Andris Griķis radījis lielāko kokogļu biznesu Baltijā un 75% no saražotā eksportē uz Franciju. Trešo vasaru uz alkšņa kokoglēm Marienburg var grilēt arī Latvijā
Andris Griķis ir labi iekārtojies. Birojs atrodas ēkā Ķīpsalā, sauktā par stikla bumbieri. Tā pirmajā stāvā ir restorāns Ostas skati. Pusdienās Griķis var ēst steiku, kas grilēts uz Marienburg oglēm. Pavārs Ingemārs Ladigs, fotosesijai aizlienējot grilu, stāsta, ka ogles iecienījis, jo tās ir labas ar to, ka nav smalkas. «Lielākā ogles vērtība – ja tā sagatavota no viena diametra alkšņa un ilgāk uztur temperatūru.»
Biroju ēkā neatrast kabinetu ar uzrakstu «Marienburg» uz durvīm. Ogļu ražotne atrodas Alūksnes novada Zeltiņos, un Andris Griķis to dodas apraudzīt reizi gadā. Ikdienā viņam ir otrs bizness – e-pastu serviss Inbox.lv, kas darbojas arī ar mārketingu un reklāmu. Mūsu saruna notiek Inbox birojā.
Nav tāda jautājuma, ko Andris Griķis nevarētu atbildēt par savu biznesu. Brīvi nosauc apgrozījumu (ap diviem miljoniem), peļņu (vidēji 200-400 tūkstoši eiro), saražotās tonnas gadā (3000) un neslēpjas aiz frāzes «komercnoslēpums.» Šķiet, tas arī ir viens no viņa veiksmes principiem: runāt bez aplinkiem, tādējādi nezaudējot laiku.
Nopērk fabriku
Pēc izglītības ekonomists, Griķis ir uzņēmējs jau 21 gadu. Septiņus gadus strādājis finanšu jomā Maskavā, taču 1998. gadā Krievijā bija krīze, un gadu pēc tās Andris atgriezās Latvijā. «Dzīvot vajadzēja, tāpēc uz brīdi kļuvu par finanšu konsultantu. Uzradās pilsoņi, kuri stāstīja, ka Latvijā jāceļ kokogļu fabrikas pēc holandiešu tehnoloģijas,» atceras Griķis. Viņa uzdevums bija veikt izpēti, vai kokoglēm ir potenciāls. Apbraukāja esošās fabrikas, apjauta izejvielu pieejamību.
«Biznesi var rasties vai nu uz zināšanu, vai izejmateriālu bāzes. Naftas mums nav, dārgakmeņu arī ne, taču ir alksnis. Tā ir meža nezāle, kas vairojas bez sava gala.» Tā konsultants Griķis ieteica, ka kok-ogles ir labs bizness.
Pats metās darboties IT jomā, pārpērkot un uzlabojot e-pastu servisu Inbox.lv. Un kopā ar domubiedriem nodibināja uzņēmumu Datoru drošības tehnoloģijas, kas nodarbojas ar datorvīrusu ķērāja Kaspersky Lab produktu izplatīšanu. «Un tikai nevajag stāstīt, ka Latvijā nav IT tradīciju! Mans tēvs 70. gados Cietvielu fizikas institūtā strādāja pie meinfreimiem – datoriem, kas aizņem ap simt kvadrātmetru. Mamma – gumijas tehnoloģe. Tā ka ķīmiskie un ražošanas procesi arī man nav sveši.»
Vēl gadus sešus pēc fabriku apbraukāšanas Griķa prātā ogles ienāca ik pa laikam. Līdz dienai, kad viņš ar māsasvīru sāka štukot – varbūt uzcelt fabriku? Meklēja piemērotu vietu, kur tuvumā būtu izejvielas. Piestāja Alūksnes puses Zeltiņos, netālu no bijušās padomju militārās raķešu bāzes. Tur jau darbojās kok-ogļu fabrika. Latviešu uzņēmums ražoja privāto preču zīmju kokogles klientam, kas tās izplata Francijā. Francūzim Anrē. Fabrika bija neliela, ne visai labi organizēta.
Griķis paņēma kredītu un 2006. gadā fabriku nopirka. Turpināja sadarboties ar Anrē, kurš ogles iepērk no fabrikām visā Eiropā. Ar viņa līdzdalību arī uzcēla noliktavas, fabriku labiekārtoja, un tā turpināja darbu. SIA KRK Vidzeme sāka darboties ar pilnu jaudu, un drīz vien ogles ieguva titulu «Latvijas gada eksportprece».
Pašiem savs zīmols
Tas bija 2012. gads, kad franču lieltirgotājs teica, ka ogles diezcik labi vairs nepērk. Esot pārprodukcija. Samazinājās to cena. Griķis saprata, ka jāattīsta savs zīmols un jātirgo ogles Latvijā un Eiropā. «Pie pudeles vīna jau francūzis bija gana izstāstījis par biznesu. Viņš pat ir radījis Francijā jaunu kategoriju – Baltijas kokogles. Tas ir vairāk nekā skaidrs, ka Latvijas alksnis ir labs un piemērots koksēšanai.»
Griķis nolēma startēt premium klasē un piedāvāt restorānu cienīgas ogles cilvēkiem ar vidēji augstiem ienākumiem. Nozīmoloja ogles pēc pilnas programmas – logo ar sarkanu ugunsgaili, izstrādāja mājaslapu. «Fotosesija oglēm bija sava, nevis no Shutterstock fotobankas sagrābstīta,» – tā Griķis. Par norādi, ka tieši šovasar Marienburg ogļu maisu reklāmas redzamas visā Rīgā, saimnieks smejas – divus gadus iepriekš arī bija. Nez kāpēc cilvēki preci pamanot trešajā gadā. «Es nezinu, kas tas ir, bet par to varētu grāmatu rakstīt. Trešajā gadā kaut kas sāk kustēt. Ogļu bizness – tie ir gadi. Tas nav tā: ieraudzīju jaunas ogles, nopirkšu. Cilvēkam kaut kur tās jāredz darbībā, lai novērtētu. Sajustu atšķirību.»
Marienburg ogles ir no alkšņa. Tie ir veseli alkšņa gabali, kas koksēti jeb pārvērsti par ogli. Tas ir ķīmisks process, saukts par pirolīzi, kad koku karsē augstā temperatūrā bezskābekļa vidē. Ražotnē tam paredzētas trīs lielas krāsnis. Pirolīzes procesā radušās atgāzes turpat arī tiek sadedzinātas. «Mēs strādājam visu gadu, jo atdzesēt krāsni prasīs nedēļu, iekurināt – trīs dienas,» stāsta uzņēmējs, kurš pats ražotnē iegriežoties reizi gadā. Ar visiem 50 darbiniekiem labi tiekot galā ražotnes direktors. Darbs neesot nekāds tīrais, tāpēc jālieto aizsargmaskas. Ogļu pakošana ir roku darbs: lai veselie alkšņa gabali nesabirzt mazās drumslās. Griķis precizē: «Ar mēslu dakšām ogles grābj un ber maisos.»
Par fabrikas kaitējumu apkārtējai videi tiek maksātas kaitīgo izmešu nodevas. Lai sāktu biznesu, vajadzēja iziet birokrātijas procedūras, jo kokogļu ražošana ir ķīmiskā rūpniecība. Sertificēšanās atbilstoši Eiropas prasībām izmaksājusi ap 100 000 latu. «Es zinu ražotājus, kas strādā neatbilstoši normām, taču to neviens nekonstatē. Nesaku, ka citas ogles ir kaitīgas, bet tās ir nenosakāmas. Nesertificēta ķīmiskā produkcija nozīmē to, ka tu nezini, kas tajā ir iekšā.»
Somiem patīk
Lielāko daļu kokogļu tirgus Eiropā aizņemot ogles no Āfrikas. Tādas ogles kā Marienburg Latvijā aizņem ap 15% no visa ogļu tirgus. «Bet mēs neesam dārgākās ogles. Pats augšgals un smalki restorāni lieto ozolkoka ogles, jo tās deg dienu,» zina stāstīt Griķis. Viņa partneris Francijā, kurš biznesā ir kopš 1979. gada, tirgojot arī ošu un ozolu, taču kā kamīnmalku. «Jo smalkais parīzietis, kam kamīns maksā pie simt tūkstošiem eiro, neliks bērzu, kas dūmo un ātri deg. Osis grūti aizdegas, bet ilgi deg. Ozols vēl ilgāk. Alksnis kamīnam neder – pārāk maza siltumatdeve.»
Marienburg ogles deg aptuveni 30 minūtes, un uz iepakojuma rak-stīts, ka aizdedzināšanai nevajag lietot speciālo šķidrumu. «Tur nav nekāda know-how. Alksnis tāds Latvijā aug,» Griķis saka. Pirms koksēšanas alksni kaltē aptuveni trīs mēnešus. Gadā ražotne patērē 33 000 kubikmetru alkšņa. To piegādā gan lielākas mežizstrādes kompānijas, gan mazas saimniecības. «Ja zemniekam galīgi nav naudas, tad ar huskvarnu izgriež alkšņus.» To cena tagad ir 18 eiro par kubu. Stipri augusi, jo pirms 15 gadiem bijuši nieka 7-8 lati. Turklāt Eiropa maksā par alkšņu izciršanu ceļmalās, mežmalās. Pašas ražotnes budžetā ES projekti gan patlaban neienes naudu. «Esam reiz mēģinājuši piesaistīt Eiropas naudu – tā jātne ir lielāka par labumu,» smejas Griķis. Daudz Latvijas alkšņa aizceļojot uz Zviedriju papīrmalkā. Arī kurināmajā, un zviedri par to vēl saņemot subsīdijas: nav svarīgi, vai nocirsts Latvijā vai Zviedrijā, jo kurina zaļi.
Runājot par Zviedriju, uzņēmējs ik pa laikam izmet pa kādai dzēlībai. Gribējuši turp eksportēt ogles, taču zviedri prasot FSC (Forest Stewardship Council) sertifikātu – sociāli atbildīgs un videi draudzīgs meža apsaimniekošanas standarts visā pasaulē. Latvijas valsts mežiem (LVM) tāds ir, turpretim mazajiem zemniekiem nav. Un iepirkt alksni tikai no LVM ir dārgi. Zviedri vēl prasījuši, lai uzrāda sertifikātu, ka ražotnē nenodarbina bērnus. Marienburg gan turpinās tēmēt uz Zviedrijas tirgu. Norvēģijā un Somijā jau ir izdevies iekļūt. «Somi pilnīgā sajūsmā. Nolikuši mūsu ogles tādā Sky & more tipa veikalā pašā labākajā vietā, blakus grilējamai gaļai,» Griķis lepojas. Somi viņu atrada paši. Precīzāk – soms, kurš dzīvo Lietuvā un bija pamēģinājis ogles.
Zīmols ir attaisnojies. Tikai jāturpina strādāt. Griķis smejas, ka tuvāko desmit gadu laikā jāuzbūvē vai jānopērk trīs fabrikas, lai var apgādāt ar oglēm Eiropu. Alksnis pietiekami resns un oglēm vajadzīgajā vismaz 6 cm diametrā izaugot pāris gados. Ar ozolu gan švakāk, kaut gan gribētos taisīt ogles arī no tā. «Netrūkst sludinājumu, ka pārdod ozola zarus un atgriezumus, taču dabūt piecas kravas mums bija izaicinājums,» Griķis atceras. Nokoksējuši ozolu, un sanācis labi. Ogles grilā turējušās karstas ļoti ilgi. «Tas bija tikai eksperiments. Tagad man ir mērķis Marienburg dabūt dziļāk Eiropā. Momentā tas nenotiks. Ogles ir ilgs bizness.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Izdomāt kaut ko jaunu, jo rutīna nogalina.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Vajadzēja agrāk taisīt savu zīmolu. Vajadzēja mainīties, jo rutīna taču nogalina.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Bizness ir divos gadījumos: ja esi sapratis, ko vari paveikt labāk nekā citi; vai izdomā kaut ko jaunu – kas Latvijā gan ir nereāli.
Komentāri (34)