Valdību var kritizēt, taču jābūt uzticīgam valstij 22

Jurijs Petropavlovskis kādā mītiņā pērn. Foto: Kaspars Krafts, F64
Mārtiņš Mits
Print Friendly, PDF & Email

Ko valsts drīkst un ko nedrīkst prasīt no cilvēka, kas vēlas kļūt par tās pilsoni

Tā iespējams pārfrāzēt spriedumu lietā “Petropavlovskis pret Latviju”, kurā tika apspriesta lojalitātes prasība pilsonības pretendentiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumu pasludināja šā gada 13.janvārī, un publiskajā telpā tas nesaņēma pelnīto uzmanību. Visdrīzāk tādēļ, ka Latvijas valdība šo lietu „vinnēja”.

Taču tas nemazina apspriesto jautājumu nozīmi – ko valsts drīkst un ko nedrīkst prasīt no cilvēka, kas vēlas kļūt par tās pilsoni. Minēto jautājumu noskaidrošana ir šā raksta mērķis.

Lietas apstākļi. Jurijs Petropavlovskis ir Latvijas nepilsonis, kurš iemantoja atpazīstamību, aktīvi darbojoties krieviski runājošo Latvijas iedzīvotāju interešu vārdā – ar protestiem pret izglītības reformu skolās, tām pārejot uz mācībām latviešu valodā, ar iestāšanos par pilsonības automātisku piešķiršanu u.tml. Viņš bija viens no Krievu skolu aizstāvības štāba līderiem, Nepilsoņu kongresa dibinātājiem un „Nepārstāvēto parlamenta” dalībniekiem, kā arī piedalījies, demonstrācijās, piketos un daudzos publiskos pasākumos.

Naturalizācijas pārvaldē viņš nokārtoja prasības pilsonības iegūšanai, taču Ministru kabinets atteica piešķirt pilsonību. Savukārt Latvijas tiesas konstatēja, ka Ministru kabineta lēmumam ir politisks raksturs un tas nav pārbaudāms tiesā. Jurijs Petropavlovskis uzskatīja, ka valdība tādejādi viņu „sodīja” par nepilsoniskajām aktivitātēm, tādēļ Latvija ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijā noteiktās vārda (10.pants) un pulcēšanās/biedrošanās (11.pants) brīvības, kā arī valsts nav nodrošinājusi iespēju aizstāvēt savas tiesības Latvijas tiesās (13.pants).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vienbalsīgi nosprieda, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija nav pārkāpta. Iespējams, ka daudziem šāds iznākums ir negaidīts, tajā skaitā, arī tiesas pateiktais spriedumā. Galu galā piesauktas bija vārda brīvība un valdības kritizēšana, kur valstij tradicionāli ir visai nelielas manevrēšanas iespējas, bet kritika jāpiecieš, lai cik nepatīkamā formā tā arī būtu pasniegta. Galvenās atziņas no Strasbūras ir šādas.

Pilsonības piešķiršana aizvien ir valsts prerogatīva. Starptautiskās tiesības tiešā veidā nepiešķir tiesības uz konkrētas valsts pilsonību. Taču, kad valsts ir noteikusi kritērijus, starptautiskās tiesības ierobežo valstu brīvību, prasot nodrošināt, lai pilsonības piešķiršana nebūtu patvaļīga vai diskriminējoša.

Ir jānošķir lojalitātes prasība pret valdību un pret valsti. Mūsdienu demokrātijā nebūtu pieņemami, ja pilsonību varētu atteikt tādēļ, ka persona kritizē valdības vai kādas politiskās partijas piekopto politiku. Taču valsts var prasīt no topošā pilsoņa lojalitāti pret valsti kopumā un konstitucionālajiem principiem, uz kuriem šī valsts ir veidota.

Lojalitātes prasība pret valsti, kas Pilsonības likumā ietverta uzticības solījumā, ir adekvāta. Tā nav uzskatāma par sodu, kas ierobežo vārda un pulcēšanās/biedrošanās brīvību. Tā ir leģitīma prasība, kura jāizpilda visiem, kas vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem.

Ja teorija ir daudzmaz skaidra, tad dzīvē vienmēr būs diskusijas par to, kur ir robeža starp uzticību valsts pamatlikumam jeb konstitucionālajiem principiem un valdības darbības kritiku. Robežlīniju iespējams novilkt tikai katrā gadījumā atsevišķi.

Petropavlovska lietā, atsaucoties uz masu plašsaziņas līdzekļos paustajiem izteikumiem un intervijām, valdība uzskatīja, ka viņa rīcība bija vērsta uz situācijas destabilizēšanu valstī un naturalizācijas procedūra arī tika izmantota šim mērķim. Valdība pārliecināja Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ka pilsonības atteikums šajā gadījumā ir jāvērtē plašākajā kontekstā caur lojalitātes prasību valstij un tās pamatlikumam. Ņemot vērā to, ka pilsonības atteikums neietekmēja iespēju turpināt kritizēt valdības politiku nedz vārdos, nedz darbos, tiesa nosprieda, ka vārda un pulcēšanās/biedrošanās brīvības nemaz nav attiecināmas uz izskatāmo lietu.

Jāpiebilst, ka pilsonības atteikums tika vērtēts ierobežotā apmērā – vienīgi no vārda un pulcēšanās/biedrošanās brīvību aspekta. Netika vērtētas sekas no privātās dzīves viedokļa, iespējas ieņemt amatus vai iespējas kandidēt vēlēšanās. Tā bija iesniedzēja izvēle, kādu brīvību pārkāpumu argumentēt. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa nevērtēja jautājumu, vai valsts bija nodrošinājusi Petropavlovskim iespēju efektīvi aizstāvēt savas tiesības Latvijas tiesās. Šis jautājums atkrita pēc tam, kad netika konstatēts vārda un pulcēšanās/biedrošanās brīvību aizskārums.

Šis spriedums arī nenozīmē to, ka Ministru kabinets pēc saviem ieskatiem varēs atteikt pilsonību „netīkamiem” pretendentiem – pretendenta aktivitātēm kopumā ir jābūt vērstām pret valsts konstitucionālajiem principiem. Tas krietni pārsniedz valdības kritikas robežas, turklāt tam ir jāatspoguļojas nacionālajos lēmumos.

Pievēršoties šīs lietas, manuprāt, interesantākajam aspektam – lojalitātes prasībai, jāsaka, ka tas nav šīs lietas jaunievedums. Jau pirms pieciem gadiem citā lietā “Tanase pret Moldovu” Eiropas Cilvēktiesību tiesa nošķīra lojalitātes prasības pret valdību un valsti, pēdējo raksturojot ar tādiem elementiem kā lojalitāte pret pamatlikumu, valsts likumiem, institūcijām, neatkarību un teritoriālo vienotību. Moldovas lieta gan tika skatīta vēlēšanu tiesību kontekstā, nevis no vārda brīvības viedokļa.

Toties Petropavlovska lieta apstiprina, ka valsts var prasīt lojalitāti pret Satversmi un konstitucionālajiem principiem no personām, kas vēlas būt piederīgas Latvijas pilsoņu lokam.

Kas ir konstitucionālie principi Latvijas kontekstā, to palīdz noskaidrot jaunpieņemtais Satversmes ievads. Eiropas Cilvēktiesību tiesa netieši apstiprina, ka Satversmes papildināšanai ar ievadu bija jēga.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa bieži tiek kritizēta. Piemēram, Krievija, ik pa laikam tai pārmet politiskus motīvus, bet Lielbritānija – pārlieku iedziļināšanos sīkumos un apstākļu pārvērtēšanu. Spriedumam Petropavlovska lietā nevar pārmest nedz vienu, nedz otru. Vārda brīvība tajā ir izsvērta pret pilsonības institūtu, kuru balsta uzticība valstij, tai skaitā demokrātijas nepieciešamība aizstāvēt sevi pret apdraudējumu. Pašreizējās ģeopolitiskās situācijas kontekstā Latvijai tas ir vērā ņemams iznākums.

Visbeidzot, vai gari un plaši apspriestais lojalitātes pienākums pret valsti izbeidzas līdz ar pilsonības iegūšanu? Nē, un paldies par atgādinājumu!

Autors ir Rīgas Juridiskās augstskolas prorektors

 

Komentāri (22)

eltae 11.02.2015. 12.00

Referendums par krievu valodu skaidri parādija, ka pilsonība izdaļāta ļoti daudziem, kuri to nebija un nav pelnijuši. Paldies Aldermanei!

+14
-1
Atbildēt

0

rinķī apkārt 11.02.2015. 10.55

Nu, tad beidzot kaut kas pozitīvs, kaut kas reāls un konstruktīvs ir parādijies pie šīs anarhistu leijputrijas apvāršņa, kuru gaismneši dēvē par cilvēktiesībām un vārda brīvību uc augstām lietām 🙂 Cilvēktiesību un vārda brīvības vārdā dot neierobežotu vaļu valsts ienaidniekiem, piešķirt tiem pilsonību un tādā garā, tas ir absurda teātris, kurš te tiek dēvēts par demokrātiju. Ar nepacietību gaidu tiesu procesus, kuri tiek balstīti uz kriminālpantiem par valsts graušanu. Vienreiz šim vadzim ir jālūzt

+14
-2
Atbildēt

4

    andrejs > rinķī apkārt 11.02.2015. 14.12

    tas nenozīmē, ka jāierobežo vārda brīvība un citas demokrātikjas pamatvērtības.

    ——————————-‘

    piekrītu. Baigā cūcība bija, kad Vienotībai izdevās panākt faktisku referendumu aizliegumu.

    +4
    -6
    Atbildēt

    0

    kolpants > rinķī apkārt 13.02.2015. 11.24

    Ja es pareizi sapratu raksta būtību, jābūt lojalitātei arī pret Satversmi, un Pavlovskis to pārkāpa, prasot izmaiņas.

    Tad jau arī deputāti nav lojāli? viņi taču dažreiz ierosina izmaiņas Satversmē!

    Kurš tad varēs teikt-šīs prasības mainīt Satversmi ir nelojālas, bet šīs lojālas? Tātad, tīri no politiskās “piederības” -tu vari būt nelojāls, bet tu nedrīksti.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > rinķī apkārt 11.02.2015. 14.17

    Jā, tas bija klasisks gadījums, kad valdībai izdevās ierobežot demokrātiskas brīvības ar ieganstu, ka šīs brīvības apdraud stabilitāti, valsts drošību, utt, tie ir parastie iegansti, ar ko jebkura valība pamato demokrātijas ierobežošanu.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > rinķī apkārt 11.02.2015. 13.16

    Tikai neaizmirsti, ka valdības kritika ir pilnīgi pieļaujama, un tai nav nekas kopējs ar “valsts graušanu” ( ko vispār nozīmē šis jēdziens?), valdība ir tikai un vienīgi algoti cilvēki, kam uz zināmu laiku uzticēta valsts vadīšana, nekas vairāk.

    Un es sevišķi nepriecātos, ja Latvijā sāktos procesi pret “tautas ienaidniekiem”, sakurināt histēriju un pasludināt par tādiem visus valdības kritiķus ir viegli, un ļoti izdevīgi visiem, kas ir pie varas, taisni tas patreiza notiek Krievijā – kas kritizē Kremli, tie, tātad, ir valsts ienaidnieki, es tādu Latviju negribu, galvenais, tomēr, nepārkāpt robežu.

    Un demokrātija, tomēr, nav nekāds absurda teātris, kaut, tai ir daudz trūkumi, bet, kā teica Čerčils, pārējās iekārtas ir vēl sliktākas, un vārda brīvība ir un paliek viena no demokrātijas pamatvērtībām, kur noved vārda brīvības ierobežojumi – skat to pašu Krieviju.

    Cita lieta, ka cilvēkiem, kas nepiekrīt att. valsts pamatpostulātiem, konstitūcijai, likumiem, utt., nebūt nav jāpiešķir pilsonība, bet, tas nenozīmē, ka jāierobežo vārda brīvība un citas demokrātikjas pamatvērtības.

    +3
    0
    Atbildēt

    0

fretka 11.02.2015. 12.35

spriedumu pasludināja šā gada 13.janvārī

——

Ap to pašu laiku no IR.lv pazuda bēdīgi slavenais lietotājs ar niku “latvijas valsts”.

Protams, tā ir tīri nejauša sagadīšanās 🙂

+10
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu