Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni
Pie Īles nacionālo partizānu bunkura Dobeles novada Zebrenes pagastā piektdien, 11.septembrī, plkst. 13 notiks pieminekļa atklāšana Īles bunkura nacionālajiem partizāniem un viņu atbalstītājiem, informē Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve.
Pasākumu organizē Latvijas Nacionālo partizānu apvienība sadarbībā ar Dobeles novada domi un Liepājas muzeju. Pieminekļa autors un mākslinieks ir Voldemārs Kandevics.
Kā pastāstīja pieminekļa idejas autore, projekta koordinatore un bijusī partizānu sakarniece Biruta Rodoviča, Baltijas valstīs lielāko bunkuru 1948.gadā Īles mežos izbūvēja apvienotās latviešu – lietuviešu grupas partizāni, lai turpinātu cīnīties pret padomju varu.
27 cilvēku lielo grupu vadīja gados jaunais komandieris Kārlis Krauja. 1949. gada 17. martā 24 partizāni, kas tobrīd atradās bunkurā, trīs stundu nevienlīdzīgā cīņā izcīnīja savu pēdējo kauju pret 760 vīru lielo Valsts drošības ministrijas jeb čekas karaspēku. Bojā gāja 15 partizāni, deviņi tika sagūstīti un kopā ar atbalstītājiem izsūtīti uz Sibīriju.
„Katru gadu braucam uz savu Īles bunkuru, sakopjam, rīkojam atceres pasākumu. Arī daudz jauniešu ir kopā ar mums. Ir svarīgi, ka viņi zina – reiz bija cilvēki, kuri nespēja samierināties ar svešas varas uzspiesto kārtību un stājās tai pretī,” saka Biruta Rodoviča.
Liepājnieks Modris Zihmanis ir viens no tiem, kuram savā ziņā palaimējās, ka nāvessodu aizstāja ar ilgstošu ieslodzījumu, bet tas viņu neatturēja lēģeros rīkot bada streikus un sacelšanos, informē muzeja darbiniece.
Viņš ir vienīgais dzīvais palikušais Īles bunkura partizāns. Atceroties notikušo, M.Zihmanis pastāstīja, ka Īles bunkuram visapkārt bijušas izliktas tālvadības mīnas, kuras kaujas laikā detonēja, taču vairāk nekā 760 čekas karavīru lielā grupa bija pārmērīgs pārspēks nacionālajiem partizāniem, tādēļ tiem nebija nekādu izredžu izlauzties.
Zīmīgi, ka čekas karaspēks nacionālajiem partizāniem uzbruka tikai dažas dienas pirms 1949.gada 25.martā gaidāmās latviešu izsūtīšanas uz Sibīriju, jo zināja, ka citādi viņu veiktajai neģēlīgajai akcijai būs sagaidāma pretdarbība.
Šie latviešu un lietuviešu varoņi, kas ar ieročiem rokās cīnījās par Latvijas un Lietuvas neatkarību, ir paraugs, kā savas zemes patriotiem cīnīties un mirt par Tēvzemi. Jaunatklātais piemineklis būs simbols un atgādinājums tam, ka bija cilvēki – partizāni un viņu atbalstītāji, konkrēti cilvēki ar savu vārdu un uzvārdu, no kuriem daudzi krita, bet daudzi mocījās padomju lēģeros.
Komentāri (25)