ES pilsoņa piedzīvojumi latvju zemē

Mūsu birokrātija ārzemju investorus atbaida, nevis pievelk

Nesen internetā uzgāju diagrammu ar centrālo banku datiem par ASV investīciju apjomu trijās Baltijas valstīs. Ja Igaunijā skaists kāpums, ieguldījumi pārsniedz 350 miljonus, tad Latvijā tikpat skaists kritums, tie nesasniedz pat 150 miljonus. Galvenie ieguldītāji Latvijā ir zviedri, nākamās lielākās investores – Kipra un Krievija. Pieļauju, ka starp pēdējām divām valstīm varētu likt vienādojuma zīmi.

Lai arī par vispārzināmu ir kļuvis fakts, ka Igaunijā birokrātiskie un korupcijas šķēršļi ir mazāki nekā pie mums, svarīgi būtu saprast, ko tieši Latvijā derētu uzlabot.

Piedāvāju iedziļināties konkrētā stāstā, kurš praktiski parāda, kas un kā Latvijā notiek. Stāsts ir pavisam vienkāršs un pats par sevi arī nebūtu nekas īpašs, ja tajā neatspoguļotos birokrātiskais vājprāts, kas noteikti ir viens no iemesliem investīciju statistikai, taču noteikti ne vienīgais.

Kādas Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis Ingo Brauns (vārds mainīts) nolēma deklarēt dzīvesvietu savai ģimenei piederošā dzīvoklī Latvijā. Zinot no pieredzes, ka viņa dzimtenē ārzemniekiem, tajā skaitā Latvijas pilsoņiem, dzīvesvietas deklarācijai ir nepieciešama pase un apmēram 5-10 minūtes laika ierēdņa kabinetā, viņš pat iedomāties nevarēja, ka Latvijā tam būs vajadzīgas četras dienas, kaudze nervu un papīru. Te galvenie punkti, kuri izraisīja izbrīnu.

Telefons. Lai gan informācijas tālrunis bija viegli sazvanāms, darbinieki detaļās nezināja, kas tieši vajadzīgs personas koda saņemšanai. Esot jāzvana uz uzturēšanās atļauju nodaļu. Tajā no četriem dažādiem telefona numuriem vairāku dienu garumā neatbildēja neviens. Kad beidzot izdevās sazvanīt, ieteica pierakstīties uz pieņemšanu pēc mēneša. Lai gan Latvijā ierēdņu skaits uz vienu iedzīvotāju nav no pašiem mazākajiem, tomēr izrādās – nepietiek, lai nodrošinātu tik vienkāršu reģistrāciju saprātīgos termiņos.

Tagad zinot, ka konkrētajā gadījumā ierēdņi ar reģistrāciju strādāja kopumā vairākas stundas, piekrītu, kā laikam ierēdņu ir par maz, lai paveiktu visas birokrātiski paredzētās darbības.

Varbūt pašā procesā ir iespējams kaut ko vienkāršot, līdz ar to atslogojot valsts budžetu?

Tas ir tikai ierosinājums, kurš atvieglotu Valsts kancelejas vadītāja Mārtiņa Krieviņa uzstādīto mērķi, ka ”Latvijā vajadzētu iet dramatisko reformu ceļu un samazināt pašreiz valsts pārvaldē strādājošo skaitu par 8000 – 11 000″.

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka Latvija jau vairākus gadus ļoti labi iet efektīvas valsts pārvaldes virzienā – ja vēl 2008.gadā valsts pārvaldē strādājošo skaits bija 8% no visiem strādājošajiem, tad tagad tas ir nokrities līdz 6,6%. Tas ir mazāk nekā vidēji ES. Vēlos to uzsvērt, jo ne viss ir tikai slikts Latvijā, ir arī pozitīvas lietas. Ļoti ceru, ka ar laiku to pašu varēs teikt arī par birokrātisko procedūru ES pilsoņu reģistrācijai.

Ingo dzimtenē Latvijas pilsoņiem dzīves vietas deklarēšana ir vienkārša – ierēdnis nokopē pasi, noraksta pases datus, pajautā, vai ir bijuši citi uzvārdi, dzimšanas vietu, reliģiju baznīcas nodokļa dēļ, ģimenes stāvokli, datus par vīru vai sievu, vai kādreiz jau ir bijis reģistrēts šajā valstī. Viss. Kopumā tas aizņem ne vairāk par 10 minūtēm.

Latvijā jāizpilda anketa uz 6 lapām. Varbūt visi šie dati Latvijai ir vajadzīgi. PMLP skaidroja, ka ”informācija, kāda jānorāda ES pilsoņiem reģistrācijas apliecību pieprasīšanas anketās, precīzi atbilst tai, kādu katrs Latvijas pilsonis sniedz, reģistrējoties Iedzīvotāju reģistrā”. Man personīgi, izlasot 6 lapu anketu, nebija pārliecība, ka kāds patiešām sēž un visus šos datus apkopo, vērtē un liek lietā. Pieļauju, ka tie iegulst arhīvu plauktos un to atdeve ir minimāla. Taču erēdņa darba laiks, kas nepieciešams dokumentu apstrādei, palielinās ar katru pieprasīto informāciju.

Sabiedrība maksā lielus līdzekļus, lai uzturētu ierēdņu aparātu, tāpēc ir svarīgi noslogot ierēdņus tikai ar nozīmīgiem uzdevumiem.

Ja ievākt informāciju, tad tiešām nepieciešamu un nevis visu, ko var. ES pilsoņiem, manuprāt, reģistrācijas process ir nevajadzīgi sarežģīts. Saskaņā ar brīvo pārvietošanos ES iekšienē viņiem ir tiesības apmesties uz dzīvi Latvijā. Varbūt anketā varētu aprobežoties ar tiešām svarīgiem jautājumiem? Tas samazinātu ierēdņiem darāmo darbu. Nezinu, vai var, par to jāspriež profesionāļiem, šī raksta mērķis ir rosināt diskusiju par šo jautājumu.

Absolūti neizprotama man ir prasība anketai pievienot pases fotogrāfiju, ja nākošajā dienā tajā pašā PMLP nodaļā cilvēku fotografē ID kartītei! Kāpēc tā? Vai tad nevar nofotografēt jau pie anketas iesniegšanas un to pašu foto izmantot ID kartes izgatavošanai? Lūdzu PMLP skaidrojumu.

Atbilde izbrīnīja – izrādās, ka foto pievienošana anketai neesot obligāta.

Tomēr pati vēlējos pārliecināties par situāciju un zvanīju uz vairākām PMLP nodaļām jautājot, kas tieši vajadzīgs reģistrācijas apliecības iegūšanai. Katru reizi man teica, ka vajadzīga pases fotogrāfija anketai. Vismaz no vienas mazpilsētas PMLP nodaļas zinu, ka ārzemniekiem smalki izstāsta ceļu uz kādu konkrētu foto darbnīcu, kur var izgatavot pases fotogrāfijas. Iespējams, ka tajā pilsētā patiešām ir tikai viena darbnīca, citādi tā būtu negodīgas konkurences atbalstīšana no valsts puses.

Gan Rīgā, gan laukos uzstājīgi tika pieprasīts iegādāties veselības apdrošināšanas polisi. Acīmredzot PMLP darbinieki nesaprot atšķirību starp ES un trešo valstu, piemēram, Krievijas pilsoņiem un vienkārši visiem liek iegādāties polisi. Dažkārt darbinieki iesaka apdrošinātāju, no kura polisi var iegādāties. PMLP nodaļā Alunāna darbiniece ieteica pat ne apdrošinātāju, bet starpnieku ”Baltijas Apdrošināšanas nams” Antonijas ielā 23. Principā nav nekas iebilstams pret apdrošināšanas starpnieku, bet kāpēc izvēlēties tikai vienu?

Nelāga situācija, kad klients nezin, kur saņemt vajadzīgo apdrošināšanu vai fotogrāfiju un ierēdnim tīri cilvēcīgi gribas palīdzēt. Taču arī tad nav pareizi dot viena uzņēmuma adresi. Varbūt sadarbībā ar, piemēram, apdrošinātāju jumta organizāciju vai pēc Uzņēmumu reģistra datiem var sagatavot sarakstu ar visiem pakalpojumu sniedzējiem un darīt to pieejamu klientiem? Nav ideāls risinājums, bet labāks par pašreizējo praksi noteikti ir.

Ierēdņi pastāvīgi runāja par uzturēšanās atļauju, kaut gan saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK no 2004.gada 29.aprīļa par ES pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā tāda nav vajadzīga.

Arī Latvijas Ministru kabineta noteikumos Nr.675 “Kārtība, kādā Savienības pilsoņi un viņu ģimenes locekļi ieceļo un uzturas Latvijas Republikā” 7.punktā ir teikts: ”Ja Savienības pilsonis vai viņa ģimenes loceklis, kurš ir Savienības pilsonis, uzturas Latvijas Republikā noteiktu laiku, viņam izsniedz Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecību.” Tātad ir runa par reģistrācijas apliecību, tomēr visi ierēdņi runāja tieši par uzturēšanās atļauju.

Kāpēc ierēdņi nezin, kā pareizi nosaucams dokuments, kurš paredzēts valdības lēmumos?

Atbildot uz manu jautājumu, PMLP atzina, ka ”neprecīza termina lietošana nav laba prakse, atgādināsim kolēģiem par nepieciešamību lietot pareizu terminoloģiju”. Tātad nākotnē šis jautājums varētu uzlaboties. Paldies!

Konkrētajā gadījumā Ingo palīdzēja ierēdņiem internetā pieejamajos likumos atrast, kas viņam ir vajadzīgs, un rakstīja PMLP, atsaucoties uz Ministu kabineta lēmumu. Kaut jābūt tieši otrādi – ierēdņu pienākums ir pareizi paskaidrot, kāds dokuments klientam nepieciešams!

Latvijā ierēdnis vienkārši ”atrakstījās” un atsūtīja atbildi, kas, manuprāt, pilnīgi neatbilst labas pārvaldes principiem. Citēju: ”Paldies par sniegto informāciju! Gribu atgādināt, ka Ministru kabineta noteikumi Nr.243 ir zaudējuši spēku ar 2011.gada 1.septembri.” Tas bija viss! Neviena vārda par to, ka šie noteikumi ir pieņemti jaunā redakcijā ar numuru 675! Pie tam punkts, uz kuru atsaucās iesnieguma autors, ir saglabājis spēku. Kāpēc ierēdnis nepalīdz klientam orientēties Latvijas likumos un noteikumos?

Konkrētajā gadījumā jautājums par veselības apdrošināšanas polisi arī tika atcels tikai pēc tam, kad iestādei norādīja uz pozitīvo diskrimināciju un piedraudēja sūdzēties attiecīgās iestādēs, ieskaitot izcelsmes valsts vēstniecību. Visi tie ārzemnieki, kuri nav spēcīgi juridiskajos jautājumos un par pozitīvo diskrimināciju nav informēti, acīmredzot vienkārši iegādājas vēl vienu polisi, jo citādi pie reģistrācijas netiek.

Kā zinu no daudziem gadījumiem, nodaļas kopumā neatšķir ES pilsoņus no trešo valstu, piemēram, Krievijas pilsoņiem, kuriem tiešām šāda polise ir vajadzīga.

Atbildot uz manu jautājumu, PMLP paziņoja: ”Ir gadījumi, kad nepieciešams iegādāties polisi, ir gadījumi, kad polise nav nepieciešama, piemēram, ja ES pilsonis ir nodarbināts Latvijā. Ja ar veselības polisi tiek domāta EVAK, tad šī polise ir derīga tikai īstermiņa ceļojumiem un neder tām personām, kas Latvijā vēlas uzturēties ilgāku laiku.”

Izskatot dažādus tiesiskus aktus, man tomēr radās šaubas par šī apgalvojuma pareizību. Tādēļ vaicāju Viktoram Strunskim, kurš ir apdrošināšanas aģentūras ”B2B Insurance Brokerage + Risk Management Consult SIA” direktors. Aģentūras mājas lapā atradu informāciju, ka šis uzņēmums jau vairākus gadus strādā daudzās ES valstīs, tātad ir pieredze arī jautājumā par apdrošināšanas savietojamību dažādās valstīs.

Lūk, kādu atbildi es saņēmu: ”Valda liela neizpratne pieņemot, ka viss, kas nav Latvija, pamatā ir ārzemes, ja nu vienīgi dažādās pakāpēs – ar Igauniju un Lietuvu it kā būtu skaidrs, tepat ap stūri, nu Baltija, bet Krievija un Vācija, tas jau ir tas pats – ārzemes! Šķirojumu pamatā ir jēdziens – pastāvīgā dzīves vieta. Izejas princips – tikai viena dalībvalsts atkarībā no Eiropas Savienības pilsoņa dzīvesvietas vai interešu centra var būt atbildīga par sociālo nodrošināšanu. Tiek lietots tā saucamais izstarošanas princips. Latvijā veselības apdrošināšana faktiski ir valsts rokās un tiek kārtota caur valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas (Norvēģija, Lihtenšteina, Īslande) un Šveices pilsoņi tiek uzskatīti par pastāvīgiem Latvijas iedzīvotājiem līdz ar Eiropas Savienības pilsoņa reģistrācijas apliecības un personas koda saņemšanu. Uz Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem attiecas Veselības aprūpes pakalpojumi, ko apmaksā valsts, tie ir pieejami tikai veselības aprūpes iestādēs, kuras ir noslēgušas vienošanos ar Nacionālo veselības dienestu.

ES sociālās drošības koordinācijas noteikumi veicina personu brīvu pārvietošanos un to mērķis ir sekmēt personu dzīves kvalitātes un nodarbinātības nosacījumu uzlabošanos. Runa šeit ir par vienotu Eiropas darba tirgu. Vienotā darba tirgus subjekti ir Eiropas Savienības iekšzemnieki. Tiesības šīs valstu savienības ietvaros ir ar zināmām izvēles tiesībām, balstoties jau uz minēto izstarošanas principu – personas, pārvietojoties ES teritorijā, nezaudē tiesības uz sociālo drošību. Tomēr katrai dalībvalstij ir savi nacionālie likumi, un regulas tiek izmantotas, lai tos koordinētu.

Ļoti svarīgi ir atcerēties, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas vienmēr paliek tajā ES dalībvalstī, kur tās ir iemaksātas! Tāpēc ir svarīgi saprast, ka vienīgi šķērsojot Eiropas Savienības līguma robežas rodas nepieciešamība pielāgot arī sociālās apdrošināšanas segumu. Iebraucējam no Ārpusšengenas/Eiropas Savienības tātad būtu nepieciešama līdz ar īstermiņa vīzu (C kategorijas vīza), kas ļauj uzturēties Latvijas Republikā, Šengenas līguma dalībvalstīs un Šveicē, uz noteiktu laiku vai termiņuzturēšanās vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju (D kategorijas vīza), kas ļauj uzturēties Latvijas Republikā pastāvīgi, arī privāta veselības apdrošināšana. Šiem cilvēkiem ir jāpērk polise. Pārējie ir ES iekšzemnieki un viņiem tā nav nepieciešama.”

Kāpēc to nezin PMLP darbinieki un maldina cilvēkus ar prasībām par nevajadzīgas polises pirkšanu?

Ingo Braunam reģistrācijas apliecības ieguve beidzās veiksmīgi, bet skaidri un gaiši jāpasaka – laimīgās beigas bija iespējamas tikai tāpēc, ka vairāki vietējie iesaistījās šajā procesā un izcīnīja personas koda piešķiršanu un dzīvesvietas reģistrāciju. Ja cilvēkam nebūtu šeit paziņas, kuri pārzin likumus un kuriem ir iespējas izstaigāt līdzi uz iestādēm? Kopumā pagāja 4 dienas, lai visu nokārtotu.

Te nu man jāatgriežas pie investīcijām. Šāds sarežģīts process bija jāiziet tikai lai piereģistrētu dzīvesvietu. Ja nu vajadzētu kārtot daudzus citus ne tikai uzturēšanās, bet arī ar uzņēmējdarbību saistītus jautājumus? Cik laika, nervu un līdzekļu tas aizņemtu?

Pavisam traģisks šajā sakarā man šķiet fakts, ka sabiedrība to nemaz neuzzinātu.

Pat nevarētu to iedomāties, jo situācija ar pasu izdošanu mūsu pašu pilsoņiem ir pavisam labi sakārtota, īpaši ja cilvēks izmanto e-pakalpojumus. To noteikti vēlos uzsvērt – situācija ar dokumentu izsniegšanu Latvijas pilsoņiem ir stipri labāka nekā vēl pirms dažiem gadiem. Par to paldies valsts pārvaldei!

Norises ārzemnieku reģistrācijā, īpaši ES iekšzemnieku reģistrācijā ir jāuzlabo! Ārvalstu ieguldītāji priekšroku dod Igaunijai. Šādai izvēlei noteikti ir vairāki iemesli, ne tikai dzīvesvietas reģistrācija. Kopumā mēs esam mazāk pievilcīgi ieguldītājiem, bet mazāk ieguldījumu nozīmē mazāk darbavietu, mazāk naudas budžetā,utt. Kā redzams, esošā sistēma un ierēdņu attieksme ārzemniekus no Latvijas drīzāk atbaida nekā pievelk.