Par priekšnoteikumu pārejai uz kvalitatīvām darbavietām

Tā ir nodokļu politika un sasaiste ar izglītību

Iepazīstoties ar nesen publiskotā „DNB Latvijas barometra” pētījuma rezultātiem par darba tirgu un statistiku šajā jomā, diezgan skaidri ir redzama tendence, ka Latvijas iedzīvotāju subjektīvais vērtējums ekonomiskajai situācijai valstī ir visai cieši saistīts ar vidējās algas izmaiņām.

Būtībā atalgojums ir galvenā mēraukla, pēc kuras iedzīvotāji vērtē ekonomisko situāciju un tās izmaiņas. Tas sasaucas ar ekonomistu tēzi, ka ikvienas izmaiņas ekonomikā iedzīvotāju uztverē attēlojas ar zināmu laika nobīdi, jo makrolīmeņa procesi tikai pēc laika jūtami ietekmē cilvēku maciņus.

Šāda tendence redzama arī atbildēs uz jautājumu, kuri ir trīs būtiskākie faktori, lai respondents kādu darbavietu uzskatītu par labu. Arī šeit galvenā vērtējuma pozīcija ir atalgojums, un tikai pēc tam seko darba saturs, kolektīvs un citi aspekti.

Līdzīga aina vērojama arī, vērtējot, kādai darbavietai respondenti dotu priekšroku – atkal dominē atalgojums, kuram prioritārā secībā seko faktori, kas saistīti ar finansiālo drošību un iespējamo materiālo atbalstu (sociālās garantijas, prēmijas u.tml.). Turklāt, salīdzinot ar iepriekšējo gadu vērtējumiem (2010. un 2012.gads), daļa aptaujāto uz augstāka atalgojuma rēķina pat piekāpušies prasībās attiecībā uz darba apstākļiem.

Ievērību pelna arī fakts, ka iedzīvotāji salīdzinoši augstāk vērtē iespēju strādāt mazkvalificētu darbu par augstāku samaksu, nekā kvalificētu darbu par zemāku algu. Kaut arī īstermiņā šāda izvēle varētu būt saprotama, jāapzinās, ka kvalificēts darbs perspektīvā dod lielāku iespēju karjeras izaugsmei (un attiecīgi – augstākam atalgojumam), kamēr mazkvalificēts darbs var aizkavēt profesionālo izaugsmi. Turklāt nesamērīgi atalgota darba zaudēšanas gadījumā būtu zemas iespējas atrast darbu ar tikpat labu atalgojumu.

Kaut arī finansiālais aspekts ir neapšaubāmi saprotams, bažas rada tas, ka kopumā samērā zemu vērtējumu iegūs tādi darba aspekti kā iespēja strādāt starptautiskā vidē, gūt jaunas zināšanas u.tml. Tas liek domāt par karjeras izaugsmes un motivācijas trūkumu kopumā.

No Latvijas Darba devēju konfederācijas viedokļa, protams, minētie pētījuma rezultāti atgādina par diviem būtiskiem procesiem, kurus virzām. Viens no tiem ir tas, ka konsekventi pastāvam uz nepieciešamību mazināt darba nodokļus, tādējādi veicinot cilvēku „uz rokas” saņemtā atalgojuma pakāpenisku pieaugumu nevis regulatorā veidā (kas, piemēram, ir minimālās algas celšana), bet paaugstinot darba devēju spēju maksāt lielākas algas. Galu galā atalgojums, ko cilvēks saņem, tāpat atgriežas apritē – tai skaitā patēriņa nodokļu veidā.

Paredzu gan, ka šajā jautājumā mūs gaida plašas diskusijas ar sociālajiem partneriem valdībā, taču darba nodokļu samazinājums ir noteikts likumā un fiksēts Nodokļu politikas stratēģijā 2015.-2017.gadam, kas pērn rudenī parakstīta ar Finanšu ministriju. Turklāt, saprotot nepieciešamību pēc lielākas ekonomiskās aktivitātes, līdzīgi procesi un diskusijas notiek visā Eiropā, arī mūsu kaimiņvalstīs, tostarp Igaunijā, kas plāno samazināt darba nodokļus.

Otrs būtisks darbības virziens, lai izlīdzinātu plaisu starp „mazkvalificētu” un „kvalificētu” darbu, ir LDDK iniciēto izmaiņu ietveršana Profesionālās izglītības likumā, iestrādājot tajā risinājumus, kā panākt lielāku darba devēju iesaisti mācību procesā. Tādējādi tiek nodrošināts, ka jaunietis apgūst patiešām darba tirgū nepieciešamās prasmes, nevis tikai teoriju. Tikmēr darba devējs savukārt jau mācību procesa laikā iepazīst turpmākos darbiniekus.

Savukārt augstākās izglītības jomā sāpīgais jautājums ir dabaszinātņu un matemātikas zināšanas jauniešu vidū – nav noslēpums, ka virkne Latvijas augstskolu studentu visdažādākajās specialitātēs „atbirst” pirmā mācību gada laikā, jo netiek līdzi mācību vielai, kas balstīta vispārējās izglītības posmā apgūstamajos zinību pamatos. Gala rezultātā jaunietim, kurš savulaik nav uzskatījis par vajadzīgu, piemēram, pamatīgi apgūt matemātiku, ir ciet ļoti daudzas durvis – gan pieprasītajā IT jomā, gan citviet. Tādā gadījumā nekas cits kā vien „mazkvalificēts darbs” neatliek, taču – tā nav ilgtspējīga pieeja no valsts attīstības viedokļa kopumā.

Autore ir Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore