Skats no operas Rienci. Triumfs un sakāve fināla.
Iestudējuma postmodernais karuselis atgādina laiku, kad pieķert mākslinieku skaidru vērtību sludināšanā bija apkaunojums
Es cenšos atcerēties savas sajūtas tajā vakarā. Bet vienīgais, ko atceros, ka tam piemita visas sapņa īpašības, - to rakstīja Rihards Vāgners par Rienci pirmizrādi Drēzdenē 1842.gadā. Toreiz izrāde turpinājās vairāk par sešām stundām, tāpēc latviešu skatītājam 2014.gadā jājūtas atvieglotam, ka Kirstenas Dēlholmas interpretācijā operas garums ir trīs reizes īsāks. Cita lieta, ka, iespējams, kopā ar garumu pazudusi arī laba daļa «sapņa īpašību».
Viedokļi atšķiras, vai fakts, ka daļu no Rienci Vāgners uzrakstīja Rīgā, ir pietiekams attaisnojums, lai to padarītu par Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas ievadu. Tomēr, par spīti tam, ka pats komponists šo operu neuzskatīja par pietiekami nozīmīgu, atgriešanās Rīgā varētu būt iecerēta kā sava veida Vāgnera dekonstrukcijas mēģinājums jeb vienkārši «sakāve», kā to izrādes nosaukumā - Rienci. Triumfs un sakāve - nodēvējuši paši veidotāji.
