Kamēr austrālieši skenē Indijas okeāna dzelmi, meklējot pirms gada izgaisušā malaiziešu aviolainera vraku, daudzi tuvinieki tic, ka pasažieri varētu būt dzīvi
Vai, ik rītu pamostoties, es gaidu, ka lidmašīna tiks atrasta tieši šodien? Es negaidu, bet ceru, saka Martins Dolans, sēžot birojā Austrālijas Transporta drošības padomes galvenajā mītnē Kanberā. Tieši šim ierēdnim ir uzticēts vadīt komandu, kas meklē pērn 8.martā bez vēsts pazudušo aviokompānijas Malaysian Airlines lidmašīnu ar 239 cilvēkiem. Laineris, kas bija ceļā no Kualalumpuras uz Pekinu, strauji mainīja kursu aptuveni 40 minūtes pēc pacelšanās un, visticamāk, pēc nepilnām astoņām stundām, kad beidzās degviela, iegāzās Indijas okeānā.
Meklēšanas darbi notiek vienā no pasaules nomaļākajām un skarbākajām vietām. Taču Dolana cerības pieņemas spēkā, nevis sarūk, jo ar katru jaunu dienu tiek pārbaudīta papildu teritorija Dienvidindijas okeāna dzelmē – zemūdens kalnus, aizas, pat senus, neaktīvus vulkānus kopš pagājušā gada oktobra skenē jaudīgas sonārās iekārtas un automātiskā zemūdene. Līdz šim «izķemmēti» 40% no teritorijas, ko uzskata par primāro meklēšanas zonu. To noteica, analizējot lidmašīnas pēdējo automātisko saziņu ar satelītu un variējot iespējamo lidmašīnas ātrumu.
Šī primārā meklēšanas zona izstiepusies vairāk nekā 2000 km garumā un tās kopējā platība ir 60 000 kvadrātkilometru (gandrīz tikpat, cik visa Latvijas teritorija – red.). Kuģi, kas velk dzelmes skenēšanas iekārtas, uz priekšu pārvietojas lēni ejoša cilvēka ātrumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.