Neatdalāmā valsts 57

Foto: Kaspars Krafts, F64
Sanita Upleja

Valsti un politiku veido ikviens no mums

Pirms neilga laika Latvijas Radio diskusijā par sabiedrības saliedētību Latvijas plašsaziņas telpā bieži manītā pētniece Olga Procevska sacīja, ka Latvijas valstij nav nekādu tiesību piesavināties jebkādus laurus par to, ka līdz šim esam tīri labi un mierīgi sadzīvojuši šajā valstī. Viss labais, kas sabiedrības saliedētībā ir noticis, ir tikai cilvēku pašu nopelns.

Precīzs citāts ir sekojošs: “No valsts neatkarīgie, stihiskie, cilvēciskie integrācijas procesi norisinās ļoti veiksmīgi. (..) Ikdienišķā komunikācija ir ļoti kārtībā. (..) Visi integrācijas sasniegumi, kas ir Latvijā, uz viņiem valstij nav nekādu tiesību pretendēt. Tie ir bijuši cilvēku pašu panākumi.” (Krustpunktā, 09.04.2014)

Lai gan O.Procevska ir jauns cilvēks un Latvijas iekšpolitiskajā apritē aktīvi rosāmies manāma salīdzinoši neilgu laiku, viņa noteikti nav nedz pirmā, nedz vienīgā, kas sabiedriskajā sarunā par katru cenu cenšas nodalīt abstrakto un nīstamo “valsti” no labās un mīlamās “zemes” un tās iedzīvotājiem. Vēl pirms vairāk nekā desmit gadiem latviešu plašsaziņas telpā ļoti izplatīts un mūsdienīgs bija sauklis “mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti”. No aprites tas nav pazudis joprojām, un ir gana pieprasīts sašķeltās sabiedrības frontes līnijas abās pusēs. 

Nule kā “Latvijas Avīze” bija aptaujājusi vietējo krievu organizāciju un arī viņu intereses īpaši pārstāvošos politiķus par to, kā viņi rīkotos iespējama Krievijas uzbrukuma gadījumā. Cita starpā Latvijas Saeimas priekšsēdētāja biedrs Andrejs Klementjevs (SC) atbildēja: “Par Latviju iesim cīnīties, bet par valdību – gan ne. Ārlietu ministrs un Saeimas spīkere ir tālu no mūsu ideāliem – līdztiesības un sociālajām garantijām. Mūsu vēlētājs Latviju asociē ar savu zemi.” (LA.lv, 10.04.2014).

Tomēr jebkurš cilvēks un jebkura valsts dzīvo un darbojas noteiktā laikā un telpā. Kamēr rāmi rit garlaicīgā un ikdienišķā labklājības valsts dzīve, tikmēr, salīdzinoši lielās ērtībās un drošumā dzīvojoties, var mierīgi atļauties nievāt valsti. Taču pienāk brīži, kad ārēji apstākļi liek stipri citādāk paraudzīties uz “valsts” un “zemes” attiecībām, mīlēšanu un nīšanu. Zināmā mērā tāds brīdis Latvijā ir pienācis, ko raksturo arī domu apmaiņa plašsaziņā.

Daži fakti vēsturei

Klausoties O.Procevskas teikto radio, kā arī lasot viņas viedokli citviet plašsaziņas līdzekļos, mani nebeidz urdīt doma, kā tad īsti nodalīt to valsti no sabiedrības un kāds tad īsti līdz šim bijis tas saliedētības procesa gājums. Te nu laikam neiztikt bez nelielas atkāpes manā personīgajā pieredzē.

Pirms nepilniem desmit gadiem O.Procevska bija viena no tiem jaunajiem žurnālistiem, kas ienāca laikraksta “Diena” redakcijā ar īpašu vilni – tie bija vairāki mazākumtautību izcelsmes jaunieši, kas bija mācījušies mazākumtautību skolās, bet latviešu valodā augstskolās. Viņi bija paraugs integrācijai un vienlīdz labi pārvaldīja latviešu, krievu, angļu valodu. Viņi ienāca kā jaunu vēsmu nesēji un redakciju bagātinošs papildinājums.

Tā bija tā laika “Dienas” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes apzināti veikta rīcība, lai veicinātu sabiedrības saliedētību un šādiem jauniešiem pavērtu karjeras un izaugsmes iespējas, kādas pirms tam viņiem nebija iespējamas. Es tajā laikā, strādādama dažādos redaktora amatos “Dienā”, personīgi atbalstīju šādu pieeju. Nebiju gan tiešā O.Procevskas priekšniece Biznesa ziņu nodaļā, bet manā vadībā citās nodaļās arī strādāja šādi jaunieši.

Es ļoti labi atceros, ka šie jaunieši mēdza pieļaut cittautiešiem raksturīgās kļūdas latviešu valodā, taču es tās pacietīgi izlaboju, nemitīgi nenorājot viņus par valodas zināšanu trūkumiem. Ja tādas kļūdas regulāri pieļautu latviešu žurnālists, tad ar viņu būtu citāda saruna.

Tāpat dažkārt bija nepieciešams papildus skaidrošanas darbs par kādām Latvijas dzīves niansēm, ko atšķirīgā informatīvā telpā uzaugušie jaunieši vienkārši nezināja. Kā kuriozu piemēru varu minēt gadījumu, kad viena jauniete nezināja, kas ir Haralds Ritenbergs, kurš bija atnācis pie turpat netālu sēdošās kultūras nodaļas redaktores Māras Misiņas. Arī šādas dzejnieces esamība latviešu literatūrā jaunietei bija paslīdējusi garām. Taču ne jau tādēļ pār viņas galvu brāzās pārmetumu gūzma. Vienkārši paskaidroju, ka H.Ritenbergs ir savulaik slavens baletdejotājs un arī Andra lomas atveidotājs “Vella kalpos”, bet M.Misiņa ir dzejniece un mūsu kolēģe.

Zeme, zeme, kas tā zeme

Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka tie bija noteiktu cilvēku noteikti pūliņi savā ikdienas darbā panākties soli pretim, pasniegt roku un izrādīt īpašu uzmanību un gādību cilvēkiem, kam ir jāpārvar kādas iekšējas un ārējas barjeras. Es personīgi to darīju arī tāpēc, ka biju savulaik jau pieauguša cilvēka vecumā mācījusies igauņu valodu un lietojusi to ikdienā darba vajadzībām Igaunijā. Es labi zinu, ka nav tik viegli nedz pārliecināt citus, nedz sevi par spēju iekļauties un būt līdzvērtīgam. Taču es arī zinu, cik lepna pa sevi jutos un cik pateicīga igauņiem, kas novērtēja pūles un tādējādi veicināja manu labsajūtu dzīvē un darbā Igaunijā.

Ne jau visiem maniem bijušajiem kolēģiem redaktoriem un žurnālistiem “Dienā” bija līdzvērtīga pieredze, tomēr viņi bija tikpat pretimnākoši, pacietīgi un izpalīdzīgi pret tiem, kuri ienāca ar šo jauno saliedētības vilni – S.Ēlertes īpaši balstītu un lolotu. Vismaz tādas ir manas atmiņas par to laiku. Es, protams, nezinu, ar kādam sajūtām tolaik “Dienā” strādāja un vēlāk aizgāja O.Procevska, jo tajā brīdī vairs “Dienas” redakcijā nestrādāju.

Tomēr tā pieredze, kas man ir ar O.Procevskas un viņas līdzgaitnieku ienākšanu “Dienas” redakcijā, neļauj man vienkārši paklusēt un pamāt ar galvu – jā, tā valsts ir slikta, bet tie pārējie “mēs” – labi. Esmu daļa no valsts un es to veidoju ar savu ikdienas darbu.

Es to veidoju brīdī, kad ikdienā strādāju roku rokā ar mazākumtautību jauniešiem “Dienā” un es to veidoju šodien, rakstot šo rakstu. Es to darīju un daru apzināti ar ļoti skaidru mērķi par to, kādā valstī un sabiedrībā vēlos dzīvot. Citējot pašu O.Procevsku, varētu teikt, ka nevienam “nav nekādu tiesību” atdalīt manu darbu un ieguldījumu no šīs valsts, jo es to nenodalu un nevēlos nodalīt. Arī privātie uzņēmumi kā savulaik “Diena” S.Ēlertes vadībā ar savu ikdienas darbu ļoti apzināti veidoja šo valsti.

Es valsti veidoju arī, balsojot par noteiktām idejām un partijām vēlēšanās un uzņemoties arī līdzatbildību par Saeimas un valdības darbu ar visām veiksmēm un neveilksmēm. Galu galā neviens Latvijā nav varu sagrābis nelikumīgi un ar ieročiem rokā. Var patikt vai nepatikt kāds ministrs vai deputāts, tāpat kā kāds kaimiņš vai darbabiedrs, bet tas kopumā nemaina lietas būtību.

Atgriežoties pie Saeimas deputāta A.Klementjeva teiktā par “zemi”, varu tikai viņam atgādināt, kādu zvērestu viņš ir vairākkārt devis kā Saeimas deputāts: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.” (Latvijas Republikas Satversme, 18.pants.)

Izskatās, ka zvēresta tekstā, tāpat kā visā Satversmē nekas nav teikts par valsts un zemes nodalīšanu. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tās nav nodalāmas lietas. Vismaz brīvas un neatkarīgas Latvijas valsts gadījumā noteikti. A.Klementjevs varbūt nezina, bet ir tāda Latvijas latviešus savulaik ļoti aizkustinājusi trimdā tapusi dziesma ar vārdiem: “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav. Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav.” Ar valsti un zemi it tieši tāpat.

Autore ir neatkarīgā žurnāliste

 

Komentāri (57)

Nauris Sadovskis 15.04.2014. 10.52

Kauns gan rakstīt vienā sadaļā ar pārdevušos ločmeli, bet tomēr: savu nostāju jāpārdomā katram, jo droši vien būs jāņem rokās ieroči, lai aizstāvētos. Uplejas mudina domāt

+15
-5
Atbildēt

1

    kristrun > Nauris Sadovskis 15.04.2014. 18.48

    Valdi! Ieroču nav. Un, ja būtu, nav, kas ar tiem prastu rīkoties. Un tos, kas prot, neviens nav papūlējies apzināt.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Timurs Čuntonovs 15.04.2014. 14.59

Vēlos atgādināt, ka viens no augstprātīgā saukļa “mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti” autoriem varētu būt augstprātīgais politiķis Jānis Jurkāns, kas kādus 10, 15 gadus atpakaļ sāka kladzināt : šī valsts, šajā valstī, šo valsti. Arī no turienes aug kājiņas augstprātīgajam sauklim “mēs mīlam šo zemi, bet nemīlam šo valsti”.

+6
0
Atbildēt

2

    Timurs Čuntonovs > Timurs Čuntonovs 15.04.2014. 15.20

    Ok. Tādā gadījumā Jurkānam un ne tikai viņam tas ļoooti iepatikās.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    ——

    Maldies, to izdomāja viena 1990-o gadu intelektuāle, toreiz vēl tiešām neatkarīgā žurnāliste Baiba S. Vismaz strādājo mediju monitoringā to teicienu piefiksēju žurnālā Santa,kas bija kā ironiska atbilde Jurģa L. īstenotajai kampaņai TP (šķiet,1996.g.). Toreiz tika skandēt saukļi ar neskaitāmiem mīlestības saukļiem kā bezgalīgas uzticības apliecinājumiem valstij dažādās dzīves situācijās,piem. jaunsaimnieks tīrumā: – “Es mīlu rupjmaizi ar speķi..”

    0
    0
    Atbildēt

    0

Ieva 15.04.2014. 12.45

Kārtējo reizi piekrītu Uplejas kundzei. Man šķiet, ka visam tam pamatā ir mūsu neizpratne par sevi kā Valsts sastāvdaļu, ļoti daudziem valsts ir “viņi”, kas nedod, neapgādā, nerūpējas, un valsts neesmu es, kam jāmaksā nodokļi, jāiet vēlēt, un ar savu darbu kaut mazliet valsts jāatbalsta. Nez kāpēc domājam, ka politiķi ir speciāla ļaužu suga, kas pārdevušies bankām, Briselei, kas to vien dara kā riebj tautai. Aizmirstam, ka politiķi ir mūsu bijušie bērnības draugi, skolasbiedri, darba kolēģi- nu bija gandrīz tādi paši kā es pats. Varbūt drusku gudrāki, varbūt drusku veiksmīgāki, varbūt drusku ambiciozāki. Manuprāt, tieši sevis neasociēšana ar valsti, nedomāšana par to, ko es varu valstij dot, nevis, ko tā var dot man, ir visu nelaimju cēlonis. Arī cittautiešu pamata problēma. Jo ir jau faktiski vienalga kādā valodā kurš runā, svarīgi, lai esi lojāls valstij.

+8
-2
Atbildēt

4

    Ieva Aile > Ieva 15.04.2014. 13.04

    ķīps,ja iestāde nepērk aprīkojumu,kurš ir vitāli svarīgs iestādes normālai,efektīvai darbībai,kā tu vari identificēties?!Man būtu jāsaka :es nepērku vajadzīgo tehniku,man vajadzēja to iepirkt par personīgajiem līdzekļiem,lai saglābtu darbu,mea culpa,mea culpa!Tā,ja??????????????????

    0
    -4
    Atbildēt

    0

    oktaavs > Ieva 16.04.2014. 07.44

    Ķīps

    Es, savukārt, nepiekrītu Uplejas kundzei gandrīz nekad.

    “Valsts” tie esam mēs – pilsoņi, sabiedrība. “Politiķi” ir tikai mūsu ievēlēti administratori – ierēdņi, kam uzticēta pārvalde par attiecīgu samaksu uz limitētu laiku. Tas tikai tapēc, ka pārējiem nav laika ar to nodarboties un lai nebūtu anarhija.

    Par to, ka “politiķi” ir kaut kāda īpaša, sevišķi apdāvināta tautas daļa, nepiekrītu pamatā. Šis apgalvojums ir vismaz komisks. Tie ir tāda pati valsts daļa kā visi pārējie, tikai bieži vien tie ir nekaunīgāki meļi nekā citi un sava personīgā labuma meklētāji. Izņēmumi ir reti un tāpēc sevišķi saudzējami.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Ieva Aile > Ieva 15.04.2014. 13.56

    ķīps,un kā tu to sviestu kul?Ar šādiem teikumiem:”Varbūt drusku gudrāki, varbūt drusku veiksmīgāki, varbūt drusku ambiciozāki”? Tie ir arī tie,kas ir ievēlēti un kuriem,dulburiem un idiotiem tādiem,stundām jāskaidro,kāpēc darbam nepieciešama tieši tāda iekārta!Ar ko viņš ir gudrāks,ja viņš vēl skolas laikā no manis norakstīja?!Nepamatotas ambīcijas,jā,tur es varu piekrist.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    Ieva > Ieva 15.04.2014. 13.44

    Var atmest tam ar roku, braukt uz Īriju sēnes lasīt, un no turienes valsti kritizēt.

    Var vēlreiz iet un mēģināt pirkumu izkarot, var vēlreiz nepieciešamību izskaidrot, var vēlēt par to, par kuru ir cerības, ka lieta izkustēsies.

    Var grimt dibenā, bet var arī darīt, iet un cīnīties. Atceraties pasaku par vardi sviesta kublā?

    Tieši jau tā ir tā sāls – darīt, ķepuroties, bez tā to sviesta piku nesakulsim.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu