Dzīve, nāve un drūma rutīna ir Ebolas klīnikas ikdiena Libērijā, kur reģistrēta puse no vairāk nekā 4000 oficiāli apstiprinātajiem šogad uzliesmojušās slimības nāves gadījumiem
Pie Suakoko pilsētiņas zemesceļš vijas, ceļas un krīt, paskrien garām gumijkoku plantācijai un apstājas pakalnā netālu no veca leprozorija. Šeit, ASV labdarības organizācijas International Medical Corps pārvaldītu kobaltzilu ēku ielokā, ārsti apkaro Ebolas sērgu. Jaunizveidotajā slimnīcā vietējie darbinieki un ārzemju brīvprātīgie identificē vīrusa inficētos cilvēkus, kā arī cenšas izglābt pacientus un apturēt slimības izplatību.
Šī vieta ir vienlaikus ikdienišķa un sveša. Pa palātu riņķo jauni vīrieši, kuri jūtas pietiekoši veseli; plašajās tropu debesīs no medicīnas atkritumu dedzinātavas ceļas kodīgi dūmi; ārsti dzeltenajos aizsargtērpos ir neatpazīstami; pacienti, kuriem Ebolas varbūt nemaz nav, klausās radio kopā ar vīrusa inficētajiem cilvēkiem – viņus visus šķir tikai žogs un svaigs gaiss.
Tāds šeit ir vienas dienas ritms.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.