Kolkasrags kļūdas nepiedod 47

Kaitotājs pērnā gad beigās Mangaļsalā. Fotogrāfijā attēlotajam nav tieša sakara ar rakstā aprakstīto. Foto: Ģirts Ozoliņš, F64
Artūrs Vaiders
Print Friendly, PDF & Email

Ko varam mācīties no traģēdijas, kad jūrā pazuda kaitbordists

Neesmu advokāta Gobzema „daiļrades” un PR kampaņu cienītājs, taču šoreiz ir vērts citēt viņa ierakstu sociālajos tīklos: „Esmu novērojis fenomenu, kas valda mūsu sabiedrībā. Kad notika Zolitūdes neprāts, krievs latvietim pasniedza siltu tēju, bet latvietis krievam atdarīja ar siltu segu. Kad mazo Dāvi piemeklēja nopietna nelaime, cilvēki sadevās rokās, atvēra sirdis un palīdzēja. Kad pazuda kaitbordists Renārs, draugi un svešinieki no visas Latvijas joprojām nenogurstoši meklē. Tas ir pierādījums, ka labais ir mūsu valsts cilvēku sirdīs. Bet kāpēc tas notiek tikai, kad nelaime, tikai īstermiņa akciju veidā? Ja labais mūs vienotu ne tikai nelaimē, bet ik dienas, mēs būtu varena nācija. Nepārspējama.”

Varam būt vēl nepārspējamāki!

Patiešām nepārspējama. Arī ar vēlmi visās nelaimēs tūdaļ vainot valsti un tās dienestus. Arī nelaimē ar Renāru pie Kolkasraga. Tāpēc cits ieraksts sociālajos tīklos – Sarmīte Gitendorfa: “Ugunsdzēsējiem nevajag taisnoties, bet pateikt, ka neko jau nevar izdarīt. Glābējiem nav jau ar ko glābt, kaut kas ir jāsāk beidzot valstiski domāt, lai piekrastē būtu tehnika un glābšanas dienesti… Tik lielā pierobežā ar jūru – Mazirbe, Kolka – nav vispār nekādas glābšanas infrastruktūras, tāpēc valstij varbūt beidzot jādomā par glābšanas inventāru.”

Galu galā gandrīz katru nakti Latvijā notiek ugunsgrēki, nereti iet bojā arī cilvēki (naktī uz 6.janvāri – 3!). Vai atkal vainosim glābējus? Vai šie trīs nav tā vērti, lai viņus pieminētu?

Latvijai ir gandrīz 600 km jūras robeža, ir vairāk kā 100 pašvaldības un apmēram 20 no tām ir jūras robeža. Katrā no tām VUGD modernu glābšanas aprīkojumu vētras laikam tik drīz nevarēs nodrošināt, jo ir citas prioritātes – ugunsnelaimes tomēr ir daudz biežākas. Divi nelaimes gadījumi ar kaitotājiem un simtiem ugunsgrēku, arī ar letālām sekām. Skaidrs, ka katra šāda nelaime ir maza mācībstunda arī glābšanas dienestiem. Skaidrs, ka arī šoreiz droši vien varēja darbību koordinēt mazliet kvalitatīvāk un rīkoties nedaudz operatīvāk, ieskaitot helikoptera iesaistīšanu operācijā (to solījis izvērtēt arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis). Tajā pašā laikā jāsaprot, ka Latvijai nav glābšanas helikopteru parka un uz katru zvanu nav iespējams reaģēt ar lidaparāta nosūtīšanu. Katrs šāds gadījums ir īpašs un lēmums jāpieņem gan izsvērti, gan arī iespējami ātri. Ņemot vērā, ka arī helikoptera lidojums vējā virs 20 m/s, krēslā un tuvu ūdens virsmai ir visnotaļ bīstami tā apkalpei.

Dažādu komentāru rakstītājiem, kam kājas mīkstās čībās, kaitošana tādā laikā šķiet kaut kas prātam netverams. Bet citiem bļitkošana 30 grādu salā vai tikai uz dažu cm plāna ledus arī ir tāda pat pārgalvība. Tā vis gluži nav, jo ne vēja ātrums (ap 20 m/s), ne gaisa temperatūra (+5 – 8 grādi) nebija nemaz tik ekstremāli. Gar visu Latvijas jūras krastu ik pa laikam varēja redzēt kaitotājus un burātājus. Protams, ka paaugstināta bīstamība pastāvēja, jo īpaši reizēs, kad atgadītos ķibele ar inventāru, vai arī, ja tiktu pieļauta kāda kļūda.

Kas šoreiz bija izšķirīgais, kāpēc Renārs nonāca SOS zonā, diez vai tiks precīzi noskaidrots. Iespējams, kaut kas atgadījās ar kaitu un tāpēc viņš šķērsoja raga līniju un ieburāja līcī, no kurienes apgriezties, lai burātu atpakaļ uz Maizirbi, kļuva gandrīz neiespējami. Sparīgais vējš un straume viņu jau dzina uz Roņu salu. Pieredzējis burātājs varbūt ātri spētu reaģēt un turpināt kursu, lai izceltos krastā kaut kur Melnsilā vai Ģipkā. Taču šādos laika apstākļos un ūdens temperatūrā ieiešana līča iekšienē vairāk par kilometru jau būtu milzīga pārgalvīga. Izmisums, kas šādā situācijā pārņem, reti kad ir labākais sabiedrotais.

Tagad Ģipkā atrada tikai Renāra līķi… Modernās „hidras” (hidrotērpi), kamēr sausas, ilgstoši spēj uzturēt ķermeņa temperatūru, taču aukstā ūdenī (tā temperatūru pirms neilga laika regulāri pārbaudīju pats un zinu, kā ir) savu brīnumaino spēju pamazām zaudē. Peldus uz dēļa ledainā ūdenī viņam bija gandrīz nereāli sasniegt apmēram puskilometru attālo krastu, jo vējš un jūras straumes pūta prom, bet ūdens arvien vairāk stindzināja un atdzesēja ķermeni, kas pamazām zaudēja spēkus.

Nemaz negribu vērtēt notikumu hroniku, jo nebiju klāt. Taču jau aculiecinieku teiktajā ir virkne pretrunu, kas liecina, ka šoreiz situācijas nelaimīgs iznākums bija „ieprogrammēts” arī apstākļu sakritībā. Spēcīgs ziemeļrietumu vējš, problēmas ar inventāru (?), kļūda maršruta izvēlē, Kolkasraga straumes, viļņi, kas traucēja glābējiem, nokavēts izsaukums, ātrā janvāra sākuma tumsas iestāšanās (labi vēl, ka mēness jūras klajumu darīja nedaudz gaišāku)…

…glābējus izsauca 15.10, krasta apsardzes dienests no VUGD zvanu saņēma 15.43…. K.Gitendorfa: „…pirmā ugunsdzēsēju mašīna atbrauca pēc 16.00.” Vēl cits ieraksts: „Divas stundas vērojām, kā cilvēks cīnās ar jūru.”

Ir virkne jautājumu. Cikos īsti Renārs tika pamanīts brīdī, kad bura jau bija ūdenī? Cikos tika izsludināta trauksme un sūtīts palīgā sauciens glābējiem? Vai arī te nenotika kavēšanās, cerot, ka puisis pats spēs pacelt buru un tikt krastā? Vai krastā bija arī kāds šā raga nianšu pārzinātājs? Viņš būtu pateicis, ka trauksme sākās brīdī, kad Renārs no Mazirbes šķērsoja Kolkasraga līniju un iebrauca līcī. Cikos, vai…

„Mežonīgā posma” gals?

Jūra daudz dod gan miesai, gan garam, bet mēdz arī ņemt. Tagad jau droši var rakstīt – vieglas smiltis, Renār, un līdzjūtība tuviniekiem.

Konkrētā nelaime notika Dundagas novadā, kura teritorijā ir arī Kolka. Glābēju postenis ir novada centrā, no kurienes līdz Kolkai ir 35 km. Skaidrs, ka glābējiem pie auto gatavībā jau nav piestiprināta laiva, lai uzreiz varētu doties ceļā. Jo tikpat labi var nākties dzēst ugunsgrēku. Ceļš līdz Kolkai ar laivu stiprā vējā arī nevar būt ātrs. Novadam ir 35 km jūras līnija, taču glābējiem ir tikai laiva, kas domāta pamatā iekšējiem ūdeņiem, nevis vētrainai jūrai. Varbūt Rojā, kur ir osta, ir arī jūrai vairāk piemēroti glābšanas līdzekļi. Ar 5000 iedzīvotājiem uz 6000 kvadrātkilometru platību un 2 miljonu budžetu novads saviem spēkiem nav gatavs veidot specializētu glābšanas vienību darbam jūrā ekstremālos apstākļos.

Kā risinājums, varētu būt specializētas vienības, kas apkalpo pasākumus, kas tiek rīkoti jūrā vai arī bāzējas vietās, kur kaitotāji „spieto”. Pašvaldības būtu pretimnākošas, ko apliecina arī Dundagas novada mērs Gunārs Laicāns. Galvenajās peldvietās gar visu Latvijas piekrasti ir gana labi aprīkotas un apmācītas glābēju vienības. Viņu pakalpojumus varētu izmatot arī kaitbordisti, taču tas prasīs arī zināmus izdevumus. Jo ne jau „tantei Bauskā” jāmaksā par visām šīm izpriecām. Turklāt kaitotāju kustībai vajadzīgs pavisam cits organizatoriskais līmenis. Jācer, ka šis negadījums (un arī vasaras sākumā Kauguros notikušais) kalpos par jaunu atskaites punktu kaitborda attīstībā un „mežonīgais” posms ir aiz muguras.

Domāju, ka arī Renārs justos gandarīts, ka no šīs nelaimes tiks izdarīti pareizi secinājumi un varētu sakārtot šo kustību, nodrošinot maksimālu drošību. Reiz taču arī ar motocikliem brauca bez ķiverēm, bet tagad tās ir obligātas pat velosipēdistiem.

Tāpat arī kaitotājiem vajadzētu būt obligātai glābšanas vestei un acīmredzot vēl dažiem papildrīkiem (svilpei, gaismas vai siltuma impulsam…). Kaitotāju komūnai (ir taču arī asociācija, kurā gan daudzi plezīristi nemaz nav) jāuzņemas iniciatīva. Protams, tāpat būs „mežonīgie”, kas burās uz savu roku, taču viņu skaitu var samazināt. Varbūt ir vērts padomāt par speciālām glābēju komandām vietās, kur ir kaitotāju spietošana. To kaitotāji var nolīgt arī pie Kolkasraga. Ja reiz iztērēti nosacītie 1000 eiro par inventāru, vēl 10 eiro drošībai nevarētu būt šķērslis. Katram kaitotājam (vai bļitkotājam) VUGD glābēju nevarēs piestiprināt un arī dažu minūšu laikā palīgā atsteigties neizdosies. Vajadzīga valsts, pašvaldības un sabiedriskas organizācijas kopēja rīcība. Iniciatīva no iekšlietu ministra puses jau ir.

Teorētiski, protams, var visu krasta līniju noklāt ar labi aprīkotām glābšanas stacijām, kas strādā visu gadu 24 stundas diennaktī, taču, kad būs zināmi skaitļi, cik tas izmaksās un cik bieži glābējiem būs jādodas izsaukumos, varbūt daudzi sāks domāt citādāk. Jo ir taču arī jāmaksā algas skolotājiem, ārstiem, jālabo ceļi, bet nafta Latvijā vēl nav atrasta.

Pirms ķerties kādai izklaidei klāt, vispirms katram pašam jāizvērtē riski un jāmēģina to varbūtību samazināt līdz minimumam, lai pēc tam citiem nenāktos skumt, pārdzīvot, mocīties pārmetumos un meklēt vainīgos, par galveno pasludinot valsti un tās dienestus.

Vismaz pirmdienas vakara meklēšanas akcija, uz kuru pulcējās ļoti daudzi, arī Renāram pilnīgi nepazīstami cilvēki, nebija aplama un velta. Otrdienas rītā Renāru atrada nebūt ne tālu no vietas, kur viņš tika meklēts. Sanāca piemiņas pasākums jaunam un pozitīvam puisim, kas diemžēl ļoti daudz ko no dzīvē iecerētā un sapņotā tā arī vairs nespēs īstenot.

Bet mēs visi kopā patiešām varam būt vēl nepārspējamāki, ja gudri mācīsimies no katras kļūdas. Arī tām, ko citi pieļāvuši.

* Labs papildinājums jau iepriekš uzrakstītajam – https://www.facebook.com/permalink.php?story_fbid=1529912097281172&id=1494938247445224&fref=nfv

Autors ir žurnālists

 

Komentāri (47)

nomale 07.01.2015. 12.54

Žēl nevaru ielikt savus tās dienas foto no sava arhīva. Tobrīd pie raga jūra stāvus gāja gaisā. Nevaru iedomāties tādu tehniku, kas tur varētu braukt un meklēt. Mazās laivas tur kūleņotu, kaut kas lielāks tiktu sadragāts pret sēkli.

+14
0
Atbildēt

1

    klusais > 07.01.2015. 14.29

    nomale – par to jau iepriekš rakstīju , ka pie tāda vēja stipruma un viļņu augstuma ar laivu tur nebija ko darīt , tikai helikopters varēja ko līdzēt .

    Un vēl kolkas ragā ir tā īpatnība , ka tur sanāk kopā līča un jūras vilnis un izveidojas nesakarīga viļņošanās . Laiva viens divi būs apkārt . Atceros pirms daudziem gadiem Rojā satikām poļu jahtu , kas mēģināja apiet Kolku pie 15 m/s vēja , viņi toreiz nobijās tieši no nesakarīgajiem viļņiem un atmuka atpakaļ … un tā bija okeāna klases jahta …

    Tie glabēji visticamāk ielaida laivu Kolkas raga aizvēja pusē , kur nebija viļņu , bet iet garām ragam ar pūsli pie tā vēja bija pašnāvība .

    +9
    -1
    Atbildēt

    0

ingurds_lazdins 07.01.2015. 22.44

1. acīmredzot būtu pratīgi, ja kaitotāju komūnā būtu tāda tradīcija, ka ekstremālos l.apstākļos un/vai ziemā jūras akvatorijās un it īpaši – Kolkas ragā – tam pieminētajam ūdens mocim būtu jabūt jau PAŠIEM LĪDZI!! jau kompānijā, kā to viļnu serferi okeāna spicākajās piekrastēs nodrošina (būsiet taču redzējuši?!). Velti gaidīt uz Valsts dienestiem tuksnešainā pludmalē, tuvu “0” gr.temperatūrā un stundu pirms saulrieta ziemā, diemžēl…
2. augšminētajos (p.1) apstākļos uz sausās hidras būtu jābūt atstarotāja uzlīmēm – joslām (meklēšanai tumsā), svilpei/raķetei/dūmiem/ū.izt.lukturītim, varbūt pat raidītājam, bet galvenais – uz jau tā pasmagās ziemas hidras mierīgi varētu atrasties vieta arī jahtu tipa “izšaujamajai” peldvestei!! – tas tāds valnītis kā sarullēts dvielis ap kaklu un uz krūtīm, ko (tikai!) nepieciešamības gadījumā piepūš ar saspiesto gaisu. Tas ievērojami uzlabotu peldspēju un iespējas pārvietoties ūdenī guļus stāvoklī. Varbūt varētu uz dēļa arī vienkāršāko (vieglo) pleznu pāri nostiprināt – tai pašai galējajai nepieciešamībai…

+9
0
Atbildēt

0

Arnis Kadakovskis 07.01.2015. 13.55

Burātāji pazīst tādas EPRIB mini bojas, kuras var automātiski vai ar roku ieslēgt un tās caur satelītu tīklu nosūtīs trauksmes signālu un glābjamā pozīciju attiecīgās valsts dienestiem.

Personīga boja nopērkama par saviem 300 usd. Nav daudz, ja paskaita tipiska kaitotāja ieguldījumus (daži tūkstoši EUR) inventārā un ikgadējos tēriņus braukāšanai pa ‘spotiem’ (arī sākot ar dažiem tūkstošiem gadā).

Tā kā komūna ir plaša un kaut cik koordinēta un uzņēmīga, pieļauju, ka atradīs veidus, kā šādas EPRIB bojas savā starpā nomāt/pirkt kopīgi un taml, ja katram žēl tos 300usd…

+10
-3
Atbildēt

1

    buratajiem.lv > Arnis Kadakovskis 07.01.2015. 23.03

    1. EPIRB bojas reģistrē tikai uz kuģi (jahtu, laivu), nevis cilvēku;

    2. Cilvēkiem domātas PLB, kas darbojas pēc tā paša principa;

    3. Renāra gadījumā gan EPIRB, gan PLB neko nedotu, jo tai ir paliels aiztures laiks, relatīvi gara starptautiska glābšanas operācijas aktivācijas procedūra un, līdz ar to, aktuālās pozīcijas precizitāte ir mazāka lielāka kā izsaucējam no krasta ar telefonu, kurš pazudušo tikko redzējis. Šīs bojas domātas okeānam.

    4. Nieka 100 USD maksā lāzera lukturītis, kura redzamība no attāluma pat dienā ir fantastiska: http://www.greatlandlaser.com/

    5. Ir vēl citas, par EPIRB lētākas un piekrastē efektīvākas ierīces. Un arī tādas, kas jūrā pazudušajam ļauj izvēlēties – viņa SOS un pozīciju saņems tikai draugi, vai visi kuģi un glābšanas dienesti.Piemēram: http://www.weatherdock.com.au/aisfordivers.html

    +5
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu