Galvenajā lomā Kristīne Nevarauska, Rūdolfs Bulanžē — Juris Žagars.
Dailes teātra izrāde Bovarī kundze - matemātisks vienādojums par vienu sievieti un daudziem vīriešiem
Gistava Flobēra romāna Bovarī kundze iestudējums Dailes teātra kasei ir pilnā loze. Izrādes, kas izdabā skatītāju vēlmei redzēt teātrī glītus cilvēkus, krāšņas kleitas un klasikas tekstu bez pārlieku modernas interpretācijas, negadās bieži. Bovarī kundze atsauksmēs sociālajos tīklos jau atzīta par skaistu izrādi, pat ja (dzirdēju kādā sarunā) «tādu sieviešu nemaz nav». Jāsaka - ir gan, un arī režisora Rolanda Atkočūna izrāde, iespējams, ir kas vairāk par spožu nieciņu.
Telpu labirintā
Ironiski, protams, ka romānu, kas kaismīgi cīnās pret ārišķību, Atkočūns ietērpis tik dekoratīvā iepakojumā, bet... kas gan vainas smukām kleitām kā no pasaku filmām? Jolantas Rimkutes tērpi un Ingas Raudingas radītā kustību partitūra ir nepretenciozi jauki. Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija gan ir kas vairāk. Darbība izrādē ir simultāna, t.i., tēli izdzīvo savu likteni paralēli, neatkarīgi cits no cita. Svarīgākie romāna personāži nenoiet no skatuves arī tad, kad neatrodas galvenās varones skatu lokā, akcentējot to, ko Emma Bovarī palaiž garām - ka viņi ir dzīvi cilvēki ar savu likteni, nevis tikai lietas, kurām būtu jānodrošina viņas eksistences komforts. Telpas, kurās šīs dzīves tiek izspēlētas, ir trīs - privātā, publiskā un intīmā (domas, jūtas). Vilkārša scenogrāfija akcentē to hierarhiju - privātajam Emmas acīs nav vērtības, tā ir drūma, tumša, arī fiziski par citām zemāka telpa, kamēr viņas sapņi griežas dejā uz izgaismota pjedestāla. Telpa izrādē kļūst par galveno izteiksmes līdzekli un atklāj tēlu attiecību dinamiku. Pretēji kā paši varoņi.
