Vilnas zeķes meksikāņi velk atspērušies. Un pīrāgus ēd slavēdami. Tos cep Agnija, kura Meksikā dzīvo jau devīto gadu. Pirms sarunas Skype viņa atvainojas, ka pieslēgsies vēlāk – esot ar vīru Nereo jāpaēd pusdienas. Mačo kults? «Tāds Meksikā ir, taču mans vīrs nav tas gadījums. Meksikāņi cenšas vismaz vienu reizi dienā kopīgi paēst,» saka Agnija.
Meksikā viņa ieradās kā apmaiņas studente un rakstīja maģistra darbu par pazīstamu meksikāņu fotogrāfi Grasielu Iturbidi (Graciela Iturbide). Agnija bija pārliecināta, ka aizstāvēšanā izgāzīsies. Uz to viņu aiz rokas aizvilka draugs, tagadējais vīrs, ar kuru iepazinās fotografēšanas kursos. Agnija saņēma augstāko novērtējumu, atbrauca uz mājām Cēsīs, Priekuļos apprecējās ar Nereo un devās atpakaļ. «Latvijā vīrs dzīvot nevarētu, jo vienkārši nosaltu. Viņš dzimis Meksikas daļā, kur ir džungļi un ļoti karsts.»
Agnijas pamatdarbs ir tulkošana – no spāņu valodas ES dokumentus, no angļu uz latviešu – filmas un seriālus, ko rāda Latvijā. Patlaban tiek latviskotas Stulbo stulbeņu sērijas. Aizvien vairāk Agnija ar vīru iesaistās multimediju projektos un fotografē. Nesen devušies iemūžināt Meksikas vidienes pilsētas Pueblas nelabvēlīgo rajonu Sanantonio un pie reizes arī vietējiem bērniem iedevuši fotoaparātus. «Lai bildē. Lai paši sevi novērtē. Un vēsturisko vietu, kur dzīvo.» Bērni rīkojušies atbildīgi, un neviens fotoaparāts nav pazudis – paši cits citu vēl pieskatījuši. Agrāk uz Sanantonio ielām bijušas asiņu peļķes. Nu tas kļuvis mierīgāks, taču, «ja jūti, ka tevi novēro, vajag kādu vietējo, kurš izved ārā».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.