Augstākās izglītības kvalitāte un tieslietu ministra morāle 30

Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs. Foto: Andrejs Terentjevs, F64
Kristīne Jarinovska

Dažam divdesmit trīs gadu laikā ar izpratni par likuma garu nekas īsti mainījies nav

Sarunu līmenī visi saprotam, ka Latvijas labklājība ir saistāma ar vārdiem “inovācijas”, “pētniecība”, “augstākās izglītības kvalitāte”. Arī es esmu piedāvājusi uzlabojumus, sākot ar vienota Augstākās izglītības un zinātnes likuma pieņemšanu, beidzot ar ministrijas funkcionālu reformu, kas nav radušas dzirdīgas ausis politiskajā elitē. Konkrētus darbus lasīt rakstā “Kas jādara jaunajam izglītības ministram?”.

Ar vēlējuma izteiksmē paustiem solījumiem celt augstākās izglītības kvalitāti un rūpēties par laikmetīgām universitātēm ir piebārstīti simtiem dažāda līmeņa politikas plānošanas dokumentu, koncepciju, programmu, deklarāciju, komunikē, stratēģiju un citu tamlīdzīgu lirisku pamfletu.

Fakti nav tik daiļskanīgi. Gadu gadiem esam cerējuši, ka Latvija, pieaugot ekonomikai, pārvarot krīzi, atsākot augšupeju, kļūs akadēmiskajai izglītībai un zinātnei draudzīga valsts. Laikam ir pienācis laiks paraudzīties patiesībai acīs, ko tad valdība faktiski dara?

Īss piemērs.

Augstskolu, programmu dublēšanās, resoriskā nošķirtība un sadrumstalotība ir jau apnicīgi populāra problēma Latvijas akadēmiskajā dzīvē. Visas valdības – Repšes, Emša, Kalvīša, Godmaņa, Dombrovska un Straujumas tā vai citādi solījušas ar sadrumstalotību un programmu dublēšanos cīnīties.

Tas nebija viegls darbs, ko paveica daudzi ministri kā Šadurskis, Druviete, Broks, Ķīlis, Dombrovskis un atkal Druviete, lai normatīvie akti pieļautu Ministru kabinetam neizsniegt jaunas licences studiju virzieniem, kuros eksistē pārprodukcija, kuri dublējas ar esošajiem studiju virzieniem. Taču šāds regulējums vairāk vai mazāk godam ir desmit gados izveidots. Būtu tā kā jāpielieto!

2015. gada 13.janvārī Ministru kabinets skatīja izglītības un zinātnes ministres virzīto rīkojuma projektu “Par atteikumu atvērt studiju virzienu “Tiesību zinātne” sabiedrībā ar ierobežotu atbildību “Ekonomikas un kultūras augstskola””. Man nav pamata apšaubīt, ka papildus esošajām tikai 42 juridiskās izglītības programmām Latvijā Ekonomikas un kultūras augstskola varēs īstenot saprātīgu juridisko pirmā līmeņa vai bakalaura izglītību, ja to kūrēs atzītais tiesnesis Egils Levits, kā to valdībai norādīja augstskolas pārstāve. Runa pat nav par šo augstskolu, bet par sistēmu, kādā valdība “rūpējas” par augstākās izglītības kvalitāti.

Proti, izglītības un zinātnes ministre sagatavojusi izvērstu, juridiski pamatotu atteikumu, kas ir saskaņots ar citām ministrijām, tajā skaitā Ekonomikas ministriju un Tieslietu ministriju, bet valdības sēdē, pamatojoties uz cita ministra frāzēm, izteikumiem un prātulām pieņem diametrāli pretēju lēmumu.

Stāsts ir par programmu, kas specializēšoties starptautiskajās komerctiesībās.

Mums ir ekspertu atzinumi. Piemēram, projektā “Evaluation of higher education study programs and proposals for improvement of quality” Nr.2011/0012/1DP/1.1.2.2.1./11/IPIA/VIAA/001 tādi Eiropā zināmi jurisprudences zinātnieki kā Hanss Vildbergs, Tomass Šmics un Anderss Fogeklū skaidri un gaiši norāda par juridiskās izglītības kvalitātes trūkumiem Latvijā, ka programmu ir par daudz, ka tās ir nekvalitatīvas, ka ir vāja Eiropas un starptautisko tiesību studiju bāze, izņemot Rīgas Juridisko augstskolu, ko raisa daudzi iemesli, no tiem svarīgs ir lielais apmācošo institūciju skaits, kur vairumā māca vieni un tie paši pasniedzēji. Rekomendācija – būtiska juridiskās programmas īstenojošo institūciju skaita samazināšana.

Minēšu dažas lietas no ekspertes, Satversmes tiesas tiesneses, profesores Sanitas Osipovas atzinuma, kurā minēts, ka iesniegtie dokumenti neatbilst prasībām, kas noteiktas normatīvajos aktos, programmas ietvaros nevarēs sagatavot speciālistus ar juriskonsulta standartā prasītajām zināšanām un prasmēm: “Tiesību, juridiskās metodes, romiešu tiesības un citas juridiskās programmās ir jāizstrādā un jādocē juristiem!”, taču piesaistīti filozofi, filologi. Teiksim, docētājas pieredze, promocijas darbs un publikācijas neliecina par pieredzi Starptautisko privāttiesību pamatos, ārvalstu komercdarījumu tiesiskajā regulējumā, Starptautiskajās privātās tiesībās, kaut viņa tieši uzrādīta kā šo kursu īstenotāja. Filoloģes piesaiste studiju kursā “pētījumu metodoloģija un tiesību izzināšanas metodes” neatbilst tiesību jēgai – tiesību metodes prasa specifiskas juridiskas zināšanas, problēma atspoguļojas arī docētājas izstrādātajā programmā. Kursa “Līgumu izstrāde angļu valodā” autore nav specializējusies juridiskajā valodā, ir pedagoģijas doktore. Kungam, kas apņēmies vadīt “Lietu tiesības”, nekas neliecina par specializāciju civiltiesībās. Līdzīgi konstitucionālajās tiesībās. Romiešu tiesībām piesaistīts nevis jurists, bet filologs, kaut arī romiešu tiesības ir fundamentāls un ļoti komplicēts juridisks kurss, jo uz to bāzes ir veidotas visas kontinentālās Eiropas saimes valstu civiltiesības.

Studiju programmas pilnveidošanai ir nepieciešams pieaicināt privāttiesību, visvēlamākais komerctiesību un starptautisko privāttiesību speciālistus ar pieredzi studiju darbā. No iesaistītajiem docētājiem PRAKTISKI NEVIENS NAV SPECIALIZĒJIES, PĒTĪJIS UN PUBLICĒJIES TIEŠI KOMERCTIESĪBĀS UN STARPTAUTISKAJĀS PRIVĀTTIESĪBĀS.

Kabineta sēdes sākumā izglītības ministre norāda, ka viņas ierosinājums ir studiju virziena atvēršanu atteikt, jo tas neatbilst valsts attīstības prioritātēm un trūkst resursu kvalitatīvai īstenošanai, pēc tam seko ministrijas pārstāves detalizēts izklāsts.

Pēc neilga laika sēdē sākas zili brīnumi. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs sāk diskusiju, kas ir “mazliet” cita rakstura ne kā Tieslietu ministrijas rakstveida atzinums. Ikviens var aplūkot Ministru kabineta videoarhīvā, taču publicēšu īsu, konspektīvu pārstāstu pēc atmiņas, uzreiz lūdzu atvainot, ja nav vārds vārdā precīzi:

Dzintars Rasnačs: “Man ir vairāki jautājumi. Pirmais jautājums ir augstskolas pārstāvjiem – cik Jūs esat paredzējuši pirmo līmeni, cik otro, cik trešo līmeni juristus gatavot gadā?”

Augstskolas pārstāve: “Šobrīd mēs runājam tikai par bakalaura programmu, tātad par otrā līmeņa programmām, tāpēc, ka starptautisko tiesību speciālistus mēs savāksim no pirmā līmeņa programmām, kas ir juriskonsults, un mēģināsim viņiem ielikt šīs te specifiskās zināšanas.”

Rasnačs: “Apmēram kādā skaitā jeb tas tā?”

Augstskolas pārstāve: “Grūti spriest. Ja programma būs kvalitatīva, tad, ceru, ka mēs dabūsim pietiekami daudz studentus, bet to mēs nezinām. Tikpat labi tie varētu būt pieci, kā piecpadsmit, tā divdesmit.

Rasnačs: “Specializācija starptautiskās privāttiesības vai..?”

Augstskolas pārstāve: “Tās ir starptautiskās privāttiesības. Diemžēl profesiju standartā ir šis te dīvainais nosaukums juriskonsults, par ko Tieslietu ministrija arī uztraucās. Mums nav nekādu iebildumu pret Tieslietu ministrijas ierosinājumu, teiksim…”

Rasnačs: “Skaidrs, paldies! Jautājums ministrijai [IZM]: valdības deklarācijā ir sevišķs punkts, kas skar juristu izglītību; ziniet, par ko ir runa?”

Izglītības ministrijas pārstāve: “Iet runa par vienotā eksāmena ieviešanu.”

Rasnačs: “Un kura ministrija ir atbildīgā?”

Izglītības ministrijas pārstāve: “Tieslietu ministrija. Mēs esam piedalījušies šajā darbā, iesaistījušies darba grupas darbā. Strādājuši pie šī eksāmena satura.”

Rasnačs: “Tad man ir jautājums, vai starptautisko privāto tiesību juristus Latvijā sagatavo un kur šobrīd vispār sagatavo? Otro līmeni un trešo? Jūs nevarēsiet atbildēt! Jo sagatavo ļoti maz un atsevišķas personas.”

Ministrijas pārstāve: “Jā, mēs apzināmies to, ka cilvēkresursu trūkums mums ir visās jomās un jurisprudencē tajā skaitā. Un mums tiešām ir atsevišķi speciālisti valstī.”

Rasnačs: “Tad tas nonāk pretrunā ar Jūsu teikto, ka ir speciālistu pārprodukcija, ja šajā nozarē nav speciālistu. Kas mūs pārstāvēs šķīrējtiesās? Kas tie tādi būs? Noalgoti miljonu advokāti?”

Kāda jēga, piedodiet, ir Augstskolu likumam un citiem normatīviem aktiem, ja lēmumu taisa šādi?

Protams, diskusija turpinās, viedokli izteic arī citi ministri, bet jautājums paliek, kas tas ir par tieslietu ministru un ētisku dilemmu par juridiskās izglītības kvalitāti. Ministram bija pieejams Satversmes tiesas tiesneses, profesores Osipovas atzinums. Vai arī noslēpums ir tas, ka Latvijas Universitātē un Rīgas Juridiskajā augstskolā ir kursi starptautiskajās privāttiesībās? Man patiešām nav žēl, ka Latvijā tiks atvērta četrdesmit trešā un piecsimt piektā juridiskā programma, tikai, lūdzu, turpmāk izvairieties sabiedrībai stāstīt, ka Latvijas Republikas valdība rūpējās par juridiskās izglītības kvalitāti, studiju programmu dublēšanās samazināšanu, sadrumstalotības samazināšanu un augstskolu kvalitāti.

Valdība atļāva atvērt vēl vienu juridisko studiju virzienu.

Droši vien, ka arī Dzintars Rasnačs gribēja tikai labu, bet normālā sabiedrībā pēc šādas sēdes vienam ministram morāli pareizi būtu demisionēt – vai nu izglītības, vai nu tieslietu. Vai apvainoties “Tviterī”, kas ir bargāks sods…

Protams, ir daudzas citas reizes, kas liecina, ka Ministru kabineta locekļi ar finansiāliem vai cita rakstura lēmumiem ir patiesi centušies darīt studentiem, augstskolām un Latvijas intelektuālajai attīstībai kaut ko labu, taču minētais ir gana spilgts, lai būtu lakmusa papīrs. Katrs var spriest, kurš tad valdībā grib un kurš tad negrib tuvināt mūsu valsti Rietumu akadēmiskiem standartiem un nākotnes iespējām.

1992. gada 9. oktobra avīzē “Latvijas Jaunatne” par atgadījumu, kad tiesa sodījusi kādu Dzintaru Rasnaču kā bēdīgi slavenā laikraksta “Pilsonis” pārstāvi, bet tas argumentējis ar savu pagasta padomes deputāta imunitāti, žurnāliste aicina: “Varbūt tomēr juristam Rasnačam derētu sekot ne tikai likuma burtam, bet arī GARAM?”

Uzskatu, ka dažam divdesmit trīs gadu laikā ar izpratni par likuma garu nekas īsti mainījies nav! Te nu lasītājs var nevilšus iedomāties, ka tieslietu ministrs savu “labo darbu” varētu labot ar darbu, likt pie malas vieglās dienas ministra amatā, likt pie malas ministra amatu un doties uz ekonomikas un kultūras augstskolu par pasniedzēju, pasniegt ētikas praktikumu studentiem “Kā nevajag rīkoties ministram un kā nevajag rīkoties nekad”. Velti. Rasnačs ir stiprs jurists un krietns ministrs. Un uz ilgu laiku.

Autore ir juridisko zinātņu doktore

 

Komentāri (30)

BearSlayer 23.02.2015. 12.47

Man ir grūti saprast regulējumu, kas jaunu programmu kādā studiju virzienā aizliedz atvērt, pamatojoties uz to, ka šādas programmas jau pastāvot un “nodrošinot pieprasījumu”. Domāts varbūt ir viens, bet pēc būtības sanāk kas gluži cits – esošo programmu mākslīga sargāšana no konkurences, neļaujot tirgū (ja par kaut kā saņemšanu cilvēki maksā naudu, tad tas ir tirgus, lai kā tas ideālistiem nepatiktu) ienākt kādam, kurš, iespējams, būs par pašreizējo piedāvājumu labāks. Labi, nedodiet valsts finansējumu, nosakiet stingras (bet visiem vienādas!) prasības pēc materiālās un akadēmiskās bāzes, lai nenoīrē istabu, nepasauc pāris zaļus maģistrantus par pasniedzējiem, nesaliek plauktā 10 grāmatas un nenosauc par augstskolu – bet, ja kāds visas prasības godprātīgi izpilda, tad nevaru iedomāties, kādēļ viņam liegt piedāvāt kvalitatīvu izglītību. Stingri, objektīvi kvalitātes kritēriji paši noregulēs tirgu un piespiedīs visādas diplomu štancētavas attīstīties vai beigt darbību.

+4
-1
Atbildēt

0

ทางเข้า maxbet 30.07.2022. 10.05

… [Trackback]

[…] Information to that Topic: ir.lv/2015/02/23/augstakas-izglitibas-kvalitate-un-tieslietu-ministra-morale/ […]

0
0
Atbildēt

0

… [Trackback]

[…] Find More on on that Topic: ir.lv/2015/02/23/augstakas-izglitibas-kvalitate-un-tieslietu-ministra-morale/ […]

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu