Tā, protams, bija Atmodas kulminācija – gavilējošs cilvēku pūlis pie Augstākās Padomes sagaida Latvijas neatkarības atjaunošanu. Taču valsti nevar ieslēgt tik vienkārši kā elektrības slēdzi. 4. maijs bija svarīgākā, bet tikai viena no dienām 1990. gadā, kurš atnesa vislielākās pārmaiņas mūslaiku Latvijas vēsturē. Tagad daudz kas no tā šķiet gluži neticams – pārtikas taloni un tukši veikalu plaukti, sprādzienu sērija Rīgā un melnbaltas avīzes par trim kapeikām
Valsts sākās uz papīra
Lai gan Latvijas Tautas fronte 18. martā bija uzvarējusi AP vēlēšanās, 4. maija balsojums par Latvijas neatkarības atjaunošanu bija spriedzes pilns. Deklarācijas pieņemšanai vajadzēja 134 balsis no 201, bet LTF frakcijā bija tikai 132 deputāti. Balsojums noslēdzās ar 138 «par»! Taču atjaunotajā 1922. gada Satversmē tika iedarbināti tikai četri svarīgākie panti un valstī izsludināts pārejas periods līdz Saeimas sanākšanai. PSRS neatzina atjaunotās Baltijas valstis. 15. maijā vajadzēja ar bruņotu spēku aizstāvēt parlamentu, ko ielenca padomju karavīri un agresīvi intefrontisti. PSRS piekritēji turpināja pretdarboties, arī milicijā un prokuratūrā notika šķelšanās neatkarības atbalstītājos un pretiniekos. No otras puses, AP leģitimitāti apšaubīja Pilsoņu kongress, kas pasludināja sevi par īsteno Latvijas Republikas pārstāvi. Ivara Godmaņa valdībai, kas stājās amatā 7. maijā, bija sarežģīts uzdevums – pierādīt, ka atjaunotā valsts nepastāv tikai uz papīra.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.