fbpx

Par augstajiem un zemajiem plauktiem 10

Latvijas karoga krāsas pie žaketes atloka. Foto: Evija Trifanova, LETA
Sanita Upleja
Print Friendly, PDF & Email

Kāpēc sabiedrības un valsts līmenī atdalīt lietas, ko neatdalām pašu dzīvē

Šķiet, tas bija nesenajā “Dombura studijā”, kad, vētījot lauksaimniecības zemes tirgus jautājumu, raidījuma vadītājs vienā brīdī kādam no sarunas dalībniekiem norādīja, lai nekrāmējas pa “augstiem plauktiem” jeb nepiesauc nacionālo drošību un citas tamlīdzīgas lietas.

Tas, protams, nav ne pirmais, ne vienīgais gadījums, kad Latvijas sabiedriskajā sarunā dzirdam un redzam norādes uz to, ka nevajag jaukt politiku ar ekonomiku, nevajag piesaukt kultūru, nacionālo patību un citas “smalkās” lietas laikā, kad cilvēkiem svarīgākas un ikdienā nepieciešamākas esot citas, daudz vienkārāšākas un piezemētākas lietas.

To mēs dzirdam gan no žurnālistiem, gan dažādiem (parasti ārpus valdības esošiem) politiķiem, nereti arī no malā stāvošiem lietpratējiem. Arī anonīmajos spriedumos pie rakstiem tīmeklī, it īpaši tādiem rakstiem, kas aicina acis vairāk vērst augšup un tiekties pie “augstākiem plauktiem”, diezgan nikni un nicīgi tiek norietas tādas domas.

Tādā toņkārtā noritošā sabiedriskā saruna vedina uz pārdomām par to, vai tiešām ir kādi atsevišķi “augstie plaukti”, kam ar mūsdienu caurmēra cilvēka ikdienas dzīvi nav nekāda sakara, un aiz kuriem tikai slēpjas nekrietni politiķi un citi “mākoņstūmēji”. Un arī par to, cik ciešas ir sakarības starp “lielo” politiku un “mazo” cilvēku.

Cilvēcisks veidojums

Pretēji mūsdienu plašsaziņā dāsni koptajam viedoklim par bezdibeni starp politiku un tautu, atļaušos apgalvot, ka valsts un “lielā” politika neatrodas uz kādas citas planētas nekā “mazais” jeb parastais cilvēks. Valsts ir sabiedrības pašas radīts veidojums, lai tā spētu sevi pārvaldīt un pēc iespējas labāk savstarpēji saskaņot dažādu sabiedrības grupu un slāņu intereses. Politika ir tikai līdzeklis, ar kura palīdzību šis darbs tiek veikts pašvaldību, valsts un starpvalstu līmenī. Tādēļ politika ļoti tieši skar un attiecas uz ikvienu sabiedrības locekli neatkarīgi no viņa gribas vai apzinīguma pakāpes.

Turklāt valsts patiesībā ir tāds ļoti cilvēcisks veidojums, kam pamatā ir atsevišķu cilvēku veidota sabiedrība. Ikviena cilvēka esība nav iespējama bez saskarsmes ar citiem cilvēkiem, jo galu galā mēs kā cilvēki pat rodamies no diviem citiem cilvēkiem. Mēs dzīvojam un izdzīvojam tikai saskarsmē ar citiem, tādēļ no cilvēka esamības dabīgi izrietošas ir lielākas un mazākas kopienas, sākot ar ģimeni un beidzot ar visas pasaules kopējo sabiedrību jeb cilvēci.

Līdz ar to uz jebkuru cilvēcisku veidojumu – ģimeni, kopienu, valsti – būtībā attiecas vieni un tie paši dzīves pamatlikumi un patiesības. Tātad jebkuras sabiedrības vai valsts dzīve rit pēc tiem pašiem pamatlikumiem un vajadzībām kā atsevišķa cilvēka dzīve.

Lētākais dzīvesdraugs

Te arī rodas jautājums, vai tiešām katrs no mums savā paša dzīvē ikdienā tik stingri nodala savas politiskās (tā būtu sadzīvošana un sadarbošanās ar pārējiem sabiedrības locekļiem), saimnieciskās, prāta un jūtu vajadzības? Vai tomēr mēs, paši varbūt ne vienmēr to apzinoties, vienlaikus cenšamies īstenot visas šīs vajadzības un darām to ik dienas?

Vai tad, kad, piemēram, lūkojamies pēc dzīvesdrauga, ar kuru kopā veidot ģimeni un radīt bērnus, mēs nodalām šīs lietas? Vai mēs to tiešām darām tikai saimniecisku apsvērumu vadīti? Tādā gadījumā mums būtu pirmkārt jāraugās pēc tāda vīra vai sievas, kas maz ēd, bet daudz strādā, ir pēc iespējas mazāks un sīkāks augumā un tādējādi mazāk tērēs apģērbam. Tad arī bērnus būtu vajadzīgs atlasīt un veidot pēc tādas pašas pieejas un ar domu, lai mazāk patērē, bet vairāk dod pretī. Vārdu sakot, vienmēr izvēlēties lētāko un saimnieciski izdevīgāko iespēju.

Ar tādu domāšanu tad gan arī vajadzētu uzreiz atteikties no vecākiem, dzīvesdrauga vai bērniem brīdī, kad tie mums nenes gaidītos saimnieciskos un taustāmos labumus, ja reiz mūs nesaista nekādas citas saites. Arī uz katru pretimnācēju un kaimiņu tad vajadzētu raudzīties pēc principa, kāds gan man no viņa saimniecisks labums.

Valsts vajadzības

Visticamāk, ka diezin vai vairums cilvēku veido savu dzīvi pēc tik bezkaislīgiem saimnieciskā labuma atskaites punktiem. Laikam jau gan mēs katrs dzīvojam vienlaikus kā saimnieciskā jeb ķermeniskā, tā arī prāta un jūtu telpā. Mēs tomēr pieņemam lēmumus, darām darbus un veidojam savu dzīvi tā, lai būtu apmierinātas gan mūsu ķermeniskās vajadzības pēc ēdiena, apģērba un pajumtes, gan būtu nodrošināta garīgā un prāta labsajūta. Turklāt šīs dažādās cilvēciskās vajadzības savstarpēji ir tik cieši savijušās, ka ne vienmēr mēs paši spējam apjaust, kādēļ kādā brīdī esam rīkojušies tieši tā un ne citādi.

Protams, ka visiem cilvēkiem vajadzības nav vienādas. Tas nereti ir atkarīgs no audzināšanas, ieražām un kultūras, bet diezin vai visā plašajā pasaulē ir kaut viens cilvēks, kam tiešām nav nekādas vajadzības pēc prāta un jūtu labsajūtas un kam pietiek vien ar ķermenisku apmierinājumu.

Ar valsti un sabiedrību ir līdzīgi, pat ja atšķiras katra cilvēka un valsts līmenī darāmie darbi un pildāmie pienākumi. Taču atšķirības noteikti nav tajā ziņā, ka arī valstij kā noteiktas sabiedrības pārvaldes veidojumam ir savas “ķermeniskās” un “prāta, jūtu” vajadzības, lai gan valsts vai sabiedrības līmenī mēs tās saucam citādi. Tieši tāpat kā cilvēka līmenī tās ietver vajadzību pēc fiziskas drošības, materiālas labklājības un sabiedrību kopā turošām kultūras un garīgām vērtībām. Tāpēc ikvienai valstij un sabiedrībai ir vienlīdz svarīgi kā nacionālās drošības, lai ko tas arī neietvertu, gan saimnieciskie jautājumi, kas nav savstarpēji izslēdzoši, bet gan viens otru papildinoši.

Vienā plauktā

Valstis un sabiedrības, protams, mēdz būt dažādas, tāpat kā to godātās vērtības un to īstenošana dzīvē. Tomēr pieredze liecina, ka kopumā kā sabiedrības un atsevišķi katrs cilvēks labāk jūtas tajās valstīs, kur netiek nodalīti “augstie” un “zemie” plaukti, bet gan meklēts un noturēts līdzsvars starp sabiedrības un katra cilvēka dažādajām vajadzībām.

Un, lai to sasniegtu, mums tieši ir īpaši jāmudina savus politiķus – mūsu pašu izvēlētos valsts pārvaldīšanas īstenotājus – nenodalīt politiku no tautsaimniecības un “augstos” plauktus no “zemajiem”. Tas attiecas gan uz ekonomiskajām sankcijām, gan lēmumiem par zemes tirgu un uzturēšanās atļaujām, gan izglītību, kultūru un citām jomām.

Mums nevajadzētu vīpsnāt un nepatikā novērsties no katra politiķa, kas piesauc it kā netveramos nacionālās drošības, identitātes vai citus jautājumus. Mums nevajadzētu būt liekuļiem, prasot no valsts un sabiedrības pārvaldītājiem kaut ko citu nekā to, ko mēs paši ik dienas darām savā dzīvē, kur paši taču nemaz nešķirojam “augstos” un “zemos” plauktus.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste

 

Komentāri (10)

안전카지노 19.01.2020. 06.29

… [Trackback]

[…] Find More on on that Topic: ir.lv/2014/05/28/par-augstajiem-un-zemajiem-plauktiem/ […]

0
0
Atbildēt

0

토토사이트 15.01.2020. 13.43

… [Trackback]

[…] Find More Info here to that Topic: ir.lv/2014/05/28/par-augstajiem-un-zemajiem-plauktiem/ […]

0
0
Atbildēt

0

Azira Torbor 10.01.2020. 08.34

… [Trackback]

[…] There you can find 66402 additional Information to that Topic: ir.lv/2014/05/28/par-augstajiem-un-zemajiem-plauktiem/ […]

0
0
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu