Kas jādara Petro Porošenko un par ko bažījas ukraiņi pēc inaugurācijas
7.jūnijā notika piektā Ukrainas prezidenta – Petro Porošenko – svinīga inaugurācija. Īstais laiks pārdomām, ko tieši izvēlējušies ukraiņi, masveidīgi atdodot priekšroku kandidātam Petro Porošenko 25.maijā. Un vai ir izredzes, ka viņi saņems cerēto.
Petro Porošenko ievēlēšana liecina, ka pāri visam ukraiņi vēlas divas šķietami nesavienojamas lietas: stabilitāti un pārmaiņas.
Stabilitāti vieš jau viss Petro Porošenko izskats un veidols: omulīgi apaļīgs, bez jebkādas ārišķības, varbūt pat nedaudz provinciāls. Tomēr, tas viņam savienojas ar labu angļu valodas prasmi un izciliem panākumiem biznesā.
Atgādināšu, ka Porošenko pieder vesela uzņēmumu impērija, kuras kodols ir saldumu fabrikas “Rošen”, ieskaitot bijušo Kārļa Marksa konditorejas fabriku Kijevā, kur cep slavenās “Kijevas tortes”. Tāpat viņa uzņēmumos ražo Ukrainā izplatītus autobusus “Bohdan”. Zinātāji runā, ka viņa uzņēmumos valda kārtība un taisnība.
Jaunievēlētajam prezidentam pieder arī viens no labākajiem Ukrainā ziņu TV kanāliem “5 kanal”. Šis kanāls tapa Viktora Juščenko prezidenta kampaņas laikā un tam bija liela loma, paaugstinot žurnālistikas standartus Ukrainā.
Porošenko ir labi izglītots. 1989.gadā viņš absolvēja Kijevas Universitātes starptautisko attiecību un tiesību fakultāti, kur, starp citu, mācījies kopā ar bijušo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili, bet vēl pēc dažiem gadiem aizstāvēja kandidāta disertāciju Odesas Juridiskajā akadēmijā.
Viņam ir milzīga politiska un valsts darba pieredze. Porošenko politiskā darbība sākās 1998.gadā, tā sauktās Sociāldemokrātiskās partijas sastāvā, kuru toreiz vadīja pašlaik krasi prokrieviskais politiķis Viktors Medvedčuks. Ar sociāldemokrātisko ideoloģiju šai partijai jau toreiz nebija nekā kopīgā.
Jebkurā gadījumā Petro Porošenko šo partiju pēc pāris gadiem atstāja, lai palīdzētu dibināt tagadējo Reģionu partiju, kuru vēlāk pilnīgi pārņēma Viktors Janukovičs. Bet arī šo partiju Porošenko pameta mazāk nekā pēc pusgada un dibināja savu, Solidaritātes partiju. Tas notika 2001.gada rudenī.
Solidaritātes partija bija viena no daudzajām, kas apvienojās ap Viktoru Juščenko, lai veidotu bloku “Naša Ukraina” pirms 2002.gada parlamenta vēlēšanām. Porošenko bija šā bloka vēlēšanu kampaņas vadītājs.
Tad Viktoram Juščenko un Petro Porošenko arī izveidojušās tuvas un draudzīgas darba attiecības. Kampaņa bija samērā veiksmīga, un Petro Porošenko no 2002. līdz 2005.gadam bija Augstākās Radas Budžeta komisijas priekšsēdētājs. Vēlāk (2006-2007) viņš vēlreiz vadīja Ukrainas parlamenta komisiju, šoreiz jau Finanšu.
Pēc Oranžās revolūcijas (2004) savas prezidentūras laikā (2004-2010) Juščenko savu draugu vairākkārt izmantoja kā pretsvaru augošai Jūlijas Timošenko popularitātei un ietekmei. Tā Porošenko ieguva plašu pieredzi valsts pārvaldē.
No sākuma Petro Porošenko bija Valsts Drošības padomes sekretārs (2005), bet vēlāk, otrajā Jūlijas Timošenko valdībā – ārlietu ministrs (no 2009.gada 9.oktobra līdz 2010.gada 11.martam). No 2007.gada februāra līdz 2012.gada martam viņš bija Ukrainas Valsts bankas padomes (kuras sastāvā viņš bija no 1999. līdz 2012.gadam) priekšsēdētājs, bet 2012.gada martā, jau Viktora Janukoviča prezidentūras laikā Porošenko kļūst par Ukrainas Ekonomikas attīstības un tirdzniecības ministru. Šo pēdējo posteni viņš pamet 2013.gada decembrī, Maidana notikumu mudināts.
Arī pēc savas izcelsmes vienojot Ukrainas dienvidus – dzimis Odesas apgabalā, uzaudzis moldāvu pilsētā Benderi, balotējies un ticis ievēlēts no ukraiņu Podiļļas (Eiropas vēsturē šī zeme pazīstama kā Podolija), kas īsti nav ne Austrumi, ne Rietumi, – šis ukrainiski runājošais politiķis gan morāli, gan finansiāli atbalstīja Maidanu un Maidana cīnītājus, ne īpaši zīmējoties uz viņu fona kameru priekšā. Tomēr YuoTube ir pieejams ieraksts, kurā viņš aprāj prokuroru, kas pieprasa “Berkuta” piekauto maidaniešu paturēšanu ieslodzījumā. Porošenko sašutums ir nemākslots, un viņš negaidīti kļūst pat iespaidīgi daiļrunīgs.
Pirmo reizi Ukrainas vēsturē par prezidentu kļūst tik pieredzējis, izglītots un kvalificēts kandidāts, turklāt ar tik milzīgu tautas atbalstu. Bet arī uzdevumi, kas viņam jāpilda, problēmas, kas jārisina, un izaicinājumi, uz kuriem jāatbild, ir nesalīdzināmi ar visu to, kas noticis pēcpadomju Ukrainas 23 pastāvēšanas gados. Bet no tā, no kura daudz ir gaidīts, daudz arī tiek prasīts.
Krievijas agresija pret Ukrainu, kas jau novedusi pie Krimas zaudējuma un turpinās Doņeckas un Luhanskas apgabalos, kā arī kā piektās kolonnas darbība cituviet valstī, būs jaunievēlētā prezidenta galvenā galvassāpe.
Diez vai var cerēt, ka Krievija apstāsies tāpat vien. Drīzāk otrādi – jo rāmāk uzvedīsies Ukraina un Rietumi, jo agresīvāki būs Putins un Krievija. Ukrainas prezidentam, nezaudējot mieru un savaldību, ir jāpierāda Krievijai, ka Ukraina ir spējīga aizstāvēties un dot sāpīgu pretsparu. Pagaidām tas nav noticis. Ukrainas-Krievijas robeža ir kā caurs siets, caur kuru uz Ukrainu peld dažādu asinskāru bruņotu avantūristu plūsma. Tā pa īstam Ukraina vēl nebija spējīga neko nopietnu tam pretnostatīt.
Otrs jaunā prezidenta uzdevums ir ne mazāk sarežģīts. Ukrainas ekonomika un pat valsts ir no jauna jārestartē kā dators, kas “uzkāries”. Kosmētiska pielakošana te neko nelīdzēs un neļaus izskaust korupciju. Reformām jābūt pārdomātām, bet radikālām.
Galvenais, ka sabiedrībā pastāv pieprasījums pēc radikālām pārmaiņām, ieskaitot lustrāciju (tāpat kā ir pieprasījums pēc stabilitātes). Valstij vajadzīga konstitucionāla reforma ar strikti nodalītām prezidenta, Ministru kabineta un parlamenta funkcijām. Tai vajadzīga arī decentralizācija, ar plašu funkciju un naudas plūsmu pārdali starp visas valsts institūcijām un pašvaldībām (nedrīkst to sajaukt ar federalizāciju, ko pieprasa Krievija, lai sadalītu un likvidētu Ukrainas valsti).
Tā ir tiesu un tiesībsargājošu iestāžu reforma, kas varētu atgriezt šīm valsts institūcijām zaudēto tautas uzticību. Jāatdzīvina mazais bizness un vidējā līmeņa uzņēmējdarbība, kardināli jāreformē medicīniskā aprūpe un izglītība. Jātuvina Ukraina Eiropas un NATO standartiem. Faktiski valsts ir jābūvē no jauna.
Petro Porošenko sacītais pēdējā laikā un dažas viņa darbības izraisa bažas, ka viņš liks uzsvaru uz stabilitāti. Tā teikt: “Nebaidieties, viss paliek pa vecam,” lai gan viņa vēlēšanu kampaņas moto bija – “Jādzīvo pa jaunam!”
Ukraiņi dzird sava prezidenta izteikumus par uguns pārtraukšanas nepieciešamību valsts austrumdaļā un bažījas, vai tikai nav runa par piekāpšanos Maskavai un tās atbalstītajiem teroristiem. Viņi skatās, kas tika ielūgts uz banketu pēc inaugurācijas, un redz visus Janukoviča partijas līderus un oligarhus, kuri viņu aizveda pie varas. Jaunievēlētajam prezidentam būs ļoti grūti atrast vidusceļu starp kardinālām pārmaiņām un stabilitāti.
Un tomēr galvenais Ukrainā jau ir mainījies. Mainījusies ir pati Ukrainas tauta. Izgājusi cauri Oranžajai un Eiromaidana revolūcijām, tā ir pieradusi neko labu negaidīt no varas un varas iestādēm, pašorganizēties un darīt darāmo. Tur, kur bez varas iestādēm neiztikt, ukraiņi organizējas, lai varu kontrolētu.
Ukrainā ir arī ļoti aktīvi un ietekmīgi mediji, pašaizliedzīgi žurnālisti, kuri izgājuši cauri tādiem pārbaudījumiem, kādiem nav gājusi cauri laikam neviena cita tauta Eiropā. Kopā tas viss ir tas, ko teorētiski sauc par pilsonisko sabiedrību un kas bija Polijā “Solidaritātes” laikos un Latvijā Atmodas laikā.
Ukrainas izvēle ir skaidra un arvien noteiktāka: tā ir par labu Eiropai un demokrātijai, nevis Krievijai un atpalicībai. Bet ceļš līdz šiem mērķiem nebūs nedz viegls, nedz taisns.
Autors ir filologs un žurnālists
Komentāri (20)