Lojalitāte Latvijas Republikai un tās Satversmei: jāgroza valsts dienesta likums

Starptautiskā ģeopolitika ikdienā liek domāt, cik uzticami valstij ir tās pilsoņi, birokrāti, politiķi

Ko darīt ierēdnim, kad ministrs prasa uzticību sev, kas robežojas ar pretvalstisku rīcību, piemēram, izšķērdīgu rīcību ar valsts mantu, profesionāli, zinātniski vai ētiski acīmredzami nelietderīgu risinājumu vai, teiksim, par nodokļu maksātāju naudu veidot valsts televīzijas kanālu svešvalodā, tā nonākot klajā pretrunā ar Satversmi un valsts jēgu? Jāpiekrīt vai arī jāatstāj amats pašam, citādi atlaidīs vai “izēdīs”. Lai arī apspriešanās demokrātija skaidri paredz, ka civildienesta birokrātam jābūt lojālam tautas pieņemtai konstitūcijai, ne atsevišķam cilvēkam, mūsu likumā diemžēl saglabājusies pusfeodāla “lojalitāte valdībai”, kuru paši politiķi dažkārt tulko kā uzticības pienākumu sev personiski.

Ierēdnim jābūt lojālam Latvijas Republikai un Satversmei, tajā skaitā tās priekšvārdā ietvertajām vērtībām un principiem. Arhaiskā palieka Latvijas likumos jānovērš. Tāpēc Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija 17. martā ir atbalstījusi Inta Dāldera priekšlikumu likumprojektam „Grozījumi Valsts civildienesta likumā”, kas paredz aizstāt lojalitātes prasību valdībai ar lojalitāti “Latvijas Republikai un tās Satversmei”. Lasītājs var iedomāties, kura spēka deputāti balsoja pret… to rāda sēdes protokols.

Pamatojumam veicu akadēmisku pētījumu par neitralitātes un lojalitātes ģenēzi un transformāciju civildienestā, tāpēc skaidrošu pamatojumu, norādot uz jēdziena izcelsmi, vēsturi un tiesu nolēmumiem.

Satversmes tiesa norāda, ka lojalitāte šeit saprotama kā uzticība valstij. Šī uzticība izpaužas kā Latvijas Republikas neatkarības, demokrātijas, tiesiskuma, atklātības un citu valsts pamatvērtību atbalstīšana: „Viens no pamatelementiem, kas raksturo indivīda attiecības ar valsti valsts dienestā un it īpaši pārvaldes attiecībās, ir politiskā lojalitāte. [..] Nepieciešams paļauties uz to, ka valsts pārvaldē strādājošie būs lojāli pret valsti un savus amata pienākumus veiks valsts un sabiedrības interesēs. Politiskā lojalitāte saprotama nevis kā attiecīgās valdības politisko mērķu atbalstīšana, bet kā uzticība valstij, kuras labā strādā pie valsts dienesta piederīgās personas.”

Senajos laikos sociālais bija nesaraujams ar reliģisko, tāpēc lojalitātes saknes var meklēt judokristiāniskās tradīcijas Svētajos rakstos, īpaši tādēļ, ka ar dievišķo izcelsmi saistīta viduslaiku uzticība monarham. Eiropas dienestnieku sistēmā tā izcēlās no feodālās vasaļa lojalitātes lēņa kungam, kas bija esenciāls struktūrjēdziens viduslaiku iekārtā, kuru noteica commendatio un iuramentum fidelitatis attiecības. Termins vassus (lat. vasso) pirmoreiz parādās Lex Salica, precīzi Recensio Chlodovea, kur tas lietots kā „kalps”. Absolūtisma lojalitāte bija uzticība monarham. Nacionālo valstu veidošanās izbeidza personīgo lojalitāti monarham, jau Francijas karalis Šarls X sākotnēji solīja lojalitāti 1814. gada konstitūcijai.

Lojalitātes koncepts Eiropas tiesību doktrīnā, kopš rašanās pārdzīvojot būtisku pārveidošanos, šobrīd ir definējams kā pienākums būt uzticīgam valstij tādā izpratnē kā esot uzticībai tās pamatlikumā noteiktām vērtībām vai konstitūcijas pamatprincipiem. Lielākoties laikmetīgās doktrīnas aizstāv trauksmes cēlājus ierēdņu vidū un nosoda civildienesta aklu lojalitāti kā apzinātu valdības uzvedības „neredzēšanu”.

Apvienotajā Karalistē pašā pēdējā 1980. gados atzina lojalitātes Kronim relativitāti, faktiski prevalējot „brīvībām”, ko vāci sauktu par konstitūcijas pamatprincipiem. Apvienotās Karalistes Civildienesta kodekss aizliedza ierēdnim, kas nav politiski brīvā kategorijā, paust savus politiskos uzskatus, sniedzot atbalstu kādai politiskai partijai, šādi nomācot lojalitāti un iedarbīgu kalpošanu citas politiskās partijas ministram. Civildienesta vērtības – vienotība, godīgums, objektivitāte un neitrālums (taisnīgums) – iekļāva Konstitucionālās reformas un pārvaldes likumā, ko izsludināja vien 2011. gadā. Čehu ierēdņi sola lojalitāti valstij. Itālijā konstitūcijas 97.pants paredz ierēdņu neitralitāti. Spānijas lojalitātes objektu raksturo 1986. gada 10. janvāra dekrēta Nr.33-1986 6. panta a.daļa, ar ko grozīja disciplināratbildību un par visnopietnāko pārkāpumu noteica „necieņu pret konstitūciju”.

Vācijā ierēdņa pienākums ir būt lojālam konstitūcijai, ievērot politisko neitralitāti amatā, vēl vairāk – politisko atturību publiskajā sfērā. Daži pētnieki uzskata, ka lojalitātes pienākums ir relikts un laikmetīgā civildienestā jārunā par neitralitāti. Francijas Valsts padomes loceklis Kristiānu Vigoro norāda, ka lojalitāti saista ar uzticības zvērestiem kā tādiem un stingri nošķir no neitralitātes, zvērestus gan ir prasījuši aizliegt, bet kā galvenos ierēdņa pienākumus nosauc probité, impartialité, efficacité, norādot, ka impartialité skaidrojama kā les principes ou valeurs du service publics, kas ietver atbildību Konstitūcijai, cieņu pret likumiem, darbu vispārības labā un vērtības – brīvību, vienlīdzību, cieņu, kontinuitāti, piesardzību, godu, neitralitāti un sekularitāti.

Veimāras Republikas Konstitūcijas 129. pants paredzēja, ka ierēdņu likumīgi iegūtās tiesības ir neaizskaramas, kā arī konstitucionāli nostiprināja ierēdniecības tiesības netikt atlaistiem citādi kā vien likumā paredzētajos gadījumos. Vācu teorijā attīstījās doma, ka oficiālajai līnijai, tajā skaitā arī demokrātisma ideoloģijai, ir nepieciešams, lai ierēdnim prasītu arī „politisko lojalitāti”. Uzsvēra, ka civildienests paredz politisku atsacīšanos un iekļāvi tautas veselumā un vienotībā. „Trešās impērijas” valdība izdeva likumu par ierēdņu lojalitāti – ar likuma pieņemšanu aizstāti arī oriģinālie zvēresti: ja iepriekš zvērēja tautai un tēvzemei, tad nu skanēja šādi: „Es zvēru būt uzticams un paklausīgs Ādolfam Hitleram, vācu impērijas un tautas vadonim, lai ievērotu likumu un apzinīgi pildītu manus pienākumus, lai palīdz man Dievs.”

Vācijas Federatīvās Republikas pamatlikuma 33. pants paredz: „Valsts civildienesta tiesības regulējamas un attīstāmas, ņemot vērā profesionālas ierēdniecības tradicionālos pamatprincipus.” 1972. gada 18. februāra dekrētam un „pretterorisma ” likumam bija nozīme rīcībpolitikā, kas bija vērsta uz pamatbrīvību ierobežošanu politiskiem radikāļiem, izveidoja ierēdņiem „speciālu statusu”, aktīvi polemizējot par objektu, no kura ierēdnim ir jāaizsargā brīvo demokrātisko režīmu, veidojot ierēdņu civilo un politisko tiesību atkarību no ierēdņa īstenotas, praktiskas cieņas pret Pamatlikumā nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām un katra konkrētā ierēdņa politiskās lojalitātes intensitātes.

Vācijas Federālā darba tiesa nosprieda: „Valstij ir tiesības prasīt ierēdņiem neatkarīgi no to amata, lai šie ierēdņi pilnībā identificētu sevi ar brīvu demokrātisku konstitūciju, balstītu likuma varā un sociālās valsts idejā, attiecoties pret konstitūciju kā vērtību, par ko ir vērts iestāties. [..] vēlme būt lojālam konstitūcijai ir elements piemērotībai amatam valsts pārvaldē Pamatlikuma 33. panta izpratnē”. [..] „ ierēdņa politiskās lojalitātes pienākuma apjoms un pakāpe izriet no fakta, ka valsts balstās uz civildienestu, kas dziļi apsolījies darbam tai un tās konstitucionālajai sistēmai.” [..] „cieņa pret Pamatlikumā nostiprinātajām cilvēktiesībām un, pāri visam, indivīda tiesībām uz dzīvību, brīvu personības attīstību, tautas suverenitāti, varas dalīšanu, atbildīgu valdību, pārvaldību pakļautu likumam, tiesu varas neatkarību, daudzpartiju sistēmu, tiesību vienlīdzību visām politiskajām partijām līdz ar tiesībām veidot un uzturēt opozīciju)”.

Rietumu pasaulē nav pamata runāt par personisko lojalitāti konkrētajai valdībai, valsts civildienesta ierēdņiem jābūt lojāliem valsti, mūsu gadījumā – Latvijas Republikai, kā arī tās konstitūcijai – Satversmei. Šāda izpratne jāīsteno arī mūsu likumdevējiem Saeimā.

Autors ir partijas VIENOTĪBA Ētikas komisijas priekšsēdētājs