Sīriešu bēgļu meitene nometnē pie Beirūtas raugās caur sava mitekļa logu. Foto: AFP/LETA
Bailes no bēgļu uzņemšanas apliecina mūsu vājumu
Tāpat kā ģimenes strīdā dažkārt uzzinām par iepriekš neapjaustu rūgtumu, kas gadiem ilgi krājies, arī jūtīgi jautājumi mūsu sabiedrības dienas kārtībā ļauj precīzāk izprast un izrunāt sabiedrībā gruzdošu neziņu un bailes. Mums tāds šobrīd ir jautājums par bēgļu uzņemšanu.
Atbildot Itālijas un Grieķijas palīgāsaucieniem, jo migrācija no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem tām uzliek neiespējamu nastu, Eiropas Savienības valstu vadītāji ir lēmuši, ka ES dalībvalstīm savā starpā solidāri, atbalstot citam citu, ir jāuzņem 60 000 bēgļu. Tie ir cilvēki, kas atbilst starptautiski aizsargājamas personas statusam, cietuši no kara, vardarbības vai nāves draudiem.
Latvijas valdība ir rosinājusi un Saeimas Eiropas lietu komisija apstiprinājusi Latvijas valsts pozīciju, ka Latvija solidāri piedalīsies šo patvēruma meklētāju uzņemšanā pēc brīvprātības principa, bet neatbalstīs obligātu kvotu noteikšanu. Ja sākotnējais Eiropas Komisijas priekšlikums Latvijai paredzēja 774 bēgļu uzņemšanu, tagad, tajā skaitā ņemot vērā Latvijas argumentus par padomju laikā ievērojami izmainīto valsts etnisko sastāvu, Latvijas valdība lēmusi, ka mēs būtu gatavi uzņemt 250 patvēruma meklētājus, tātad 0,41% no kopējā uzņemamā bēgļu skaita.
