Cienīgs amata tērps, zeltīts ģerbonis uz krūtīm un tiesības lemt valsts vārdā – tādas pilnvaras Latvijas Republika uz mūžu ir piešķīrusi nelielai cilvēku grupai, tiesnešiem. Kaut arī maza, šī grupa ir gana raiba. Ir tiesneši, kuru taisnīguma un stingrības slava nekad nav apsūbējusi garā un sarežģītā karjerā. Ir jauni, talantīgi, izglītoti un godīgi. Bet diemžēl ir arī tādi, kas spožo ģerboni un valsts vārdu izmanto kā piesegu savai nekompetencei, nekaunībai un likumpārkāpumiem. Valstij un vispirms jau pašai tiesnešu kopībai būtu jāvar efektīvi un taisnīgi izvētīt graudus no pelavām, taču likuma vilkme Latvijā izrādās pārāk šļaugana.
Daži piemēri. Divas tiesneses darba laikā un vietā atrodas dzērumā – disciplinārkolēģija to uzskata par pietiekami smagu pārkāpumu, lai… samazinātu algu uz pusgadu! Kāds tiesnesis ar Lexus uz pārejas uzbrauc gājējam, cilvēks nonāk slimnīcā, bet tiesneša kolēģi izbeidz disciplinārlietu bez kāda soda – tā nepiekrīt policijas lēmumam, gājējs pats esot vainīgs. Par citu tiesnesi ierosinātas jau deviņas disciplinārlietas, bet tas, ka sūdzības atkārtojas daudzu gadu garumā, izrādās nevis mīnuss, bet gan tieši pluss – sodi ar laiku tiek dzēsti un nekādu juridisku seku tiem nav. Tā šī iejūtīgā un saprotošā disciplinārsodīšana turpinās gadu no gada. Vēl vairāk – par to atbildīgie uzskata, ka pašreizējā kārtība vēl par maz pasargā tiesnešus un nekautrējas atzīt, ka nesaprot jēdzienu «tiesu pašattīrīšanās».
Tiesiskums Latvijā nevar pastāvēt, kamēr kaut vai viens cilvēks amata tērpā ar valsts ģerboni kaklā nevis kalpo likumam, bet uzspļauj tam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.