„Ļeņinkritis” Ukrainā un identitātes meklējumi Krievijā • IR.lv

„Ļeņinkritis” Ukrainā un identitātes meklējumi Krievijā

21
29.septembris Harkovā. Demonstranti gāž Ļeņina pieminekli. Foto: ITAR-TASS/LETA
Ainārs Lerhis

Pašlaik starp Ukrainu un Krieviju notiekošais ir postpadomju telpas saraušana

Maidana (Eiromaidana) notikumiem attīstoties, pagājušā gada 8.decembrī tika nogāzts PSRS boļševiku vadoņa Vladimira Ļeņina piemineklis Ukrainas galvaspilsētā Kijevā. Tam sekoja daudzi citi Ļeņina pieminekļi, un šo pieminekļu gāšanu no postamentiem paši ukraiņi nosauca par „Ļeņinopadu”, ko varētu mēģināt latviskot kā „Ļeņinkriti”.

Šis process bija sevišķi intensīvs Ukrainas centrālajā daļā šā gada februārī un martā. Vēlāk intensitāte samazinājās sakarā ar Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainas teritorijā – Krimā un Austrumukrainā, bet kopš šā gada augusta ir atkal atsācies ar mazāku intensitāti. Tagad rudenī, kad ārā lapkritis, varētu izteikt dažas pārdomas par „Ļeņinkriti” Ukrainā un vēstures mantojuma uztveres atšķirībām Ukrainā un Krievijā.

Atcerēsimies, PSRS galīgo sabrukumu veicināja tieši 1991.gada 8.decembra referendums Ukrainā, kuras iedzīvotāju vairākums (92,3%) nobalsoja par Ukrainas neatkarību. Sabiedrība reti kad cenšas iedziļināties vēsturisku personību biogrāfijās. Cilvēku prātos arī Ļeņins ir vairāk simbols nekā vēsturiska personība.

Tomēr 20 gados pēc Ukrainas neatkarības pasludināšanas padomju sistēmas mentalitāte lielā mērā bija saglabājusies, un tikai, sākot ar Eiromaidanu, norisinās pakāpeniska novēršanās no PSRS laikmeta mantojuma. Kopš Eiromaidana sākuma novākti vairāk nekā 160 pieminekļi. Līdzīgi kā vairākās citās Ukrainas lielākajās pilsētās, arī Harkovā līdz šim bija pat vairāki Ļeņina pieminekļi, daudzās mazpilsētās – pa vienam. Jūlija otrajā pusē sākās ļeņinekļu novākšana arī vairākās Austrumukrainas (arī Donbasa) pilsētās.

Nesen 28.septembrī Harkovas Brīvības laukumā nogāztais Ļeņina piemineklis – pats lielākais Ukrainā – diezgan daudzu vietējo iedzīvotāju uzskatā kļuvis par zīmi Ukrainas pilnīgai atbrīvošanai „no PSRS”.

Par simbolu Ukrainas pilnīgai aiziešanai no padomju impērijas, par simbolu taisnīguma atjaunošanai. Papildu uzmanību izraisīja fakts, ka tas noticis Austrumukrainā.

Iespējams, tieši tāpēc Harkovas notikumi kļuva par dienas tēmu krievvalodīgajos blogos. Visvairāk par Harkovas pieminekļa nogāšanu žēlojās daļa Krievijas blogeru (daļa savukārt atbalstīja). Minēto procesu kritizēja ne tikai blogeri vien – piemēram, jau dienu vēlāk, 29.septembrī, Krievijas Sabiedriskā palāta kritizēja pieminekļu demontāžu kaimiņvalstī kā provokāciju. Uz šī fona Ukrainas mediju reakcija bija skopa – pārsvarā tika uzsvērts tikai pieminekļu nogāšanas (novākšanas) fakts.

Pieminekļi nogāzti vai novākti lielākās un mazākās Ukrainas pilsētās, bet to joprojām ir daudz, un šis process turpinās. Vairāki augsta ranga Ukrainas amatpersonu izteikumi liecina, ka Ukrainas centrālās varas iestādes faktiski neiebilst šim procesam. Ukrainā notiek patstāvīgas politiskas un pilsoniskas nācijas veidošanās, kuras vēstures mantojuma un nākotnes perspektīvu redzējums krietni atšķiras no pašlaik Krievijā dominējošiem redzējumiem. Šādos ietvaros totalitārais komunisms Ukrainā tiek plaši uzskatīts par Krievijas vēsturiskās ietekmes simbolu.

Ukrainā notiekošais „Ļeņinkritis” tiek uzskatīts par visemocionālāko, toties visraksturīgāko atteikšanos no PSRS laikmeta pagātnes.

Pēdējos mēnešos Ukrainā un zināmā mērā arī Krievijā, vismaz interneta blogos, ir visai daudz diskutēts par to, kā vērtēt šo parādību – vai tā ir neattaisnojama kā vandalisms (jo pieminekļi būtu saglabājami kā attiecīgā laikmeta vēsturiska liecība un nebūtu pieļaujama pieminekļu jautājumu politizācija; šo pieminekļu mākslinieciskā vērtība vairumā gadījumu gan tiek apšaubīta vai pat netiek nemaz diskutēta), vai attaisnojama kā simboliska saišu saraušana ar PSRS totalitāro pagātni. Šī saišu saraušana Ukrainā notiek tikai tagad, vairāk nekā 20 gadus pēc PSRS sabrukuma, atšķirībā no PSRS bijušajām satelītvalstīm Centrāleiropā un Austrumeiropā, kā arī Baltijas republikām, kur ļeņinekļi tika novākti jau PSRS sabrukuma procesa laikā 80. gadu beigās – 90.gadu sākumā.

Var piekrist uzskatam, ka pašlaik starp Ukrainu un Krieviju notiekošais ir postpadomju telpas saraušana un kaut kad nākotnē Krievijā būs jāizvērtē arī tie procesi, kas notikuši Krievijā pēc padomju varas beigām. Krievijas pirmā prezidenta Borisa Jeļcina laikā gan norisinājās tiesa pret 1991.gada augusta Valsts Ārkārtējā stāvokļa komitejas pārstāvjiem un „PSKP lieta”, tomēr plašāks totalitārisma izvērtējums izpalika.

Krievijā gan padomju perioda beigās, gan postpadomju gados iedzīvotāji ir bijuši visai pasīvi pagātnes izvērtēšanā. Nespēja izvērtēt padomju laika pagātni, tas faktors, ka Krievijā nav notikusi desovjetizācija, bet pastāv postpadomju trauma par PSRS sabrukumu kā 20.gadsimta vislielāko ģeopolitisko katastrofu (vai tas nozīmē, ka par vislielākajām katastrofām vairs netiktu uzskatīti abi pasaules kari, kuros gāja bojā desmitiem miljonu cilvēku?), ir novedusi pie impērisko noskaņu, impēriskas nostalģijas pastiprināšanās kaimiņvalsts sabiedrībā.

Lai gan Krievijā nav trūcis arī visai daudz mutiskas un rakstveidā izteiktas kritikas sevišķi par PSRS periodu (sākot ar virtuvēs stāstītām anekdotēm līdz liberāli noskaņotu valsts un politisko darbinieku publiskiem izteikumiem), tomēr ne totalitārās pagātnes izvērtēšana, ne vēsturiskais izlīgums sabiedrībā nav noticis. Rodas iespaids, ka totalitārās iekārtas darbinieki tiek pasargāti no atbildības, bet upuri nesaņem gandarījumu. Kā vieniem, tā otriem taču dzīvo radinieki, pēcnācēji u.c.

To nevar saukt par izlīgumu, piedošanu un taisnīguma atjaunošanu, ja nav nemaz noskaidrots, kas ir noticis un kurš vainīgs. Nereti tiek pausti izteikumi, kas apliecina, ka daudziem vēsturiskā taisnīguma atjaunošanas piekritējiem ir radies iespaids, ka vēsturiskā izlīguma procesu cenšas attālināt, kamēr neviena komunisma upura vairs nebūtu dzīvo vidū. Savukārt autoritāro un totalitāro pieeju atbalstītāji aicina nerakņāties pagātnē un nemeklēt vainīgos, labāk „atstāt vēsturi vēsturniekiem”, „neuzplēst brūces”, necelt atkal augšā sāpīgas lietas, jo „visiem vien blakus jādzīvo”. Protams, robežšķirtne starp vēsturisko izlīgumu un ekstrēmu ideju par jaunu „raganu medību” sarīkošanu var izrādīties visai trausla, un ne bez pamata tiek uzsvērta sabiedriskā miera saglabāšanas prioritāte.

Bieži ir izteikta atziņa, ka komunistiskais totalitārisms visspēcīgāk ir vērsies pret krievu tautu. Grūti pateikt, vai nespējā joprojām izvērtēt pagātni ir vainojams arī šis faktors vai pastāv cits apstāklis – vēsturiskais fakts, ka vismaz daļā bijušo PSRS republiku totalitārisms tika uzspiests „no ārienes” (līdz ar to šīm republikām relatīvi vieglāk bija no komunisma mantojuma atteikties PSRS sabrukuma procesu laikā), bet Krievijā tas bija radies un vēlāk izplatīts uz bijušās Padomju Savienības „nacionālajām nomalēm”. (Vecākās un vidējās paaudzes lasītāji, iespējams, atcerēsies Padomju Savienībā bieži uzsvērtās tēzes par sociālistiskās revolūcijas un vēlāk sociālisma iekārtas uzvaras iespējamību vienā atsevišķā valstī un pēc tam izplatīšanu plašāk uz citām teritorijām.)

Krievijā aicinājumus izvērtēt komunistisko pagātni nereti pielīdzina pat valsts suverenitātes apdraudējumam. Krievijā komunistiskās partijas pārstāvji atrodas „sistēmiskajā opozīcijā”, tomēr varas partijas atbalsta arvien labvēlīgāku skatījumu uz PSRS laikmeta mantojumu.

Padomju simboli mijas ar aicinājumiem atjaunot monarhijas laikmeta pieminekļus, godinot tā laika notikumus un Krievijas valsts darbiniekus. Piemēram, jau kopš 1991.gada septembra vairs nepastāv Ļeņingrada kā apgabala centrs (tagad – Sanktpēterburga), toties joprojām pastāv Ļeņingradas apgabals. Līdzīgi ir ar citu Krievijas apgabala centru Jekaterinburgu un Sverdlovskas apgabalu. Krievijas galvenās informācijas aģentūras ITAR-TASS nosaukumā joprojām ir atšifrējams citas, turklāt nepastāvošas valsts – Padomju Savienības – nosaukums.

Simbolu sajukums rada iekšēju pretrunīgumu, jo sabiedrībā nav aizmirsts fakts, ka savulaik boļševiki nežēlīgi apgājās ar Krievijas impērijas mantojumu un bez ierunām likvidēja tā dažāda veida paliekas un sekas. Šie abi Krievijas vēstures laikmeti tika uzskatīti par nesamierināmā konfrontācijā esošiem. Mūsdienu Krievijā, atšķirībā no PSRS perioda prakses, šie abi laikmeti tiek vērtēti pārsvarā pozitīvi. 2013.gada pavasarī, uzstājoties Viskrievijas tautas frontes kongresā, Krievijas prezidents Vladimirs Putins izteicās par nepieciešamību izrādīt cieņu visiem Krievijas vēstures periodiem.

Krievijā baltiešiem nereti pārmeta, ka viņi skatās atpakaļ pagātnē, slavinot pirmskara pirmās neatkarības laikus vai nemitējas atgādināt par padomju okupāciju. Taču daudzi Krievijā patlaban rīkojas līdzīgi, slavinot Krievijas impērijas laikmetu (šķiet, nav īpašas atšķirības – cara laika monarhistisko vai padomju tipa komunistisko PSRS). Arī starp impērijas atjaunošanas piekritējiem nav vienprātības, kādu impēriju viņi īsti vēlētos atjaunot – carisko vai padomju.

Krievijas identitātes meklējumi turpinās, bet pagaidām jākonstatē, ka nav izdevies atrast vai izveidot jaunu identitāti, kas būtu vērsta uz nākotni.

Autors ir Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas Vēstures institūta vadošais pētnieks

 

Komentāri (21)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu