Nacionālā teātra izrāde Vīnes meža stāsti – asprātīgi, taču bēdīgi
Ungāru izcelsmes austriešu rakstnieka Ēdena fon Horvāta lugas mežs uz teātra skatuves atdzīvojies, poļu scenogrāfes Anitas Magdas Bojarskas iemiesots. Spēles laukuma aizmugurē slejas draudīga paskata būve, kas pirmajā ainā attēlo lauku māju fasādi, bet vēlāk kļūst par pilsētas skatu fonu; pirmais stāvs līdzinās bufetei, no kuras cita pakaļ citai izvelkamas atvilktnītes, iestudējumā – mazu bodīšu «kastītes». Tie ir džungļi, kuros maldīties un justies vientuļam – katrā atvilktnītē pa cilvēciņam, pa mazai dzīvītei, kas nemainītos līdz laika galam, ja ne negaidīta mīlestība…
Vīnes meža stāsti ir poļu režisora Andžeja Bubeņa debija Latvijas teātrī, un tā ir patīkama satikšanās. Bubeņam ir vērā ņemama reputācija Polijā, pēdējos gados ar panākumiem strādājis Krievijā, bet Nacionālā teātra iestudējumā viņš piesaista nevis ar «citādu» estētiku, bet gan ar profesionalitāti un mūsu teātra kontekstā organiski iekļāvušos skatījumu. Sezonā, kurā Nacionālā teātra Lielās zāles skatītāji nav daudz lutināti ar labu iestudējumu pārbagātību, izrāde ļauj priecāties par aktierdarbiem, interpretāciju un vizuālo risinājumu.
Bubeņa veiksmes pamats, manuprāt, ir trīsvienība – «estētika, interpretācija, aktierdarbi». Ēdens fon Horvāts ir dramaturgs ar skaudru skatījumu uz sabiedrību. Viņa 20.gadsimta pirmajā pusē dzīvojošie varoņi (luga tapusi 1931.gadā) vada savas dienas nosacītā stabilitātē – cik nu droši t.s. mazie cilvēki (atvainojiet par klišeju) vispār var justies. Taču pietiek ar kļūmīgu soli, lai šī iluzorā pasaulīte sabruktu. Vīnes meža stāstos kļūdu pieļauj jauna meitene Marianne – atsakās precēties ar tēva izraudzītu līgavaini, priekšroku dodot tikko satiktam brunču medniekam. Tālāko nav grūti iztēloties – viņa paliek bez ģimenes, iztikas līdzekļiem, sociālā stāvokļa un grimst aizvien dziļāk un dziļāk lielpilsētas zaņķī. Fon Horvāts ir nežēlīgs – ne tikai pret saviem varoņiem, bet arī pret skatītājiem, jo ne brīdi netiek slēpts, kurš pie notiekošā ir vainojams. Tie ir kārtīgi, krietni cilvēki uz skatuves un arī zālē, kas savu komfortu vērtē augstāk par līdzcilvēka dvēseli, tuviniekos saskata īpašumu, nevis dzīvas būtnes, tirāniski uzspiež apkārtējiem savu izpratni par to, kā vajag dzīvot, liekulīgi piemērojot sev vienas, bet pārējiem – citas mērauklas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.