņš, vecāki pārcēlās uz Ameriku. Tēvs studēja molekulāro bioloģiju, pēcdoktorantūras studijām izvēlējās Jeila Universitāti. Tur nodzīvojām četrus gadus. Vecāki savā starpā runāja vāciski, bet es ar viņiem gribēju sarunāties angliski – jo tā taču runāja citi! Kad atgriezāmies Šveicē, dzīvojām nevis vācu, bet franču daļā. Un atkal es nesapratu, ko cilvēki runā, sākumā pratu tikai angļu un vācu valodu. 

Vienmēr es biju ārzemniece, nevis daļa no viņiem. Esmu pie tā pieradusi.

Filmā runājat latviski bez akcenta – apbrīnojami! Kā to spējāt?
Es visu laiku domāju, ka filmā neizmantos manu balsi! Gribēju iemācīties gan latviešu, gan krievu tekstu, lai lūpas būtu pareizajā pozīcijā. Ja filmējoties runātu angliski, tā nebūtu. Kad Viesturs un Gints [Grūbe, producents] sāka runāt – zini, varbūt varēsim lietot tavu balsi, jo tā izklausās labi -, teicu «nē». Negribēju papildu stresu, koncentrējoties labai latviešu izrunai. Tā vietā koncentrējos uz to, ko Melānija vēlas pateikt. Latviski varēju runāt brīvāk tāpēc, ka nebija šī spiediena. Un tad viņi vēlreiz teica: «Mēs patiešām vēlamies filmā saglabāt tavu balsi. Lūdzu, atgriezies pie mums, lai sinhronizētu dažus fragmentus, un tad mēs no tā uzbūvēsim Melāniju!»

Esmu strādājusi franču, vācu, itāļu un spāņu valodā, šī bija pirmā reize, kad filmējoties runāju un līdz galam nesapratu, ko cilvēki man atbild. Man vajadzēja pieņemt šo pieredzi, nezinot, vai tas «strādās» vai «nestrādās».

Jā, man tiešām patīk, kā skan latviešu valoda, arī krievu – tas ir kas pilnīgi atšķirīgs! Filmā man jārunā arī vāciski – ar latviešu akcentu, un manas lielākās bažas bija par to, ka tikai Melānijai nesanāk labāk vāciski nekā latviski. (Smejas.) Tik jocīga situācija manā galvā, saproti?

Baidījos, ko par to visu sacīs latviešu aktrises. Bet viņas pierada ātri, teica: Melānij, tu esi laba! Būt pieņemtai ir laba sajūta.

Vai šī filma kaut ko izmainīja arī jūsu dzīvē?
Jā, vēstures uztverē un sapratnē par to, kas ir noticis Baltijas valstīs. Es šeit nebiju bijusi, pirmoreiz ierados tikai uz provēm. Kad vēl biju bērns, cilvēki man šad tad jautāja: «Vai tikai tu neesi no Austrumeiropas? Varbūt esi krieviete?» Tas man likās forši – es neesmu šveiciete, esmu kaut kas cits, wow! Mani senči ir no Austrijas, bet viņi dzīvoja tuvu Slovākijas un Ungārijas robežām, varbūt tur tā atslēga.

Es nespēju identificēties tikai ar vienu valsti, to esmu novērojusi arī pie latviešiem. Jā, man ir Šveices pase, bet nejūtos tikai kā šveiciete. Esmu cilvēks. Dzīvoju šajā pasaulē.

Kur patlaban filmējaties?
Sicīlijā. Filmas pamatā ir reāls stāsts. Mazs ciems Sicīlijā, kādu zēnu nozog mafija, jo viņa tēvs, mafijas boss, ir sadarbojies ar policiju. Tēvs neko nedara, divus gadus zēns ir prom, un tad bērns nomirst. Režisori izlēma – filmā būs arī maza meitenīte, kas iemīlējusies nozagtajā puikā. Citi cilvēki par viņu aizmirsuši, bet meitene ne – viņa grib zināt patiesību. Zēns sāk nākt pie viņas sapņos, to sauc par Sicīlijas spoku stāstu.

Es esmu mazās meitenes mamma. Itāļu projekts, un arī interesanti – četras reizes itāļi ir vēlējušies, lai ar viņiem strādāju. Liels kompliments: cilvēki no citām zemēm nezin kāpēc vēlas, lai tieši es stāstītu viņu stāstus!