Kolektīvais atmiņas zudums: čekas ēna mūsdienās

Vai noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa?

Kas ir Alfons Noviks?

Ierakstīsim to interneta meklētājā. Populārākie rezultāti būs no blogiem kā Bonifācija Daukšta emuārs, gulags.wordpress.com, privātiem projektiem kā nekropole.info. Latviešu valodā mēs pat interneta enciklopēdijā Wikipedia neatradīsim šādu šķirkli, jo vienīgais šķirklis ir krieviski, kas balstīts uz 1999.gadā Maskavā izdotu NKVD vadītāju uzziņas materiālu.

Protams, te nu vajadzētu teikt, ka katram pašam kā nedaudz izglītotam cilvēkam ir jāzina, kas ir Alfons Noviks – asiņains čekists, kurš viens no vienīgajiem Latvijā notiesāts par noziegumiem pret cilvēci PSRS okupācijas režīma kalpībā.

Nelaime tikai tā, ka, ja es būtu septiņpadsmit gadus jauna Zolitūdes skolniece, kas par šo personību vēlas uzzināt ko vairāk, ja es būtu imigrants no Libānas, kas vēlas uzzināt par Latvijas vēsturi, ja es būtu vienkārši tikko naturalizējies un uzticības solījumu valstij devis vīrs no Ludzas, kurš pēc eksāmena grib saprast ko vairāk par to, ko viņa vecāki un skolotāji nav stāstījuši, tad Latvijas Republika kā valsts šādu iespēju nepiedāvā.

Kas tad ir Alfons Noviks? Paraudzīsimies uz to nevis ar universitātes absolventu, sociālo zinātņu laukā pudu sāls apēdušu, kuriem pieejamas bibliotēkas, vēsturnieku pētījumi, universitātes disertācijas, arhīvi, aģentūras LETA ziņu bāze, „Lursoft” un Tiesu informatīvās sistēmas arhīvs, bet vidēji miermīlīga, vidēji labestīga, vidēji slinka, ikdienišķa Latvijas iedzīvotāja acīm. Nav tāda Novika.

Ja nerunājam par vecāko paaudzi, tad kopējā sociālās atmiņas modelī Alfons Noviks vienkārši neeksistē.

Publiskajā diskusijā daudz un cītīgi uztraucoties par Latvijas vēstures mācīšanu skolās, mazliet esam atstājuši novārtā valsts kopīgās sabiedriskās atmiņas oficiālus un oficiozus informācijas kanālus, kas vienkāršā, saprotamā valodā darinātu mūsu tautas stāstu.

Jau dzirdu argumentus par to, ka laimīgas nākotnes vārdā mums nav jāzina, kas ir Jānis Vēveris, Longins Avdjukēvičs vai Staņislavs Zukulis. Vēl jo vairāk mums nav jāzina, kas ir Latvijas PSR Brīvprātīgā patriotiskā biedrība, kas ir Flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība, ko darīja Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā pārvalde kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē, kādi uzdevumi bija Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejai, kāda bija PSRS Reliģijas kultu lietu padomes un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes loma mūsu dzīvē, kas ir Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas darbinieks, Padomju komitejas par atgriešanos dzimtenē darbinieks, Latvijas PSR Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs – Komitejas repatriācijas sekmēšanai un kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs Latvijas nodaļas – darbinieks, PSRS un ārzemju draudzības biedrību savienības darbinieks, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības darbinieks.

Būtu jau ļoti jauki, ja visu iepriekš minēto sarīkojumu nebūtu nekad bijis, taču jāatzīst, ka patlaban ekonomiski aktīvās vidējās un vecākās paaudzes sociāli psiholoģisko portretu, proti, sabiedrības – nevis katra cilvēka – portretu līdztekus Jāņa Čakstes, Miķeļa Valtera un Gustava Zemgala uzvilktam audeklam, līdztekus Krišjāņa Barona, Raiņa, Kārļa Skalbes un Ulda Bērziņa gruntējumam, līdztekus vecāku, draugu, paziņu, skolotāju zīmējumam, savus sarkanus otas triepienus mūsu Latvijas sabiedrības portretā likuši arī Vēveris, Avdjukēvičs, Zukulis, Pugo un Noviks. „Glavļita”, „Kultkoma” un Ārzemju draudzības biedrības vadītāji. Ierindas čekisti, cenzori, trimdas tautiešu valgotāji un aģenti.

Ignorēt tos, kas ir gleznojuši ar melnu un asins sarkanu triepienu, būtu vēl bērnišķīgāk, aklāk un bezatbildīgāk valsts nākotnei nekā ignorēt Baronu, Raini un Čaksti.

Latvijas attīstītā demokrātijas pilnveidošanas un iekšējas nostiprināšanas ceļa modelis ir apspriešanās demokrātijas ideāltips uz vācu sociologa Jirgena Hābermāsa publiskās sfēras teorētiskā ietvara. Viens no publiskās sfēras komunikācijas elementiem ir noklusēšana. Tā ir maz Latvijā pētīta lieta, kas plaši izpaužas praksē kā ziņu selektīva izplatīšana, negribēšana publiski paust viedokli, nevēlēšanās atcerēties, sabiedrības ģenēzes un konkrētu sabiedrības aspektu apiešana publiskajā telpā.

Tas ironiski sasaucas ar Martina Heidegera aforismu, ka tiesības izteikties vislabāk nopelnīt ir klusējot. Diemžēl virkne dzīves piemēru mudina paust hipotēzi, ka Latvijas sabiedrība ir metusies uz brangu tiesību izteikties nopelnīšanu, jo noklusēšana par atsevišķiem PSRS okupācijas laika aspektiem, par savu personisko pagātni šajā laikā jau pieder pie salona toņa.

Valdībā apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes paredz sabiedrības integrāciju kā “visu Latvijā dzīvojošo cilvēku iekļaušanās sabiedrībā, neraugoties uz viņu nacionālo piederību un pašidentifikāciju. Integrācijas kopīgais pamats ir latviešu valoda, piederības sajūta Latvijas valstij, un tās demokrātiskajām vērtībām, cieņa pret Latvijas unikālo kultūrtelpu, kopīgas sociālās atmiņas veidošana. Sabiedrības integrācija veicina pilsonisko līdzdalību, kas ir vērsta uz sabiedrisko problēmu demokrātisku un racionālu risināšanu.” Šajā gadījumā mūsu kopsabiedriskais, konstitucionālais virsmērķis ir īstenot Satversmes preambulā noteikto totalitāro režīmu nosodījumu un īstenot Sabiedrības integrācijas pamatnostādņu integrācijas izpratni tajā daļā, kura attiecas uz kopīgas sociālās atmiņas veidošanu.

Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes paredz to 3.3. apakšpunktā “Saliedētu sociālo atmiņu”. Atmiņa par PSRS okupācijas režīma totālās kontroles, represiju, apziņas un vārda brīvības apspiešanas sistēmu ir neatņemama kopīgās sociālās atmiņas daļa. Jau žurnāla “IR” portālā publicēts, ka: “Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums – šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā “Virtuves sarunas” akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.”

Ir svarīgi mācīt ne vien par eksemplāriem notikumiem staļinisko represiju laikā, bet atspoguļot eksemplārus un statistiskus piemērus par visiem PSRS okupācijas režīma periodu elementiem.

Pašreizējo Latvijas sabiedrības sociālo atmiņas diagnozi var raksturot kā kolektīvu atmiņas zudumu par lielu daļu laika no Staļina nāves 1953.gadā līdz Radošo savienību plēnumam 1988.gadā.

Protams, ir atsevišķi uzplaiksnījumi, sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar Rīgas kinostudijas filmām, sākot ar autobiogrāfijām, beidzot ar pārraidēm par kādu konkrētu jomu, taču politiskā dzīve, politiskā virsbūve, politiskās represijas un atsevišķu cilvēku iesaiste čekistu īstenotajā sabiedrības intelekta un vārda brīvības apspiešanā ir teju tabu, par ko pieklājīgā sabiedrībā neklājas runāt. It kā mēs viesībās pieminētu kādu neglītu slimību, ar ko sirgusi mājasmāte. Sabiedrības locekļi labprāt atceras privātas dzīves detaļas – draudzību, dziesmas, kāzas, sēņošanu, ogošanu, mazdārziņa kopšanu, dažādus iespaidus un romantizētus sīkumus kā gāzētā ūdens automāti, maizes mašīnas, kvasa mucas, tramvaja biļetes, dzērienu tarhūnu un piena pudeles, vilcienu uz Mazsalacu un lenšu magnetofonus, bet sabiedrība kopumā ir gurda atminēties, kādām metodēm un kā tika vadīta un pārvaldīta. Protams, protams, neiztrūks to, kas teiks, ka viņi labi atceras koka intarsijas portretu bērnudārza zālē vingrošanas laikā vai kolhoza priekšsēdētāja kabinetā, kam: „Pašā Rīgas vidū piemineklis stalts. Granīts brūni sarkans,” ka zina, kāda ir semantika vārdam „kaklauts” latviešu valodā, būs zinātāji, ka taču skolās māca par nacionālkomunistiem, par to kā, kurš un kāpēc izskauda jāņogas, jāņtārpiņus, kā arī attiecīgo sieru.

Bet kopumā mums ir jāatzīst, ka interese un oficiāla valsts sociālās atmiņas politika par padomju stagnācijas periodu ir daudz mazāka ne kā par 1918.gadu un 1940.gadu.

Nenoliegsim, ka eksistē vēsturnieku pētījumi un ikdienišķa publicistika. Vienlaikus kopīgas sociālās atmiņas politikas par šo laiku nav, acīmredzot tādēļ, ka daudzi šodien sabiedriski vai ekonomiski aktīvi pilsoņi pildīja kādu sociālo lomu arī PSRS okupācijas periodā. Traģikomiski to raksturo daži Curriculum vitae, kas, aizstājot kādreizējās ar roku rakstītās autobiogrāfijas, ir literāru eksperimentu laboratorijas, kurās dažkārt brīnumainas pārvērtības piedzīvo kādreizējie padomju darba vietu, organizāciju un izglītības iestāžu nosaukumi, amati un kvalifikācijas.

Pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (Vienotība) un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas (Vienotība) gudrai un tālredzīgai rīcībai, patlaban ir radīta iespēja konkretizēt mūsu sociālās atmiņas politikas bāzi sāpīgās un svarīgās padomju totalitāro represiju tēmās par čekistu un to satelīta organizāciju, atbalstītāju un slepeno palīgu darbību Latvijas teritorijā, jo, tuvojoties Latvijas simtgadei, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komiteju valdība ir izveidojusi savlaicīgi un neatkarīgu no politiskās ietekmes.

Vienlaikus šādus atzinīgus vārdus nevar teikt par Latvijas politisko eliti kopumā, jo vairāk kā ceturtdaļu gadsimta PSRS okupācijas represīvo orgānu izpēte ir bijusi pakļauta politizācijai, kā arī, manuprāt, mitoloģiju radošam slepenības oreolam, kas sabiedrībai ir liedzis savlaicīgi kolektīvi apzināties, pārdzīvot, piedot un pieņemt šīs vēstures lappuses nevis abstrakcijā, vispārinājumā, bet konkrētības pilnībā, kas nedod vielu mistifikācijai, spekulācijām, kas ļautu veselīgi izvairīties no kolaboracionisma sērgas ar ārvalsts specdienestiem un ietekmes aģentūrām šodienas politiskajā dzīvē.

Pieminētās valdības Sabiedrības integrācijas pamatnostādnes norāda, ka: “Pareizi organizēta sociālā atmiņa piedāvā orientierus morāles normām, tā stiprina valstisko un ģeopolitisko piederības sajūtu. Sašķelta sociālā atmiņa nozīmē sašķeltu sabiedrību. Līdzšinējā integrācijas politika ir ignorējusi ar Latvijas vēstures izpratni saistītās problēmas, kā arī atmiņu politikas potenciālu sabiedrības integrācijā.”

Līdz ar to mūsu komisijas darbs atšķirībā no tās saliedētības politikas, kuras norit uz latviešu valodas un Latvijas kultūras pamata, ir veicināt un nevis kā brīvprātīgai akadēmiķu kopai, bet kā valdības komisijai organizēt patiesu, precīzu, pilnīgu un publiskotu zināšanu iegūšanu un papildināšanu par PSRS okupācijas režīma periodu, tieši represīvās darbības, vārda brīvības apspiešanas kontekstā. Pamatnostādnes arī konstatē, ka: “Daļas krievvalodīgo atšķirīgā attieksme pret padomju okupācijas periodu rada šķēršļus kopīgai staļinisma noziegumu izpratnei un upuru pieminēšanai, kam ir svarīga vieta latviešu sociālajā atmiņā.” Valdība ar šo dokumentu nolēmusi, ka: “Lai novērstu šo šķērsli sabiedrības integrācijā, ir nepieciešams izstrādāt valstiska līmeņa atmiņu politiku, kas tiktu īstenota konkrētu projektu veidolā. Demokrātiskās valstīs atmiņu politika ir specifisks rīcībpolitikas virziens, kas, neiejaucoties akadēmiskajā vēstures izpētē, mazina konfliktējošu vēstures reprezentāciju iespējas vairot nesaskaņas tagadnes sociālajās attiecībās.”

Minēto iemeslu dēļ Komisijas darbs neaprobežosies ar Totalitāro seku dokumentēšanas centrā sastopamo aģentu kartotēku, nedz arī ar čekistu aģentūras darbu, bet visiem tiem dokumentu kopumiem, kas ir Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva, Iekšlietu ministrijas arhīva un provenances principu neievērojošo dokumentu turētāju rīcībā, skarot arī tās institūcijas, kuras bija faktiski Valsts drošības komitejas veidotas kā tās māsas organizācijas vai piesegorganizācijas.

Ar komisijas reglamentu un tās tiesībām ikviens interesents var iepazīties šeit.

Viens no pētniecības priekšnosacījumiem, kā arī sociālās atmiņas politikas priekšnosacījumiem ir avotu vispārēja pieejamība. Saliedētai, sevi izprotošai un vienotai sabiedrībai ir svarīgi, lai padomju totalitāro represiju avoti būtu pieejami ne vien šauram vēstures, socioloģijas vai jurisprudences pētnieku lokam, bet sabiedrībai kopumā, lai pētnieki veiktu patiesi zinātnisku darbu, nevis kalpotu kā hermētisku zinību virspriesteri, kas izpauž patiesību, gūstot to plašam lokam nepieejamos rakstos. Zinātnieka tiesības nav izšķirt, kurš ir lemjams gaismai, kurš krēslai, bet meklēt sakarības. Šādi zinātniskā interese un sabiedrības ideoloģiskā interese par vienu Latvijas sociālās atmiņas politiku par padomju stagnācijas periodu rod kopsaucēju Latvijas Nacionālā arhīva fondu pārvēršanā ciparu formātā.

Digitalizētas lietas, no vienas puses, ļaus veikt plašus statistiskus aprēķinus, verificēt korelācijas un secinājumus par represīvo struktūru, cenzūras un kompartijas sadarbību, atklājot cilvēka individuālo kolaboracionisma motivāciju. No otras puses, ļautu sabiedrībai atbrīvoties no mītiem, savā ziņā individuāli īstenot Satversmes preambulā ietverto nosodījumu totalitārajam režīmam, stiprinot arī jaunajā paaudzē izpratni par cieņu, godu, indivīda rīcības nozīmi attiecībā pret līdzcilvēkiem, savu zemi, tautu un valsti.

Ministru kabineta LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija ir dibināta šā gada 5.augustā, tās rīcība izriet no likuma, tās virsmērķis ir saliedēta sociālā atmiņa. Komisijai dotā uzdevuma izpilde saistīta arī ar nepieciešamību digitalizēt Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva ar Valsts drošības komitejas darbību, kā arī pret Latvijas tautu vērstajiem totalitārajiem noziegumiem saistītos fondus: iedzīvotāju filtrācijas un izsūtīšanas lietas, krimināllietas, PSKP un VDK nomenklatūras lietas, iznīcinātāju bataljonu kaujinieku lietas.

Ievērojot, ka esam apņēmušies, ka komisijas priekšsēdētāja vietniece savu darbu tajā veiks pro bono publico, proti, sabiedrības labā un bez atalgojuma, atļaušos minēt pāris piemērus par Latvijas Nacionālā arhīva represiju lietu digitalizācijas apjomu un eventuālo finansiālo ieguldījumu, kas sabiedrībai būtu jāsedz.

Lai nebūtu pārpratumu, čekas represiju upuri nav tie vairāk nekā 5000 slepeno ārštata aģentu, kuru kartītes atrodas Satversmes aizsardzības birojā. Plašākā dokumentu kolekcija pieejama Latvijas Nacionālajā arhīvā, kas ir nepieejama nevis slepenības režīma, bet gan apjoma dēļ. Kopējais ar čekas represijām saistīto fondu lietu apjoms ir 152 842 lietas un 1 257 miljoni kartīšu.

Spilgts ir aprēķins, ka, nemainoties tagad šim nolūkam paredzētajam finansējumam, čekas dokumentu digitalizācija tiktu pabeigta un kļūtu brīvi pieejama ikvienam Latvijas pilsonim, kurš, piemēram, cietis staļiniskajās zvērībās vai ticis ierobežots, sodīts vai citādi represēts brežņeviskās stagnācijas laikā,… 2097.gadā – aptuveni Latvijas Republikas simt astoņdesmitās gadadienas priekšvakarā.

Būsim godīgi – Latvijas tautas ciešanu atspoguļošanas un iemūžināšanas nodrošināšanā ciparu formātā nākamajām paaudzēm divdesmit piecus gadus ir darīts vairāk nekā nekas, bet ne stipri vairāk nekā nekas.

Konkrēti piemēri: Latvijas Valsts arhīva fonds Nr. 1821 „PSRS IeTK Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas” ietver 58 tūkstošus 451 lietas, kuras atrodas uz 642 961 lapām. Varbūt neuzsvērta, bet šī ir viena no lielākajām represēto kategorijām. Šīs vairāk nekā pusmiljonu lapas nav vis nekāda periodika, kurā ir konkrēts katra numura lappušu skaits, kurā ir konkrēts tipogrāfijas formāts, kuru var ielikt skanēšanas automātā un nospiest podziņu. Lietas ir atšķirīgas, lietās esošo dokumentu skaits pašsaprotami ir atšķirīgs, lietās lietotais papīrs ir atšķirīgs, tāpat tinte, rakstāmmašīnas, zīmuļi, lietas ir dziestošas, ir lietas uz balējoša, dziestoša papīra.

Šis vairāk nekā pusmiljons ir jāsakārto ar zinoša, lietpratīga cilvēka rokām. Ievērojot iepriekš minēto, lietu aprakstīšanas un ievades izmaksas 22 tūkstošu eiro apmērā, skanēšanas 49 tūkstošu eiro, kā arī kartotēkas ievadīšanas datu bāzē 72 tūkstoši eiro nešķiet pārspīlētas. Kopējās izmaksas, lai saglabātu pieejamus sabiedrībai, zinātnei un patiesībai likteņus filtrācijā pēc Otrā pasaules kara, ir 148 tūkstoši eiro.

No vienas puses, summa ir nopietna, par to varētu iegādāties trīs apvidus auto ostas policijai, no otras puses – ja parēķinām, ka šo darbu varēja arī neatlikt uz 23 gadiem, bet veikt pakāpeniski – izmaksas būtu vien 536 eiro mēnesī.

Citi piemēri ir LVA fonds Nr. 1822 „Latvijas PSR VDM iznīcinātāju bataljoni (1944. – 1954.). Pavēles un komandējošā sastāva kaujinieku personas lietas. LPSR VDM iznīcinātāju kaujinieku kartotēka”, kas ir viens no viennozīmīgākajiem avotiem par cilvēkiem, kas atalgojuma vai citu motīvu vilināti cīnījās pret nacionālajiem partizāniem, kas PSRS okupācijas varai nepakļāvīgos pakļāva nāvei purvos un meža bunkuros, ir 3082 lietas, kā arī 44 tūkstoši uzskaites kartītes, kuru atklāšana digitālai apstrādei nodokļu maksātājiem izmaksātu 13 464 eiro, savukārt kartotēkas pārveidošana datu bāzes formātā – 38 820 eiro.

Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas vadības ieskatā digitalizējami būtu arī citi fondi kā LVA fonds Nr. 1824 „Baltijas Kara apgabala Kara prokuratūra (1941. – 1964.). Reabilitēto personu uzraudzības lietas. Kartotēka”, kas ietver 4012 lietas uz 253 tūkstošiem lapu, fonds Nr. 1825 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu kolekcija”, kas apkopo 502 lietas 100 tūkstošos lapu, fonds Nr. 1894 „1949.gada 25.martā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas”, kurā 13 429 lietās ir miljons un simts divi tūkstoši 550 lapas, kā arī atbilstošs skaits uzskaites kartīšu, fonds Nr. 1987 „1941.gada 14.jūnijā no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju personas lietas”, kurā ir 5167 lietas uz 444 190 lapām, fonds Nr. 1986 „Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas”, kas aptver ziņas par 52 924 čekistu upuriem, pēdējā fonda digitalizācijas izmaksas ir vislielākās un varētu sasniegt 1 159 miljonus latu.

Uzsvēršu – ar esošajiem cilvēkresursiem digitalizāciju var veikt 83 gados. Lai šos darbus pabeigtu desmit gados, ir nepieciešami papildus apmēram 20 apmācīti darbinieki.

Tas ir mūsu parāds tiem cilvēkiem, kuri savas pārliecības par neatkarīgu Latvijas valsti, savas nostājas dēļ vai gluži vienkārši tādēļ, ka bija apolitiski līdzcilvēku nežēlības, atriebības, patoloģiskas godkāres, ļaunuma un terora upuri, ir kļuvuši nevis par kolaborantiem, par aktīviem okupācijas atbalstītājiem, bet par salauztiem mūžiem, zaudētām cerībām un nenotikušiem sapņiem. Parāds tiem cilvēkiem, kuru dēļ mūsu Satversmē tagad stāv vārdi par padomju totalitārā režīma nosodīšanu.

Diezin vai mēs varam uztvert šo nosodījumu kā aizmiršanu un noklusēšanu – sak’ „nu nosodīja 2014.gada vasarā Saeima, papīrs parakstīts un nolikts plauktā, miers ar viņu”. Satversmes priekšvārds ietver arī kādu vienkāršu, cilvēcisku vērtību, kas būtu dabiska godprātīgam sabiedrības pilsonim dabiska arī bez ietveršanas likumā: „Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm.”

Parūpēsimies tad nu, lai mūsu nesenā vēsture būtu konkrēta – ar skaitļiem, uzvārdiem, ar kopīgu izpratni par ļaunuma cēloņiem, ar konkrētu patiesību un konkrētu piedošanu. Ar ticību nākotnē, kas ir skaidra skatiena balstīta, bez kolektīvā atmiņas zuduma.

Autore ir Ministru kabineta Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece, juridiskās zinātnes doktore