Par ilggadējo Valmieras teātra un Jaunā Rīgas teātra režisori Māru Ķimeli uzņemta dokumentālā filma Māra, bet intervijā viņa runā par tankiem ne tikai Krimā, bet cilvēka iekšpasaulē
Jaunākā izrāde, ko Māra uztaisījusi kopā ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem, ir Dzeja – aktieri skatītāju priekšā runā 30 pašu atlasītus dzejoļus. Uz skatuves ir kafijas krūzes un kladītes, viņi dzejā it kā sarunājas cits ar citu.
Nākamā izrāde, ko Māra veidos, būs jau nākamajā sezonā. Viena. Būs skatāma Mazajā zālē, bet kāda – to režisore neizpauž. Līdztekus izrādēm Jaunajā Rīgas teātrī Ķimele māca Kultūras akadēmijas aktiermākslas studentus. Latvijas neatkarības atjaunošanas dienā, 4.maijā, kinoteātrī Splendid Palace notika dokumentālās filmas Māra pirmizrāde. To, ka jātaisa filma par vienu no Latvijas spēcīgākajām teātra personībām, režisore Krista Burāne sapratusi jau 2007.gadā, strādājot pie lentes par Oļģertu Kroderu. Filmas veidotājus interesēja, kā var nostrādāt teāt-rī vairāk nekā 40 gadu, veltīt savu dzīvi «kaut kam tik nedrošam, gaistošam, kāds ir teātris». Mūsu sarunā Māra nemēģināja atbildēt uz šo jautājumu. Viņa runā par to, ka Šekspīru un Blaumani redz visapkārt mūsdienu dzīvē un kāpēc sabiedrība izvēlas dzīvot «tanku situācijā».
Kas, jūsuprāt, ir svarīgākā tēma cilvēka dzīvē? Vienmēr to esat mēģinājusi meklēt savās izrādēs, bet jautājums man ienāca prātā, raugoties uz notikumiem Ukrainā – cilvēki sākuši runāt par brīvības vērtību, kas pēc neatkarības atgūšanas kādu laiku šķita pašsaprotama, bet nu vairs ne.
Brīvības tēma manās izrādēs vienmēr ir bijusi. Tai klāt – personiska attieksme. Mana paaudze ļoti izjuta varas spiedienu. Joprojām brīnos par cilvēkiem Latvijā, kuri stāsta, ka padomju vara viņiem patika labāk nekā neatkarīgā Latvijas valsts. Kādēļ tā? Tāpēc, ka tur dzīvot bija vieglāk. Ja nav nekādu prasību, tad, jāsaka, varbūt tas izklausīsies nekaunīgi, – lopa stāvoklis ir patīkams. Tev ir garantēts ēdiens, siltums. Tas nekas, ka pēc tam tevi kaus. Ja esi domājošs un gribi dzīvot meža brīvībā, kur saimnieku nav, kur pašam viss jāizcīna, tad lopa stāvoklis šķiet nepieņemams. Tagad esam nokļuvuši tajā mežā – demokrātijā un kapitālismā. Pamostas instinkti: dabūt, raust. Man šāda orgāna – uztaisīt karjeru, dabūt sev labumu – nekad nav bijis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.