Acīmredzot viņam ir ļoti paveicies ar mammu. «Tas, ko mēs redzam, nenozīmē, ka tā arī ir,» – šis dzīves paradokss ir viens no svarīgākajiem padomiem, kuru bērnībā no mammas saņēmis izcilais režisors Alvis Hermanis. Tas kalpojis viņam kā instruments, iemēģinot dažādus stāstu stāstīšanas paņēmienus teātrī (jaunākais pārsteigums būs krievu padomju klasikas Divpadsmit krēsli versija Jaunajā Rīgas teātrī), un tas ir derīgs princips arī ikdienā, cenšoties apjēgt dzīves norises un atšifrēt politisko aktieru soļus.
Viens piemērs – grūti iedomāties, ka Hermanis varētu pateikties Krievijas prezidentam Putinam, tomēr šonedēļ Ir intervijā viņš to dara. Par to, ka šis «mazais cilvēks» ir izgaismojis «miljonu svarīgu lietu», kā tests vai katalizators negaidītā gaismā atklājot slēptus, neskaidrus procesus un cilvēkus Latvijā, Krievijā un plašākā pasaulē.
Bet ne visiem laimējas jau bērnu dienās aptvert apslēpto lietu kārtību. Galu galā, ir mammas, kas māca – štrunts, kā ir, galvenais, kā izskatās. Paaugoties var gudrās grāmatās izlasīt, ka to sauc par formas dominēšanu pār saturu. Sadzīvē un valsts lietās to var sastapt itin bieži. Piemēram, dienu pirms Hermaņa Divpadsmit krēslu pirmizrādes notiks kāds cits iestudējums, valdošās partijas Vienotība kongress Gaismaspilī. Viens piemērs – partijas vadība ir nolēmusi kongresa darba kārtību sabīdīt tā, lai debates par līderu izvēli nenotiek pirms balsojuma par šiem līderiem. Mākslā to sauktu par farsu, kurā realitāti cenšas atklāt ar neticamu un smieklīgu pārspīlējumu. Taču politiskajā mākslā neticams pārspīlējums var kļūt par realitāti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.