Nebūsim vienaldzīgi pret vardarbību sev līdzās!

Pēdējo gadu laikā Latvijā notikušas izmaiņas normatīvajos aktos, lai labāk aizsargātu cilvēkus no vardarbības ģimenē

Pēdējā laikā sabiedrībā raisījušās aktīvas diskusijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Šoreiz vēlos uzsvērt sociālās palīdzības iespējas, ko mūsu valstī ir tiesības saņemt ikvienam cilvēkam, kurš cietis no vardarbības, kā arī tiem, kuri paši rīkojušies vardarbīgi, bet vēlas to mainīt.

Krīžu centru speciālisti noteikti labi atceras, kā vardarbības ģimenē gadījumi tika risināti Latvijā vēl pirms 5-6 gadiem. Piemēram, nebija iespēju izmantot krīzes centra pakalpojumus, jo valsts toreiz apmaksāja tikai cietušo bērnu uzturēšanos krīzes centros, bez pavadoņiem. Vienlaikus, pat ierosinot krimināllietu pret laulāto par miesas bojājumu nodarīšanu, varmāka varēja turpināt netraucēti dzīvot ar cietušo, jo kriminālprocesa ietvaros drošības līdzekli „aizliegums tuvoties” praksē pielietoja ļoti reti. Cietušie ģimenes locekļi no vardarbības atkārtošanas nebija pasargāti arī tad, kad vardarbīgais laulātais atgriezās pēc cietumsoda izciešanas.

Tāpat nav noslēpums, ka ļoti bieži, līdz pat 80% identificēto gadījumu, bērni cieš no vardarbības tieši ģimenē. Vardarbības veicējs ir bērna tuvinieks, ģimenes loceklis. Bieži vardarbības veicējs ir tēvs, un cieš ne tikai bērni, bet arī bērnu māte, un tikpat bieži pret bērnu vardarbīga kļūst arī pati bērna māte, kas neprot un nav spējīga vardarbības vietā izmantot citas audzināšanas metodes.

Lai gan nepieciešamība risināt ar vardarbību saistītas problēmas konstatēta jau ilgu laiku iepriekš, tieši pēdējo gadu laikā Latvijā notikušas izmaiņas normatīvajos aktos. To mērķis ir labāk aizsargāt no vardarbības ģimenē cietušos un sniegt kompleksu palīdzību gadījumos, kad ģimenē notiek vardarbība.

Valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija cietušajiem ir pieejama jau kopš 2015. gada 1. janvāra. Šādu pakalpojumu var saņemt ikviens pieaugušais sociālās rehabilitācijas kursā (līdz 30 dienas sociālās rehabilitācijas institūcijā ar izmitināšanu) vai speciālista konsultācijās dzīvesvietā (līdz desmit 45 minūšu psihologa, sociālā darbinieka un jurista konsultācijas). Nepieciešamības gadījumā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu institūcijā var pagarināt līdz 60 dienām, bet pakalpojumu dzīvesvietā – līdz 20 konsultācijām.

Dati liecina, ka šāda palīdzība vardarbībā cietušiem cilvēkiem 2015. gadā sniegta 30 Latvijas pašvaldībās. Atbalstu saņēma pieci vīrieši un 109 sievietes, savukārt 47 cilvēki sociālās rehabilitācijas laikā izmitināti krīzes centros.

Kopš 2015. gada 1. janvāra pieejama palīdzība arī vardarbību veikušiem cilvēkiem. Konsultācijas var saņemt gan individuāli (līdz desmit 45 minūšu konsultācijām), gan grupu nodarbībās līdz pat 18 nedēļām (16 divu stundu garas nodarbības, 8-12 cilvēki grupā). Minētais pakalpojums 2015. gadā kopumā sniegts 40 vīriešiem un 59 sievietēm, no tiem 22 cilvēkiem bijušas individuālās psihologa konsultācijas, bet 77 cilvēki apmeklēja grupu nodarbības. Gandarījums, ka virkne pašvaldību ir izrādījušas interesi, un Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Jēkabpilī, Ķekavā, Lielvārdē un citur jau sekmīgi sākta sociālā rehabilitācija vardarbības veicējiem. Tas ļauj cerēt, ka vismaz šīs ģimenes ir pasargātas no atkārtotiem vardarbības gadījumiem.

Jāatzīmē, ka valsts apmaksāta sociālā rehabilitācija nav vienreizējs pakalpojums. Ja rodas nepieciešamība, gada laikā iespējams saņemt trīs atbalsta konsultācijas, kā arī pēc gada atkārtoti iziet rehabilitāciju.

Paredzot, ka daļa cilvēku no pakalpojumiem varētu atteikties tāpēc, ka naudas līdzekļu trūkums neļauj nokļūt pakalpojumu saņemšanas vietā, nodrošināts valsts atbalsts ceļa izdevumu segšanai līdz pakalpojumu saņemšanas vietai trūcīgajiem. Savukārt, ja kādam no ģimenes locekļiem nepieciešams uzturēties institūcijā, kopā ar viņu, izmantojot valsts budžeta finansējumu, var uzturēties arī bērns.

Lai gan pirmā gada rezultāti kopš pakalpojuma sākšanas ir vērtējami kā diezgan pieticīgi, jāuzsver, ka pakāpeniski aug cilvēku informētība. To apliecina strauji augošais pieprasījums pēc jaunajiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem.

2016. gada pirmajos četros mēnešos pieprasījums pēc šāda veida sociālās rehabilitācijas jau pārsniedz to apjomu, kas saņemts 2015. gadā. Šogad vardarbībā cietušu pilngadīgu cilvēku sociālās rehabilitācijas pakalpojumu jau saņēmuši 80 cilvēki un 38 turpina to saņemt (kopā 118 cilvēki, kas jau ir vairāk nekā 2015.gadā kopā). Attiecīgi vardarbības veicēju sociālās rehabilitācijas pakalpojumu jau saņēmuši 92 cilvēki un 85 turpina saņemt (kopā 177 cilvēki).

Svarīgi akcentēt, ka šāda veida sociālo rehabilitāciju var saņemt neatkarīgi no dzimuma. Vardarbības veicēja var būt arī sieviete, savukārt cietušais – vīrietis.

Vienlaikus jāuzsver, ka vardarbība ir jautājums, par kuru cilvēki joprojām izvairās runāt skaļi, un nereti tas ir iemesls, kādēļ cietušie cilvēki nevēršas pēc atbalsta. Tāpēc aicinu ikvienu, kurš cieš no vardarbības ģimenē, lūgt palīdzību tiesībsargājošām iestādēm, informēt sociālos dienestus. Aicinu informēt un ziņot par notiekošo, jo jums, tāpat kā ikvienam cilvēkam, ir tiesības dzīvot dzīvi bez bailēm, pārmetumiem, bez vardarbības!

Tāpat vēlos uzrunāt arī tos cilvēkus, kuri ir vardarbības veicēji – šāda rīcība nav pieņemama, taču tikai jūsu pašu spēkos ir to apturēt. Ir jābūt lielam gribasspēkam atzīt sev un arī tuvākajiem cilvēkiem, ka vardarbība nav pieņemama un tā ir izskaužama, taču ir apsveicama drosme ar to cīnīties un pārvarēt, tai skaitā izmantojot sociālo un rehabilitācijas pakalpojumu atbalstu.

Nebūsim vienaldzīgi pret vardarbību sev līdzās!

Autore ir Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte