Kā izvēlēties labāko veselības aprūpes finansējuma modeli

Latvijas Banka uzstādījusi pareizu “diagnozi” Latvijas veselības aprūpei, taču ieteiktā “ārstēšana” ir nepārdomāta, vienpusēja un neuzlabos ne veselības sistēmas finasējumu, ne kvalitāti

Latvijas Banka (LB) pareizi apgalvo, ka tikai 47% no iedzīvotājiem Latvijas veselības sistēmu vērtē kā labu, 20% neiet pie ārsta, jo nevar to atļauties (it sevišķi valsts trūcīgākie iedzīvotāji, kuru ir daudz), dzīves un veselīgā mūža ilgums Latvija ir zemāks nekā Lietuvā un Igaunijā un tam ir skaidras negatīvas sekas mūsu valsts attīstībā.

Banka pareizi apgalvo, ka valsts finansējums veselības aprūpei ir viens no zemākajiem kā ES, tā OECD un privāto izmaksu absolūtais lielums ir tuvu OECD vidējam līmenim, taču aizmirst pieminēt, ka pret Latvijas vidējām algām tas ir katastrofāli augsts!

Šeit jāpaskaidro, ka Latvijā šīs privātās izmaksas nenāk no apdrošināšanas kompānijām, kā tas ir citās valstīs, bet no cilvēku maciņiem, un tieši šīs izmaksas Latvijā ir stratosfēriskā līmenī. Salīdzinājumam – Holandē 6%, Igaunijā – 18,4%, ASV – 12,5% un Latvijā – 37,8%.

Kamēr Latvijā kopā tērējam ~700 eiro gadā uz vienu iedzīvotāju veselības aprūpei (no sava maciņa vidēji katrs iedzīvotājs samaksā 260 eiro), Igaunija – 1000, Holandē – 3800, vidēji ES 2500 eiro. Augstos “no kabatas” maksājumus LB skaidro ar “zemu nodokļu un zemu izdevumu modeli”. Pie tā atgriezīšos, kad runāšu par nepieciešamo “ārstēšanu” mūsu veselības aprūpei.

LB pareizi apgalvo, ka Latvijā lēti uztur plašu veselības aprūpes infrastruktūru, “taču daudzos gadījumos tā ir neefektīva, piemēram, daudz gultu slimnīcās, ja salīdzina ar to, cik maz naudas ieguldām veselības aprūpei”. Taču LB izdomātais efektivitātes kritērijs “slimnīcas gultas vietu skaits pret paredzēto mūža ilgumu” raisa izbrīnu un būtu jāsaprot, kā LB nonākusi līdz šādam efektivitātes kritērijam.

Latvijā slimnīcām tagad tērējam tikai 35% no veselības aprūpei piešķirtiem līdzekļiem, Igaunijā – 46%, un LB izvēlētajā Holandes modelī – 35%.

Administratīvie izdevumi valstīs, kas veselības aprūpei lieto valsts no nodokļu ieņēmumiem (single payer) apmaksātas sistēmas (Igaunija, Skandināvijas valstis, Austrālija), veselības aprūpes administrēšanai tērē 2%, (2,4%, 1%, 1,8%), kamēr LB ieteiktās valstis ar privāto jeb Bismarka apdrošināšanas modeli kā Holande 4,6%, Šveice – 5,7% un Vācija – 5,9%.

Banka kļūdaini apgalvo, ka zems mūža un veselīgā mūža ilgums norāda uz zemu veselības sistēmas efektivitāti. Ir labi zināms, ka veselības aprūpe nosaka tikai 10% no priekšlaicīgās mirstības (skat. grafiku).

Kā redzams, daudz vairāk par veselības aprūpi no tā nosaka cilvēku ienākumi un sociālais stāvoklis (lasi – nevienlīdzība), smēķēšana, citi labi un slikti ieradumi. Piemēram, Londonā, katrā metro pieturā, kas atrodas tālāk no centra, dzīves ilgums samazinās, jo cilvēki, kas tur dzīvo, ir trūcīgāki. 

LB pareizi norāda, ka Nacionālais veselības dienests (NVD), slēdzot līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem, “neveic veselības iestāžu kvalitātes un efektivitātes pārbaudi”, “pakalpojumu tarifu aprēķini nav patiesi, pamatoti un aktuāli”, “veselības aprūpes budžeta veidošanas princips ir nepārskatāms”. Uzsvērts ģimenes ārstu, bet it sevišķi medicīnas māsu nepietiekamais daudzums, un tam tiešām var piekrist.

Taču neviens indekss nav parādījis, ka valstis tieši ar privāto apdrošināšanu ar šīm problēmām tiktu galā labāk. Gluži pretēji – šajās valstīs tiek diskutēts par veselības aprūpes sadrumstalošanu un grūtībām pieņemt saskaņotus lēmumus.

Banka norāda, ka datortomogrāfi (DT) mums ir nedaudz vairāk nekā OECD valstīs, taču patiesībā mums to ir ļoti daudz. Mēs arī esam DT veikto izmeklējumu augšgalā ES (skat. 2. grafiku), šā izmeklējuma cena absolūtos skaitļos ir zema, bet augsta pret cilvēku vidējiem ienākumiem Latvijā. Banka to pamato ar “uz vidējā termiņa plānošanas trūkumiem”. Taču risinājums šajā gadījumā ir ļoti vienkāršs – ja privātā, valsts vai pašvaldību organizācija šai dārgajai aparatūrai grib piesaistīt valsts apmaksātus pacientus, tad NVD būtu jāapstiprina šis pirkums, veicot lietderības aprēķinus (lasi – cik pieejama pacientiem ir tuvākā šāda veida aparatūra).

Pēc šo faktu uzskaitījuma LB secina, ka jāievieš obligātais apdrošināšanas modelis, jo, radot privāto apdrošināšanas konkurenci ar NVD, ar pakalpojuma cenu un sekojot līdzi kvalitātei, apdrošinātāji nodrošinās caurskatāmāku pakalpojumu. Banka gan arī apliecina, ka administratīvie izdevumi pieaugs, bet apgalvo, ka tie tiks nosegti uz efektivitātes pieauguma rēķina. Tas it kā izklausās loģiski, bet vai tiešām tas ir pierādīts?

Īsā atbilde ir: NEVIENS no veselības aprūpes apmaksas modeļiem pats par sevi negarantē labāku kvalitāti un pieejamību par mazāku cenu.

To, jau gandrīz desmit gadu lasot lekcijas, esmu analizējis, un secinājums ir, ka viens vai otrs apmaksas modelis automātiski negarantē neko, bet pārdomātas, maksimāli caurspīdīgas un jēgpilnas politikas tādas garantē, neatkarīgi no veselības aprūpes apmaksas modeļa. Katrai valstij ar tās tradīcijam un izpratni par politisko modeli, iespējams, der cits modelis. Kā rakstīju 2009. gadā, pēc manām domām, ASV labāk derētu Šveices caurspīdīgais un 100% privātais veselības apmaksas modelis.  Taču Latvijai Šveices un Holandes modeļa ieviešana būtu kļūda, it sevišķi veids, kā to ieteikusi LB. Paskaidrošu – kāpēc.

1. Makroekonomiski skatoties uz šo modeli un privātās apdrošināšanas iemaksām, ko LB iesaka (kas pavisam noteikti ir jauns darbaspēka nodoklis), vēl jo vairāk tas ir regresīvs nodoklis, jo 300-450 eiro gadā būs jāmaksā cilvēkiem ar maziem un lieliem ienākumiem. Pie Latvijas fenomenālās nevienlīdzības tā būtu milzīga kļūda, kas turpinātu palielināt nevienlīdzību un atkal vairāk sodīs pelnītājus ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kas ir 90% no Latvijas iedzīvotājiem. Ja obligātās privātās apdrošināšanas modelis tiktu ieviests, vajadzētu pārņemt Igaunijas, Šveices vai Vācijas modeli, kur no ienākumiem jāmaksā noteikts procents, nevis viena summa, tādā veidā pataisot šo sistēmu godīgāku pret visiem Latvijas iedzīvotājiem. To vēl progresīvāku vajadzētu padarīt, pielāgojot Austrālijas modeli, kur pašiem pārtikušākajiem šī iemaksa ir par 1% lielāka.

2. Kā LB savā plānā apgalvo, Latvijā no gandrīz miljona strādājošajiem, trešdaļai jau tagad ir privātā apdrošināšana. Pirms akli ticēt bankas teiktajam, ka privatā apdrošināšana piedāvās ietaupījumus un labāku kvalitāti, būtu svarīgi, lai privātās apdrošināšanas sektors publicē datus par ieņemtajiem līdzekļiem, to izlietojumu, administratīvām izmaksām, peļņu un nodrošināto pacientu veselības aprūpes kvalitāti. Pirms tas nav izdarīts, būtu jocīgi uzticēties šādiem solījumiem.

3. Bankai jāsaprot, ka veselības aprūpes izmaksas vistiešākā veidā nosaka tēriņi sociālo lietu budžetam (skat. 3. grafiku), tas ir viens no iemesliem, kāpēc ASV izdevumi veselības aprūpei ir tik augsti. Latvijā procentuāli sociālām izmaksām tērējam tikpat, cik ASV, 11% no IKP (vidēji ES 30%), bet pretēji ASV valsts tēriņi veselības aprūpei Latvijā ir vieni no pašiem zemākiem ES un ir pat mazāki nekā Dienvidāfrikā. Šādā situācijā, kad vidējie ienākumi uz vienu mājsaimniecību neto ir 613 eiro mēnesī, ir skaidrs, ka daudzi iedzīvotāji turpinās aizņemt neskaitāmas slimnīcu gultas un uzņemšanas nodaļu resursus, jo slikto sadzīves apstākļu un zemā sociālā budžeta dēļ viņus nav iespējams izrakstīt no slimnīcas. Šāda situācija ir sprādzienbīstama un ceru, ka LB to saprot.

4. Skatoties uz lietām mikroekonomiskā griezumā, LB modeļa aprēķini ir nepareizi un maldina iedzīvotājus. Kopā valsts un iedzīvotāji legāli “no maciņa” samaksā vidēji uz katru cilvēku gadā par veselības aprūpi ~700 eiro (šeit ir PPP dolāros).

Valsts pašreizējā brīdī veselības aprūpei tērē 771 miljonu eiro gadā, kas sastāda 59,6% no kopējā finansējuma veselības aprūpei. Cilvēki no sava maciņa apmaksā ~525 miljonus eiro jeb 37,6% no kopējā. Privātā apdrošināšana – 2,5% jeb 32 miljonus eiro. Kopā veselības aprūpei tērējam ~1,3 miljardus eiro.

Banka ar obligāto apdrošināšanu vēlas piesaistīt no 330 līdz 496 miljoniem eiro (ja katrs darbspējīgais vecumā no 18 līdz 63 gadiem ik gadu iemaksātu no 300 līdz 450 eiro gadā). Ja tas tiešām notiktu, skaidrs, ka iedzīvotāju maksājumiem “no kabatas” būtiski jāsamazinās! Nav zināms, vai tie saruktu par 50% vai 90%, bet rezultāts būs, ka iecerētais kopējais veselības aprūpes finansējums nepieaugs vai pieaugs pavisam nedaudz. Ja LB plānojusi, ka šī “no kabatas” daļa nesamazinās, bet tam papildus vēl jāmaksā regresīvais maksājums, tā būtu galēji neētiska rīcība. Ja gribam samazināt “no kabatas” izdevumus no Latvijas 37,6% līdz Igaunijas 17%, papildus no kaut kurienes veselības aprūpē būtu jāieplūst ~290 miljoniem euro. Tieši tas, ko LB plāns panāktu, katram mēnesi būtu jāmaksā 25-37 eiro, “no kabatas” maksājumi samazinātos, bet kopējais finansējums nepalielinātos!

Ja gribam, lai kopējais finansējums Latvijā sasniegtu Igaunijas apmērus (kas ir ļoti zems uz ES fona), tad papildus esošiem 1,3 miljardiem (valsts + “no kabatas”) būtu jāiegūst vēl 660 miljoni eiro, jo Igaunijā finansējums ir 1000 eiro uz cilvēku jeb uz Latvijas iedzīvotāju skaitu tas būtu 1,96 miljardi! Lai tas būtu reāli izdarāms, kamēr samazinām “no kabatas” izmaksas līdz Igaunijas līmenim, ar privātas apdrošināšanas palīdzību, tai būs jābūt ~900 eiro gadā katram darbspējīgam no 18 līdz 63 gadu vecumam! Taču zinot, ka 90% no Latvijas iedzīvotājiem uz vienu mājsaimniecību neto ienākumi ir 613 eiro mēnesī, tas vienkārši nav iespējams un pasliktinātu Latvijas ģeopolitisko drošību.

5. No VID datiem, vidējā ārsta alga Latvijā, bieži strādājot vairākos darbos, ir ~1200 eiro (vidēji 4-5 reizes mazāka nekā vecajās ES valstīs, un par ~30-40% mazāka nekā Igaunijā), medicīnas māsām ~650 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Pēc maniem virspusējiem aprēķiniem, zinot ārstu un medmāsu skaitu Latvijā, par ārstu un medmāsu darbu Latvijā tiek samaksāti ~180 miljoni eiro gadā jeb 14% no kopējiem tēriņiem veselības aprūpē – ļoti maz ES medicīnas darbaspēka kontekstā. Tas ir viens no fundamentāliem iemesliem, kāpēc ārsti un māsas izbrauc un turpinās izbraukt no Latvijas. Bez būtiska finansējuma pieauguma veselības aprūpē māsas un ārsti ir spiesti strādāt 2-5 darbavietās. Grūti iedomāties, kā medicīnas iestādes šādā situācijā spēs ieviest jebkādas strukturālas izmaiņas, nezinu vai LB to saprot.

6. LB savā analīzē uzsvērusi, ka Latvijā medicīnas tehnoloģiju nav mazāk kā ES valstīs, dažu pat ir vairāk. Latvija (valsts un lielāko daļu pacienti “no maciņa”) kopā par medikamentiem Latvijā tērē ~350miljonus eiro jeb 27% no kopējā, un dārgākie un inovativākie medikamenti pat netiek apmaksāti. To daļēji nav iespējams izdarīt, jo medicīnā ir cilvēki, kas “izsit” no valsts budžeta apmaksai savās nozarēs visdārgākās ārstēšanas metodes visiem, lai gan medicīnas pierādījumi ir pret to un tas nenes pacientiem nekādu labumu. Par to, kā to mainīt, esmu jau rakstījis.

7. LB uzsver, ka Holande ieņem pirmo vietu daudzos veselības aprūpes kvalitātes kritērijos, un tā ir taisnība, taču Skandināvijas valstis ar valsts apmaksāto veselības aprūpes modeli seko tieši pa pēdām. Taču izmaksas valstīm ar privāto apdrošināšanas modeli ir visaugstākās pasaulē, Šveicē un Holandē – 11,1% no IKP, kamēr valstīs ar valsts apmaksāto modeli kā, piemēram, Dānijā – 11%, Zviedrijā – 9,6%, Somijā – 9,1% un Islandē – 9%.  Igaunija tērē 5,9% un ik gadu saņem “best bang for the buck spend in health care” un tai ir labāka veselības aprūpe kā Spānijā, Portugālē, Īrijā un tikai nedaudz tā atpaliek no Apvienotās Karalistes, tātad valstīm ar fundamentāli lielāku finasējumu veselības aprūpei! Daudz varam mācīties no Austrālijas, kur tērē 9,1% no IKP un kura veiksmīgi ir apvienojusi valsts apmaksāto veselības aprūpi ar obligātās veselības apdrošināšanas daļu.

Taču pats galvenais, ka valstīs ar privāto apdrošināšanu izmaksas no 2009. līdz 2013. gadam augušas daudz ātrāk (Vācija +2, Holande +1,7, Šveice +2,5%) nekā valstīs ar valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu (Dānijā -0,8, Islandē -0,4, Zviedrijā +1 un Somijā +1,2%). 

Vēl jo vairāk ir skaidrs, ka Latvijā ar ~1,9 miljoniem iedzīvotāju (Holandē 16 miljoni ar atbilstošu skaitu slimnīcu un ārstu) konkurence dažādu slimnīcu, speciālistu starpā ir un būs minimāla, un privātais apdrošināšanas modelis to neuzlabos.

Lielāku “economy of scales” mēs panāksim, ja valsts rūpīgi sekos iepirkumu cenām un lietderībai kā to ieteikusi NICE un kā to dara Igaunija, kā arī ieviesīsim dažādus kombinētus maksājuma modeļus slimnīcās un ambulatorajā aprūpē, kā “bundle payment”, “value payment” un “quality payment”, to var būt daudz grūtāk ieviest un koordinēt, pastāvot vairākām privātām apdrošināsanas “for profit” kompānijām. Ja Latvijā privātās apdrošināšanas kompānijas kas apdrošinās veselību līdzīgi kā Šveicē būtu bezpeļņas organizācijas, tad arī tas būtiski uzlabotu naudas izlietojumu.

Banka pareizi saka – lai reformas īstenotos jāievieš veiksmīgi strādājoša e-karte (nevienam ārstam, kurš ārpus Latvijas reāli ir strādājis ar e-pacientu kartēm, neviens nekad nav prasījis, kā tā darbojas un kā tai būtu jādarbojas). Taču tai pašā laikā LB jāsaprot, ka veselības aprūpes sistēma ir daudz sarežģītāka nekā jebkura finanšu organizācija. Lielā slimnīcā vienā dienā veic 10 000 miljonus dažādu procesu, sākot no medikamentu nozīmēšanas, adatas un katetru ielikšanu vai izņemšanu, testu pasūtīšanas un citiem rezultātiem, tas ir divas reizes vairāk nekā dienā veic NASDAQ birža (book by Robert Wachter, The Digital Doctor page 43).

LB pašreizējām veselības aprūpes problēmām Latvijā piedāvā tehnisku risinājumu, taču, kā teicis Hārvarda profesors Ronalds Heifecs, šī vairāk ir adaptīva problēma, kas jārisina daudz citādāk, strādājot cilvēkiem, kuri grib un var iedziļināties, kā lietas maināmas kopumā. Tas Latvijā pēdējos 25 gadus nav noticis.

Tās maināmas, vairāk iesaistot zinošus cilvēkus no visas pasaules, kas labi pārzina “drēbi”. Tas bija veids, kā Taivāna nonāca pie pašreizējā veselības aprūpes modeļa, kas valstij izmaksā 6% no IKP un nodrošina labāku kvalitāti.

Ticu, ka politiķiem varētu likties pievilcīga veselības aprūpes privatizēšanas ideja Latvijā, jo tad sūdzības pie viņiem nenonāks, bet gan neizdarībā varēs vainot apdrošināšanas kompānijas. Taču mums visiem kopā jāsaprot, ka tā būtu milzu kļūda, jo administratīvie izdevumi pieaugtu, apdrošināšanas kompāniju peļņas nepieciešamības dēļ būtiski pieaugtu apdrošināšanas iemaksas iedzīvotājiem vai tiktu būtiski sašaurināts pakalpojumu loks.

Taču, manuprāt, pastāv vairākās valstīs aprobēti modeļi, kā pakāpeniski un regulēti palielināt finansējumu veselības aprūpē, lietojot gan valsts, gan privātā modeļa sinerģiju. Daudz varam mācīties no Austrālijas, kur valsts un privātās partnerības modelis ir lietots vissveiksmīgāk.

Līdzīgi kā pie mums, Austrālijā lielākā daļa medicīnas pakalpojumu tiek apmaksāti no kopējiem nodokļu iekasējumiem. Austrālijā, saprotot, ka valsts no nodokļiem nevar atbalstīt veselības aprūpes pieaugošās izmaksas, tika ieviests papildus nodoklis 1,5% (no ar nodokļiem apliekamiem ienākumiem), kas ir iezīmēts tieši veselības aprūpei, un papildus 1% nodoklis pārtikušākām ģimenēm, kas pelna 100 000 eiro gadā (pārrēķinot uz IKP, Latvijas variantā varētu būt 36 000 eiro gadā) un nav iegādājušās privāto apdrošināšanu (tam jānotiek, samazinoties citiem darbaspēka nodokļiem un pieaugot īpašuma nodokļiem, no kuriem ir grūtāk izvairīties).

Austrālijas valdība “iedrošina” jaunākā gada gājuma un veselos cilvēkus iemaksāt privāto veselības apdrošināšanas veselības fondā pēc iespējas agrāk (kas ir papildinājums valsts apdrošināšanai), garantējot mazākas iemaksas, ja cilvēks privātā sistēmā iestājas līdz 31 gada vecumam. Ja jaunais cilvēks privāto apdrošināšanu līdz šim vecumam nav iegadādājies, tad, “iestājoties” privātā apdrošināšanā vēlāk, jāsamaksā 2% sods par katru gadu. Tātad, ja cilvēks “iestājas” privātā apdrošināšanā tikai 41 gada vecumā, “sods”, ko piedzen, ir 20% (šis plāns neattiecas uz mazturīgiem iedzīvotājiem).

Tam, ko drīkst apmaksāt privāta apdrošināšana valstī, jābūt stingri noteiktam un tas nedrīkst dublēties ar valsts apmaksātajiem pakalpojumiem.

Tā, piemēram, pacientam tikai ar valsts apdrošināšanu Austrālijā nav iespējas izvēlēties ārstu, nonākot slimnīcā, savukārt ar privāto apdrošināšanu, slimnīcai piemaksājot 25%, pacients var izvēlēties ārstējošo ārstu, istabu ar mazāk pacientu skaitu utt. Privātie apdrošinātāji Latvijā varētu apmaksāt 85% no kopējās cenas ambulatoro speciālistu pakalpojumiem, kurus valsts neapmaksā, kā arī virkni dārgo izmeklējumu, kuros ir izveidojusies rinda, tā veicinot papildus naudas ieplūšanu veselības aprūpes sistēmā. Papildus privātie apdrošinātāji varētu apmaksāt brilles, dzirdes ierīces, rehabilitāciju un daļēji arī zobārstniecību (šis pakalpojumu grozs būtu jādiskutē).

Taču ir divi principi, ko nedrīkst pārkāpt, – pacientiem arī ar privātu papildus apdrošināšanu ir jāsaglabā daļēji līdzmaksājumi, kas jāveic pašam, kā saka, “to leave some skin in the game”. Otrkārt, privātā apdrošināšana var sākt darboties 6-12 mēnešus pēc polises iegādāšanās, atkarībā no veselības problēmas, tā atsijājot pacientus, kam pēc mēneša ir paredzēta operācija un tikai uz operācijas laiku pacients “izņem” šo privāto apdrošināšanu.

Ir skaidrs, ka Latvija nedrīkst paaugstināt darbaspēka nodokļus (kas Latvijā cilvēkiem ar mazām un vidējām algam jau tā ir ļoti augsti un LB to atzīst), taču LB ieteikumi veselības aprūpes uzlabošanai tos paaugstinās, tā vēl vairāk palielinot nevienlīdzību iedzīvotāju starpā! Atgādināšu ka jau esam pati nevienlīdzīgākā valsts ES, izņemot Bulgāriju. Naudu veselības aprūpei ir jādabū, palielinot īpašuma nodokļus, jo no šiem nodokļiem nevar izvairīties (ģimenēm ar vairāk par vienu īpašumu), jo tie vismazāk ietekmē valsts ekonomikas attīstību. Apliekot ar lielākiem nodokļiem luksusa automašīnas, kas Latvijā ir vairāk nekā daudzās attīstītās ES valstīs (par to jāvienojas kopā ar Lietuvas un Igaunijas Finanšu ministrijām), jo arī šie nodokļi nesadārdzina darbaspēku, ir progresīvi (jo cilvēks turīgāks, jo vairāk maksā). 

Domāju, ka Dānijas piemērs mums lieti noderētu. Latvijā tikai ~3% (210 miljoni eiro) no visiem nodokļiem iekasēts no īpašuma nodokļiem (2000. gada dati), Jaunzēlandē – 6%, Japānā – 7%, Kanādā – 8,5%, Anglijā – 10%. Protams, ka no pašiem bagātākajiem (kam vairāki luksusa īpašumi) kliegšana būs skaļākā, jo tie sūdz valsti tiesā pat tad, kad viņiem jāmaksā tāds pats procents sociālajos nodokļos kā visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem.

Latvijā ir nepareizi, ka 100% no īpašuma nodokļa, līdzīgi kā Uzbekistānā, Tadžikistānā, Lietuvā un Igaunijā saņem pašvaldības. Daudzās Eiropas Savienības valstīs vietējā vara saņem tikai pusi no šā nodokļa, pārējais paliek valsts budžetā. Tad valsts būtu vairāk ieinteresēta, lai Jūrmalas dome neatlaistu 70% no šā nodokļa Krievijas, Uzbekistānas un Latvijas miljonāriem par viņu uzceltajām personīgajām dzīvojamām mājām, kas vēl piedevām bieži uzrādīta kā “lauksaimniecības zeme”. Tas nav pareizi, un šāda negodīga nodokļu politika uzliek arvien lielākus darbaspēka nodokļus cilvēkiem ar vidējiem un maziem ienākumiem (90% no Latvijas iedzīvotājiem), tur valsti visnevienlīdzīgākā statusā, un cilvēki, to redzot, aizbrauc!

Labākais ietiekums Latvijas medicīnas sistēmas finansējumam būtu Igaunijas un Austrtrālijas modeļu sakausējums kopā ar Taivānas “gudro karti”, ar kuras palīdzību administratīvie izdevumi ir ļoti mazi.

Ja nu tiešām Latvijas politiķi beidzot saprot, ka medicīnas aprūpē ir jāveic strukturālas reformas, un ir gatavi šo izmaiņu nepopularitātei, tad to izstrādāšanā un īstenošanā jāpiesaista pasaules gaišākie prāti. Lai šīs reformas varētu īstenot, būs nepieciešams vairāk naudas nekā būs iespējams iegūt no lielākiem nodokļiem īpašumiem un luksusa precēm. Tā kā tagad naudu var aizņemties uz rekordzemiem procentiem, būtu muļķīgi to neizmantot….taču tikai tad, ja patiešām notiek strukturālas reformas, par kurām jau esmu rakstījis gadiem, bet nekas nav noticis. Naudas došanai jāiet kopā ar pārbaudāmām reformām. 

Taču katram cilvēkam Latvijā ir jāsaprot, ka nevaram no valsts prasīt orgānu transplantācijas, dārgus medikamentus, mazākas rindas un operācijas, ja veselības aprūpei no saviem nodokļiem esam gatavi tērēt 460 eiro uz vienu iedzīvotāju! Igaunijā tas ir par 300 eiro vairāk uz katru valsts iedzīvotāju jeb uz Latvijas iedzīvotājus skaitu – papildus 600 miljoni eiro.

Jācer, ka Latvijas politiķiem un LB nepietiks drosmes to izdarīt, “godīgi” liekot maksāt katram strādājošajam vienādu summu (absoluti regresīvs nodoklis), tā padarot 90% no iedzīvotajiem arvien trūcīgākus un pārtikušos arvien pārtikušākus. Jācer, ka Latvijas politiķi ar LB, pacientu, medmāsu un ārstu organizāciju palīdzību tiešām spēs izveidot sistēmu, kas nodrošinās kvalitatīvāku veselības aprūpi visiem Latvijas iedzīvotājiem, un tas ir paveicams, taču tam ir jāatrod politiska drosme un vīzija, jāsaprot, kādu valsti gribam redzēt!

Mums arī jāsaprot, ka veselības aprūpe nav tikai veselība, ja liela daļa mūsu iedzīvotāju ir ar zemiem ienākumiem, un tiem par veselības aprūpi un izglītību jāmaksā arvien vairāk “no kabatas”, tā ir grūti pieejama jeb grūž cilvēkus arvien lielākos parādos. Tad sekos tas, par ko runāja Jānis Kažociņš: “Nespēja nodrošināt pienācīgu izglītību, veselības aprūpi un nodokļu politiku ir jāuztver kā apdraudējums Latvijas drošībai”. Un tā ir absolūta taisnība.

Domāsim un strādāsim kopā!

Autors ir ārsts, profesors Teksasas universitātē Southwestern, LAZA prezidents