Breksis politikā 11

Raimonds Bergmanis. Foto: Kaspars Krafts, F64
Aivars Ozoliņš

Tieši ģeopolitiskā situācija pamudinājusi Raimondu Bergmani iesaistīties profesionālajā politikā un piekrist kandidēt uz aizsardzības ministra amatu. Par viņa apstiprināšanu amatā Saeima varētu lemt 8.jūlijā

Pagājušā nedēļa esot bijusi traka, un triju Olimpisko spēļu dalībnieks Raimonds Bergmanis nācis mājās „kā izspiesta jāņoga”. Līdzās darbam Saeimā un amata kandidāta pienākumiem iekrituši arī skolas izlaidumi – meita beidza ģimnāziju, dēls 9.klasi. Tomēr „aiz cieņas pret jūsu žurnālu” Bergmanis atrada laiku sarunai ar „Ir” piektdienas novakarē savā dzīvoklī Mežaparkā.

Laikam arī to var uzskatīt par apstiprinājumu Saeimas kolēģu stāstītajam par Bergmani kā vienkāršu, atvērtu un cilvēcīgu, taču arī ļoti centīgu deputātu. Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš (Vienotība) teic, ka Bergmanis ir viens no nedaudzajiem deputātiem NATO Parlamentārajā asamblejā, kas izlasot visus dokumentus „līdz galam”. Par šādu attieksmi, iespējams, liecina arī mūsu sarunas pieredze. Kad bijām runājuši jau gandrīz divas stundas, nospriedu, ka laiks prasties. Taču „Breksis”, kā viņu dēvē draugi, man atgādināja, ka nav vēl izstāstījis, kāpēc bijis Arnolda Švarcenegera rīkotajā sporta festivālā, kam sarunas gaitā bijām tikai garāmejot pieskārušies. Atkal ieslēdzu diktofonu. 

Politiskās darbības pieredze jums nav liela. Kāpēc uzskatāt, ka varēsiet pienācīgi pildīt amata pienākumus, turklāt tik sarežģītā ģeopolitiskā situācijā?

Droši vien šis jautājums būtu vairāk jāuzdod tiem cilvēkiem, kas man uzticējās. Man tas bija grūts uzdevums. Daudzi cilvēki aizmirst, kāpēc devos šajā jomā. Pirms vēlēšanām visi – nu, nāciet, dariet, kaut ko mainiet! Pēc tam visu aizmirst. Mani jau daudzus gadus bija aicinājuši, bet es kaut kā visu laiku – „nē”. Un tieši šī ģeopolitiskā situācija varbūt bija tas, kas man lika izšķirties par iešanu politikā. Tieši tas varbūt. Jo visi tikai pa kaktiem un virtuvē runājam, bet kaut kā jādara. Protams, ka grūts uzdevums. Tie stereotipi ir stipri, un arī priekšgājēji no tādām jomām bijuši. Solis doties tajā virzienā ilgi dzima. Viens no iemesliem bija arī tas, ka pabrīnījos, kāpēc viņš nogāja pusceļā. Žēl bija…

Kurš bija pusceļā?

Sandis Ozoliņš. Viņš bija iesaistījies, un man žēl bija. Domāju, ka varēja būtu baigi labi, ja viņš tomēr ietu līdz galam. Nezinu, kas viņu atturēja, man grūti saprast.

Tas viss kādā brīdī lika izlemt, ka jāiet. Mani tas vienmēr ļoti interesējis, daudz par to mēģināju lasīt, un, nav jau noslēpums, daudzreiz tiku uzrunāts, arī pirms šīm vēlēšanām. Tad nu es tā aizgāju. Skaidrs, ka pirmajā posmā bija stereotips. Pirmo reizi iegāju Saeimas plenārsēžu zālē 4.novembrī. Pirms tam nekad nebiju bijis.

Kāds stereotips jums bija?

Kā sabiedrībā raksta – tur neviens neko nedara, visi kaut ko tur atsēž. Bet īstenībā, kad ieraudzīju to darba grafiku un sāku strādāt… No sākuma nespēju vispār sastrukturizēt to darbu, jo gribēju visā iedziļināties. Bet tad sapratu, ka, nē, visā nevaru, es nevaru salāpīt pasauli. Tad sāku lēnām, un tas darbs tiešām bija interesants, un tie braucieni ārā – es sapratu, ka man tas patīk.

Protams, ka pieredze ir jāuzkrāj. Kad nonāc NATO Parlamentārās asamblejas sanāksmē un redzi, ka pie tā galda sēž tiešām pasaules politikas veidotāji, kuri pieņem lēmumus – nu, ir arī mentāli jātiek tajā līmenī augšā. Pirmajā Hāgas braucienā safilmēju visu, sēdēju, klausījos, man bija ļoti, ļoti interesanti. Un tad svētdien pie manis pienāca amerikāņu kongresmenis ar lietuviešu saknēm [Džons] Šimkuss – sveiki, tu esi jauniņais? Es jūs pamanīju, jūs visu sēdi neesat gājis ārā no A līdz Z. Es saku – jā, es pirmo reizi, man tas ļoti interesanti. Iepazināmies.

Tad jau jums ar angļu valodu viss kārtībā, vai ne?

Vienmēr jau gribētu, lai būtu daudz labāk. Un, piemēram, esmu noskaidrojis, ka Latvijā nav politikas terminoloģijas angļu – latviešu vārdnīcas. Arī, kad Hāgā aizgājām uz parlamenta diskusiju, viens angļu parlamentārietis ļoti interesanti stāstīja, ka efekts no darbības Parlamentārajā asamblejā varētu būt daudz lielāks, ja – un tas viens bija valoda, ko viņš minēja, un tas otrs – tehniskais process, jo, ielabojot kaut ko [dokumentos], atkal viss jānodrukā un jāizdala, un tas neļauj ātri un kompakti strādāt. Tie bija pirmie atzinumi, ko Hāgā dzirdēju.

Bet, kā es teicu, man ir grūti tādā ziņā, ka es nezinu, ar ko izpelnījos šo cilvēku, kas ir ilgstoši Latvijas parlamentā, tādu milzīgu uzticību. Tad tiešām ir jājautā viņiem. Protams, ir patīkami, kad cilvēki izsaka tādus viedokļus par mani, bet man ir grūti nokomentēt, kāpēc, jo arī es biju pārsteigts.

Viņi taču skaidro – tāpēc, ka jūs esat bijis saistīts ar aizsardzības jomu, kaut gan tas neesot svarīgi, tāpat arī tas, ka tikai nesen esat politikā.

Nē, man ir pārsteigums, godīgi sakot. Varbūt tas izklausās triviāli, bet varbūt patiešām, tā kā man nav tās pieredzes un nezinu, kur aizķerties un no kura ko gaidīt… Varbūt… Ejot tagad pie Nacionālās apvienības un Vienotības – nu, man viņi visi ir vienādi.

Tomēr izvēlējāties Zaļo partiju. Kuri vēl jūs bija uzrunājuši?

Sudrabas kundze mani uzrunāja – ko tur slēpt. Un Zatlera kungs kādu laiku atpakaļ. Vēl kādu laiku atpakaļ – „zaļie” un vēl kaut kas. Kaut kā man tas nelikās pārliecinoši.

Droši vien saprotat, ka visas partijas cenšas piesaistīt populārus cilvēkus, tāpēc politikā ir bijis, piemēram, Raimonds Pauls…

Un [Olga] Dreģe, un šis dziedātājs, kā viņu? Grīnbergs!

Bet kāpēc tomēr izvēlējāties „zaļos”?

Viņi mani vairākas reizes arī pirms tam uzrunāja, arī uz pašvaldību vēlēšanām. Bet es kaut kā nejutu, ka ir tas īstais brīdis. Būšu godīgs pavisam – viens no iemesliem ir Ingmārs [Līdaka]. Jo visi par mani varbūt domā stereotipiski – nu, zooloģiskajā dārzā strādā! Bet, runājot ar viņu vairākas reizes un ilgstoši, tad tas, kā viņš izvērtē situāciju – ka nevajag steigties, saliec to bildi, apskaties -, un arī pilsonības un integrācijas komisijā, kurā es strādāju kopā ar viņu – viņš izanalizē to situāciju, bet arī ļoti toleranti. Viņš iedziļinās, iekšēji varbūt ir ļoti patriotisks cilvēks, bet tai pašā laikā tolerants. Es arī tā gribētu.

Tā ir tā lieta, ko tagad, ejot pie frakcijām, esmu teicis – ka gribētu kaut kā pamainīt to attieksmi. Ka mēs visi šai valstī esam vienādi, un varbūt var izmainīt to domu un vēlmi aizstāvēt šo valsti visiem šeit dzīvojošiem cilvēkiem.

Kā jūs formulētu savus mērķus politikā?

Priekšvēlēšanās ļoti bieži, kad braucu pie vēlētājiem, viņi man teica – ko jūs mums solīsiet? Mana atbilde bija – neko. Tad gan viņiem bija šoks. Es teicu – es darīšu darbu, un, ja es spēšu ar savu rīcību, ar savu domu pārliecināt savu partiju, savu frakciju un pēc tam koalīciju, ja es tādā nokļūšu, tad tas ir tas, ko es jums varu solīt. Bet nevis tagad es jums solīšu tur trubas vai gaismu, vai, nu, es nezinu. Jo es to nevaru solīt.

Bet arī to cilvēkiem vajag.

Vajag. Bet Koknesē bija interesanti – cilvēks atnāca, un mums tā saruna diezgan interesanta sanāca. Es teicu – jums taču arī bija izvēle – jūs varējāt nākt uz šo tikšanos vai nenākt. Nu, un es teicu – tā ir mana izvēle – es izvēlējos iet un darīt. Mani jau neviens ne spieda, neko. Es to izvēlējos. Tāda bija mana izvēle. Varbūt ar savu naivumu, bet, nu, vēl ticu. Kaut kā tā, man liekas.

Bet kā jūs nosauktu to, kam ticat?

Pirmām kārtām – ka nav viss tā, kā varbūt liekas daudziem cilvēkiem, cik daudz dažādas domas, visi runā. Bet es ticu, ka var būt tā – ja mani cilvēks, piemēram, nekad nav piemānījis, tad es viņam arī uzticos, arī tiekoties pirmo reizi. Pēc tam es varu mainīt savas domas, ja man tiešām ticība zūd tam cilvēkam, ja darbi nesakrīt ar vārdiem. Bet tā ir tā galvenā attieksme. Nezinu, to man laikam vecāki ir iemācījuši, visvairāk droši vien vecāmamma – stingrība, kārtība, un galvenais – censties turēt savu vārdu.

Kā jūsu redzējums un cerības sakrīt ar politikā līdz šim jau pieredzēto?

Interesanti, tiešām ļoti interesanti. Jo, būšu godīgs – bija bailes. Ļoti daudzi politiķi ir ļoti pieredzējuši, ļoti zinoši, un tad tu ne no kurienes ienāc, nu, un tās sajūtas bija tādas – vai tiešām spēšu? Bet tad, kad es aizbraucu uz to starptautisko līmeni, ieraudzīju, ka tie cilvēki ir vienkārši, ar viņiem var runāt, viņi dzīvi interesējas. Kad es uzzināju par to Portugāles parlamentārieti, kurš no 1975.gada ir parlamentā! Bet viņš ir vienkāršs cilvēks, parunājas.

Vai Latvijā tā nav?

Ir! Bet tad, kad atbraucu mājās, tad visas iespējamās iedomas tā kā nokrita, un tad tu redzi, ka viņi tādi paši cilvēki vien ir, var runāt ar visiem. Nu, protams, tu esi ienācis, un tad tur ir tas, tas un tas, kas parasti ir pirmajās lapās, par kuriem visu laiku raksta un stāsta, un tad tu esi tā kā vienā rindā ar viņiem. Tad bija tā, jo tās pieredzes tiešām trūka. Bet tagad, kad es jau esmu komisijās un eju cauri, un dažnedažādi skaitļi parādās, kad tu spēj salikt to bildi, un tad ir informācija no viena un no otra, un tad atnāk ministrs uz frakciju, izstāsta…

Es esmu pašlaik kā tāda švamme sasūcies zināšanas, un man tas ļoti, ļoti patīk. Nu, aizbraucu tagad uz austrumu robežu – nu, jā, bija, ko pārdomāt. Ir tik daudzi gadi pagājuši, un gribētos redzēt, lai, galvenais, tiem cilvēkiem, kas dien uz tās robežas, būtu labāki darba apstākļi. Bijām Viļakā tajā robežsardzes mājā un pārvaldē, un tur bija tie vēsturiskie notikumi, tas postenis, kuram uzbruka Padomju Savienība, un es [Valsts robežsardzes priekšniekam Normundam] Garbara kungam arī pateicu – esmu lepns par to, ka tas robežsargu gars ir pārmantots. Varbūt daudz kā trūkst, bet tas ir pārnācis, neskatoties uz apstākļiem. Nezinu, kāpēc, bet tieši robežsardzē es to ļoti izteikti sajutu.

Vairāk nekā armijā?

Nē, armijā ir vēl savādāk. Pavasarī Aizsardzības ministrija mūs, parlamentāriešus, uzaicināja iepazīties ar bāzi Ādažos. Bet tas nebija tajā reizē, tas bija vienā citā reizē, kad braucu pie paziņām uz Ādažiem. Un tad es redzēju dažādu tautību cilvēkus, kuri ir vienoti caur šo armiju. Viņi ir gatavi ziedot pašu dārgāko, kas viņiem ir – dzīvību. To nevar izstāstīt, to var tikai redzēt. Un to es to cilvēku acīs redzu. Tas ir tas, kas liek justies salīdzinoši droši.

Tādas emocionālas lietas ir nozīmīgas. 2008.gadā, kad vēl pats dienēju, notika iebrukums Gruzijā, nu, un pārdomu brīži bija spēcīgi, domājot par ģimeni un apzinoties, ka tas nav tālu un var notikt arī šeit. Esot formā, cilvēks laikam sajūt un saprot to mazliet vairāk. Tas nav tik vienkārši, kā izskatās, kad redz uz ielas karavīru formā. Apdraudējumi, protams, ir arī citās profesijās – glābējiem, policistiem, robežsargiem un citiem. Bet nav jau nevienā citā profesijā darba līguma, kurā parakstās, ka gatavs ziedot dzīvību.

Kad nokļuvu [Saeimas un Valsts prezidenta] drošības dienestā kā jauniņais, tad, ja godīgi, tie septiņi ar pusi gadi laikam bija mani dzīves skaistākie. Tādu draudzību, izpalīdzību un drošību pirms tam sen nebiju sajutis. Vienīgais skumjais brīdis bija, kad premjerministrs mūs visus nosauca par noziedznieku bandu. Tad gan bija rūgti.

Kurš premjerministrs jūs tā nosauca?

Kalvītis. Toreiz, kad ar [Edgaru] Gulbi tur sākās. Man tieši tai dienā bija jābrauc pie bērniem uz skolu, biju formā, un, tad visu dienestu aplej drusku ar dubļiem. Un drošības dienestā dienēja cilvēki, kas tiešām no pirmās dienas, pirmie bija gatavi ar plikām rokām stāties par šo valsti. Tas bija tā sāpīgi. Braucu uz Madonu, un man visu laiku iekšā bija tāds kunkulis. Es jau nebiju starp tiem pirmajiem, bet… Es taču zinu, kā tiem puikām pirmajos gados bija – algas nekādas, darba režīms nenormēts, mājās ģimenes, un tad viena no augstākajām amatpersonām tevi tā nosauc. Nu, riktīgs rūgtums paliek.

Kas bija jūsu kā instruktora pienākumi?

Es biju mācību nodaļā atbildīgais par fizisko sagatavotību un visu sporta dzīvi. Nu, mēs arī bijām labākā vienība. Un tas stāsts aiziet tālāk, ar to attieksmi laikam. Kad notika pirmā fiziskā pārbaude, atnākot man uz dienestu, visi dienestā dienošie, ieskaitot grāmatvežus un komandierus, gāja kārtot ieskaiti. Uzaicināju, un visi atnāca. Un tas tā iegājās, un mums tiešām bija fantastiski brīži – tā vienotība un pārējais. Lielākais darba novērtējums laikam bija, ka cilvēki, kad viņiem jautāja, kāpēc nāk uz drošības dienestu, teica – jums šeit ir laba sporta dzīve. Tas laikam ir augstākais novērtējums.

Tas pats puisis Raivis [Ušackis], ar kuru iztīrījām pagrabu un ierīkojām tur sporta zāli, pēc tam bija kopā ar [Rihardu] Kozlovski atbildīgie par NATO samita drošību. Tie cilvēki, ar kuriem viņš mācījās akadēmijā, tagad ir jau majora līmenī un tuvosies pašam augstākajam. Tā jau jābūt, lēnām jāmainās tam visam ir, virsniekiem jābūt karjeras izaugsmei. Ar viņiem pirmā saskarsme bija vienās sporta spēlēs. Man nebija tiesnešu, un viņš [Ušackis] teica, ka sarunās ar saviem puikām, kuri notiesās tās sacensības. Gaidu, un tad pa kalnu nāk lejā – gludi skūtām galvām, ar melnām brillēm, es domāju – nu ir vakars! Bet izrādījās tik atraktīvi cilvēki un tik patriotiski! Tas atkal bija tāds šoks man, kā man mainījās domas par to, kādi ir mūsu Nacionālie bruņotie spēki. Redzot šādus jauniešus – talantīgi, valodas zinoši, sportiski, dziedoši.

Vai jums arī Saeimā ir iesauka Breksis?

Nē, Saeimā vēl nezina.

Kas sportam ir kopīgs ar politiku?

Es runāju ar Luksemburgas parlamentārieti Norfolkā [ASV], uzdevu viņam jautājumu, vai Luksemburgas parlamentā ir sportist politiķi. Protams! Un ir ļoti labi. Viena slavena sportiste ir pilsētas mērs divpadsmit gadus, un arī tajā grupā bija viena, man liekas, kalnu slēpotāja. Nu, viņš mani arī tā iedrošināja.

Esat teicis, ka jums pašam paraugs bijis Švarcenegers.

Nu, nav viņš man paraugs. Es izstāstīšu. Bet vispirms par politiku un sportu. Man būs pie tā jāpierod. Ja sportā tu tiecies uz kaut kādu rezultātu, un cik ātri tu to panāc, tad politikā reizēm arī liekas, ka vajadzētu – viens, divi – un nonākt pie tā rezultāta. Bet te nav tā, tas rezultāts nav tik ātrs un nevar būt. Jo dažādas partijas, dažādas pieejas lietām. Tāpēc man bija pārsteigumi, kuri vairs nav pārsteigumi.

Piemēram, kad pirmo reizi Hāgā bijām, sēž itāļu delegācija, un tur ir pārstāvis no komunistiskās partijas, sāk uzstāties. Un tad tu domā, vai pareizi zini angļu valodu, sāc klausīties, un paliek pavisam jocīgi. Bet esmu pie viņa pieradis, viņš mani vairs nepārsteidz, kad sāk runā, es jau nojaušu, par ko tiks runāts. Bet pie tā ir jāpierod, un palēnām saproti, ka Eiropas dienvidi ir drusciņ savādāk domājoši. Bet es jau saprotu, tā pati Itālija ir tik daudz investējusi Krievijā un negrib to visu zaudēt.

Franči tomēr no Mistral darījuma atteicās.

Jo viņiem katrā mītiņā tai pašā Hāga, cik esmu bijis, visu laiku tas jautājums tika uzdots. Visi šie grūtie jautājumi par Eiropas vērtībām, un tas Mistrāls visu laiku.

Tātad vērtības tomēr svarīgākas nekā miljardi?

Jā. Ir jātic, ka tomēr tā ir. Lai gan grūti jau, protams, un es saprotu tos pašus frančus. Bet man bija paziņa atbraukusi no Itālijas, un es vaicāju, cik daudz viņiem rāda par Ukrainu. Maz, pavisam maz. Viņiem rāda visu laiku ISIL, Sīriju, bēgļus, problēmas ekonomikā, kas daļēji saistītas ar to visu, bet par Ukrainu…. Varbūt tas ir iemesls, kāpēc šādi aptaujas rezultāti par to, kā iedzīvotāj domā, vai ir jāiesaistās aizstāvēt.

Un kāds jums iespaids, runājot ar citu valstu tautu priekšstāvjiem Parlamentārajā asamblejā – vai esam drošībā?

Man tiešām bija bažas, man iekšēji likās, ka mēs, iedzīvotāji, drusciņ nenovērtējam to situāciju. Bet varbūt tas ir labi. Ja mēs visu laiku par to vien domātu, arī nebūtu labi. Bet man bažas bija, gan ejot uz vēlēšanām, gan tagad, piekrītot uzņemties atbildību. Šis ir ļoti atbildīgs brīdis. Bet, kad tagad liela parlamentāriešu grupa bijām NATO Brunsumā, tikāmies ar [Apvienoto spēku pavēlniecības Brunsumā komandieri Hansu Lotāru] Damrozi, kurš, man liekas, tagad ir Latvijā Sabre Strike mācībās, viņam tikšanās laikā uzdeva šo jautājumu – kā jūs aizstāvēsiet Latviju, un vai mēs esam drošībā? Ģenerālis Damroze atbildēja ļoti vienkārši – „es esmu latvietis”. Lai cik tas paradoksāli nebūtu, pēc šādas atbildes kaut kā daudz, daudz vieglāk palika.

Viņš ir ģenerālis. Bet politiķi?

Tikāmies arī ar [NATO ģenerālsekretāra vietnieku Aleksandru] Veršbova kungu un daudziem citiem augstos amatos esošiem politiķiem NATO štābā un arī vēstniekiem. Viņi visi apzinās, kāda ir situācija. Bet Gruzijā tā arī nav izpildīts laikam neviens no sešiem punktiem, ko parakstīja Sarkozī ar Medvedevu. Tas varbūt ir viens no iemesliem tam, kas tagad notiek.

Vai Minskas vienošanos par Austrumukrainu, jūsuprāt, Krievija var izpildīt?

Nu, ja pēdējo punktu izpilda – ka robeža jāatdod ukraiņu robežsargiem -, tad viss ir beidzies. Es varbūt ceru, bet… Neesmu izlasījis vienošanos pilnībā, tāpēc nezinu, kāda ir saistība ar tiem iepriekšējiem punktiem. Tad tur ir jāiedziļinās. Man bija unikāla iespēja aizbraukt uz Sočiem, uz Olimpiskajām spēlēm. Krievija, Soči – atkal zināma sajūta, ka tur Olimpiskās spēles varētu izcelties ar kādiem incidentiem. Nu, Padomju Savienībā audzis cilvēks, kas drusku pazīst to mentalitāti. Es tiešām biju pārsteigts! Vienu brīdi man likās, ka kaut kas nav riktīgi – sirsnīgi, labi, cilvēki tik atvērti! Spēles noorganizētas tā, ka nezinu, vai kāds to var vispār pārspēt.

Esmu piedalījies trijās olimpiskajās spēlēs. Barselonā attiecības ar katalāņiem ļoti sarežģītas, pie olimpiskā ciemata stāvēja bruņumašīna. Neomulīga sajūta. ASV – jūras kājnieki, drošība ļoti, ļoti augstā līmenī. Austrālijā – arī ieročus redzu. Sočos es neredzēju nevienu cilvēku kaut vai ar pistoli, ne tikai automātu. Viņi visi bija blakus, bet viņus neredzēju. Nu, zināju pēc matu griezuma, pēc apaviem – tie ir drošībnieki. Bet vizuāli es visas piecas dienas ieroci neredzēju nevienu.

Un ko jūs no tā secinājāt par Krieviju?

Likās, ka tiešām ir mainījusies. Es noticēju. Bet pēc dažām dienām – Ukraina. Bet tad es atkal domāju – tās finanses, kas tur bija ieguldītas, agrāk vai vēlāk līstu ārā ekonomikā. Tas tramplīns, ko tur uzbūvēja, bija trīsreiz dārgāks nekā pirms tam pasaulē dārgākais tramplīns Šveicē.

Vai nevar vilkt paralēles starp sportu un politiku, redzot pašreizējo korupcijas skandālu FIFA?

Protams. Tas jau nav nekāds jaunums, ka lielais sports ir līdzīgs lielajai politikai.

Vai lielā politika ir tikpat korumpēta?

Es to nevaru apgalvot, protams, tie ir atkal tie stereotipi. Arī, kad man saka – tie tur ir negodīgi sportā, tagad tāpat arī politikā, arī šeit, Latvijā – tas ir tāds, un šitais ir šitāds. Es ne par vienu sportistu nevaru apgalvot, ka viņš ir negodīgs, ja es to pats savām acīm neesmu redzējis vai bijis tuvumā. Es varu nojaust, varu analizēt, ka tas varbūt nevar saiet kopā ar godīgumu, bet ne apgalvot. Līdzīgi ir arī politikā. Arī Krimas aneksijas laikā – nav nekādu apzīmējumu, tie nav Krievijas armijas cilvēki. Beigās Putina kungs pats atzina, ka tie bija Krievijas cilvēki.

Pavasarī Saeimas konferencē lasījāt ziņojumu tieši par hibrīdkaru. Kas ir svarīgākais, kas mums būtu jāņem vērā šāda kara apstākļos?

Tur nav nekas jauns, pamatā ir vecais, padomju sistēmā izdomātais, bet klāt pielikta šī modernā, noslēdzošā komponente, kas ir speciālo uzdevumu vienības. Bet tādas hibrīdkara definīcijas līdz šim brīdim tā īsti nav. 1940.gads, man liekas, ir klasisks hibrīdkara piemērs. Tagad pieliek klāt kaut ko jaunu.

Kādi ir galvenie apdraudējumi pašlaik?

Mums ir ļoti daudz apdraudējumu – gan ekonomiskais, gan enerģētiskais, gan terorisms, organizētā noziedzība, izlūkdienesti ir aktivizējušies. Un propaganda ir milzīga. Esmu audzis Padomju Savienībā, kur arī propaganda bija, bet, nu, tagad es maksimums tikai pusstundu varu noskatīties.

Kurās aizsardzības jomās visvairāk jāiegulda līdzekļi?

Kaujasspējas ir viennozīmīgi jāattīsta. Arī viss, kas saistīts ar NATO karavīru uzņemšanu šeit. Un, protams, visi iesāktie projekti – gan mehanizācija, gan pretgaisa aizsardzība. Un ļoti svarīgi, kā man arī šodien prasīja – vai tad, palielinot karavīriem atalgojumu, būs labāka armija? Protams, ka būs! Jo tas ir tas miers, kas vajadzīgs tai ģimenei, tam cilvēkam, kā arī es esmu sapratis. Visi saka – ai, nu, tur Saeimā tā viegli! Es kā izspiesta jāņoga nāku mājās. Es tiešām strādāju, iedziļinos tajās lietās un gribu saprast, izlasīt.

Un līdzīgi ir karavīriem, kuriem pašlaik ļoti intensīvas apmācības. Tas nav viegli, ģimenes taču arī prasa. Un tas, ka mums ir jāpalielina gan zemessargu, gan rezervistu apmācības, gan profesionālā dienesta karavīru skaits – tas viss prasa! Un jebkurš instruments, kas var uzlabot cilvēka sajūtu, ir ļoti būtisks. Ja mēs varam palielināt algas, tas ir jādara. Es būšu priecīgs, ja sanāks, ka manā laikā – ja gadījumā mani ievēlēs – būs palielinātas algas karavīriem. Ne par velti būšu gājis šim grūtajam periodam šonedēļ cauri.

Bet vai obligāto dienestu nevajag?

Šajā brīdī ir pieņemts lēmums, ka ejam caur zemessardzi, apmācām zemessargus, piesaistām rezervistus un palielinām profesionālo karavīru skaitu. Tās diskusijas bija ļoti ilgas, līdz 2005.gadā pieņēma to lēmumu. Tie cilvēki ministrijā un bruņotajos spēkus ir kompetenti un profesionāli, un zina, ka dara. Man nav pamata neuzticēties viņiem par šādu lēmumu.

Vēl par hibrīdkaru – vai TV kanāls krievu valodā būtu vajadzīgs?

Tad ir jārunā ar masu mediju cilvēkiem, un vai mums ir pietiekoši līdzekļu, lai to varētu uzturēt augstvērtīgā līmenī. Jo mums valsts televīzijā jau pašlaik ir daudz programmu krievu valodā, kuras varbūt var stiprināt. Varbūt tā var daudz efektīvāk iztērēt līdzekļus un iegūt daudz labāku rezultātu. Līdzīgi kā aizsardzības jomā – ja piešķir lielākus līdzekļus, tie ir patiešām gudri jāiztērē.

Uzreiz pēc Krimas aneksijas Igaunijas aizsardzības ministrs uz jautājumu, ko darīs, ja Igaunijā arī parādīsies „zaļie cilvēciņi”, atbildēja, ka nošaus pašu pirmo, lai otrais vairs pat neiedomājas parādīties. Bet Latvijā Aivars Lembergs Krievijas televīzijā stāsta, ka Eiropu apdraudot NATO. Vai tas nav hibrīdkara elements?

Mēs par to šobrīd tik daudz runājam, ka cilvēki vienalga ko pievilks tam hibrīdkaram klāt. Bet, protams, viens no elementiem var būt tādā veidā, ka… Es nevaru apgalvot, ka Lemberga kungs tagad ir tā kā hibrīdkara elements. Man tad ir jādzird, kā viņš to ir teicis. Es tiešām neesmu to dzirdējis. Demokrātiska valsts, cilvēki jau var izteikties dažādi. Bet skaidrs, ka mēs esam NATO valsts, mums ir sabiedrotie, stratēģiskie partneri, un, nu, jā, es esmu šīs pašas frakcijas pārstāvis.

Jūsu priekštecis amatā Vējoņa kungs bija izteicies, ka Lemberga runātais par NATO „okupantiem” kaitē Latvijas drošībai. Vai piekrītat?

Es varētu tikai piekrist Vējoņa kungam. Nu, mums ir jāstiprina NATO klātbūtne valstī. Ir pieņemts lēmums, ka būs komandatbalsta centri Baltijas valstīs, Polijā, Rumānijā, Bulgārijā. Raugoties, kādas darbības notiek kaimiņos, varbūt mums jāpalielina sabiedroto cilvēku skaits. Tas viss ir jāskatās kopumā. Ir labi, ka ir pieņemti lēmumi un tas viss attīstās. Arī es redzēju šos amerikāņu karavīrus, un viņi ir ļoti priecīgi par mūsu bāzi, jo viņiem Savienotajā Valstīs tādas nav, kur tik tuvu poligons, tur reizēm jābrauc 100 kilometri līdz poligonam.

Mums jāattīsta kaujas spējas, visu laiku jāiet uz priekšu. Man jāiepazīstas, es nezinu ne īslaicīgos, ne vidējā, ne ilgtermiņa plānus, tās informācijas man nav pašlaik, tad ir jāiet uz ministriju. Bet ir jāsaprot, kādi ir šie soļi.

Teicāt, ka nevarat par kādu sportistu pateikt, vai ir korumpēts, ja neesat bijis klāt. Bet vai jūs nemulsina tas, ka Lembergam izvirzītas apsūdzības smagos noziegumos, viņš ir atstādināts pat no pašvaldības vadīšanas, tomēr sēž valdības partijas valdē un pieņem lēmumus par Latvijas valsti?

Tas laikam ir tas stāsts, vai ir tiešām sodīts. Šajā brīdī, man liekas, tiesas lēmuma jau nav bijis.

Nav bijis arī par to, ka Krievijas karavīri atrodas Austrumukrainā.

Jā! Bet tad mēs atgriežamies pie tā principa, par ko es teicu, ka tika izmantotas šīs dažādās metodes. Viens saka vienu, bet Eiropa un pasaule ir pieņēmusi kopējas sankcijas pret Krieviju.

Un prokuratūra ir izvirzījusi apsūdzības Lembergam.

Nu, jā, Ukrainas krīzes salīdzinājums ar Lemberga kungu… Interesanti. Nē, tādas paralēles, es domāju, mēs nevarētu vilkt. Man personīgi ar Lemberga kungu ir bijis maz tikšanos, bet es ar viņu daudz esmu ticies Latvijas Olimpiskās komitejas izpildkomitejā. Un tā ir godīga atbilde – es lepojos ar to, kā cilvēks ir sagatavojies, kā viņš pārzina un kā viņš lūdz, lai būtu rezultāts. Tur ir, ko mācīties. Ļoti, ļoti vienmēr sagatavojies cilvēks. Man ir, ko mācīties. Zināšanu loks par visādām un dažādām tēmām ir ļoti kompetents.

Vai svarīgākā ir kompetence? Putins arī ir kompetents. Jādomā, mafijas boss Karleone arī bija ļoti kompetents un sagatavojies par visiem jautājumiem.

Jā! Al Kapone tāpat.

Vienkāršs jautājums, pilnībā abstrahējoties no Lemberga kunga – vai zaglis un patriots ir savienojamas lietas?

(Domā) Ja, piemēram, izlūks nozags svarīgu informāciju savai valstij, viņš savai valstij būs patriots.

Jautājums bija nevis par izlūkiem, bet gan par zagļiem, kuri apzog savus līdzpilsoņus. Vai jūs viņiem ticēsiet, ja viņi apgalvos, ka ir patrioti? 

Tad ir tas pats, ko teicu iepriekš – kamēr neesmu to redzējis vai jutis vai tas nav ar mani noticis, es to nevaru apgalvot.

Esam atpakaļ Austrumukrainā?

(Smejas) Nē, nu, es vados pēc šā principa, goda vārds. Varbūt tā ir mana šī brīža priekšrocība.

Vai esat kā sportists saņēmis sponsorējumu no Ventspils?

Nē.

Vējonim bija asa sadursme ar Lembergu par NATO kā „okupantiem”. Vai tam bija nozīme prezidenta vēlēšanu aizkulisēs?

Tad ir jājautā šiem kungiem pašiem, kādas bija viņu sarunas, jo es nevienā no šīm sanāksmēm nepiedalījos. Piedalījos tikai tajā valdes sēdē, kurā izvirzījām Vējoni kā Zaļās partijas pārstāvi. ZZS valdes sēdē pirmo reizi biju, kad mani izvirzīja.

Kāpēc nepiepildījās Lemberga un Solvitas Āboltiņas vēlēšanu dienas rītā paustās bažas un nojautas, ka prezidentu neievēlēs?

Man ir grūti komentēt. Varat paskatīties – es televīzijā pulksten 8.20 ļoti pārliecināti pateicu, ka Vējoņa kungs tiks ievēlēts.

Varbūt tāpēc, ka pārāk nesen esat politikā un daudz ko nezinājāt?

Droši vien! Man arī parlamentā visi teica – nu, ko tu te? Es teicu – nu, es ticu! Viņi smējās, visi tie žurnālisti.

Kā droši vien saprotat, šādu noskaņojumu bija radījuši paši politiķi. Vai ir pamats apgalvojumam, ka mērķis bija neievēlēt nevienu?

Nu, nezinu. Vismaz tajā brīdī, kad mēs frakcijā bijām, mums bija ļoti vienota nostāja.

Vai Zaļajā partijā tagad galvenais būs Edgars Tavars?

Man ir grūti spriest. Viņš ir kā valdes priekšsēdētājs palicis, un, cik saprotu, mums nebūs kongresa, un paliks viens līdzpriekšsēdētājs – Silenieka kungs.

Vai paliks? Pēc tam, kad uzbraucis Lembergam?

Man atkal ir grūti komentēt. Es esmu redzējis kongresu, esmu redzējis valdes sēdi, nekur citur neesmu neko.

Vai tas nav pretrunā ar to, ka jums viss interesē, visur cenšaties iedziļināties un visu izprast, kā sakāt pats un kā par jums saka citi?

Nē, nu, bet šajā ziņā es tiešām neesmu prasījis ne Silenieka kungam, ne Tavara kungam, kādas tad ir tās viņu attiecības ar Lemberga kungu. Nezinu, varbūt esmu naivs, bet es [nezinu] šīs attiecības starp „zemniekiem”, „zaļajiem” un Latvijai un Ventspilij, un Liepājas partiju – es tajās valdes sēdēs neesmu bijis un esmu kā ierindas biedrs.

Kā Latvijas pilsonis droši vien esat sen sekojis politikai un zināt par izdaudzināto Lemberga ietekmi. Šķiet dīvaini, ka jums neinteresē, ka kriminālnoziegumos apsūdzēts cilvēks pieņem lēmumus par valsts nākotni.

Es varu atbildēt tikai to, ko es atbildēju pirms tam. Varbūt es kļūdos, varbūt kaut ko nezinu, bet, ar Lemberga kungu tiekoties, sveicinos, vienmēr pasmaidu, un vismaz tajās reizēs, kad esmu bijis klāt, nekad neesmu sajutis vai redzējis, ka šim cilvēkam būtu vēlme kaut ko darīt sliktu šai valstij. Goda vārds. Nu, to es saku kā nepieredzējis droši vien politiķis. Bet es nevaru nokomentēt to, ko es nevaru nokomentēt.

Arī dienestā – vieniem cilvēkiem par to premjerministru bija tāds priekšstats, par citu citāds, bet, saskaroties ar viņiem, man nav tāds priekšstats, kāds varbūt visiem ir. Varbūt līdzīgi ir ar mani šajā gadījumā. Varbūt citiem liekas, ka es kaut ko slēpju, bet es tiešām neesmu tajos procesos, kas, ar ko un kā. Neesmu ne tos pētījis, ne arī tiem tuvinājies.

Bet vai politiķim ir svarīga reputācija?

Jebkuram cilvēkam reputācija ir svarīga. Politiķiem vēl jo vairāk, jo sevišķi Saeimas deputātiem vai augstu stāvošiem amatu cilvēkiem. Arī man tas, kas ir publiskajā telpā, ir svarīgi.

Bet vai jums ir svarīgi, ka Lembergs ir jūsu apvienības oficiāls premjerministra kandidāts?

Man nav iemesla kaut kā neuzticēties šim cilvēkam, pat ja viņš kļūtu [par premjerministru]. Man nav bijis iemesla kaut kā šaubīties par viņu. Iespējams, par mani arī tāpat cilvēki saka dažādi. Nu, ne tādā ziņā, bet drusku savādākos stereotipiskos veidos.

VID ir sācis pārbaudi par jūsu amatpersonas deklarāciju. Par ko tieši?

Es aiz labas vēlmes palīdzēt esmu iekļuvis zināmā mērā konfliktā. Rīgas domē ir sabiedriskā komisija vienreiz gadā, kas nolemj par labāko sportistu un labākajām sporta skolām Rīgā, un tai ir ļoti grūti atrast cilvēkus, jo tur jāraksta amatpersonas deklarācija. Es 14 gadus to rakstīju, tāpēc piekritu tur būt. Bet naudu tur nesaņemu, nekā, taču neviens negrib būt amatpersona, stājoties šajā komisijā. Bet man no šīm komisijām vajadzēja izstāties, kļūstot par deputātu. Par to biju pavisam aizmirsis, jo tā jau tikai vienreiz gadā notiek. Bet es skaitos tā kā amatā tajā komisijā, līdz ar to man vajadzēja prasīt Rīgas domei atļauju, lai varētu strādāt savā pamatdarbā Rekrutēšanas centrā. Tas ir tas absurds.

Prezidents Andris Bērziņš nupat pateica, ka mums atlikuši desmit gadi, lai varētu saglabāt savu valsti. Vai piekrītat?

Es neesmu to dzirdējis, man šajā nedēļā ir tā, ka savus bērnus esmu redzējis fotogrāfijās. Man būs grūti nokomentēt, nezinot, kāds bija stāsts un konteksts. Kāpēc tieši 10 gadi? Kāds ir pētījis vai analizējis? Es saprastu, ja mēs būtu resursu valsts, kurai tie ir ierobežoti, un tad ir jāizšķiras, kā ejam tālāk. Domāju, ka mums jādara viss, lai nenotiek tas, kas varbūt pašlaik notiek – ka mēs zaudējam cilvēkus katastrofālā tempā. Pēdējo 10 gadu laikā tikpat, cik kara laikā.

Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos spert šo soli, bija mans 1989.gada brauciens uz Kanādu pie maniem radiem. Tas vispār daudz ko manā galvā salika otrādi. Kaut vai elementāri – pirmo reizi ārpus PSRS robežām, un uzreiz Kanāda! Nu, tur bija, ko pabrīnīties. Tad veselu mēnesi istabiņā pagrabā lasīju grāmatas, kurās bija rakstīts pavisam kaut kas cits nekā tajās, kuras lasīju šeit. Tad sāc domāt. Un mani radi – tie ir unikāli cilvēki. Patriotisms un dzimtenes mīlestība viņiem bija daudz izteiktāka nekā man, dzīvojot šeit. Tas bija milzīgs šoks, kad satiku cilvēkus, kuri nekad nav redzējuši Latviju, bet runā latviski.

Un tas jau bija kā anekdotē, ka, atbraucot radiem šurp, te mums it kā nekā nebija, bet uz galda bija viss. Un visi mēnešiem neiet uz darbu, ar radiem braukā pa Latviju. Bet, kad mēs aizbraucām turp, viņi saka – piektdien vakarā varēsim ar jums pasēdēt. Un pārējās dienas? Nu, mums uz darbu jāiet. Tas tā iesita pa galvu! Bet tā latviskā vide. Mana radu dzimta laikam ir no retajām, kurā nu jau trešajā paaudzē tur dzimušie cilvēki visi runā latviski. Mana tante Rasma Pērkons aizbrauca, kad viņai bija seši gadi, un visi bērni un mazbērni runā latviski.

Tur man bija daudz emociju. Kad atbraucu mājās, sāku domāt, kā vispār pasaulē viss notiek. Tas viennozīmīgi bija krustpunkts. Sapratu, ka daudz jāstrādā, lai varētu kaut ko sasniegt, zinot, cik grūti viņiem gāja pēc izbraukšanas no Vācijas, cik smagi strādāja, lai varētu izskolot savus bērnus. Tas man ir devis milzīgu spēku.

Sakāt, ka jums bija šoks tolaik. Vai ģimenei tagad nav, kad gatavojaties būt par ministru? Kā tuvinieki to pieņem?

Smagi. Strādāju es daudz, iepriekšējās septiņas vasaras man nav bijusi neviena brīvdiena. Ģimene gan, manuprāt, nav sevišķi liela – trīs bērni. Taču valstī tā tiek uzskatīta par daudzbērnu ģimeni. Bet, lai to visu varētu pavilkt, darbs bija milzīgi smags, arī sportā bija smags. Tad ir tās pārdomas, ka tu daudz ko neredzi, piemēram, kad dēls iemācījies ar riteni braukt. Bet tagad laikam būs vēl mazāk iespēju viņus redzēt. Šī nedēļa bija klasika – kad gāju no mājas ārā, viņi vēl gulēja, kad nācu atpakaļ, viņi jau gulēja.

Bet divu bērnu izlaidumos tomēr izdevās pabūt?

Tie izlaidumi laikam mani paglāba no tās smagās skriešanas sajūtas. Bet gribējās tos mazliet savādāk izbaudīt. Bet tā kalpošana laikam no tā Kanādas brauciena arī iegājusies. Un, kā lai to pasaka – ceru, ka kalpošana nepārmāks to, ka esmu arī tēvs ģimenē bērniem. Grūti spriest, kā būs. Un neesmu vēl ne ievēlēts, ne apstiprināts.

Bet es tā arī neizstāstīju par Švarcenegeru…

Paldies, ka atgādinājāt. Kā tad jums gāja ar Švarcenegeru?

Bija tāds stāsts, ka man atnāca laikam 2001.gadā izsaukums uz sacensībām, un sākumā nesapratu, par ko vispār ir runa, jo neesmu kultūrismā. Beigās saprotu, ka tas ir kaut kas jauns – spēkavīri kaut ko tur cels. Domāju – braukt, nebraukt? Nu, aizbraucu.

Šo sporta festivālu viņš Kolumbusas pilsētā rīko nu jau 25 vai cik gadus, un tas pēc dalībnieku skaita ir lielāks nekā olimpiskās spēles. Man bija roka salauzta pēdējā Olimpiādē, nebiju vēl pilnībā rehabilitējies, sāpēja. Tad bija tā, ka es atkal nonācu starp pasaules varenajiem un slavenajiem un tiešām jutos kā tāda Pelnrušķīte. Tur bija jāceļ tāds priekšmets – tā kā rati ar dzelzceļa riteņiem, 166 kilogrami. Pirms tam to bija cēluši tikai četri cilvēki, un mums bija iespēja iekļūt tajā klubiņā, desmit dalībniekiem. Viens vai divi uzcēla, bet es cīnījos. Bija divas minūtes tā priekšmeta uzcelšanai, bet tā elkoņa locītava, nevarēju pagriezt, un tie rati tik lieli, ka inercē griežas apkārt un rauj tev ārā. Man elkonis vienkārši neļāva to nofiksēt. Pēc piektās vai sestās reizes publika jau taisīja acis ciet – pietiek, nevar vairs skatīties! Zinot, ka man tā trauma ir. Bet es cīnījos, un ar šīm divām minūtēm izpelnījos, ka mani uz turieni aicināja vēl, vienkārši aiz cieņas.

Bet ar Švarcenegeru pašu aprunājāties?

Jā. Pēc tam jau parādījās arī fotogrāfija ar Švarcenegeru, un visiem likās, ka esmu ļoti labos draugos ar viņu. Jaunākais dēls man ir Arnolds, un krievu mediji bija pat ierakstījuši, ka Švarcenegera kungs esot viņa krusttēvs.

Vai tā ir?

Dēls droši vien tā vēlētos. Bet viņam ir ļoti labi krustvecāki tepat Latvijā.

Nu, jā, tā arī bija iespēja un uzdrošināšanās braukt nezināmajā. Tur arī krustpunkts bija. Uz to pasākumu atbrauca mana tante no Toronto. Un noslēgumā viņa man uzrakstīja angliski, kas latviski apmēram būtu – ja tu parādīsi, ka dari no sirds un ar maksimālu atdevi jebkuru darbu, ko dari, tad to novērtēs.

 

Komentāri (11)

dzeris49 19.06.2015. 20.27

“…nav iemesla šaubīties par Lembergu, Lembegs man vienmēr sveicina, nevaru iedomāties, ka Lembergs varētu šai valstij nodarīt ko sliktu…”

—————————————————-

Citiem vārdiem sakot – dzivoju mucā, neko nelasu, neko nezinu, domāt un spriest spējīgs neesmu.

Vai, otrs variants – neko sliktu par Lembergu neteikšu, bail.

Ists NATO ienaidnieka Lemberga AM kandidāts, varbūt, labs ģimenes cilvēks, utt., bet, vai nu idiots, vai nu pilnībā Lemberga atkarīgais.

+16
-1
Atbildēt

2

    Who Cares > dzeris49 20.06.2015. 01.05

    Nu, Lembis ir šo akmens un krusts. Cita lieta, ka tas (vairs) nenozīmē, ka šie ir Lembja lellītes. Tagad Lembim ir ietekme, nevis īpašumtiesības. Kašķēties ar paziņām neviens nevēlas (kādā purvā iekāpis, tāds vāciņš), bet kopumā ļautiņi kļūst patstāvīgāki (ZZS, V laikam otrādi, ņemot vērā Āboltiņas pēdējā mēneša mumuļķības, kam neviens neiebilst). Un pēc intervijas spriežot, Bergmanis būs labs aizsardzības ministrs – spēja un vēlme mācīties ir daudz svarīgāka par “pieredzi”.

    +3
    -6
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > dzeris49 20.06.2015. 08.31

    Kā tad, labs aizsardzības ministrs, kurš laimīgs, ka Lembergs viņu sveicina un gatavs par to bučot viņam roku un neko nezina par Lemberga grēkiem.

    +6
    0
    Atbildēt

    0

vvilums 20.06.2015. 03.08

Godīgs lāga vecis,čakls. Protams gadiem cilājot profesionāli dzelžus grūti pilnvērtīgi izsekot notikumiem valstī, tāpēc arī “ielaists organismā lembergijas audzējs”. Arī uz biedra izteikumiem par NATO kā par okupantiem būtu bijis jāreaģē nopietnāk, labs būtu Švarcnegera sacensībās veiktais piegājiens.

+6
-1
Atbildēt

0

Skumjais Bruņinieks 19.06.2015. 22.14

Breksis ir lāga vīrs, tieši tāds ir vajadzīgs aitu un aunu aizsardzībai. Īsts demokrāts, jo ir par vārda un izteikšanās brīvību. Jautāts par Lemberga izteikumiem par NATO, Breksis tā arī pasaka:

“.. Demokrātiska valsts, cilvēki jau var izteikties dažādi..”

Bergmanis ir labs piemērs un paraugs jaunajiem svarcēlājiem – katrs jaunais sportists tagad ir drošs par vecumdienām, jo pie Lemberga svarcēlājiem vieta vienmēr atradīsies.

Kad Breksis mums paziņo, ka – ” bijis klāt Lembergam un neesot neko sajutis vai redzējis, ka šim cilvēkam būtu vēlme kaut ko darīt sliktu mūsu valstij” – tad uzreiz tā mierīgāk un drošāk paliek. Varam nešaubīties, ka svarcēlājs būtu Lembergu neitralizējis, ja ko aizdomīgu manītu.

Gan Vējonis, gan Bergmanis, gan visi citi, kas nāks no Lemberga staļļiem, būs ļoti populāri pie pārnadžiem – par to parūpēsies kontrolētie sabiedriskie mediji.

Tagad mazliet par intervētāju Ozoliņu.

Ozoliņš, kā zināms, ir viltīgs vīrs. Viņš cenšās Breksim uzdot āķīgus jautājumus, cerot, ka spēs svarcēlāju ” samulsināt “.

Tā, piemēram, ” gudrais Aivars ” cenšās iedzīt Breksi savos tīklos ar negaidīto:

” ..vai jūs nemulsina, ka Lembergam izvirzītas apsūdzības smagos noziegumos, bet viņš tomēr sēž valdības partijas valdē un pieņem lēmumus par Latvijas nākotni?”

Nesagaidījis jēdzīgu atbildi, Ozoliņš turpina presingu:

“.. šķiet dīvaini, ka jums neinteresē, ka kriminālnoziegumos apsūdzēts cilvēks pieņem lēmumus par valsts nākotni?”

Te nu izpaužās svarcēlāja pieredzes trūkums, jo neko jēdzīgāku par Āboltiņas teikto – ” .. tikai Tiesa var noteikt, vai kāds ir vainīgs..” – topošais ministrs nevar izdomāt.

Mēģināšu es atbildēt uz Ozoliņa āķīgajiem jautājumiem.

Kādēļ lai Breksim vajadzētu izjust to ” mulsumu”, kad smagos noziegumos apsūdzētais ZZS šefs ” pieņem lēmumus par Latvijas nākotni”?

KAMDĒĻ!!!!!!!

Lieku miljons izsaukumzīmes tāpēc, ka

Neviens mūsu valstī ” mulsumu” neizrādīja, kad, izmantojot Zolitūdes traģēdijas upurus, tika gāzta pirmā bezoligarhu un bezlemberga valdība valsts vēsturē.

Nevienam ” nešķita dīvaini “, ka, ignorējot referendumā tautas pausto gribu, klusā, vispārīgā vienprātībā tika saukts valdībā patriektais ” smagos noziegumos apsūdzētais”.

Nevienu, es atkārtoju, nevienu ” nemulsina” fakts( arī liekulīgo nelieti Ozoliņu ), ka nu jau vairāk par gadu “smagos noziegumos apsūdzētais lemj par valsts nākotni”.

Mums Latvijā vairs nekas nešķiet ” mulsinoši ” un “dīvaini”, kāpēc lai šīs izjūtas būtu Breksim?

Es saprastu to, ja IRs un tā trubadūrs Ozoliņš būtu visus šos gadus pilnā balsī klieguši par to nejēdzību, noziegumu un katastrofu, redzot smagos noziegumos apsūdzēto ” lemjam par mūsu valsts nākotni”.

Bet Jūs, nelieši, noziedzīgi klusējāt, Jums tas nešķita ” dīvaini “, un tagad tēlojiet nezinīšus, mēģinot izspiest ” mulsumu” kaut no Bergmaņa!

Nelieti, Ozoliņ!

Nobeigumā es atbildēšu Brekša vietā uz uzdoto jautājumu – ” Vai politiķim ir svarīga reputācija?” – ar pretjautājumu:

” VAI ŽURNĀLISTAM IR SVARĪGA REPUTĀCIJA?”

+7
-4
Atbildēt

1

    Who Cares > Skumjais Bruņinieks 20.06.2015. 01.13

    “Es saprastu to, ja IRs un tā trubadūrs Ozoliņš būtu visus šos gadus pilnā balsī klieguši par to nejēdzību, noziegumu un katastrofu, redzot smagos noziegumos apsūdzēto ” lemjam par mūsu valsts nākotni”. ”

    ===

    KAMON! IR bija spiests izveidoties tieši tāpēc, ka džeki (un džuses/džāras (baigi grūti piemeklēt atbilstību)/ jaunkundzes) tobrīd “Dienā” tieši ar to nodarbojās.

    +4
    -3
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu