Intervija ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu

Valsts prezidents Andris Bērziņš neslēpj, ka nav mierā ar valdības darbu, un gaida enerģiskas reformas nākamajā Saeimā. Vienlaikus gatavs atzīt arī savas kļūdas.

Rudens ir atnācis ar asām prasībām pret valdību – skolotāji, mediķi, pensionāri prasa vairāk naudas, opozīcija šūpo veselības ministres krēslu. Izskanējis aicinājums atkāpties kultūras ministrei. Vides ministra demisija iekarsē cīņas koalīcijas iekšienē. Kā jums šķiet – vai valdība spēs panākt saprātīgus budžeta kompromisus un nostrādāt līdz Saeimas vēlēšanām?

Vakar man bija saruna ar finanšu ministru Vilku. Vismaz par ieņēmumu daļu man palika sajūta, ka tā tomēr ir ļoti reāla. Vienmēr var strīdēties, kuru nodokli lielāku, kuru mazāku, bet man tomēr šķiet, ka tā ieņēmumu daļa ir saskaņota un diezgan loģiska, un praktiski var teikt, ka mums tomēr valsts kopbudžeta ieņēmumi būs diezgan tuvu beidzot pirmskrīzei, būsim sasnieguši to līmeni, kas pati par sevi ir laba ziņa. Par izdevumu pusi – protams, tās darbības vēl ne tuvu nav noslēgtas. Nu, it kā veselībai bija 28 ar pusi tajās jaunajās iniciatīvās, kas faktiski jau nav maz. Jautājums ir, kā Veselības ministrija spēs šo naudu izlietot. Vienmēr jau var gribēt lielāku, bet tas cipars ir it kā atbilstošs tam, ka veselībā mums ir jāiegulda. No tāda viedokļa iet labi, bet, kā viņiem izdosies atrast kompromisu un pieņemt, tas ir jau cits jautājums. Vai tur neparādīsies vēl kaut kādas vēlmes.

Bet tur es Vilkam pilnīgi piekrītu, ka mums jābūt ļoti saprātīgiem – dabūt to budžetu, kādu viņi piedāvā. Es jau ceru, ka šis gads mums būs faktiski bezdeficīta. Budžets ir diezgan izsvērts un tuvu pie bezdeficīta – 0,8 mīnusā, kas, praktiski rēķinot, faktiski ir uz nulli, var teikt. No aizņemšanās viedokļa 2014.gadam tas ir kolosāls un pats par sevi ekonomiski ieguvums.

Bet ir arī sāpīgi konflikti, piemēram, par uzturēšanās atļauju pakāpenisku izbeigšanu. Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?

Man tā nostāja ir tāda – valdībai ir pieejama pilna informācija, kādi cilvēki, no kurienes, kāda ir atdeve, cik ir tīri nauda, cik bankās paņemts. Visa tā informācija ir. Mans viedoklis ir tāds, ka tas šajā periodā ir bijis pozitīvi un ka derētu pieskaņot, izejot no pieredzes.

Ka atcelt nevajadzētu?

Var jau atcelt. Bet tad jautājums, kur ņems vietā. Jo tās ir faktiski investīcijas, grozi, kā gribi. Ja ir kāds labāks risinājums, tad – jā. Bet neviens neko labāku neiesaka.

Jūs nedomājat, ka atbalsts jaunām ģimenēm mājokļu iegādei varētu kompensēt to, kas ienāk no šīm atļaujām?

Atbalsts jaunām ģimenēm būs kaut kāda valsts saistība atkal, lai tās tiktu pie sava mājokļa. Bet to jau var darīt paralēli, tas viens otru neizslēdz. Nu, labi, Jūrmalā jaunā ģimene nevarēs, bet ir pietiekami vietu, kur varēs. Nu, ir tāda problēma, ka viena daļa, stiprie, aizbraukusi ārzemēs, lai varētu atmaksāt savu kredītu. Viņi nevar dzīvot savā mājā Latvijā. Kaut kā tas nekustamā tirgus jāiekustina. Jautājums – kā iekustināsim? Jo vairākums tomēr bija izdarījuši kaut ko tādu, kas bija virs viņu reālajām iespējām. Un maz cerams, ka jaunai ģimenei tas ir interesants projekts. Es tam īsti neticu. Aizliegt jau var visu, tas ir visvienkāršākais, bet paanalizējot to var pieskaņot. Ja runā par Jūrmalu – Šveicē, piemēram, ir pieeja, ka nevar nedzīvot uz vietas. To visu var uzlikt. Bet tur jau tā bilde ir ļoti raiba, kas tos īpašumus pērk un kur viņi paliek – šeit, vai izmanto, lai dotos tālāk uz Eiropas Savienību. Tas ir valdības rokās – lai izanalizē, lai saliek tās domas kopā.

Vēl viena problēma valdībai, kaut arī nav tieši saistīta ar budžetu, ir kultūras ministres konflikts ar vismaz daļu kultūras darbinieku. Esat arī agrāk kritiski izteicies par kultūras ministri. Kādu risinājumu redzat pašreizējā situācijā?

Es šobrīd neizsaku parasto uzaicinājumu visiem viesiem – lūdzu, brauciet, Latvija no 1.janvāra ir kultūras galvaspilsēta, brauciet, aiciniet līdzi savus kultūras pārstāvjus. Es vienkārši baidos to teikt, jo tās ziņas starptautiski pašlaik aiziet tik nelabas un ir tik nelabā laikā. Tur ir jāatrod kaut kāds korekts veids. Jo tas starptautiski parādās, ka Operu grauj. Tur jau nav ne Žagars, ne kas. Nu, neko sliktāku šajā brīdī nevarētu. Ko mums dod tā reklāmas kampaņa, ka mēs esam kultūras galvaspilsēta? Šādi konkrēti jautājumi taču to tēlu neglābjami bojā. Mani tas visvairāk uztrauc.

Vai tas bija iemesls, kāpēc atcēlāt Operas nama 150.gadu jubilejas koncerta apmeklējumu, ko iepriekš bijāt paredzējis darīt?

Arī daļēji, protams. Man diena ir pietiekami sarežģīta, es gribu aiziet vienkārši mierīgi baudīt to, kas tur ir. Zinot, kā tas tur notiek, man nav iekšēja komforta. Es sevi nevaru pārvarēt, lai vēl vakarā sevi pakļautu stresam tā vietā, lai saņemtu to baudījumu, kas tur bija paredzēts. Nu, tāda tā realitāte ir. Es domāju, ka daudziem tā sajūta nav tomēr komfortabla. Es nesaprotu arī īsti – man liekas, ka tas ir cilvēcīgs konflikts. Nezinu, kas būtu reālais pamats – ja tāds ir, to taču visu var cilvēcīgā veidā atrisināt. Veids, kā tas tiek risināts, nekādā gadījumā Latvijas tēlam par labu nenāk. Pašlaik ir Rīgas konference, Dombrovska kungs ar saviem daudzajiem kolēģiem droši vien būs tur, un tas atkal izskan. Nu, nav labā laikā. Lietas ir jārisina, bet nevar būt, ka tas tādā veidā izskan. Tas veids man liekas pilnīgi nepieņemams.

Tomēr valdība strādā, var teikt, stabili. Dombrovskis nupat kļuvis par ilgāko valdības vadītāju Latvijas vēsturē. Vai, jūsuprāt, tā ir apstākļu labvēlīga sakritība, vai arī tas liecina par kādām nopietnām izmaiņām politiskajā vidē?

Diemžēl, skatoties, kā tas tagad risinās, es neko labāku, kā esmu iepriekš teicis, nevaru pateikt. Man šķiet, ka tā sfēru dalīšana un katra rīcība paliek arvien individuālāka, valdības kopējā darba paliek arvien mazāk. Man tāda ir sajūta, skatoties praktiski par visām sfērām. Man grūti vērtēt to kā valdības darbu. Nu, kaut vai tas viena ministra paziņojums – es aiziešu 1.decembrī. Kā tas ir iespējams? Es saprotu, – ja aiziet, tad varbūt ir nominēts kāds cits, un, ja viņi kopā strādā, tādu loģiku es saprotu. No tādas vienkāršas loģikas es tagad nesaprotu, kā tas ir iespējams un kāda no tā jēga. Ja mēs tādā veidā gribēsim aiziet līdz nākamā gada oktobrim, baidos, ka varam daudz ko labākajā gadījumā neizdarīt.

Vai uzskatāt, ka jūsu piedāvātā konstitucionālā reforma – dot premjerministram plašākas pilnvaras ministru izvēle – varētu ilgtermiņā situāciju uzlabot?

Tāda man ir pārliecība, jo pieredze, vismaz Eiropā, to rāda. Dodot premjeram lielākas pilnvaras un arī uzliekot lielāku atbildību. Tagad jau tas ir labi nostādīts – katrs savā vietā, bet par to atbildību – mēs, tie pārējie, paliekam klusāki, pieraujamies. Bet tā ir valdība, un valdībai jābūt kopīgai rīcībai.

Viens no jautājumiem, kurā premjerministram ir gandrīz neierobežota izvēles brīvība, ir par eirokomisāra kandidātu. Vai, pirmkārt, jūsuprāt, būtu jāturpina līdzšinējā prakse? Otrkārt, kā jūs vērtējat iespējamos kandidātus, kuru vārdi izskan kuluāros?

Man šķiet, ka būtu vairāk nekā loģiski to kārtību tomēr noteikt. Tas nebūtu nekāds pārsteidzošs darbs. Neņemos teikt, kādai tai būtu jābūt, droši vien jāpaanalizē, kā rīkojas citur. Bet to kārtību noteikti vajag noteikt. Un tikai tad nāk nākamais – kandidāti.

Kādām kvalifikācijām būtu jābūt cilvēkam, kuru izvirza?

Man uzskats ir varbūt pat drusku tālāk ejošs – šajā konstrukcijā, ka Eiropas Komisija ir uzbūvēta no brīvi izvēlētiem cilvēkiem, kuri ne vienmēr ir zinoši konkrētajās sfērās, vajadzētu tomēr kaut ko konkretizēt. Ja cilvēks nesaprot sfēru, par kuru atbild, tad nav ko gaidīt rezultātus. Eiropas Komisijā ierēdņu līmenis ir ļoti labs. Viņi ir profesionāli cilvēki, visu laiku redz 27 valstu darbību, tehniskais līmenis tur ir īsts. Bet tas gala līmenis – vajadzētu stipri piedomāt, kā to pacelt. Manuprāt, izejot no tā, būtu arī atbilde, kā valstis varētu piedāvāt. Citādi es nezinu, kā viņi spējo tos salikt kopā.

Droši vien ideālā pasaulē mēs varētu nonākt līdz tādai kārtībai, taču nākamgad tāda droši vien vēl nebūs. Uz kādām kandidātu kvalifikācijām būtu jāskatās, viņus iesakot?

Izglītības līmenis – tas, protams, pats par sevi. Un tas, kā viņš ir sevi parādījis. Tos rezultātus jau var tīri vienkārši novērtēt. Ja cilvēks ir sevi parādījis, tad arī Eiropas Komisijas līmenī ir vieglāk izvērtēt, ko viņš ir spējis un kur viņu likt. Nekādu citu iespēju jau nav. Nu, kā tur nomērīsi?

Bet ir minēti konkrēti cilvēki. Andris Piebalgs ir atteicies būt vēl vienu termiņu. Izskan Solvitas Āboltiņas, Sandras Kalnietes vārdi. Vai viņas būtu labas kandidātes?

Domāju, ka šīs abas kundzes sevi jau ir pietiekami parādījušas, lai viņas varētu izvērtēt, ja viņas kandidēs. Bet es esmu pārliecināts, ka vēl parādīsies, ka tas ir tikai sākums. Man nav informācijas, bet pieļauju, ka gan jau parādīsies vēl vairāki.

Vai jums pašam padomā ir kādi kandidāti?

Es to tiešām neesmu apsvēris, jo līdz šim tas šķita nevajadzīgi. Neesmu domājis.

Vēl par nākotnes izvēlēm – Saskaņas centra frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs nesen izteicās, ka nākamajā valdībā Saskaņas centram jābūt tāpēc, ka „tauta to grib”. Vai SC ir jābūt nākamajā valdībā?

Bet tur jau ir pavisam skaidri un vienkārši – valdībai ir vajadzīgs vairākuma atbalsts. Mans uzskats ir, ka vajadzētu tomēr arī kvalificēto vairākumu, vairāk par 50. Tā atbilde ir tāda – gribēt jau var visu ko, bet nākamajai koalīcijai tomēr vajag vairākuma atbalstu.

Par to var diskutēt, jo – tad varbūt arī budžetam vajadzētu kvalificēto vairākumu?

Tas ir cits jautājums, tomēr – vai tas ir pareizi, ka budžetu var izmantot kā valdības gāšanas līdzekli? Es uzskatu, ka tas nav pareizi. Tur nevajadzētu kvalificēto vairākumu. Budžets tomēr ir tik jūtīga lieta, ka var ļoti viegli tādā veidā no valdības atvadīties. Ja saliek otrādi, kā es esmu to iedomājies – ka valdības vadītājam vajag kvalificēto vairākumu un ja ir arī konstruktīvās neuzticības balsojums – gāžot esošo, uzreiz ievēl nākamo valdības vadītāju -, tad arī tur vajag kvalificēto vairākumu.

Jūs nākat no Zaļo un Zemnieku savienības, un pašlaik kuluāros apspriestais reālākais variants, kā SC varētu būt valdībā, ir – kopā ar ZZS. Ko jūs par šādu iespēju teiktu?

Mans uzskats, skatoties, kas notiek reāli dabā – ka tās kombinācijas varētu būt krietni dažādākas. Nu, skatoties arī pēc reitingiem, tā ir viena tāda iespēja. Bet nedomāju, ka tā ir vienīgā un visvairāk iespējamā.

Paliekot pie budžeta, tomēr pārejot pie ārpolitiskiem jautājumiem – pēc tikšanās ar ASV prezidentu Obamu jūs kopā ar Igaunijas un Lietuvas prezidentiem parakstījāt paziņojumu, kurā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt pietiekamu finansējumu aizsardzībai. Igaunija atvēl tam 2% no IKP, ASV pat krietni vairāk, savukārt mums ne tikai nav, bet pašlaik nespējam pat nodrošināt virzību uz šādu mērķi. Cik svarīgi, jūsuprāt, būtu šādu virzību nodrošināt un jau nākamgad panākt finansējuma palielinājumu aizsardzībai?

Lēmums ir līdz 2020.gadam sasniegt 2 procentus. Ka nepieciešamas lielas reformas arī aizsardzībā – man par to nekādu šaubu nav. Jo sevišķi par kiberdrošību, kas bija viens no jautājumiem – tas ir tik būtiski, ka tur būs jāiegulda daudz vairāk. Mums pašlaik Aizsardzības ministrijā ir komanda, viņi ir profesionāļi, bet tas ir tālu no tā, kas ir nepieciešams. Es tomēr saskatu, un tas arī skaidri izskanēja Obamas noslēguma vēlējumā, vienkārša secinājuma formā – ka mēs varētu daudzās sfērās strādāt daudz vairāk kopā. Militārajā sfērā būtu jāiet strauji uz priekšu, lai mēs spētu reizē pacelt arī Eiropas Savienības spēju būt vairāk neatkarīgai. Tur jau tos jautājumus jau cilā – Polija cilā, ka vajadzētu daudz vairāk likt tos līdzekļus kopā un radīt kaut ko stabilāku. Es uzskatu, ka vajag, bet ir jābūt nākamajiem soļiem, lai nebūtu tikai vārdos, kā ir šobrīd, kad ir NATO „gudrās aizsardzības” stratēģija. Gudri jārīkojas mums pašiem šeit. Nu, kāda jēga, ja stāv kuģi Liepājā un turpat blakus Klaipēdā?

Un tā visās sfērās. Ir jau labi piemēri – tā izglītība, ko visu triju valstu vecākie virsnieki iegūst militārajā koledžā Tartu. Tā ir laba bāze, lai ietu tālāk un dziļāk, un tā arī centīšos virzīt attīstību. Militārā sfēra it tik nopietna, ka mums nebūtu jēgas drumstalot līdzekļus. Es varbūt esmu utopists, bet domāju, ka tie vecie stāsti par Māras zemi nebija muļķīgi. Tāpat jau dzīve mūs vilka kopā, un kāpēc nevarētu tāpat iet uz priekšu arī šodien? Naudu jau var iztērēt, cik grib, bet, ja to ieliek tiešām prātīgi , tad varbūt nebūtu iebildumu arī pret to, ka ir tie divi procenti.

Politiskā apņemšanās ir 2% no IKP. Nākamajā gadā budžetā plānota nevis virzība uz 2 procentiem, bet gan tieši otrādi – izdevumi aizsardzībai būs jau zem viena procenta no IKP.

Tāpēc es par budžetu teicu, ka, man liekas, ieņēmumu daļa ir ļoti labi saformulēta, bet par izdevumu daļu acīmredzot būs vēl ļoti karstas debates – gan objektīvi, gan arī subjektīvi, saistībā ar vēlēšanu tuvumu. Šie visi jautājumi jau vēl nav noslēgti, tur ir tikai, teiksim, vadlīnijas. Tas, ko Aizsardzības ministrija ir iesniegusi, ir, manuprāt, trīsreiz lielāks. Bet tas jau vēl nav izdiskutēts līdz galam. Mēs jau esam apņēmušies. Citādi mēs par visu ko varam teikt – nu, mums neiznāca. Tas būs jāpilda, man nekādu šaubu nav. Šīs debates vēl nav beigušās.

Šomēnes būs liela mēroga Krievijas un Baltkrievijas militārās mācības pie mūsu robežām, kurās tiks izspēlēta arī Baltijas valstu okupācija. Žirinovskis nupat pateicis, ka Baltijas valstis būtu jāiznīcina. Vai ar Baidenu un Obamu runājāt par drošības situāciju mūsu reģionā un ko tieši?

Pirmkārt, tajā dienā, piektdienā, no rīta parādījās Baidena paziņojums presei, kurā pirmais punkts bija – ka NATO līguma 5. paragrāfs Amerikas Savienotājām Valstīm ir svēts pienākums. Par Latviju tur bija punkts, ka ASV apsveic un atbalsta Ziemeļu distribūcijas jeb apgādes kanālu. Ka Latvija to veiksmīgi izveidojusi un tas jāattīsta. Tiekoties ar Obamu, kad bija arī Baidens klāt, slēgtajā daļā pirmais vēstījums no Obamas bija tas pats – ka viņš svēti paziņo, ka šis tiks pildīts. Viņš vēl teica – ka pildīs arī viņa pēcnācēji, Amerika to neapspriedīs. Tur ir tā atbilde. Ja mēs to neņemam galvā, nu, tad jau varam vispār teikt, ka mums nekāda aizsardzība nav. Bet es uzskatu, un tas arī tika teikts – jūs varat droši uzskatīt, ka neesat mazāk aizsargāti nekā jebkura cita NATO valsts. Tas bija skaidrs vēstījums.

Vai bija runa arī par to, ka drošības situācija mūsu reģionā tomēr pasliktinās?

Pie šā pirmā lielā bloka par drošību un valstu attiecībām tas tika apspriests un tika izteikts arī viedoklis, kā Savienotās Valstis redz šo situāciju. Tas vērtējums precīzi atbilst arī mūsu aizsardzības ministra teiktajam, ka uzbrukuma draudi ir ļoti maz iespējami. Tāds bija arī secinājums tur. Viennozīmīgi.

Maijā, kad drošības iestādes brīdināja par kārtējo Krievijas „maigās varas” izpausmi – jauniešu braukšanu uz militārām nometnēm Krievijā -, jūs tām pārmetāt, ka „viņi meklē draudus tur, kur es tos galīgi neredzu” un ka „viņiem jādara savs darbs, nevis jāmeklē ienaidnieki”. Tiesa, neprecizējāt, kāds darbs tām būtu jādara. Vai arī pašlaik neredzat draudus, kas nāktu no Krievijas?

Redziet, tajā reizē man tas likās tik bērnišķīgi, kā tas viss tur bija salikts. Bet, ja runā par maigiem draudiem – vai no Krievijas, vai no Latvijas -, ir paņemts tāds īpatnējs latvisks… Es šo izlasīju pirmo reizi par Turcijas ārpolitiku, kad bija paredzēta Turcijas prezidenta Gila vizīte. Tur bija šī „maigā ietekme”, kā palīdzēt uz ārpusi. Es domāju, ka tas nav nācis ne no Krievijas, ne no kā. Ka tas ir vispār veids, kā sadarboties ar tautiešiem ārzemēs. Es tā to saprotu. Daudz vieglāk ir meklēt vainu citās mājās, bet nevis darīt pašiem, lai paši kļūtu stiprāki. Tāda mana atbilde ir. Ka tomēr vajag katram darīt savā vietā savu darbu godīgi un kārtīgi, un tad mēs būsim droši un iesim uz priekšu. Tāds ir mans vērtējums.

Jautājums jau bija – vai, salīdzinot ar maiju, šie apdraudējumi ir pieauguši?

Es neredzu. Būtu brīnums, ja bruņotie spēki, tai skaitā arī NATO, neko nedarītu, netrenētos, ja neceltu savu meistarību. Tas ir bīstami ne tikai, lai uzbruktu citam, tā ir bīstamība arī iekšienē. Bruņotiem spēkiem ir jābūt tomēr profesionāliem un sagatavotiem.

Tomēr par Žirinovska izteicieniem pat NATO ģenerālsekretārs nupat Viļņā teica, ka Krievijas varas iestādēm būtu no tiem jānorobežojas.

Tieši tā! Tas jau ir ārpus loģikas un katrā gadījumā nav normāli. Bet, man liekas, šis kungs jau ir daudzus gadus izcēlies.

Jūs teicāt, ka jebkuras valsts bruņotajiem spēkiem jātrenējas. Bet, ja tic Rietumu militārajiem analītiķiem, kuri ir pētījuši mācību Zapad 2013 scenāriju, tad tās savā ziņā būšot tiešām aizsardzības mācības – pret NATO spēkiem, kuri nāktu aizstāvēt Baltijas valstu teritoriju. Tad kam īsti tie gatavosies?

Es vēlreiz gribētu atkārtot, ka mēs esam sasnieguši maksimāli iespējamo līmeni, lai justos ne mazāk droši kā pārējās NATO valstis. Tāds ir mans uzskats. Tā ir katra vēlme, kā viņš redz to situāciju. Var visu ko iztulkot, kā kuram liekas labāk, bet, zinot visu to, it sevišķi pēc šīs tikšanās gan Baidena rezidencē, gan Baltajā namā, man tas viedoklis ir skaidrs un precīzs – mēs neesam vairāk apdraudēti kā jebkura cita NATO valsts.

Tās ir Amerikas saistības pret mums. Kādas ir mūsu saistības pret Ameriku un citām NATO valstīm šajā kontekstā?

Kā jau teicu, mēs pārrunājām drošību kopā ar attiecībām ar konkrētām valstīm. Pārrunājām, protams, situāciju Afganistānā – kādi ir iespējamie scenāriji nākotnē, kāda ir Latvijas un Baltijas loma šajos scenārijos. It sevišķi tika uzsvērts, ka ASV ļoti pozitīvi skatās uz mūsu iniciatīvām Centrālāzijā, Ziemeļu apgādes kanāla attīstību, ka attīsta kanālu Zubrs. Ka tas viss veicina gan drošību, gan arī tālāku mierīgu attīstību visā šajā reģionā, ieskaitot Afganistānu.

Kopīgajā paziņojumā ir uzsvērts arī Baltijas valstu ieguldījums šā reģiona demokratizācijā. Līdz šim radies iespaids, ka mēs šīs attiecības cenšamies veidot uz ekonomiskās sadarbības pamata. Cik lielā mērā mēs esam arī centušies veicināt demokratizāciju tādās valstīs kā Uzbekistāna, Turkmēnija un Azerbaidžāna?

Nu, ar Uzbekistānu man vēl nav bijis, varbūt varēšu konkrētāk 10.oktobrī. Bet šeit tas fokuss tīri ekonomiski varēs pavērsties kādā laika periodā. Šobrīd tomēr visas sarunas man bija par pieredzes nodošanu. Piemēram, Turkmēnijai interesēja jautājumi par veterināro Eiropas pieredzi, par izglītību. Ne par velti mums bija visi tie rektori līdzi, viņi visi arī noslēdza daudzus līgumus. Tā ir mūsu lielākā eksporta prece. It sevišķi ar Kazahstānu tas parādījās – viens ir uzcelt lielāko operas namu pasaulē, otrs – piepildīt to ar saturu. Mums bija arī konkrēta saruna ar Inesi Galanti, kā mēs varētu attīstīt. Mums ir daudz lietu, kurās mēs esam kolosāli stipri un kas var dot mums tiešām labu ienākumu. Un nekas jau nav labāks demokratizācijas procesa attīstītājs par izglītību. Nekas cits labāks nav izdomāts.

Par ekonomiskām attiecībām ar šīm valstīm – mēs jau esam tik nelieli. Kamēr neattīstīsies Zubrs un it sevišķi Ziemeļu kanāls, kas acīmredzot tomēr pagriezīsies tālāk caur Kazahstānu uz Ķīnu – tas jau ir ilgtermiņa darbs, lai tur parādītos kaut kāds liels rezultāts. Bet tur potenciāls, protams, ir milzīgs. Sevišķi ar Kazahstānu. Viņi būvē ar Ķīnu tālāk uz Krieviju ātrgaitas šoseju, kurai jāatnāk uz Baltiju. Tas pēc kaut kāda laika dos rezultātu. Un man tiešām bija prieks ar Gruzijas premjerministru šodien konstatēt, ka tas gals sāk kustēt ātrāk, zinot, ka te ir tālāk izeja. Tas jau viss ir tāds process, ar stāstiem vien tur nevar līdzēt. Mums tā pieredze tomēr ir, un tā ir vajadzīga ne tikai tām zemēm. Nupat tikāmies ar Horvātijas premjeru. Tas, ko mēs te daudzus gadus virzījuši, ir nododams tālāk viņiem. Arī ekonomiski, sevišķi Centrālāzijas zemēm. Tur ir milzīgi fondi, kas to balsta, bet nav tās spējas, teiksim, nevar no Amerikas atvest un pasniegt. Bet mēs varam.

Jūs pieminējāt kiberdrošību, par ko runājāt arī Baltajā namā. Kā jūs vērtējat diezgan pretrunīgo procesu ar Čalovski – vai bija pareizi, ka jautājumā par viņa izdošanu vai neizdošanu Savienotajām Valstīm sāka izskanēt politiski argumenti?

Man jau tomēr šķiet, ka iesaistītie ministri bija ieslēgušies zināmā vēlēšanu kampaņā. Es vērtētu, ka no viņu puses nebija tomēr godīgi izmantot valdības locekļu pozīcijas. Man pozitīvāks iespaids par valdību no tā nepalika. Viņi tomēr ir tik labi informēti par to, kas tas ir. Es piekrītu – ja, teiksim, kaut kas varbūt nav pareizi līgumā ar ASV. Bet tad to vajag mainīt, nevis rīkoties tādā veidā. Tas līgums ir noslēgts, lai to pildītu. Ja tas neatbilst, tad – valdība noslēdza, valdībai arī jāreaģē. Nevis stāstīt tur pasakas. Tas nav korekti. Es nezinu, ko Eiropas Cilvēktiesību tiesa nolems, to Latvija pildīs. Bet, nu, ministri, kas tur bija iesaistīti, mums tomēr ir ļoti profesionāli un saprot, ko dara.

Tūlīt Saeimā sāksies debates par jūsu paspārnē strādājošās Konstitucionālo tiesību komisijas ieceri pierakstīt Satversmei klāt preambulu, kuras ideja bija reakcija uz valodu referendumu. Pērn rudenī teicāt, ka varētu sākumam ierosināt par to plašu diskusiju sabiedrībā. Vai jūs to darīsiet?

Es diemžēl neesmu redzējis to, ko viņi tur Saeimā šobrīd cilā. Tas līdz manīm diemžēl nav nokļuvis. Un man arī nav informācijas, ka tas ir šīs Konstitucionālās komisijas dokuments. Man šķiet, ka tādu dokumentu komisijā nav. Tur ir kaut kas sagatavots, un acīmredzot es to tuvākajā laikā redzēšu, bet šobrīd man nav, ko komentēt.

Bet vai sāksiet plašāku diskusiju?

Bet man jāredz, ko viņi tur sagatavojuši, tad arī varēšu pateikt. Nezinu, kas tur ir.

Tātad, jūsuprāt, tas notiek ārpus Konstitucionālās komisijas?

Jā, noteikti. Manā ieskatā tā tomēr ir kādu Saeimas partiju vai grupu aktivitāte.

Savukārt jūs esat piedāvājis mainīt Satversmi, lai stiprinātu premjerministra lomu. Kad šie priekšlikumi varētu būt gatavi?

Šodien šī četru cilvēku komisija savu darbu ir noslēgusi. Mēs mazliet ar Bāras kundzi to pārrunājām – viņi visam izgājuši cauri un jau laikam uz pirmdienu mēģinās uztaisīt tīrrakstu, lai var redzēt, pie kā ir nonākuši. Es vairākas reizes ar viņiem tikos, un visi bijušie premjeri, arī esošais, ir tikušies, un nākamnedēļ acīmredzot būs pieejams teksts.

Par jūsu priekšgājējiem amatā varam teikt: Guntis Ulmanis izveda Krievijas armiju, Vaira Vīķe – Freiberga ieveda Latviju NATO un Eiropas Savienībā, Valdis Zatlers izvadīja oligarhus no Saeimas. Kādu politisko mantojumu gribētu atstāt jūs?

Acīmredzot man tas uzdevums tomēr nav no tiem vieglākajiem, bet loģiski sekojošs. Kā es arī savā pirmajā uzrunā teicu – darīšu visu, lai vairākums no Latvijas iedzīvotājiem justu, ka dzīve kļūst labāka. Kā tas man izdosies, to acīmredzot varēs sākt mērīt, kad noslēgsies nākamais gads.

Vai jūsu nupat teiktais nav pretrunā ar pērn februārī tautiešiem Īrijā teikto, ka valdības reemigrācijas plāns nestrādās? Un 25. martā, deportāciju piemiņas dienā, jūs pie Brīvības pieminekļa teicāt – ja neapturēsim aizbraukšanu, pēc desmit gadiem valsts var pārstāt pastāvēt. Kāds bija tik drūma vēstījuma mērķis?

Bet man diemžēl tā iekšējā sajūta tāda arī ir. Ka mēs it kā spēlējam dubulti spēli, ka lietas nesaucam īstos vārdos. It kā mums no kaut kā būtu bail. Ka negribam redzēt realitāti. Es ne par velti teicu arī to, ka laikam nākamā gada kopbudžets vismaz sasniegs pirmskrīzes līmeni. Nu, ja tas izdosies, tad tomēr reālā izteiksmē cilvēki kaut ko druscīt varēs sākt redzēt. Tas viss ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Tāpēc arī saku, ka es tomēr ceru, ka nākamā Saeima skatīsies uz budžeta izdevumu daļu savādāk nekā šī. Ka meklēs kopējās iespējas ar kaimiņiem, meklēs, ko var darīt privāti, ko var nedarīt valsts, un atradīs tomēr tās ātrākās izaugsmes ceļu. Jo visi tie, kas saistīti sevišķi ar veselību, ar pamatizglītību – tiem jautājumiem ir jāiedod daudz ātrāka attīstība. Un ir signāli, ka mēs tomēr esam kaut kādu stabilitāti sasnieguši. Kaut vai tagad, kad bijām Kuldīgā – skaidri redzams, ka iedzīvotāju skaits, izskatās, tomēr ir nostabilizējies, un var cerēt, ka jau nākamgad varbūt būs par kādu bērnu vairāk. Tie tomēr ir tādi taustāmi rādītāji, ka mums tā dzīve iet uz priekšu. Kuldīgā man sevišķi patika profesionālā vidusskola. Viņi ir izveidojuši no tās vecās padomju laiku arodskolas ļoti labu modeli profesionālās izglītības attīstībai. 560 bērni tur tagad. It kā pēc visiem lielajiem māsterplāniem mums svarīgākais ir tikai Ventspils, Liepāja. Bet viņi tur ir izveidojuši to, kas dzīvē vajadzīgs. Apmāca galdniekus, kaut gan tos vairs par galdniekiem nevar saukt – būtībā kompjuterizētu darba galdu meistarus. Viņi ir spējuši dabūt šīs iekārtas. Mēs pirms tam bijām Dores namos Ieriķos – viņiem ir 26 jaunieši no visas Latvijas, jo nav jaunu, izglītotu cilvēku. Nu, tas mums ir jādzen strauji uz priekšu. Tur viņi kopā ar “Volvo” ir izveidojuši, dabūjuši iekārtas, lai var apmācīt jauniešus, kas varētu apkopt lielās kravas mašīnas un traktortehniku. It kā liekas, ka tas nav kaut kas lielais, stratēģiskais, ar eksportu saistītais. Bet viņi veido tomēr to iekšējo dzīvi. Viņiem skaisti izveidots tūrisms kopā ar ēdināšanas pakalpojumiem. Strādājot arī kā ēdnīca, viņi ir spējuši iepirkt visas nepieciešamās iekārtas modernai virtuvei, māca jauniešus šajā virzienā. Nu, nav tā, ka viss mums notiek negatīvi.

Man Kuldīgā iespaids palika labs – ka cilvēki ir sapratuši, ka pašiem ir jādara. Tiekoties ar viņu deputātiem, beidzot var redzēt, ka viņi visi runā par lietām konkrēti. Un iet Kuldīga uz priekšu. To uzskata par mazpilsētu, bet man likās, ka tas ir tik stabili. Tas, protams, ir prasījis laiku. Mēs tur bijām arī pie uzņēmējiem – diviem brāļiem, kas pa astoņpadsmit gadiem dabūjuši no plikas zemes, ka 120 cilvēku tur, mežā patālu no Kuldīgas, strādā un ražo tīro eksporta produkciju, kurai pieprasījums ir daudz lielāks, nekā viņi spēj nodrošināt. Tur parādās tie jautājumi, kurus es arī ar ekonomikas ministru jau runāju – ka, teiksim, viens uzņēmīgs dānis no viņiem izpērk produkciju tajos brīžos, kad nav noieta, un pārdod trīsreiz dārgāk tālāk. Tā attīstības finanšu institūcija mums ir vajadzīga tagad, un te nav nekādu risku – viņiem nedaudz palīdzot, viņi uzkrās un paņems vismaz divreiz lielāku cenu. Viss ir, tikai saprātīgi jābīda tās lietas uz priekšu.

Tāpēc es arī saku, ka valdība nespēj tās konkrētās lietas. Vides ministrijai pārdales mehānisms nav ieviests. Visādas pasakas stāsta, bet tas, ko cilvēkiem vajag reālā dzīvē, netiek ieviests. Reālajā dzīvē tie cilvēki jau negaida. Tie skolotāji baidās, ka viņiem var iziet plāni, un viņi ir it kā aizgājuši ārpus ieliktajiem rāmjiem. Bet viņi reāli iet uz priekšu. Paskatoties uz tiem jaunekļiem, nu, mums ar galdniekiem iznāca vairāk – kolosāli, viņi prot visu, taisa tādas lietas, ir gatavi dzīvei, un viņi ir vajadzīgi! Nu, nav tā bilde tik melna. Ja skatās reālajā dzīvē, cilvēki grib dzīvot labāk un arī dara ļoti labi. Tie 23 gadi bija vajadzīgi. Tā kā tiem diviem jaunekļiem pirms 18 gadiem – viņi saka: mēs te uzstādījām vienu paliktni zāģim un divatā sākām strādāt. Tagad mums nav vairāk brīvā laika, bet ir 120 strādājošie un daudzmiljonu eksports. Nu, notiek, viņi vienkārši ir uzņēmīgāki bijuši, neviens viņiem neko nav devis. Pakāpeniski un, kā viņi saka – ņēmām kredītus visu laiku tik daudz, lai pie jebkuras svārstības droši varētu atdot. Tagad valstiski tas būtu izdevīgāk, ja viņiem drusku iedotu atbalstu dažos brīžos, lai viņi var pieturēt produkciju.

Ir prieks to visu dzirdēt, bet…

Nē, nu, braucot uz jebkuru vietu, es cenšos šos paskatīties, no viņiem jau vislabāk var saprast, kā viņi redz. Un viņi pastāsta tik smalki, kur ir tās problēmas. Viņi jau nesūdzas, viņi vienkārši stāsta tīri tehniski.

Tos divus pirmīt pieminētos jūsu izteicienus – par reemigrāciju un par valsts pastāvēšanu pēc desmit gadiem – daudzi cilvēki ir pamanījuši, un tie viņiem palikuši prātā. Ir svarīgi paskatīties patiesībai acīs, bet ir svarīgi arī iedvesmot un aicināt pārvarēt grūtības. Cik lielā mērā jūs arī to redzat kā savu darbu, un kā, jūsuprāt, jums veicies ar cilvēku iedvesmošanu, nākotnes perspektīvas parādīšanu?

Nē, nu, redziet, kāpēc Vilks bija šeit? Es viņam pastāstīju visu, izejot tīri no praktiskās situācijas, kā es to redzu, kur ir tās lietas un vietas, kur vajadzētu sākt pamazām mainīt. Viens ir tehniskais budžets, un, atgriežoties pie tā vispārīgā – ja mēs nepārliksim uz veselību un izglītību vairāk no tā, ko liekam budžetā, nu, mēs netiksim uz priekšu. Lai laukos būtu cilvēki, tur ir jābūt tai izglītībai. Reemigrācijas pamats ir izglītība, ne jau nauda. Tāds ir mans uzskats. Par to Īriju es pie saviem vārdiem palieku – ja tiem cilvēkiem, kas ir tur, neiedos – protams, ja viņi gribēs, – profesionālo izglītību, kāpēc lai viņi brauktu uz šejieni, ja tur viņam ir vismaz desmit reizes augstāks pabalsts nekā šeit vidējā alga? Viņi arī tehniski nevar atbraukt – viņiem bērni iet skolā, ir kaut kāds izdevumu līmenis. To tikai izglītība spēj glābt, nekas cits. Nekādu citu variantu nav. 

Un ar tām profskolām ir slikti, ja paskatās, kādā stāvoklī ir tā skola Kuldīgā – nu, bēdīgā stāvoklī. Bet tie cilvēki ir darījuši, viss tas labais un jaunais ir salikts tais vecajās mājās, un notiek. Bet kāpēc to valstiski nevarēja virzīt, kāpēc viņi izslēgti no iespējas? To pašu redzējām arī Mālpilī, kur cīnās paši, nekāda valsts atbalsta. Pašvaldība, vecāki mēģina dabūt kopā, lai tie bērni būtu izglītoti, kaut kam derīgi un kaut vai iet pasaulē ar to izglītību. Tā recepte jau ir vienkārša, tas ir tas, ko vācieši ir darījuši visu laiku un dara vēl šodien. Redziet, tur tā atbilde. Ne par velti man ar Gauku [Vācijas prezidentu Joahimu Gauku – red.] izveidojās tik labas attiecības – man ir pārliecība, ka viņš darīs visu, lai Latvija varētu to izglītību tur iegūt. Vai es spēšu nodrošināt, lai to saprot citi, es neesmu pārliecināts. Bet tās iespējas ir. Nekas cits neatliek, tikai jādarbojas. Tāpēc jau jūs esat šeit un es jums stāstu – lai jūs cilvēkiem varētu pasniegt to, kā es domāju. Es nevaru visu vienkārši, tur var apgriezties otrādi.

Protams, nav šaubu, ka mums jāuzlabo izglītība un tieši profesionālā izglītība. Taču cilvēki bieži vien šādas detaļas neuztver. Tas, ko sadzird, mēdz būt diezgan vienkārši. Diemžēl ir nācies dzirdēt no vairākiem avotiem, ka pēc jūsu izteiciena par reemigrācijas plānu konkrēti cilvēki teikuši – mēs tā kā apsvērām iespēju braukt atpakaļ, bet, redz, prezidents pateica, ka nevajag. Vai esat domājis par jūsu vārdu šādu iespējamo iespaidu?

Bet, ja tie cilvēki man tur prasa, vai tur ir kaut kas reāls, kas mums dos kādu pamatu šeit atbraukt un dzīvot, es nekad neteikšu, ja es neredzu. Es neesmu gatavs uz tādu blefošanu, teikt – nu, tur viss ir, brauciet tik! Viņi pēc tam teiks – redz, kāds maita, izrāva mūs no šejienes, kur kaut cik dzīvojām, un tagad iemeta atkal bedrē. Bet es neredzu! Kamēr nav bāze, kamēr nevar teikt – brauciet, jums būs iespēja aiziet skolā, saņemt izglītību, – ko citu? Ar tiem latiem lai viņš atbrauktu uz šejieni – bet kur viņš dabūs darbu? Visi uzņēmumi, kas veidojas, vairāk liek tajā tehnikā, tur vajag minimums trīs specialitātes. Tas praktiski Kuldīgā arī parādās – ka viņš ir gan galdnieks, gan tehnologs, gan viņam jāprot arī programmēt. Viss tas ir vajadzīgs! Tas nav vienkārši. Un tās cerības, tā pavisam godīgi runājot, tiem, kam ir vairāk gadu, ir ļoti nelielas. Tā ir tā dzīves realitāte. Tāpēc arī katrs izmeklē to vietu, kur viņš var labāk justies. Ne jau par velti Eiropas Savienībā mobilitāte ir ielikta par pamatu. Tas jau nenozīmē, ka visiem mobili jābrauc prom, bet ir iespēja kādu laiku sevi nostiprināt arī citā vietā, ne tikai Latvijā. Mēs jau skatāmies ļoti šauri, izejot no Latvijas. Arī Īrijā bija kādi četri cilvēki, kas ir uzsākuši uzņēmējdarbību. Viņi iestrādāsies, un tie ir tie, kuri var atbraukt atpakaļ, Latviju redzot kā daļu no sava biznesa. Tāds process būs, bet tas prasīs vēl laiku. Vidēji izskatās, ka divdesmit gadi ir vajadzīgi, lai iesistu starptautiski savu vietu. Tāds tas laiks diemžēl ir, nepaliek īsāks, jo visa ražošana paliek arvien sarežģītāka.

Vai esat domājis, ko darīsiet pēc prezidenta pirmā pilnvaru termiņa beigām? Vai plānojat kandidēt atkārtoti?

Nu, skatīsimies, kādi tie rezultāti iznāks. Vai vismaz tas virziens būs tāds, kādu es esmu solījis – ka iet mums uz augšu.

Ja ies uz augšu, tad kandidēsiet?

Nē, tad arī varēs novērtēt, vai es vēl spēju kaut ko uz priekšu pagriezt, lai ietu labāk. Nē, nu, tas ir tik sarežģīts process, no tik daudzām sastāvdaļām.

Vai no jūsu teiktā varam secināt, ka atlikušajā termiņa laikā jūs redzat savu lomu kā ekonomisko procesu stabilizētājam?

Nē, ne tikai ekonomisko, es domāju, ka arī par sabiedrības saliedētību ir viens no ļoti būtiskiem punktiem. Lai tomēr dabūtu visus puslīdz līdzīgi domājošos. Jo tas ir arī mūsu pamats drošai eksporta attīstībai uz tām valstīm, kur tie cilvēki, kas šeit pie mums – es tur redzu milzīgu bāzi. Un tas arī tā parādās. Teiksim, kā Polijā, runājot ar poļiem, kā viņi attīsta savu zemi – viņi meklē savus cilvēkus, lai dabūtu to sākumpunktu un varētu iestrādāties. Tas jau nav nekas ne pārsteidzīgs, ne nedabīgs, tur ir viss kopumā. Ja, kā Kenedijs rakstīja, prasīs – ko es varu dot, nevis saņemt no valsts -, tad mēs tiksim uz priekšu daudz vieglāk.

Neviens nesaka, ka jums būtu cilvēkiem jāmelo. Bet no jūsu teiktā cilvēki ir sapratuši, ka nav jābrauc atpakaļ. Vai tā jūs to domājat, ir cits jautājums, bet viņi ir sapratuši tā – jūs mums neesat vajadzīgi. Vai tā nav problēma?

Acīmredzot tā ir mana vaina. Īrijā es runāju par to konkrēto cilvēku grupu, kas tur ir. No Portugāles tas droši neizskanēja, tur bija pavisam cita grupa. Portugālē bija liela grupa, kādi 50 cilvēku, kas ir devušies uz turieni, lai dabūtu kontaktus, sevi attīstītu. Es tur nevienu nesatiku, par kuru es varētu teikt, ka es iesaku viņam nebraukt atpakaļ. Es pilnīgi piekrītu, ka, acīmredzot, ļoti jāuzmanās ar šiem vēstījumiem. Runājot par Īriju, man palika ļoti skaidrs, ka tai grupai, kas ir viena no lielākajām, ir pavisam savādāka filozofija un pamati. Ir ļoti dažāda tā pieredze.