Kas jādara jaunajam izglītības ministram? Studijas un pētniecība

Desmit vienkārši, saprātīgi, ieviešami un izpildāmi soļi

Laikā, kad mazliet savdabīgi ministru prezidentes partija “Vienotība” ir gan uzņēmusies atbildību par Izglītības un zinātnes ministriju arī nākotnē, taču iekšēji nespēj vienoties, kuram tieši šīs partijas politiķim var uzticēt nozares vadību, vēlos pakavēties pie jautājuma, kas tad jaunajam ministram jādara nākamo gadu griezumā. Ievērojot, ka lauks ir plašs, vispirms rakstīšu par studiju un pētniecības jomu.

Latvieši grib būt bagāti. Neraugoties kopproduktā uz iedzīvotāju un Džini indeksos, jāapzinās, ka mūsu problēma nav vis daudzinātā noslāņošanās, bet apstāklis, ka joprojām esam kopumā trūcīga sabiedrība, turklāt ar zemu ražīgumu. Risinājums laikam nav pārdalē, kas morāli ir svarīga un nākotnē, protams, īstenojama, bet ražīgākos pelnīšanas veidos. Šis pelnīšanas veids ir intelektuālie pakalpojumi, kas ir daudz slavēts un jau kā veca plate nodrillēts “murmulis”, vien pa īstam nav kopts līdzšinējā rīcībpolitikā. Varu piekrist, ka valdības deklarācijā ir saglabājams virsmērķis veidot intelekta ekonomiku, pateicoties ieguldījumiem izglītībā, un spēcīgu nacionālo identitāti, nodrošinot latviešu nācijas, valodas un kultūras attīstību. Bet bez pareiza mērķa ir dzīvē vienmēr darbi, par kuriem politiķiem jāpauž attieksme un par ko jārūpējas.

Pārskatāmības labad šoreiz tikai nosaukšu galvenos darbus, numurējot kā desmit soļus. Vienkāršus, saprātīgus, ieviešamus un izpildāmus.

Pirmkārt, laikmetīga normatīvā bāze. Ministram būs jāstrādā, lai 12.Saeima pieņemtu jaunu un apvienotu Augstākās izglītības un zinātnes likumu, nodrošinot mūsdienu dinamiskajai pasaulei atbilstošu juridisko ietvaru, lai intelekta ekonomika augtu, lai zinātnes nepieciešamās idejas atbilstu valsts pārvaldes pamatprincipiem, dotu skaidru un sabiedrībai saprotamu plānu nākotnes virzībai normu veidā.

Rakstot jauno likumu, mēs kā sabiedrība publiski, bez haotiskām mētāšanās un pēkšņuma, vienosimies par stratēģijas īstenošanai nepieciešamiem paņēmieniem. Aplami ir vispirms virzīt pakārtotas koncepcijas, likumu tām piekārtojot pēc tam. Augstskolu likumam drīz būs divdesmitais gads. Šis likums tāpat kā Zinātniskās darbības likums ir ilgstoši lāpīts. Tāpēc, pastāvot studiju un pētniecības vienotības principam, normatīvo aktu apvienošana vienotā kodeksā ir loģiska un lietderīga. Skaidrība ir laba lieta. To, ka jāveido vienots likums – orientēts uz studiju un pētniecības sinerģisku sintēzi -, esmu publiski rakstījusi un uzsvērusi vismaz sešus gadus kopš 2008.gada, un pilnīgi nav skaidrs, kas ir traucējis ierēdņiem darbiņu vismaz uzsākt. Ja nu galīgi neviena valstī nav, kas to paveiktu, tad esmu gatava izveidot likuma koncepciju viena pati. Labāk vēlu, kā nekad!

Otrkārt, pēc likuma otra svarīgākā lieta ir veidot vienu, uz starptautiskiem sasniegumiem orientētu augstākās izglītības un zinātnes finansēšanas modeli. Jārēķina ne tikai pēc studentu skaita, bet lielāku uzsvaru jāliek tieši uz rezultātiem. 

Nav jālasa nekāds Pasaules bankas pētījums, lai ievērotu, ka laikmetīgās zinātnes universitātēs naudas plūsmai trīs sastāvdaļas – pamata finansējums, sasniegumu finansējums un uz izvēlēto nozari vērsts finansējums.

Pamatfinansējuma uzdevums ir nodrošināt nacionālās augstākās izglītības un zinātnes sistēmas nepārtrauktību. Faktiski tas atbilst tam, kas šobrīd ir budžeta vietas studijās un bāzes finansējums zinātniskajām institūcijām. Sasniegumu finansējuma uzdevums ir veicināt izcilības pieaugumu – konkrēta formula, kas ietver ne vien publikācijas, patentus, bet daudzus citus izmērāmus sasniegums, kad publisko naudu maksā par paveikto. Uz nozari vērstais finansējums ir trešais veids, kas top kā nākotnē veicamo īpašo inovāciju, attiecīgās nozares īpatsvara pieauguma vai jaunas nozares radīšanas finansējums. Šeit, lai cik interesantu, savdabīgu vai no ārvalstu pieredzes pārņemtu modeli mēs veidosim, neizdosies apiet īstenību – Latvijas valsts ilgstoši praktiski nav finansējusi studijas un zinātni. 

Diezgan skumji, kad pašreizējie ierēdņi lepojas, ka Latvija ieņem pieticīgu vietu ES-27 vidū, nodrošinot līdzīgu sniegumu ar Bulgāriju un Grieķiju, aiz sevis atstājot Kipru un Rumāniju. Ilgstoša pēdējā vieta Eiropas Savienībā pret iekšzemes kopproduktu sistēmā ir atstājusi tādus robus un motivācijas izkropļojumus, ko nevar nodzēst vienā gadā. Un pavisam naivi un pat kaitīgi ir iedomāties, ka ir jebkādam finansējuma modelim ir jēga bez krietna nodokļu naudas īpatsvara pieauguma augstskolām. Ja ir kabatā viens eiro, tad var nopirkt maizīti vai kafiju – graizi kādu finansēšanas modeli gribi, bet samaksāt par brokastīm, pusdienām, vakariņām, dzīvokļa īri, tālruni, transportu, grāmatām un zeķubiksēm ar vienu eiro nevar.

Kopš 2006.gada maija Eiropas Savienība izvirzīja mērķi sasniegt divus procentus no iekšzemes kopprodukta augstākās izglītības studiju attīstībai, Latvija ar šo jomu pat nav muļļājusies uz vietas, bet ir noticis būtisks finansējuma īpatsvara kritums. Modelēšana būs vēlmju zīmēšana gaisā, ja nesekos Augstskolu likuma 78.panta septītajai daļai, kas nosaka, ka Ministru kabinets, iesniedzot Saeimai gadskārtējo valsts budžeta projektu, tajā paredz ikgadēju finansējuma pieaugumu studijām valsts dibinātās augstskolās ne mazāku par 0,25 procentiem no iekšzemes kopprodukta, līdz valsts piešķirtais finansējums studijām valsts dibinātās augstskolās sasniedz vismaz divus procentus no iekšzemes kopprodukta.

Kreditēšana nebūs risinājums Latvijas studiju nodrošināšanai. Labs piemērs ir līdzsvara trūkums starp zinātņu nozarēm, kas izriet tieši no tā, ka augstskolas stimulē nevis radīt zināšanas, bet gan pelnīt sev naudu ar maksas studentiem. Teiksim, amorālā premisa “juristi atpelnīs” reducē jurisprudenci uz biznesu, atgrūžot virkni to studentu, kas patriotiski tieslietas redz kā darbu valsts labā. Tas sekmē nespēju izmantot potenciālu; akadēmiskā vide nesasniedz “kritisko masu, izcilību un elastīgumu, kas vajadzīgs, lai gūtu panākumus”. Nepalielinot dotāciju strauji, valsts paliks bez ietekmes uz studiju “tirgus procesiem”. Augstskolās jāiesaista arī jaunieši ar vidējiem sasniegumiem, mazāku centību, neliedzot arī socializācijas funkciju.

Valsts var kļūt turīga ar intelektuālo attieksmju maiņu masās, pārslēdzot darbu no zināšanu reproducēšanas uz oriģinālu producēšanu, ne tikai savrupu izcilību. 

Augstās maksas ir tās, kuras daļu attur studēt vispār, sekmē izvēli nevis interešu, bet peļņas dēļ, arī spējīgākos reflektantus mudina sākt studijas ārvalstīs. Apliecinot akadēmiskās mobilitātes vērtību, neaizmirsīsim: talantiem aizplūstot jau pēc vidusskolas, veidojas pasaules reģionu atpalicība. Lepojoties par visvairāk studējošo tautu, der atcerēties – skaitu palielināja prasības ierēdņiem, pedagogiem -, der atcerēties, cik ir pierakstījumu, pat plaģiāta.

Šie visi faktori mūs neizbēgami novedīs pie secinājuma, ka vienīgais nelielas, nacionālas valsts studiju finansējuma modelis ir tāds modelis, kas ietver visas budžeta apmaksātas vietas valsts augstskolās. Juridiski raugot, 1990.gadā, deklarējot Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām saistošumu, apņēmāmies atbilstoši tā 13.pantam darīt augstskolas pieejamas “ar visiem pieņemamiem līdzekļiem, un it īpaši pakāpeniski ieviešot bezmaksas augstāko izglītību”, padarot to visiem pieejamu, turklāt ievērot principu – sasniegto cilvēktiesību līmeni var saglabāt, attīstīt, ne pazemināt.

Tiekšanās uz valsts finansētu augstāko izglītību ir ne vien stratēģisks ekonomisks uzdevums, bet pienākums.

Vienlaikus modelim jābūt plašākam un jāapvieno esošās atsevišķās augstākās izglītības un zinātnes budžeta programmas skaidros un sabiedrībai vienkārši saprotamos piešķīrumos institūcijām, likvidējami tirgus orientētie pētījumi, kā arī valsts pētījumu programmas pārveidojamas kā mērķfinansējums. 2018.gadā, Latvijas simtgadē būs vislielākā demogrāfiskā bedre, kad studēs vismazākie gadagājumi; tad studējošo būs apmēram 60 tūkstoši, un tad gan visiem valsts augstskolās būtu jāstudē par budžeta naudu. Latvijas Studentu apvienības ieteikumi, kuri izriet no Eiropas Studējošo hartas. Pārejas periodā ir jāpārveido kredītu piešķiršanas un dzēšanas sistēma, veicinot studiju un studējošo kredītu pieejamību, ieviešot ātru un iedarbīgu elektronisku kredītu piešķiršanas sistēmu, nacionālo stipendiju reģistru un “vienas pieturas aģentūras” principu; stipendijas veidojamas proporcionāli budžeta vietām.

Treškārt, pati ministrija ir jāatslogo no visa, kas nav pati politikas veidošana un normatīvo aktu rakstīšana, pārveidojot par atvērtu un laikmetīgu struktūru. Vaļņu ielas resors ir uzpūsts pagātnes mantojums, kas politikas vietā darbojas ar pārvaldīšanām – sākot ar Ījaba mocībām ar nekustamajiem, beidzot ar struktūrfondiem. Ministrijai gada laikā jāatsakās no jebkuras administrēšanas, nododot to padotības iestādēm, līdz ar to strādājošo skaits mazināms, panākot, ka ministrijas vairākums ir zinātņu doktori, ilggadēji nozares eksperti, kas strādā ar ideju, redzējumu, konstrukcijām, lai vīziju iemiesotu normās un finanšu instrumentos, nevis milzīgs apkalpojošais personāls, kas atbild uz vēstulēm, riktē administratīvo procesu, tiesājas un veic citas lietas, ar kurām studiju un zinātnes politikas nākotnes izaugsmei maz tieša sakara. Nav ministrijai jāizsniedz studiju programmu licences, nav ministrijas ierēdņiem jāpieņem lēmums par studiju virzienu akreditāciju.

Eiropas augstākās izglītības telpas vadlīnijas un principi skaidri norāda ceļu, ka studiju kvalitātes ārējai novērtēšanai jābūt nošķirtai no politiskās varas. Droši vien nebūs lieki atgādināt absurdu, kuru ministrijas ierēdniecība veica pagājušā gadā – akreditēja 243 no 257 pieteiktajiem studiju virzieniem, atteica akreditāciju tikai četriem, 84% uz sešiem gadiem; tātad akreditēja praktiski visu, padarot šo valsts funkciju par teju pilnīgi bezjēdzīgu.

Šeit neatliekams uzdevums ir Nacionālās studiju virzienu akreditācijas aģentūras izveide ar visaptverošu izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu, kas paredz starptautisko ekspertu vairākumu akreditācijā un kas ietver gan komersantu, gan studējošo pārstāvjus kā lietpratējus. Manuprāt, licencēšanu var nodot Studiju un zinātnes administrācijai; var diskutēt arī par citiem variantiem, taču jāievēro noteikums, ka ministrijas ierēdņi neraksta noteikumus paši sev. Jau 2006.gadā likumā bija iekļauta Augstākās izglītības un zinātnes administrācija ar tādām funkcijām kā akreditācija, licencēšana, finansējuma sadale un tamlīdzīgi, tāpēc šīs pašsaprotamās lietas ir jāpaveic ļoti ātri.

Ceturtkārt, ir beidzot būtu jāveic elementāra institucionālās padotības sakārtošana, visām augstākās izglītības un zinātnes institūcijām nekavējoties nonākot no klaida gaitām Izglītības un zinātnes ministrijas padotībā.

Apstāklis, ka atsevišķas augstskolas ir padotas, piemēram, Veselības ministrijai, vienkārši ir vēsturisks relikts.

Pēc 1950.gada Padomju Savienības Ministru padomes priekšsēdētāja Josifa Staļina rīkojuma Rīgas Medicīnas institūta institucionālās padotības ceļš atbilda okupētājvalsts praksei par augstāko mācību iestāžu vietu valsts pārvadē. Nav nekāda pamata domāt, ka valstī ir jāīsteno četras atšķirīgas augstākās izglītības institūciju kontroles sistēmas – viena parastā, tad “zemkopīgā” augstskolu politika, “veselīgā” augstskolu politika un tā tālāk. Ja kultūrizglītības sistēmas atsevišķības sakarā var vēl kaut kādu minimālu loģiku censties atrast, tad nudien nav skaidrs, kādu iemeslu dēļ veselības ministram piemīt uzraudzības funkcija pār starptautisko attiecību studiju īstenošanu Rīgas Stradiņa universitātē. Diez vai kāds pierādīs, ka Jelgavā un Pārdaugavā īstenotai socioloģijas bakalaura programmai ir attiecīgi īpaši lauksaimnieciska vai ārstnieciska iedaba, kuru dēļ saglabājama resoriskā nošķirtība; atšķirībā no Lomonsova ielā īstenotās socioloģijas, kura ir “parasta” un tādēļ drīkst piekrist izglītības ministram. Tas pats sakāms un darāms ar valsts zinātniskajām institūcijām. Ja ir vienota augstākās izglītības un zinātnes sistēma, tad ir. Ja nav pat vienotas sistēmas, tad nav lieki jātaisa plānošanas dokumenti un jāiegulda valsts nauda, jo nacionāla līmeņa panākumu pie četrām dažādām padotībām ar četrām dažādām metodikām un instrukcijām nebūs.

Piektkārt, jārisina jautājumi par sadrumstalotības samazināšanu. Par to runāts ir daudz un argumenti jau izklāstīti neskaitāmas reizes. Būsim atklāti – reāli ar citām valstīm konkurē Latvija kopumā, ne Rēzekne ar Daugavpili savstarpēji. Mūsu iekšējās “konkurences” cīņas rezultāts ir savstarpējai apkarošanai un kaujai par resursiem iztērēts apdāvinātu zinātnes administratoru intelektuālais potenciāls. Ir pozitīvi piemēri kā Banku augstskolas apvienošana ar Rīgas Uzņēmējdarbības koledžu, kā līdzšinējā zinātnisko institūtu iekļaušanās universitātēs.

Pirms pieciem gadiem rakstīju “beidzot jāsper radikāls solis un jāsamazina valsts augstskolu skaits. Pat apvienojot visas Rīgas universitātes vienā. Paliktu piecas spēcīgas augstskolas, kā Latvijas Universitāte Rīgā, Latvijas Lauksaimniecības universitāte Zemgalē, Kurzemes universitāte, Latgales universitāte, Vidzemes universitāte. Iespējams – nošķirta Mākslu un mūzikas universitāte. Universitātēs kā patstāvīgas struktūrvienības iekļaujami arī pilnīgi visi valsts zinātniskie institūti, akadēmiskā bibliotēka.” Tik skarbi varēja rīkoties ekonomiskās recesijas laikā, šobrīd tas ir nokavēts. Vienlaikus bīstami ir nošķirt nozares, taisot specializētās augstskolas kā dabaszinātņu, inženierzinātņu, humanitārās.

Abstrahējoties no svarīgiem, tomēr sekundāriem argumentiem kā starpnozaru programmas un universitātes jēgas tradīcija, galvenais pretarguments ir jau esošā zinātņu nošķirtība: mums ir kā drumstalotā, vājā vācu Sv. Romas impērija – fragmentēta drupaču karte, kur pašpietiekami karalīši, firstiņi un grāfiņi, kur pamatvērtības ir savrupība un robežu kupicas vilkšana pret pušelnieka pļaviņu. Protams, ka, salīdzinot ar Kalifornijas vai Francijas mērogiem, latviešu tautai pietiktu ar vienu universitāti uz diviem miljoniem.

Taču jāņem vērā konkrētas nacionālās īpatnības – centralizācija Rīgā nebūs novadus attīstošākais solis. Ne Ziemeļvalstīs, ne Baltijas valstīs nekur nav tik liela vienas pilsētas dominante kā Rīgai Latvijā.

Līdz ar to jābalsta policentriskuma asni, pat ja novadu augstskolas šobrīd ir agrīnākā attīstības posmā. Taču ir jāizveido stratēģisks augstskolu tīkla attīstības plāns, kas ietver augstākās izglītības programmu nelietderīgu dublēšanos un kas ietver akadēmisko un finanšu kritēriju celšanu universitātēm, veicinot brīvprātīgu apvienošanos ar Eiropas Savienības fondu atbalstu. Apmēram 10 līdz 20 miljonus eiro no Eiropas Savienības fondiem pētniecībai un attīstībai ir jāvelta tieši institucionālās nošķirtības mazināšanai. Uzskatu, ka jāsāk ir ar filiālēm un koledžām.

Latvijas karte ir filiāļu nosēta – ir ap trīsdesmit valsts augstskolu filiāles, piemēram, ir Balvos, Dobelē, Limbažos, Madonā, Kandavā, Laidzē, Smiltenē, Siguldā, Alūksnē, Bauskā, Jēkabpilī, Tukumā un citur. Dzirdēta hipotēze, ka daļa filiāļu ir konsultāciju punkti, ne augstskolas. Tāds skaits institūciju, rēķinot uz vienu miljonu iedzīvotāju, nekur Eiropas Savienībā nav. Tas maksā naudu un tas maksā smagi cilvēkiem, kas studē filiālē, nevis augstskolā, kuras sasniegumiem tomēr ir svarīga savstarpējā nozaru mijiedarbība, neatkārtojama akadēmiskā neformālā vide. Ne velti mums nav efeju līgas filiāles Ķīnā vai Krievijā, lai cik varētu ar to nopelnīt.

Kā sākums varētu būt valsts augstskolu filiāļu iekļaušana augstskolās, likvidējot atsevišķas esošās valsts dibināto augstskolu filiāles 2015. gadā pilsētās, kurās atrodas augstskolas, un līdz 2016. gadam vietās, kur augstskolu nav. Tajā pašā laikā ir īstenojama koledžu institucionāla un akadēmiska iekļaušana augstskolās līdz 2016. gada pavasarim. Augstskolas tad subsidiaritātes kārtā uzrauga un uztur pirmā līmeņa terciāro izglītību, vienlaikus veicot iekšēju kvalitātes kontroles funkciju.

Pilnībā ir jāizbeidz ārvalstu augstskolu dibināšana Latvijā – nekas prātīgs divdesmit piecus gadus nav sanācis. Ziņoju, ka t.s. “zviedru skolas” nav nekādas filiāles, bet gan normālas Latvijas augstskolas, tajā skaitā Rīgas Juridiskā augstskola kopš 2005. gada starptautiskā līguma ir Latvijas Universitātes struktūrā. Ārvalstu filiāles veiksmīgi izveidojusi tikai viena valsts – Vatikāns, šīs abas Laterāna Pontifikālās universitātes filiāles būtu saglabājamas uz sevišķas normas pamata, bet pārējais ir apšaubāmas izcelsmes Krievijas Federācijas veidojumi, kuru eksistencei mūsu valstī nav ne ekonomiska, ne ideoloģiska, ne drošības apsvērumu pamata.

Sestkārt, zinātniskā grāda ieguvē ir nepieciešama būtiska intelektuālā resursa koncentrācija, kas mums palīdzētu ceļā uz izcilību. Likumā jānosaka minimums, ka doktoru īpatsvars augstskolu akadēmiskajā personālā sasniedz trīs ceturtdaļas vai vismaz divas trešdaļas. Mierpilni, bet skaidri ir jāsaprot, ka Latvijai joprojām katastrofāli nav kritiskās zinātnieku masas.

Latvijā ir mazs nodarbināto skaits pētniecībā un attīstībā, tā sadalījums pa sektoriem neveicina zināšanu komercializāciju. Mūsu sabiedrībā ir mazāks pētnieku procents ne kā zviedriem vai dāņiem, līdz ar to pat no mūsu mazumiņa naudiņas, esot labai atdevei, panākumu iespēja ir niecīga. Nesāpinot sevi, nesauksim mazo Rietumeiropas valstu ciparus, bet kaimiņos, Tartu universitātē ir 1700 akadēmiskā personāla locekļu, no kuriem stipri vairāk nekā tūkstotim jeb 65% ir doktora grāds, tajā skaitā 180 profesori uz sešpadsmit tūkstošiem studentu. Latvijā tikai divās institūcijās ir vairāk kā 500 doktoru, turklāt mums ir augstskolas, kur personāla skaitā doktoru ir vien padsmit procentu. Kādas pētniecības skolas var veidosies augstskolā ar 19, 12, septiņiem un pat trim doktoriem? Latvijā 2012.gadā bija 267 doktora grāda ieguvēji, 2008.gadā doktora grādu ieguva 139 doktoranti, 2009.gadā – 174, 2010.gadā – 132 doktoranti, bet 2011.gadā – 287 doktoranti. Ja atceramies 2001.gadu, kad visa gada laikā bija 37 jauni disertāciju aizstāvētāji, tad izskatās labi, bet, ievērojot mūsu zinātnieku vecuma struktūru, īstenība joprojām ir ļoti bēdīga, pat nemaz nerunājot par promocijas darbu kvalitāti. Tas ir skaidrs apliecinājums, ka iespējami ātri jāpāriet uz pilnu doktorantūras un promocijas finanšu procesu pārņemšanu valsts ziņā, jo lielas fiskālas jēgas no maksas doktorantiem nav, kamēr konkurences celšanai ir neatsverama nozīme.

Fundamentālās zinātniskās darbības koncentrēšana kritiskās akadēmiskās masas sasniegšanai ir būtiska, taču tā ir jāīsteno jau promocijas padomju līmenī, nosakot, ka vienā zinātnes apakšnozarē ir ne vairāk kā viena promocijas padome Latvijā, taču vairākas nozares var būt vienā promocijas padomē. Latvijā 23 no 28 studiju virzienos piedāvā doktorantūras studiju programmas. No 89 valstī īstenotajām doktorantūras studiju programmām 71 programma atzīta par kvalitatīvu, bet 18 programmām ir nepieciešami uzlabojumi, un tās ir ieguvušas viduvēju novērtējumu. Pie iepriekš minētā veiksmīgo promociju skaita programmu ir par daudz.

Kur tas ir lietderīgi, veicināma doktora programmu apvienošana, reducējot līdz vienai katrā zinātņu nozarē. Universitātes kā tādas ir jāpadara lielākas un ietekmīgākas ekonomikā. Jau daudz apsvērts no budžeta finansēto fundamentālo zinātni un pētniecību koncentrēt universitātēs, izvērtējot iespējas integrēt tajās valsts lielās universitātes slimnīcas, intelektuālā īpašuma pārvaldīšanas institūcijas, patentu tehnisko bibliotēku, vispārējās izglītības satura centru un citas publiskās funkcijas. Domāju, ka jāizveido instruments, kas visas augstskolas atbrīvotu no pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas, bet valsts dibinātām augstskolām piederošās zinātnes kapitālsabiedrības apliekamas ar uzņēmumu ienākuma nodokļa 0% likmi.

Septītkārt, ir jāveido publiskā zinātnes infrastruktūra, kas ir neatņemams taktisks solis, ja vispār gribam runāt par intelekta ekonomiku. Bez koncentrētas, plānotas pētniecības, tehnoloģiju pārneses infrastruktūras visas pārējās darbības nenesīs iedarbi uz reālo ekonomiku un kopprodukta pieaugumu.

Struktūrfondu nauda nav domāta nacionālā budžeta caurumu lāpīšanai. Latvijā ir izveidojama konkrēta Viedās specializācijas stratēģija.

Augstskola nav treniņu vieta, kur tikai apmāca “jaunos speciālistus” darba tirgum, bet mūsdienīgai zinātnes universitātei ir jāspēj gan īstenot studijas un pētniecību, gan arī sniegt inovatīvus pakalpojumus sabiedrībai – tas ietver ne vien tehnoloģiskus risinājumus, bet arī intelektuāli ietilpīgus sociālus un profesionālus pakalpojumus. Spriežot par Eiropas Savienības fondu 702 miljoniem eiro pētniecībai un attīstībai, kuri ir sadalīti starp Izglītības un zinātnes ministriju un Ekonomikas ministriju, jāparedz vienu Nacionālo augstskolu un zinātnes infrastruktūras attīstības plānu, kuram eksistē skaidra telpiskā un institucionālā dimensija, paredzot valsts līdzfinansējumu; uz zinātnes universitāšu bāzes veidot publiskus komersantiem, zinātnei un studējošajiem atvērti pieejamus tehnoloģiju attīstības un inovāciju centrus, inovatīvo komercializējamo ideju attīstībai reālās tautsaimniecības interesēs.

Tas saskan ar jau sen definēto, kas tagad ir jāizpilda – investīcijas veikt konkrētā Latvijas starptautiski nozīmīgas pētniecības infrastruktūras objektu sarakstā. Šeit ir arī loģiska un pašsaprotama inovāciju jomas politikas veidošanā vadošās lomas pārņemšana no Ekonomikas ministrijas ar visu Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras inovāciju daļu un nodošana Izglītības ministrijai ar 2015. gadu, tāpat kā apsverams, vai līdzīgi nav jārīkojas, piemēram, ar Patentu valdi, kuras saikne ar inovāciju pārvaldes uzdevumiem ir acīmredzama.

Nopietni līdzekļi un cilvēkresursi ieguldāmi Baltijas kopdarbā, lai izmantotu Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta, Horizonta 2020 un kohēzijas finansējuma dotās iespējas. Ja Latvijai nebūs cienīgas platformas, kopēja nacionāla un reģionāla pārnacionālā izpratnē piedāvājuma zināšanu un inovāciju kopienām (KIC), tad intelekta izcilība būs sinonīms smadzeņu aizplūšanai. Lai nodrošinātu Viedās specializācijas stratēģijas aktivitāšu koordinētu un kvalitatīvu sagatavošanu, sekmējot pētniecības un inovācijas kapacitātes veidošanu, integrāciju ar industriju, ir jāparedz, ka zinātnes infrastruktūras plānošanas dokumentu principus nosaka un Nacionālo augstskolu un zinātnes infrastruktūras attīstības plānu koordinē jau izveidotā ekspertu darba grupa Pētniecības un inovāciju stratēģiskajā padomē, proti, saskaņo virzīšanai uz Ministru kabinetu attīstības plānošanas dokumentus un tiesību aktu projektus, kas regulē augstākās izglītības, pētniecības, inovācijas un publiskā atbalsta jautājumus, kas ir saistīti ar Viedās specializācijas stratēģijas izveidošanu, īstenošanu un mērķu sasniegšanu.

Astotkārt, mums ir jāveicina tāda akadēmiskā mobilitāte, kura ir vērsta uz Eiropas Savienību, īpaši konkrētiem Eiropas reģioniem, kas vēsturiski un ģeopolitiski ir saistīti ar Latviju – Vācija, Ziemeļeiropa.

Šobrīd ārvalstu studentu dalījumā lielākā valsts ir Krievija, kam seko Lietuva, Ukraina, tikai tad Vācija ar apmēram 8%, tad Gruzija, Norvēģija, Baltkrievija un Uzbekistāna. Šeit jānodala divas lietas – pirmā, ir Eiropas Savienības kopīgs atbalsts GUAM grupai – mums neapšaubāmi ir jādod iespējas Gruzijas, Ukrainas, Azerbaidžānas un Moldovas jaunajiem intelektuāļiem, atbalstot šo valstu pievienošanos Rietumu blokam un nošķirtību no Krievijas ietekmes. Tajā pašā laikā mūsu pašu intelektuālai izaugsmei ir svarīgi, lai vairums ārvalstu studentu nāktu no Vācijas, Beļģijas, Francijas, Zviedrijas, jo šis nav jautājums par peļņu, bet jautājums par integrētu Eiropas Savienības augstākās izglītības telpu un jautājums par intelekta kāpinājumu.

Droši vien ir nojaušams, ka gandrīz puse no ārvalstu studentiem Igaunijā ir Somijas, nevis Krievijas vai Kazahstānas pārstāvji, Igaunija vienīgā no trim Baltijas valstīm ir noteikusi augstākās izglītības mērķa valstis, tur studiju eksporta lietas ir vienā organizācijā – “Archimedes Foundation”, kamēr Latvijā vēl ir sadrumstalotība arī šeit. Ir jāparedz mērķi augstskolām tieši Eiropas Savienības, nevis trešo valstu studentu ienākošajai mobilitātei. Lai to sasniegtu, mums jāceļ arī pašu studējošo spēja brīvi gūt mobilitātes iespējas, tāpēc līdztekus atļautajai piektdaļai Eiropas Savienības valodās jebkurā programmā, jānosaka, ka, teiksim, puse no atļautā – jeb 10% no kredītpunktiem jeb 12 kredītpunkti trīsgadīgā bakalaura programmā – obligāti notiek vācu, angļu vai franču valodās. Igaunijas universitāšu likums arī paredz iespēju ārvalstīs studēt par izcelsmes valsts budžeta naudu. Ierobežotā apjomā arī mums ir jārada šāds instruments.

Devītkārt, ir jau daudz runāts, ka ir jāpārveido augstskolu pārvaldība, krietni palielinot sabiedrības pārstāvju, profesionāļu, komersantu un valdības kā pasūtītāja dalību valsts augstskolu stratēģiju noteikšanā. Jāstiprina augstskolu konventu loma, iekļaujot tajos ne mazāk kā pusi sabiedrības un profesionālo organizāciju virzītu pārstāvju, kam dotu tiesības izvērtēt augstskolas stratēģiju, mērķus, sniegt atzinumu dibinātājam par budžetu, efektivitāti investīcijām un iespēju vērtēt rektora atbilstību amatam. Konventu locekļa statuss jāveido tāds, kas nerada valsts amatpersonas statusu, lai piesaistītu reāli strādājošus, turīgus, veiksmīgus komersantus un sabiedrības līderus. Vienlaikus līdzšinējā kolektīvā atbildība nav nesusi augļus, manuprāt, senātiem jākļūst par tīri akadēmisku institūciju, bet stiprināma tieši rektora, kuru ievēlē tieši augstskolas satversmes sapulce, atbildība, skaidri piešķirot tiesības izdot iekšējos normatīvus un veidot personāla stratēģiju augstskolā, tajā pašā laikā respektējot akadēmiskā personāla līdzvērtīgas darba samaksas tiesības visās nozarēs.

Desmitkārt, esmu jau rakstījusi par to, ka uz augstskolu akadēmisko personālu un pētniekiem ir jāattiecina valsts civildienesta ierēdņu priekšrocības, iekļaujot visus vienotā dienesta sistēmā. Izveidojama akadēmiskā personāla novērtējuma un rotācijas sistēma, nosakot starptautiska līmeņa kvalitātes kritērijus akadēmiskā personāla izaugsmei un ievēlēšanai amatā.

Jāaizmirst arī par aklu populismu noteikt atalgojuma griestus augstskolās, atceļot ierobežojumus, kas tika izveidoti ekonomiskās recesijas dēļ. Ir jāpārtrauc skaitīt pilna laika ekvivalents zinātnisko institūciju bāzes finansējumā, bet ir jāizveido viens akadēmisko darbinieku reģistrs, kas apvienotu līdzšinējo augstskolu akadēmiskā personāla reģistru un zinātnieku reģistrus. Pašlaik, runāsim atklāti, raugot statistiku un dzīvi, neatstāj implicēta, bet visiem zināma nojausma, ka dati ir piefrizēti, ka zinātnisko institūciju bāzes finansējums ir sadalīts ar dažādiem trikiem un “paņēmieniem”, lai acīs nedurtos, ka nav kvalificēta personāla, nav zinātņu doktoru, kas ar pētniecību nodarbotos, ka viens cilvēks kalpo par aili atskaitēs neskaitāmās vietās.

Augstskolu atalgojumu sistēma ir garants valsts attīstības iespējām un rādītājs, uz ko tiekties. Ik dienu zaudējam kādu, kas vēl tic, ka Latvijā iespējama zināšanu ekonomika, nospriežot līdzīgi Satversmes sapulces deputātam F.Trasunam: “Visi būs mācīti un to zemi ars, varbūt, kurmji”. Sabiedrībai jārāda, ka tā īpaši atbalsta jauno cilvēku centienus, idejas, vīzijas, netradicionālu pieeju, sapņus, smago darbu, ieguldot savā personībā, un intelektu, ka ir vērts tiekties studēt, strādāt pētnieka darbu Latvijā. Vienīgi tā augstskolas varētu piesaistīt profesionāļus, bet galvenais – tā varētu nezaudēt valstij tik svarīgu attīstības resursu – topošos zinātniekus -, tos, kas spēs bagātību radīt.

Autore ir juridisko zinātņu doktore