Jārunā par lieliem jautājumiem 42

Mārtiņš Bondars. Foto: Gatis Rozenfelds, F64
Aivars Ozoliņš
Print Friendly, PDF & Email

Valsts prezidentam jāspēj iedvesmot, formulēt un būt par paraugu, uzsver Reģionu apvienības pieteiktais šā amata kandidāts Mārtiņš Bondars (43) 

Latvijas Reģionu apvienība (LRA), kam Saeimā astoņi mandāti, izvirzījusi Valsts prezidenta amatam Mārtiņu Bondaru, kura darba biogrāfijas spilgtākais ieraksts pirms ievēlēšanas Saeimā bija prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadīšana 1999.-2006.gadā. Pastāstījis, kāpēc izvirzīts un būtu labs prezidents, kandidāts sarunas beigās iedeva man savu «vizītkarti» – Brīvā viļņa ražotu «Mārtiņa Bondara šprotu» bundžu. Tādas rudenī apvienība dalījusi vēlētājiem parasto pašreklāmas bukletu vietā. 

Kāpēc partija jūs nosauca par prezidenta amata kandidātu jau 26.februārī, kaut gan oficiāli kandidātus varēs pieteikt tikai no 19. līdz 24. maijam?

Pirmkārt jau Latvijas Reģionu apvienība nepiekrīt tai ievēlēšanas kārtībai, kura likumiski šobrīd ir Latvijā, bet primāri to redz kā tautas vēlēta prezidenta institūtu. Ja nesanāk tautas vēlēts prezidenta institūts, tad, protams, atklātas prezidenta vēlēšanas. Un vismazākā mērā LRA to redz kā procesu, kurā pēkšņi nez no kurienes uzrodas kandidāts un tiek nolikts tautas priekšā. Tāpēc 29.janvārī LRA pārstāvju sapulce izvirzīja mani apspriešanai apvienību veidojošajām partijām un sadarbības partneriem, un 26.februārī pieņemts gala lēmums, ka gan frakcija, gan apvienību veidojošās partijas un partneri atbalsta manu kandidatūru.

Vai tas tātad bija protesta žests pret pašreizējo prezidenta ievēlēšanas kārtību?

Tā ir politiskās kultūras un tradīciju maiņa. Tā ir iespējama divos veidos. Viens, protams, ir, mainot likumus jeb likumu – prezidenta ievēlēšanas kārtības likumu. Un otrs – rīkojoties citādi, nekā patreizējā politiskā kultūra un tradīcija to paredz.

Prezidents Andris Bērziņš vēl nav paziņojis, vai kandidēs uz otru termiņu. Vai jūsu izvirzīšana nozīmē noraidījumu pašreizējam prezidentam?

Tas nozīmē to, ka Latvijas Reģionu apvienība balsos par Mārtiņu Bondaru.

Tātad par Andri Bērziņu Reģionu apvienība nebalsos?

Par diviem nekādi nevar nobalsot! Tātad balsos par Mārtiņu Bondaru. To mani kolēģi man ir solījuši, to esmu arī lūdzis izvirzīšanas brīdī – ka es vēlētos simtprocentīgu atbalstu no savu kolēģu puses, un tikai tad, ja tāds ir, esmu gatavs kandidēt.

Bet par ko jūs pats balsosiet, ja pēdējā kārtā Bondara nemaz nebūs un tajā būs palikuši tikai, piemēram, Bērziņš un Āboltiņa?

Šajā brīdī ir svarīgi runāt par to, kādām kvalitātēm ir jābūt prezidentam, lai darītu tos darbus, kuri ir Latvijai nākošos četros gados. Tas, par ko balsos LRA, ir ļoti cieši saistīts ar tās personības spējām pildīt tos pienākumus, kuri tajos nākošajos četros gados būs. Un tur ir daži kritēriji, kuri LRA ir svarīgi. Sākot ar to, ka tomēr prezidentam ir jābūt gan profesionālam, gan personiskam piemēram Latvijas sabiedrībai. Viņam vai viņai ir jāspēj iedvesmot cilvēkus Latvijā darīt lielākas lietas gan personīgi, gan arī valsts labā. Iedvesmot saistīt savu nākotni ar šo zemi un darboties šīs zemes labā. Un visbeidzot – ir jāspēj formulēt pozīcijas par Latvijai kritiskiem jautājumiem.

Kas ir šie kritiskie jautājumi un kādām jābūt pozīcijām par tiem?

Nākošajos četros gados tas būtu noteikti saistīts ar nacionālo drošību. Neizbēgami. Un, ja mēs runājam par nacionālo drošību, tad tur ir vislielākā prezidenta ietekme jeb „cietā vara”, ja salīdzina ar pārējiem jautājumiem, kas ir ekonomiskā attīstība un reģionālā politika. Un nacionālās drošības jomā tas galds stāv uz četrām kājām – tas ir saistīts ar armiju, tas ir saistīts ar mūsu drošības dienestiem, tas ir saistīts ar mūsu ārlietu dienestu, un tas ir saistīts ar mūsu iekšējās drošības struktūrām, kā, piemēram, policiju. Un visos šajos virzienos ir lietas, kur Valsts prezidentam ir jāpieliek plecs, lai nākošo četru gadu laikā Latvija būtu daudz spējīgāka risināt to problemātiku drošības sfērā, kura patreiz pastāv gan reģionā, gan pasaulē.

Reģionā tā ir, protams, kaimiņa būtiska attieksmes maiņa attiecībā par to, kādā veidā Krievija redz sevi pasaulē. Ja pēc Aukstā kara beigām Krievija lēnām, bet tomēr virzījās Rietumu struktūru virzienā, tad no 2006. vai 2008.gada, atkarībā no tā, kam jūs vaicājat, tā dinamika ir bijusi pavisam citādāka.

Un otrs apdraudējuma vektors nāk, protams, no starptautiskā terorisma, kuru mēs Latvijā neesam tiešā veidā piedzīvojuši, bet tas nenozīmē, ka tas nav apdraudējums, par kuru mums nevajadzētu domāt un būt gataviem rīkoties.

Vai, jūsuprāt, ar visām minētajām kājām viss ir kārtībā, vai tomēr kaut kas būtu jāmaina visās vai kādā no tām?

Pirmkārt, protams, ir finansējuma apjoms, kas ir nepārtraukti par mazu. Es nemaz nerunāju par to, ka mūsu apņemšanās pret partneriem ir bijusi 2%. Bet tie 2% ir bijuši miera laika 2%. Mēs šobrīd it kā ļoti lepojamies ar savu sasniegto vienu procentu, bet tas jau ir krietni par maz esošajā situācijā, ņemot vērā to, ka austrumu kaimiņš ir būtiski izmainījis savu pieeju pasaules kārtībai. Tas sākās 2008.gadā ar Gruzijas konfliktu, un tam turpinājums ir notikumi Ukrainā. Ņemot vērā signālus, ko lielais kaimiņš sūta, mums ir jābūt spējīgiem novērst apdraudējumus jeb atturēt mūsu austrumu kaimiņu no jebkādas vēlmes darīt šāda veida kustības Latvijā, Lietuvā, Igaunijā.

Otrs – process, kas nedrīkst apstāties un kurā nedrīkst būt pārrāvumu, ir spēju salāgošana starp armiju un policiju. Ja mēs klasiski skatāmies pagājušā gadsimta beigas vai šā gadsimta sākumu, tad skaidri nodalām iekšējo drošību no ārējās drošības. Tagad, ar jauna veida apdraudējumu, mums ir jābūt spējai sadarboties armijai un policijai.

Un visbeidzot – drošības dienesti. Mums ir ļoti pašaizliedzīgi puiši un meitenes, kuri strādā mūsu drošības dienestos šodien, bet viņiem ir vajadzīga palīdzība to kapacitāšu stiprināšanā, kuras šobrīd viņiem pietrūkst, lai viņu spējas paplašinātos. Es varbūt šajā sadaļā neiešu īpaši tālāk, ņemot vērā, ka šī ir pietiekoši jūtīga sfēra ikdienā.

Pēc Davosas foruma janvārī jūs rakstījāt, ka Ukrainā „ir nevis karš starp Krieviju un Ukrainu, bet gan iekšējs konflikts Ukrainas teritorijā”. Vai joprojām tā uzskatāt?

Nu, vēl joprojām tas tā formāli, de iure, ir it kā konflikts Ukrainas iekšienē. Tajā pašā laikā nevienam nav noslēpums Krievijas ietekme šā iekšējā konflikta radīšanā, sākot ar militārajām piegādēm, turpinot ar apmācību, ar cilvēkiem, ka viņi tur atrodas un tas notiek.

Nupat jau pats Putins filmā par Krimas aneksiju atzina, ka to plānojis kā specoperāciju.

Jā! Bet starptautiski tas tiek uztverts kā konflikts, kurš notiek Ukrainas teritorijā, kurš nav karš starp Krieviju un Ukrainu. Bet es to rakstīju par to, kas bija noticis 2015.gada janvārī Davosā – par Davosas paneļiem, sarunām, kopējo domu. Tā kopējā doma tāda pastāv, un arī šobrīd pasaulē tā pastāv – ka tas nav karš starp Krieviju un Ukrainu. Ka tas ir karš, kas notiek Ukrainā, kuru finansē un atbalsta Krievija.

Man interesē jūsu viedoklis – vai tas ir karš vai iekšējs konflikts?

Tas ir karš, kas notiek Ukrainas teritorijā, kuru finansē un dažādos citos veidos atbalsta Krievijas Federācija.

Starp citu, par Davosu – Andris Bērziņš tur nebija, bet jūs bijāt. Kādā statusā?

Kopš mana darba pie Vairas Vīķes – Freibergas, kad man nācās braukt kā vienam no pavadošās grupas cilvēkiem, es esmu turpinājis braukt uz Davosu.

Pats, bez ielūguma?

Tieši tā. Lai sekotu līdzi notiekošajam pasaulē un lai satiktu savus kolēģus no tā laika un tos, kuri iegūti starplaikā.

Kur jūs skatāties Davosas debates, kad esat tur?

Tur ir Davosas vietējais tīkls, kurā lielie paneļi parādās, un tos var visus apskatīt. Es katru gadu – pat tajā gadā, kad biju maģistratūrā Amerikā, – braucu uz Davosu, lai, nu, teiksim tā, klausītos par to, ko domā cilvēki, kuri ietekmē pasaules politisko dienaskārtību. Jo viņu domas projicējas darbos, un tie ietekmē mūs visus.

Kāpēc starp svarīgākajiem uzdevumiem Latvijai nepieminējāt korupcijas apkarošanu, kaut gan politiķu uzpirkšana un valstu ekonomiskā ietekmēšana ir viens no Krievijas ieročiem hibrīdkarā?

Tas ir nacionālās drošības jautājums un arī tiesiskuma jautājums. Esmu pieminējis tikai trīs no desmit galvenajiem akcentiem savā pirmsvēlēšanu laikā, un par pārējiem būšu gatavs runāt tajā laikā, kad parādīsies vēl kāds kandidāts. Bet korupcijas apkarošana ir nacionālās drošības un tiesiskuma jautājums, un Latvijai šajā jautājumā būtu ļoti būtiski jāuzlabo savs sniegums. Patreiz esam iegājuši formālajā korupcijas apkarošanas fāzē, kad skatāmies, vai papīri ir bijuši pareizi aizpildīti, vai nav. Bet būtība ir aizgājusi kaut kur secen, un to mēs varam redzēt arī esošajā konfliktā KNAB.

Kā šo konfliktu var atrisināt?

Parasti šāda veida situācijas risina, pirmkārt, caur pārraudzības institūciju, kas šajā gadījumā ir premjers. Ja premjere saka, ka viņai nepietiek instrumentu, tad ir jānāk uz Saeimu un jāsaka: dārgā Saeima, jūs man esat uzdevuši pārraudzīt KNAB, šajā birojā kopš 2011.gada notiek nevis cīņa ar korupciju, bet gan iekšējā cīņa par varu, es ar saviem instrumentiem to nevaru izdarīt, lūgums jums šo situāciju atrisināt.

Ko var darīt, kad Streļčenoks aizskrējis uz Saeimu pirms Straujumas un pateicis – mīļie deputāti, paturiet mani amatā! – un viņam Saeimā ir vairākuma atbalsts?

2014.gada janvārī tika veidota jauna valdība, pēc tam 2014.gada novembrī. Valdības vadītāja abos gadījumos neko nav bildusi par šīs situācijas risinājumu. Ja tas nav konceptuāli svarīgs jautājums, tad tā ir problēma.

Bet ko tagad?

Tā ir problēma. Ja institūciju vadītāji apiet savu pārraudzītāju, tad izveidojusies precīzi tā pati situācija, kas Jutai Strīķei ar Streļčenoku! Jo Strīķei bija atbalsts pie premjeres, vai ne? Nu, principā tas ir spoguļattēls. Es nevēlos izmazgāt to vešiņu, kas tur ir. Pēc būtības tas nefunkcionē. Ja kādam starp maniem kolēģiem ir grūti to ieraudzīt, man ir ļoti žēl. Mani kolēģi vismaz LRA redz, ka tas, kas notiek KNAB, nav Latvijas interesēs.

Jūsu pašu apvienības Daini Liepiņu apsūdz septiņos noziedzīgos nodarījumos, un Saeima viņu izdeva tiesāšanai. Vai tā ir problēma?

Jā! Dainis Liepiņš un LRA vēlas, lai pēc iespējas ātrāk tiktu rasts tiesiskais risinājums. Jo šis jautājums velkas, ja nemaldos, vairāk kā divus gadus.

Vai pirms vēlēšanām jums tā nebija problēma?

Ir dažāda veida apsūdzības. Principā tas ir jautājums par deklarācijas aizpildīšanas pareizību. Ja jūs, piemēram, braucat bez tehniskās pases, ja neesat norādījis savu automašīnu deklarācijā, kas ir citā valsts reģistrā, man liekas, ka tas ir administratīvs pārkāpums, par ko ir jāsoda. Bet vai tas ir kriminālpārkāpums? Es domāju, ka tas nav kriminālpārkāpums, bet es neesmu tas cilvēks, kurš noteiks, kāds sods par to piemērojams. Tāpēc ir tiesiskais process, kurš pēc iespējas ātrāk ir jāatrisina. Ja tas velkas vairāk nekā divus gadus, tad tā situācija ir mazliet nenormāla. Jo šo divu gadu laikā Liepiņa kungs ir bijis Jelgavas domes deputāts.

Atgriežoties pie jūsu kandidatūras – šķiet neparasti, ka jūs kā prezidenta amata kandidāts rīkojat vēlēšanu kampaņu. Kas ir tās mērķa auditorija, ja prezidentu vēlēs 100 Saeimas deputātu?

Jebkuram prezidentam, stājoties amatā, no pirmās dienas ideālā gadījumā ir jābūt tautas jeb sabiedrības atbalstam. Pretējā gadījumā prezidentam ir ļoti grūti darīt savu darbu, ņemot vērā to, ka prezidenta rīcībā pārsvarā ir „maigā vara”, nevis „cietā vara”. To „maigo varu” var realizēt daudz efektīvāk, ja ir sabiedrības un tautas atbalsts. Ja šā atbalsta nav, prezidenta institūcijas un paša prezidenta ietekme uz tiem politiskajiem procesiem, kuri notiek valstī, krietni samazinās. Un šo pieredzi es ļoti labi redzēju, strādājot pie Vairas Vīķes – Freibergas.

Bet jums varētu pārmest, ka nesaprotat, kā ievēl prezidentu parlamentārajā demokrātijā, kurā partijām jāvienojas par vairākumam pieņemamu kandidātu, nevis kandidātam ir jāpanāk sava ievēlēšana.

Es gribētu atzīmēt, ka Latvijas Republikas Satversmē ir ierakstīts, ka prezidentu ievēl Saeima, nevis ieceļ Saeima. Vienošanās pēc būtības ir iecelšanas, nevis ievēlēšanas akts. Tajā pašā laikā, runājot par vienošanos starp Saeimas frakcijām – pie esošās ievēlēšanas kārtības nekāda vienošanās pēc būtības un pēc parlamenta gribas nav iespējama. Jo šī kārtība ir slepena jeb slēgta jebkuram citam – ne tikai sabiedrībai, bet arī pārējiem Saeimas deputātiem. Tātad katra deputāta balsojums ir unikāls savā izpausmē.

Kas atteicas uz manu kampaņu – mana pārliecība ir, ka Latvijai ir jāmaina politiskā kultūra un tradīcijas prezidenta ievēlēšanas jautājumā. Un ar savu rīcību es to mainu. Jo uzskatu, ka vēlēšanas ir personību un ideju cīņa.

Jau pieminētais Dainis Liepiņš ir izteicies, ka esot bijušas sarunas ar citām partijām un „esam saņēmuši pozitīvas indikācijas par potenciālu atbalstu” jūs kandidatūrai. Kā jūs vērtējat savas izredzes?

Tas, ko esmu Dainim Liepiņam teicis par šo mūsu divpusējā sarunā – ka līdz maijam pēc būtības nav vērts iet un runāt ar maniem kolēģiem Saeimā jeb citiem politiskiem spēkiem, jo viņi līdz tam joprojām dzīvo ar citu jautājumu kopumu. Un zināmā mērā šis prezidenta vēlēšanu jautājums, ko LRA uzlika dienas kārtībā, ir mazliet ielaušanās telpā, kurā patreiz valda citi jautājumi.

Bet kādas ir jūsu izredzes, zinot politisko spēku izkārtojumu Saeimā?

Tāda pašas kā jebkuram citam. Un vislielākais konkurents manā gadījumā, protams, ir esošais prezidents.

Kā vērtējat citus no publiski nosauktajiem kandidātiem?

Kamēr kandidāts nav izvirzīts no politiska spēka vai pats piekritis, tikmēr nav kandidātu.

Kāpēc jūs uzskatāt, ka būtu labs prezidents?

Es esmu pietiekoši paškritisks attiecībā pret sevi. Kopš Eiroparlamenta vēlēšanām…

Kuras jums bija neveiksmīgas…

Patiešām? Mani kolēģi uzskata, ka bija ļoti veiksmīgas, ņemot v ērā to, ka LRA tikko ir apritējis gads, ka pagājušā gada martā tās reitings bija nulle, aprīlī – jau 0,8, savukārt uz 23.maiju, kad bija EP vēlēšanas, tas bija jau 2,49 procenti. Neskatoties uz to, ka šajā kampaņā mums nebija ne naudas, ne varas, kuru varētu ieguldīt. Tātad mani kolēģi priecājas par 2,49% sasniegumu. Es uzskatīju, ka mēs neesam sasnieguši mērķi, jo mans mērķis bija sasniegt vairāk nekā 3 procentus. Tas sarežģīja gan resursu piesaistīšanu nākamajai kampaņai, kas vairs nebija tests, kā strādā sadarbība starp Reģionu aliansi, Vidzemes partiju, partiju Iedzīvotāji, bet tas jau bija tas gala mērķis, kura dēļ Reģionu alianse un Vidzemes partija nolēma iet kopā.

Tā ka uzskati par to, kādas bija EP vēlēšanas, atšķiras, un es piekrītu jums, tikai man tā motivācija, kāpēc bija neveiksmīgas, atšķiras. Un savukārt septembrī, neskatoties uz to, ka konkurentiem bija milzīgs pārsvars resursu ziņā, par mums nobalsoja vairāk nekā 65 tūkstoši vēlētāju.

6,66 procenti. Vairākums ekspertu tomēr uzskata, ka esat Saeimā, pateicoties Artusam Kaimiņam, kuram bija milzīgs atbalsts Rīgā – vairāk nekā 17 tūkstoši plusu. Kāpēc viņš nav prezidenta kandidāts?

Kādu atbildi jūs vēlāties – tehnisko vai pēc būtības? Tehniskā puse ir vienkārša – viņam nav četrdesmit. Bet, ja pēc būtības – ekspertiem, kuri skatās ļoti virspusēji, šāds secinājums ir ļoti ērts. Jo kā tad mērīt, cik LRA būtu dabūjusi bez Artusa Kaimiņa? Nu, tad paņemam Rīgu ārā, paņemam 4 pārējos vēlēšanu apgabalus un saskaitām, cik tur kopā ir procentu. Ja mēs sakām, ka LRA bez Artusa Kaimiņa nebūtu saņēmusi 0,15% Rīgā, tad ekspertiem būtu taisnība. Bet, ja mēs kaut vai noprojicējam to procentu daudzumu, ko LRA saņēma Eiroparlamenta vēlēšanās Rīgā bez Artusa Kaimiņa, tad mēs varētu secināt tomēr, ka šiem ekspertiem ir, iespējams, ļoti virspusējs viedoklis par to, kas, cik un ko ievilka. Bet tā visa ir teoretizēšana, tieši tāpat kā socioloģija. Jo visprecīzākā socioloģija ir tajā brīdī, kad saskaita balsis.

Jūsu stāsti par procentu desmitdaļām atstāj marginālas partijas pašcildināšanās iespaidu, taču atgriežamies pie jautājuma – kāpēc jūs būtu labs prezidents?

Ja runājam par to, kāpēc Mārtiņš Bondars ir prezidenta kandidāts, tad tas aizsākās laikā, kad bija EP vēlēšanas. Kad pietiekoši daudzi cilvēki man personīgi teica, ka viņi būtu ļoti iepriecināti redzēt, ja Mārtiņš Bondars kandidētu Valsts prezidenta amatam. Tas pats notika arī uz Saeimas vēlēšanām.

Redziet, es braukāju pa Latviju gan pirms, gan pēc vēlēšanām un es runāju ar cilvēkiem un tiekos dažādos formātos. Un šie cilvēki izsaka šo vēlmi jeb savu novēlējumu, lai Mārtiņš Bondars būtu par Valsts prezidentu. Un, tā kā mans politiskais spēks – LRA, precīzāk, frakcijas deputāti – man arī izteica šo aicinājumu, tad es palūdzu nedēļu, lai apdomātos. Šajā nedēļā atrados ārpus Latvijas – Davosā -, kur man bija pietiekoši ilgs laiks pabūt vienam un uzdot tos kritiskos jautājumus, kurus, uzskatu, jebkuram cilvēkam vajadzētu gan profesionāli, gan personīgi uzdot sev pirms šāda lēmuma pieņemšanas, un atgriežoties atbildēju – jā.

Pārsvarā tie ir profesionāli jautājumi, kurus es šajā laikā uzdevu. Protams, arī jautājumi, kuri skar man tuvos cilvēkus, par savu gatavību kandidēt prezidenta vēlēšanās. Un ne tikai kandidēt, bet arī ieņemt šo amatu ievēlēšanas gadījumā.

Jautājums bija drīzāk par spēju uzņemties izaicinājumus, kurus pieminējāt sākumā. Kas jums liek uzskatīt, ka to spēsiet, ja jums nav praktiski nekādas politiskās darbības pieredzes? Vai Latvija var atļauties atkal prezidentu, kurš būs gatavs mācīties amatā?

Mūsu sarunu sākām ar to, kādām īpašībām vajadzētu būt prezidentam, tātad – personīgam piemēram, spējai iedvesmot un spējai formulēt. Kad es kritiski skatos uz savām spējām šajās trīs sadaļās, man ir pārliecība, ka es kvalificējos.

Bet vai politiskās darbības pieredze nav svarīga?

Kas attiecas uz pieredzi, tad es uzskatu, ka mana pieredze, manas zināšanas un mani kontakti globālajā telpā un arī Latvijā ir pietiekoši, lai es varētu pildīt šo pienākumu.

Nezinu par kontaktiem, bet vai varat precizēt, par kādu pieredzi ir runa?

Par savu profesionālās darbības pieredzi.

Bet, piedoties, jūs bijāt arī Krājbankas prezidents un vadījāt viena krievu, iespējams, gangstera banku, kurā, iespējams, notika būtiskas nelikumības. Vai tā arī ir pieredze?

Vai jūs varētu, lūdzu, precizēt, kādas nelikumības es esmu pieļāvis?

Neteicu, ka jūs, bet bankā acīmredzot notika nelikumības, un rezultāts ir zināms – banka ir bankrotējusi.

Bankai bija operacionālas darbības problēmas, par ko ir atbildīga tā laika vadība. Es biju pietiekoši ilgu laiku projām no konkrētās kredītiestādes. Jebkurā bankā par operacionāliem jautājumiem ir atbildīga tā brīža konkrētā vadība. Es tajā nebiju. Tajā laikā, kad es vadīju banku, varu pateikt, ka, pirmkārt, no vienas institūcijas, kurai regulāri, katru gadu bija jāskatās, kā tai samazinās klientu skaits un aktīvu apjoms, pārvērtām to par institūciju, kurai aktīvu apjoms un arī klientu skaits pieaug. Otrkārt, mēs izdzīvojām bez centrālās bankas finansējuma 2008.gada milzīgo finanšu krīzi Latvijā, un mums nevajadzēja lūgt ne valdības, ne centrālās bankas palīdzību.

Bet jūs pieminējāt savus sakarus, un tad jāmin – vai arī tos, kurus ieguvāt, vadot krievu miljardiera Antonova banku?

Jūs mēģināt jaukt kopā. Kad es saku par sakariem, tad es, iespējams, runāju par laiku, kad septiņus gadus strādāju pie Vairas Vīķes – Freibergas.

Krievija pašlaik izmanto savas ekonomiskās un finanšu sviras, lai ietekmētu kaimiņvalstu politiku. Vai sabiedrībai, kuras uzticēšanos vajag prezidentam, nevarētu būt jautājumi par jūsu nodibinātajiem kontaktiem arī šīs bankas vadīšanas laikā?

Šīs bankas īpašniece bija Lietuvas banka Snoras, ja jūs to vēlaties pieņemt de iure. De facto, protams, gala beneficiārs šajā situācijā bija, jā, cilvēks ar Krievijas pasi un ar kaut kādu noteiktu aktīvu apjomu.

Par bankas vadīšanu – kā tad var novērtēt, vai cilvēks vadījis labi vai slikti? Mani ir mācījuši tajās skolās, kurās es esmu mācījies, piemēram, Hārvardas Kenedija skolā. Tur ir mācījuši tā – tas novērtējums sākas ar to, kādu saņem situāciju un kādu atstāj pēc sevis. Izvērtējums ir par to periodu, kurā esi darbojies. Man liekas, ka tas ir taisnīgs izvērtējums. Ja es 2009.gadā aizgāju no amata, prasīt man atbildību par operacionālas dabas jautājumiem 2011.gada novembrī ir mazliet jocīgi.

Velkot paralēles ar politiku – vai Aigars Kalvītis var teikt, ka viņa valdības laikā ekonomika gāja griezdamās uz augšu, bet par krīzi atbildīgi jau pavisam citi?

Tāpēc es saku – Krājbankā, ja pareizu saprotu, kas notika, bija operacionālas dabas problēmas, nevis stratēģiskas dabas problēmas. Ja runājam par stratēģiju, tad 2009.gadā, kad žurnālisti man vaicāja, kāpēc es eju projām, es atbildēju – mums ar akcionāru atšķiras stratēģiskais redzējums. Un tā atšķirība bija sekojoša – es uzskatīju, ka bankas bilance ir jāsašaurina, jo krīze v ēl nav pārdzīvota. Un to mēs tagad redzam, ka 2007. – 2008.gada pasaules krīze vēl nav beigusies finanšu sektorā. Savukārt akcionārs uzskatīja, ka centrālās bankas būtiski paplašina naudas bāzi. Un to varēja redzēt. Bet tur ir viena maziņa problēma. Bez naudas bāzes paplašināšanas vēl ir arī naudas aprites ātrums. Es eju tajos jautājumos ļoti tehniski, jo tā bija tā stratēģiskā atšķirība starp to redzējumu, kas bija man, un to, kas bija akcionāram. Un tas bija iemesls, kāpēc es aizgāju.

Un, kaut gan oficiālas atbildības man nav, bet ir morāla atbildība pret tiem cilvēkiem, kurus es uzaicināju tur strādāt. Jo pēc tam viņi palika šajos amatos, un viņiem sabruka kaut kādi profesionālie sapņi un ieceres. Otrs – ir morālā atbildība pret tiem klientiem, kurus es uzaicināju apkalpoties, un viņiem acīmredzot kaut kādā posmā X jeb, precīzāk sakot, 2011.gadā radās, teiksim, operacionāls problēmas viņu biznesos. Un pret tiem sadarbības partneriem, kuri mums bija, sākot ar to, ka manā laikā mēs sākām atbalstīt latviešu dziesmu un deju svētkus un veselu virkni mazāku projektu, kurus mēs uzsākām un kuriem bija būt. Tā ir morālā atbildība, un no tās es nevaru aizbēgt. Es varu izlikties, ka tā nav, bet tā ir!

Jūs teicāt – krīze nav beigusies. Vai jūs arī šodien teiktu, kā teicāt 2010.gadā – „man nav argumentu, lai es aizstāvētu Latvijas valdības un Latvijas Bankas politiku izejā no krīzes”?

Jā. 

Vajadzēja devalvēt latu un ļaut notikt „kodolsprādzienam”?

Manuprāt, vajadzēja izmainīt monetāro politiku – palaist valūtu brīvā peldējumā. Nevis pilnīgi brīvā, bet vadītā, tā saucamajā managed float. Krīzes pamatcēloņi bija milzīgs finanšu konta uzblīdums jeb liels naudas apjoma ieplūdums Latvijas ekonomikā. Tā nauda nāca pārsvarā no finanšu sektora. Latvijā nebija pietiekošs preču un pakalpojumu apjoms, lai mēs varētu šo naudu absorbēt. Un tad mums radās tekošā konta problēmas, jo pirkām preces un pakalpojumus ārpusē.

Jautājums gan ir drīzāk par to, vai jūs būtu rīkojies tā, kā iesakāt, ja būtu bijis premjerministrs. Vai Valda Dombrovska valdības politika, jūsuprāt, bija aplama?

Zinot to, ko es zinu šajā brīdī – es nebūtu glābis Parex banku kā finanšu institūciju. Un pirms tam 2008.gada oktobrī nebūtu palielinājis depozītu apdrošināšanas summu, kas faktiski palielināja ārpus bilances saistības Latvijas valstij.

Ekonomika nav ķīmijas eksperiments – kad paņem divas kolbiņas, sajauc kopā, ja nesanāca – ņem nākošās divas kolbiņas.

Vai tas nav tieši tas, ko jūs tagad sakāt par citādu fiskālo un monetāro politiku, neuzņemdamies nekādu atbildību par šāda eksperimenta iznākumu? Vai jūs varētu garantēt, ka iznākums būtu bijis labāks?

Zināt, ir tas stāsts par to putniņu rokā. Kur viens aiziet pie rabīna un saka: „Rabīn, man rokā ir putniņš. Saki – viņš ir dzīvs vai miris?” Un domā – ja rabīns teiks, ka dzīvs, es tam pārlauzīšu sprandu, bet, ja teiks, ka miris, parādīšu, ka ir dzīvs. Bet rabīns saka: „Viss ir tavās rokās.”

Un te ir tieši tāda pati situācija. Jūs sakāt – vai varat garantēt? Ko mēs vispār šajā dzīvē, sabiedriskajā politikā varam garantēt? Tas ir tieši tāpat, kā man cilvēki šodien uzdod jautājumu – ja investēsim 2% aizsardzībā, vai varam garantēt drošību?

Tā gan laikam reti kurš prasa.

Piekrītu, par drošību jūs tā nesakāt. Bet par ekonomiku jūs esat gatavs man uzdot tieši tādu jautājumu.

Es vaicāju par politisko atbildību, ko jūs būtu vai nebūtu gatavs uzņemties.

Es politisko atbildību par cita veida kursu būtu gatavs uzņemties! Vēl piebildīšu – laikā, kad mācījos Savienotajās Valstīs, ar ļoti reputabliem pasaules ekonomistiem tiekoties, viņu pirmie vārdi bija – izsakām līdzjūtību Latvijas cilvēkiem. Protams, ir dažādi ceļi. Tas lēmums tika pieņemts, pa šo ceļu aizgāja tā valdība, un tai valdībai arī jāuzņemas atbildība par tā lēmuma sekām. Tikai nevajag izlikties, ka to seku šodien nav. Bija izvēle starp cilvēku un kapitāla glābšanu, un mēs izvēlējāmies glābt kapitālu.

Pirms 11.Saeimas vēlēšanām jūs koordinējāt Ekonomistu apvienības 2010 veikto visu partiju programmu vērtēšanu un secinājāt, ka „tie ir solījumi, kurus šo spēku vēlētāji vēlas dzirdēt priekšvēlēšanu laikā” un „nekā jauna tur nav”. Kas principiāli jauns ir jūsu apvienības programmā?

Reģionālā politika – tā ir jauna. Ja mēs paskatāmies, no 2014.gada janvāra, kad tika pieņemts gala lēmums no Reģionu alianses un Vidzemes partijas puses iet uz Saeimas vēlēšanām, pēkšņi visu partiju programmās parādījās reģionālā dimensija. Vismaz tajā segmentā parādījās. Un pēkšņi atradās laiks tikko ievēlētajai premjerministrei braukāt apkārt pa pašvaldībām un zvejot partijas, lai nāk līgumā ar Vienotību.

Vai gribat teikt, ka pirms tam nevienas partijas programmā nebija reģionālās politikas?

Kopš mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas reģionālā politika ir bijusi tāda, ka mēs ejam uz valsti, kur ir pilsēta ar parku. Un tā ir tikusi konsekventi realizēta. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki pamet Latviju.

Ja jūs tagad būtu tajā pašā ekonomistu apvienībā, nevis šajā partijā, kā novērtētu LRA programmā rakstīto: „Mēs esam saime, kas kopā grib celt”?

Tā ir preambula. Preambulas Ekonomistu apvienība 2010 nevērtēja.

Vēl par ideoloģijām. Jūs bijāt Latvijas ceļa premjerministra Viļa Krištopana biroja vadītājs, tātad laikam liberālis, pēc tam TB/LNNK sarakstā pašvaldību vēlēšanās Rīgā, tātad acīmredzot konservatīvs, bet tagad jūsu partija dēvē sevi par centrisku. Kā tad īsti ir?

Lai vispār to stāstu sajauktu, jūs varējāt vēl pieminēt, ka esmu mācījies ļoti liberālā skolā ar megaliberālu ietekmi [Hārvardā]. Strādājot pie Vairas Vīķes – Freibergas, es sapratu, kas man profesionāli dzīvē patīk un ko es vēlos darīt, tāpēc arī bija Kenedija skolas izvēle.

Tātad stāsts ir – no liberālisma uz konservatīvismu, tad atpakaļ uz liberālismu, bet nu uz centrismu?

Pasaulē politika šobrīd kopumā ir iespējama tikai centriska. Tā nav iespējama citāda. Un te ir jautājums, protams, kādos jautājumos runājam par centriskumu. Jo, piemēram, reģionālās politikas jautājumos mēs esam konservatīva partija. Jo agrāk vai vēlāk jebkādas novirzes no centra nolemj politiskos spēkus iznīcībai. Tāpēc, ka dzīvojam pasaulē, kurā ir brīva darbaspēka un kapitāla kustība. Tikko paliekat kreiss un ļoti fokusēts uz darbaspēku, tā no jums aiziet kapitāls. Tiklīdz fokusējaties uz kapitālu, mēs redzam, kas notiek Latvijā – aiziet darbaspēks.

Vēl par jūsu pieredzi. Grāmatā VVF par Vairu Vīķi – Freibergu…

Man jāatzīstas, ka es neesmu nevienu grāmatu lasījis par Vairu Vīķi – Freibergu. Nepiedalos literārajā stāstā, jo esmu piedzīvojis dokumentālo.

Tad citēšu, ko jūsu kolēģi stāsta. Prezidentes „dusmu izvirdumu lielākie decibeli” tikuši tieši jums – viņa jūs „sunīja kā skolas puiku”. Var vaicāt – vai jūs slikti darījāt savu darbu vai, tieši otrādi, jūsu darbs bija būt par sunījamu skolas puiku?

(Smejas) Šis jums labi sanāca vispār! Taču par nožēlu šis jautājums ir Vairai Vīķei – Freibergai. Bet, lai neaizietu no jūsu jautājuma, es varbūt atbildēšu mazliet citādi. Teiksim tā – tajā brīdī, kad es kļuvu par gan premjera biroja vadītāju, gan prezidenta kancelejas vadītāju, es biju krietni par jaunu tiem amatiem – gan profesionāli, gan emocionāli. Tagad, kad esmu izgājis visam tam cauri, profesionālā un emocionālā pieredze ir iegūta. Un iegūta ļoti lielā apjomā.

Par to, labi vai slikti darījām darbu, es esmu pietiekoši paškritisks, tur vajadzētu ar Vairu Vīķi – Freibergu [runāt] par mani. Es nemēģināšu no sava viedokļa vērtēt savu darbu prezidenta kancelejā. Ir, protams, uzskats – tieši tāpat, kā par to, ka Artuss Kaimiņš ievedis Reģionālo apvienību 12. Saeimā -, ka Vairai Vīķei – Freibergai jau nevienu nevajadzēja, viņa pati visu izdarīja. Es nepiekrītu nevienam no šiem uzskatiem. Jo zinu, cik daudz darba tiek ieguldīts aizkulisēs un kādi cilvēki to dara un ko izdara. Bet tas nav darbs, ko tu nes pa ielu un rādi transparentos. Bet tas bija milzīgs darbs. Un tas bija vērsts, lai Latvijas iestātos Eiropas Savienībā un NATO, lai dabūtu NATO samitu, un viss pārējais pa vidam.

Prezidents Valdis Zatlers nupat publicētajos memuāros raksta, ka pēc sarunām 2011.gadā par Reformu partijas veidošanu viņš vairs nespējot cienīt divus cilvēkus – Ingunu Sudrabu un Mārtiņu Bondaru. Bet pirms pašvaldību vēlēšanām 2013.gadā „savos uzskatos Bondars svaidījās kā pulksteņa pendelis”. Kā jūs komentētu šādu, kā teicāt, savas iegūtās lielās pieredzes vērtējumu?

Man cilvēciski ir ļoti žēl Valda Zatlera. Ja vēlaties, es varu turpināt. Ja ne, es ļoti labprāt šeit liktu izsaukuma zīmi.

Kā jūs pats uzskatāt – vai būtu jāturpina?

Cilvēciski man ir ļoti žēl Valda Zatlera. Es uzskatu par nelietderīgu šobrīd mēģināt apmētāt vienam otru ar kaut kādiem epitetiem par sīkumiem. It sevišķi laikos, kad mums ir par lieliem jautājumiem jārunā un jāstrīdas. Es saprotu, es visu saprotu, bet patiešām – cilvēciski man ir ļoti žēl Valda Zatlera!

Zatlera lielais secinājums par jums ir šāds: „Viņa personiskās ambīcijas bija lielākas nekā vēlme kalpot valsts kopējam labumam.” Vai, domājot par jums kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu, tas nav diezgan nopietns vērtējums?

Katra cilvēka atklāsmes tajā brīdī, kad viņš nāk ar tām, nez kāpēc uztveram bez jebkādas vērtējošas devas. Ka tas varētu būt arī tikai ļoti subjektīvs un ļoti personisks viedoklis savas esības ierakstīšanai vēsturē.

Lasītāju komentāros pie publikācijām par jums parādās viens agrāk laikam gan nedzirdēts prezidenta amata kandidāta kritērijs – ka prezidentam esot jābūt „vizuāli izskatīgam”. Lai var armijas parādi pieņemt. Vai tas ir kritērijs?

(Smejas) Domāju, ka kritērijus, kādam vajadzētu būt prezidentam, katrs cilvēks izvirza pats. Daudzi cilvēki uztver pasauli vizuāli. Daudzi – no satura viedokļa. Mēģināt uztvert, kurš nu katram ir tas piemērotākais prezidents, ir ļoti grūti. Manā izpratnē prezidentam jāpiemīt trim lietām, kuras pieminēju sākumā – piemēram, iedvesmai un spējai formulēt. Par pārējām lai spriež cilvēki, kuri vēlas izteikt savu viedokli šajā procesā.

 

Komentāri (42)

sirtaki 27.03.2015. 17.14

Reģionu partija – indivīdu kopums kuri saorganizējušies lai tiktu pie treknāka desas luņķa.

+18
-5
Atbildēt

4

    v_rostins > sirtaki 27.03.2015. 21.18

    sirtaki

    ŠĪ īpaša, jo dzimusi no TP pīšļiem

    ________

    Par Štokenbergu, Pabriku, Riekstiņu un Straujumu bazars? Vispār jau ZRP(V) vairāk ir čekas pederastu, LC, ideoloģiskie mantinieki.

    +3
    -9
    Atbildēt

    0

    andrejs > sirtaki 28.03.2015. 10.09

    Par Štokenbergu, Pabriku, Riekstiņu un Straujumu bazars?

    ————————

    (TP), (TP), (TP), (TP)… (TP) 🙂

    Vienotībai ir baigā cemme uz Reģionāļiem, jo neizdevās piesaistīt visus pagastvečus un citas TP atliekas.

    +3
    -9
    Atbildēt

    0

    dzeris49 > sirtaki 27.03.2015. 19.08

    Mums visas partijas taisni tādas, mazākā vai lielākā mērā.

    +6
    0
    Atbildēt

    0

    sirtaki > sirtaki 27.03.2015. 20.33

    Dzeris49: ŠĪ īpaša, jo dzimusi no TP pīšļiem, iesaistot pagastvečus, lai tautiņās radītu rožainu ilūziju – viss mainās uz augšu, tautas balss dieviņa balss; tās radītāji to jau sen paredzējuši.

    Tauta ir aunu bars, nepieciešams tik gudrs vadonis, kurš to vadīs sev vajadzīgā virzienā.

    +13
    -3
    Atbildēt

    0

Unabomberz 27.03.2015. 14.51

Ha, nebiju gaidījis no Zatlera tik trāpīgu teikumu par Bondaru – “savos uzskatos Bondars svaidījās kā pulksteņa pendelis”. Šai ziņā nekas nav mainījies.

+18
-7
Atbildēt

1

    Drosma > Unabomberz 27.03.2015. 16.21

    kaunējušies abi būtu – vienā maisā bāžami – kāds zaglers, tāds Bondars.

    Kurš tad bija tas, kurš noslepenoja prezidenta kancelejas izdevumus, pēc tam,kad izrādījās, ka Jūrmalas rezidences virtuves iekārta ir dārgāka kā Zviedrijas karaļnamam.

    Nu man patiesībā vienalga – kā jāpiesakās uz visādām privilēģijām, tā visi tādi tautmīļi ,ka sirsnībā jāapraudās, bet kā sāk baudīt dzīvi …

    +4
    -10
    Atbildēt

    0

zanE. 27.03.2015. 13.12

….par Bondaru un interviju ar Bondaru – ļoti precīzi izteikusies komentētāja žurnāla elektroniskajā versijā un varu viņai pievienoties…

– andrat – “Izcils Aivara Ozolina veikums uzdodot Bondaram loti tiesus un netikamus jautajumus, tadejadi paradot sis intervejamas personas parasti zem populistiskam atbildem sleptas visparigas, ieprieks iestudetas frazes. Nakosaja prezidenta gribetos redzet mazaku ambiciozitati un slimigu pasparliecinatibu, kura, skiet, vismaz saja intervija, robezojas ar maz sleptu nepatiku sanemot negaiditus jautajumus…. kaut vismazaka pieticiba un ieksejs smalkums seit loti iztrukst. Diez vai, lai klutu par labu valsts vaditaju pietiek tikai ar milzu ambicijam un parliecibu, ka spej kvalificeties itin visam? Vairakkarteja netiesa norade par sevi kaa par personigu paraugu sabiedribai lika nepatika sarauties no sadas pasapmierinatibas. gaidam intervijas ar nakosajiem kandidatiem.”

+17
-8
Atbildēt

10

    locus > zanE. 27.03.2015. 14.29

    Bet man iepatikās Bondara atbilde par Zatleru. Zatlera lētais populisms nesajūsmina: vēl nav flīzes jaunā exprezidenta dzīvokļa vannasistabā nožuvušas, bet jau uzrakstījis memuārus.

    +5
    -14
    Atbildēt

    0

    v_rostins > zanE. 27.03.2015. 21.23

    DD1

    Tas ir ierasti visiem utubungām.

    +3
    -10
    Atbildēt

    0

    lno > zanE. 28.03.2015. 01.06

    zanE…ar Tevi – Šnores pielūdzēju…Tu man atgādini Lemberga puķu tantes…tā viš i – katram savs kumīrs…

    ________________________

    Ar katru dienu aizvien baisāk. Nedosies pie daktera, trako kreklu Tev uzviks pirms pensijas….

    +6
    -12
    Atbildēt

    0

    andrejs > zanE. 28.03.2015. 10.05

    Spēcīgs arguments 🙂 🙂 🙂

    ————————-

    tas ir tikai sākums, drīz Tev tiks izdomāta kāda palama, vai arī kāds epitets.

    +3
    -8
    Atbildēt

    0

    DD1 > zanE. 28.03.2015. 09.12

    > zanE

    “Tu man atgādini Lemberga puķu tantes”

    Spēcīgs arguments 🙂 🙂 🙂

    +3
    -8
    Atbildēt

    0

    DD1 > zanE. 27.03.2015. 21.04

    > zanE

    “Bondara neapslāpējamo vēlmi uz ārišķībām”

    Lai nu kam, bet Jūsu protežē Āboltiņai tieksme uz ārišķībām ir raskturīga, varbūt vēl vienīgi ar Lilitu Zatleri var sacensties, kurai bija vairāk miesassargu vai skaļāki auto skaņu signāli.

    +6
    -11
    Atbildēt

    0

    DD1 > zanE. 28.03.2015. 10.20

    > andrejs

    “drīz Tev tiks izdomāta kāda palama, vai arī kāds epitets”

    Āboltiņas fani ir mobilizēti līdz prezidenta vēlēšanām veidot “sabiedrisko viedokli”.

    +3
    -7
    Atbildēt

    0

    Centrum > zanE. 28.03.2015. 11.04

    >DD1

    Pati uzkasījies,pati atrāvies,neviens Tevi aiz mēles neraustīja.Aiviša puķu sievas ar zilajām govīm stāv un krīt par savu saimnieku.Pusmūža tantēm jumts aizbrauc ieraugot tādus kā Bondars un Šnore un Tava jūsma tikpat liela kā zilo govju korim.

    +7
    -4
    Atbildēt

    0

    zanE. > zanE. 28.03.2015. 00.26

    …Dace…kur, nu, man sacensties ar Tevi – Šnores pielūdzēju…Tu man atgādini Lemberga puķu tantes…tā viš i – katram savs kumīrs…

    +9
    -6
    Atbildēt

    0

    zanE > zanE. 27.03.2015. 15.22

    …tad jau Bondars pats tās flīzes būs licis, ja tik ilgi žūst… 🙂

    ….Bondara neapslāpējamo vēlmi uz ārišķībām varējām vērot viņa Krājbankas epopejas laikā….baisi iedomāties, cik viņa ārišķībām būs nepieciešami valsts līdzekļi, ja viņš tiešām kļūtu par LV prezidentu….

    +18
    -6
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu