Eiropas parlamenta deputātu Robertu Zīli intervē Anita Brauna

„The Economist” žurnālists Edvards Lūkass rakstīja, ka Kipra var izrādīties pirmā Rietumu zaudētā kauja jaunajā aukstajā karā, ja Putins iegūs savu daļu kontroles. Kāpēc situācija nonāca tik tālu, ka tā izšķiršanās bija tik krasa – Eiropa nebija pietiekami solidāra pret Kipru vai pie vainas bija pašu kipriešu politika?

Neapšaubāmi, abas puses pie vainas. Pirmkārt, Kipra vainīga. Otrkārt, Eiropa kā daudzās vietās labajos gados, šajā nepārtrauktajā kustībā uz augšu vienkārši bija izlaidusi kontroli, [nereaģēja], ka Kipras finanšu sektors ir tuvs Islandes sektoram. Tāds finanšu sektors! Paldies Dievam, ka Latvijā Ronim un citiem lobijiem neizdevās te uztaisīt finanšu centru. Ja mēs būtu 2008.gadā izpildījuši Roņa plānu, mēs iegrābtos nevis ar vienu „Parex”, bet daudz ko citu.

Pirms tam tāds plāns bija Šleseram, finanšu centra gribētāji ik pa brīdim ir. Ko tas nozīmē? Ka jums ir offshore banking, kurā nauda nāk iekšā un iet ārā. Tur nekas nenotiek, strādā daži simti, varbūt tūkstotis cilvēku, kas, protams, labi nopelna, un arī īpašnieki. Bet visi riski paliek valstij, kā mēs redzam Kipras un Islandes gadījumā.

Man nepatīk, ka pašlaik Latvijā pieaug nerezidentu noguldījumu apjoms, tas, uz ko arī Starptautiskais Valūtas fonds norādīja. 2012.gadā ienākošie nerezidentu noguldījumi ir pārsnieguši rezidentu naudas, un visi ir pieprasījuma depozīti vai īstermiņa nauda, kura tiek kreditēta ārpus Latvijas. Tā nestrādā Latvijā, kas ir slikta tendence. [Banku] īpatsvars IKP nav liels, bet ja tā turpināsies, tas var sagraut [finanšu sistēmu]. Beidzot no Zakuļa vismaz kaut kas izskan – ka komercbankām vajadzētu vērtēt, vai tā nauda vajadzīga.

Kā var ierobežot nerezidentu naudu šeit?

To var padarīt neizdevīgu. Sākot ar to, ka jūs liekat nodokļus, un centrālā banka un finanšu uzraugs rīkojas ar metodēm, kas ir viņu rīcībā. Vienkārši es nedomāju, ka mums jābūt finanšu centram ofšoru izpratnē. Tā nav Latvijas nākotne.

Kas ir tas risks? Es pirms kāda laika jautājumu par nerezidentu apjomīgajiem noguldījumiem uzdevu Rimšēvičam, un no viņa atbildes bija saprotams, ka viņš to neuzskata par problēmu.

Tā ir īstermiņa nauda, kas nāk iekšā – pieprasījuma depozīti, sešu mēnešu depozīti. Bankas, kas ar šo naudu strādā, visbiežāk pretī izsniedz kredītus saistītām personām. It kā izskatās, ka tas ir korekti. Pieņemu, ka daļa, kas paņem kredītu, to nevēlas atdot, jo ir seguši ar depozītu – ja kas, banka paņem depozītu. Bet bankai kaut kur šī īstermiņa nauda ir jāizvieto. Pirmkārt, tam, kurš ir paņēmis kredītu no ES bankas, tā ir normāla nauda. Ja bizness neizdevās, tā ir legāla nauda.

Otrkārt, pat ja bankas saka, ka pērk drošus vērtspapīrus, piemēram, no Somijas, tos nevarēs acumirklī pārdot, kad pēkšņi tā nauda [no bankām] bēg. Nerezidentu naudu uzreiz var izņemt. Turklāt ne visa nauda ir Somijas vērtspapīros. Mums paliek tikai risks. Kamēr nav izveidota Eiropas banku savienība, kas, es ceru, nākotnē būs ar kopīgu depozītu garantiju fondu, tikmēr mūsu garantiju fonds nespēs izmaksāt šos minimālos 100 000 eiro. Pēc „Krājbankas” neveiksmes tas jau ir tukšs. Tas ir arī politiski ārkārtīgi nepieņemami.

Rimšēvičs ir spiests rakstīt vēstules [ECB prezidentam Mario] Dragi par to, ka Latvija nav Kipra. Man ir vēstules kopija, ko sūtīja parlamentāriešiem. Protams, vēl nav Kipra, bet ja mēs neizdarīsim secinājums, tā var kļūt. Nepārprotami, šādas vēstules Dragi neraksta ne no šā vai tā. Mēs esam trāpījuši gan „Reuter”, AP, gan „The Economist” ar salīdzinājumu, tā ka tie, kas pieņem lēmumus, situāciju vērtē.

Amatpersonas ir nospraudušas mērķi – eirozonu, kas, protams, ir svarīgs. Bet mēs nevaram tikai noturēt visus indikatorus Māstrihtas kritēriju ietvaros un [citādi] nekustēties, vienalga kas notiek. Es joprojām domāju, ka mājokļu tirgus ir jāstimulē tā, kā to darīja angļi nupat jaunajā budžetā. [Lielbritānijas finanšu ministrs Džordžs] Osborns ierosināja pirmā mājokļa atbalstīšanu arī sekundārajā tirgū, lai iekustinātu nekustamo īpašumu tirgu, bet saviem iedzīvotājiem. Mums ir tikai Šengenas atļauju tirdzniecība. Es dzīvoju Jūrmalā, redzu, kas tur notiek. Pašreizējā apbūve konkurē ar to, kas bija 2005.-2007.gadā. Tā pilnīgi nav domāta vietējiem. Tātad mēs mājokļus ar visām būvniecības izmaksām un finanšu sistēmu esam pakļāvuši ļoti šauram virzienam un iznīcinām pēdējās iespējas vietējiem jauniem cilvēkiem tuvākajos gados uzlabot savu mājokli. Tas ir traģiskais, ko nevaru atsist – kā pret sienu. Saprotu, ka ministram, premjeram pretī būs interešu grupas, bet kādreiz tā [nostāja] būs jālauž. Ja tam būtu attaisnojums krīzes dziļākajā laikā, kad nekas nenotika, tad tagad nē.

Otrkārt, nodoklis šim segmentam nav pārāk augsts. Ļoti daudzus ieķīlātos dzīvokļus tur banku meitas kompānijas, kas ir otra nepareiza sistēma. Neizmantotam [mājoklim] ir jābūt dārgi uzturamam, tā ir klasika no ekonomikas teorijas. Par to arī neviens nemēģina runāt.

Vēl viena lieta, ko mēs mēģināsim – nesen ASV tikos ar vienu labu latviešu puisi, kas tagad strādā privātā biznesā, pērk no bankām sliktos kredītus nekustamajam īpašumam, pamatā Floridā. Tur ir atrisināts jautājums, ar kuru mēs gadiem ilgi mokāmies – ko darīt, lai Jūrmalā, Pierīgā, Rīgā, kur ir augsta kadastrālā vērtība un līdz ar to liels nekustamā īpašuma nodoklis, cilvēkus nedzītu ārā no saviem ģimenes mājokļiem. Amerikā, vismaz Kalifornijā un Floridā, faktiski ir divu kategoriju nekustamā īpašuma nodoklis – tiem, kas ir tirgū, un seniem dzimtas īpašumiem. Ja [vēsturiski] tas ir ģimenes īpašums, nodoklis ir zems, ar absolūti minimālu pieaugumu, kas nepārsniedz inflāciju. Tikko to pārdodat uz āru, ārpus ģimenes locekļiem, jūs esat tirgū, kurā nodoklis ir par kārtu augstāks. Mums [nodoklis] spiež cilvēkus ārā no dzimtas īpašumiem, kas sociāli un politiski ir ārkārtīgi nepareizi. Domāju, uz gada otro pusi mums par to būs priekšlikumi, mēģināsim šo Amerikas pieredzi kaut kādā veidā pielāgot Latvijai.

Kipras gadījumā redzams, ka krievu naudai ir liels iespaids arī uz politiku. Cik lielu lomu Krievijas nauda spēlē Latvijas politikā?

Domāju, ļoti lielu.

[Krievijas premjerministrs Dmitrijs] Medvedevs vadīja kaut kādu sēdi, kad saņēma un nolasīja ziņu, ka Kipras parlaments noraidījis troikas [EK, ECB un SVF] sākotnējo priekšlikumu. Tajā brīdī atskanēja aplausi. Skaidrs, ka Kipras parlaments bija ietekmēts, un tur tā ietekme ir nenormāla.

Ceru, ka tā būs mācība Latvijai. Tiem, kuri nevēlas šeit pieļaut Krievijas ietekmi politiskajā līmenī, ir jāsaprot – ja gadiem ilgi no viena reģiona jums nāk nauda, ir arvien lielāks risks, ka tas pārnesīsies uz mazas valsts politisko līmeni. Vai esam eirozonā – tas lielu lomu nespēlē. Kiprā krīzi neizraisīja atrašanās eirozonā, krīzi izraisīja finanšu centra esamība. Vācieši bija rēķinājuši, ka Kipras banku sektora investori no ieguldījumiem Grieķijā pelnīja vismaz divreiz vairāk nekā Vācijas investori caur banku sektoru citu valstu vērtspapīros.

Ja mēs padarīsim Latviju par finanšu centru vai citādi balansēsim tikai uz NVS un Krievijas investīciju rēķina, mēs vienkārši padarīsim politiku atkarīgāku no Maskavas. Tur nelīdz ne ES, ne eirozona, ne pat NATO, kā redzam Kipras gadījumā. Vienā diskusijā vācu kolēģis minēja, ka Krievija Latvijā taisa mazo Krieviju. Viņi negrib to piesaistīt juridiski, viņiem vajag mazo Krieviju. Es teiktu, ka Kipra jau atgādina mazo Krieviju.

Tā ir mūsu politiskā izvēle. Mums ir valdība, kurai pēc savas kompozīcijas, partijām, nekādi nevajadzētu iet tajā virzienā, un būtu jārīkojas, lai tas nenotiktu, bet nekādu soļu nav. Mēs esam saspringuši uz Māstrihtas kritērijiem, lai tikai nekas nenotiek līdz jūlijam.

Kāpēc tad nekas nenotiek – neapzinās problēmu?

Ir daudz pieredzējušu cilvēku, īpaši „Vienotības” rindās. Daļa varbūt neapzinās, varbūt mērķis cits. Negribas domāt vissliktāko, bet mēģinājums atlikt gāzes tirgus liberalizāciju [var nozīmēt], ka sasaiste varbūt tik liela, ka nevar vairs īsti brīvi rīkoties un jāiet uz priekšu lobija labā.

Pilnīgi skaidrs, ka „Latvijas gāzes” akcionāri dara savu darbu, „Gazprom” nekur ES nevēlas ieviest šo direktīvu, vāciešiem ir cita interese – „EON” iet slikti, viņi Eiropā taisa ciet spēkstacijas, ir milzīga gāzes jaudu pārprodukcija elektrības ražošanā. Tas nozīmē, ka situācija mainās kardināli. Bet man jāsaka, ka viņu [LG] valdes loceklis Jorgs Tumats atklāti pauž – viņi kā ES dalībvalsts uzņēmums rēķinās ar liberalizāciju un ir gatavi vest sarunas. Kas man nepatīk, ka Ekonomikas ministrija neved sarunas.

Pavļuts teica, ka viņš ir runājis.

Man nešķiet pietiekami vienu reizi norunāt. Turklāt zinot, kas noticis Lietuvā un Igaunijā, kur jautājums atrisināts likumu līmenī, un abas valstis [neatkarīga tīklu operatora izveidei] ir izvēlējušās īpašumu tiesību atdalīšanas mehānismu. Tas nozīmē, ka mēs vairs neesam brīvi savā lēmumā, ja negribam Baltijai nodarīt sliktu gāzes jautājumā. Ja mēs ejam citu ceļu nodalīšanas vai nenodalīšanas ziņā, mēs neļaujam Igaunijai un Lietuvai izmantot ES iespēju līdzfinansēt sašķidrinātās gāzes termināli vai Polijas un Lietuvas savienojumu. Ja Latvija ģeogrāfiski ar visu Inčukalnu izkrīt no spēles, mēs nojaucam [alternatīvas gāzes piegādes projektus] arī citiem.

Pagājušā nedēļā šis jautājums bija valdībā, bet mums tas ir valsts noslēpums, kā notiks gāzes tirgus liberalizācija. Taču saka, ka notiks.

Notiks nodalīšana?

Tas publiski nav zināms.

Bet tas jādara ātri. Līdz 2017.gadam nekas [alternatīvas piegādes ziņā] nenotiks, bet ir jāizveido juridiskā un institucionālā bāze, lai tā ir gatava. Kur ir tā sāls? Mēs esam mazs tirgus – pat visas četras valstis kopā. Līdz ar to sistēmas pārvades operatoram ir jābūt vienam visā Baltijā, tad tam ir vērtība. Ir jārunā ar lietuviešiem, igauņiem un vēlams ar somiem, kā mēs to pārvaldīsim kā vienu tirgu. Tad ir tā [komerciālā] interese un kaut kāda uzticība. Katra mazā struktūra ar atdalītām īpašumtiesībām kā Lietuvā un Igaunijā, vai mūsējā, ko atstās „Latvijas gāzes” akcionāru struktūrā, [ir pārāk sīkas].

Var saprast, ka atstās…

Nu tas atkal ir nevarīgais variants, kas neļauj izveidot kopīgu uzņēmumu. Tad Lietuvas un Igaunijas uzņēmumam intereses ir pilnīgi atšķirīgas, un nekas notiks. Tā lieta ir ļoti nopietna. Ekonomikas ministrijai ir šīs juristu, ekonomistu analīzes par visiem trīs modeļiem. Vai viņi to visu izstāsta valdībai, es nezinu.

Kāpēc Nacionālā apvienība, būdama valdībā, ir nostājusies tai opozīcijā?

Domāju, tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, kad veidoja valdību, NA vēlme iekarot lielāku ietekmi nebija tik liela, bet pēc tam, kad Zatlera partija saplīsa, disproporcija ir tik redzama. NA ar laiku nobriestot, rodas izpratne, ka viņi nevar procesus ietekmēt tik daudz, kā varētu normālā politiskajā procesā. Bet tas jārisina premjeram, un ne tikai ar visām šīm [ministru] izvērtēšanām. Tas nav jādara koalīcijas partneriem, tas jādara premjeram, ja viņš to uzskata par vajadzīgu.

Valdis Dombrovskis pēc sava rakstura ir unikāls ar to, ka četros gados nav atlaidis nevienu ministru. Lielbritānijā Kamerons tikko to izdarīja, tur tāda kā tradīcija atlaist zināmu skaitu sliktu strādājošu ministru. Tas ir normāls politisks pasākums, atsvaidzina tempu valdībā, un sabiedrība to uztver kā normālu soli. Es pietiekami labi Dombrovski pazīstu, viņš nemainīsies, bet domāju, ka viņš rada noguruma sajūtu valdībā, kas viņam pašam beigās var slikti atsaukties.

Otrkārt, es tik sliktas koalīcijas attiecības neesmu redzējis, lai arī esmu sēdējis daudzās koalīcijās. Mani vienkārši pārsteidz tīri cilvēciskās attiecības koalīcijā, tās nav normālas. Tas nav tikai par NA attiecībām, tas ir arī par „Vienotības” un RP attiecībām. Ja jūs nespējat normāli sarunāties, [apmaināties] ar agresīvām piezīmēm, tas attiecības valdībā neuzlabo tīri emocionāli.

Trešais faktors – jo tuvāk vēlēšanas, jo koalīcijas partijas vienmēr iet uz savām interesēm, lai iegūtu lielāku ietekmi nākamajās vēlēšanās. Pieņemu, ka koalīcija izturēsies cienījami līdz jūlijam, lēmumam par eiro. Līdz tam visi atbildīgi domās par valsts likteni, bet pēc tam situācija kļūs vēl asāka, partijas nāks ar saviem priekšlikumiem. Arī mēs nāksim. Mani, godīgi sakot, neapmierina, kas tika izdarīts nodokļu politikā. Minēju nekustamo īpašumu [jautājumu], bet arī tas, ka necēla neapliekamo minimumu un atvieglojumus par apgādājamajiem (par bērniem mazliet pacēla, bet niecīgi), nav labi.

Kāpēc jūs dodat ZZS un SC ietekmi uz valdību, piemēram, neatbalstot Matīsu satiksmes ministra amatā vai pieprasot Kozlovska demisiju?

Tas ir pārāk triviāli. Abi šie gadījumi ir atšķirīgi.

Paņemsim gadījumu ar Kozlovski… Kamēr jūs uzturat spēkā prasību par Kozlovska atbilstību, kas tagad izstiepjas uz trīs mēnešiem, tikmēr SC var tricināt valdību, pieprasot atlikt gāzes tirgus liberalizāciju. Vai tā nav pārāk bīstama spēle?

Ja kāds runā, ka Kozlovska noturēšanas vai nenoturēšanas dēļ iziet uz gāzes dīliem ar SC, tas vienkārši ir stulbi, atvainojiet. Viena ministra darba turpināšana un valsts stratēģiskās intereses ir nesamērojamas lietas. Es tam neticu.

Vai jūs zināt, kāda cena tika samaksāta par to, lai ZZS un SC nerosina referendumu par eiro?

Viena bauma par SC ir par gāzes [liberalizācijas] atlikšanu. Par ZZS – nezinu. Politikā kompromisi bieži jāatrod, bet kur ir tā trauslā sarkanā līnija? SC un ZZS varēja draudēt, ka taisīs referendumu par eiro. Tas, visdrīzāk, nozīmētu, ka mums nesanāk iestāties eirozonā nākamgad, bet lai viņi vāc parakstus. Rimšēvičs vienā sarunā teica -ja referendums būtu, mēs to vēl vinnētu. Nu tad iestātos 2015.gadā.

Ja ir tik vāja pozīcija, ka jābaidās no šī referenduma… Es neesmu konstitucionālo tiesību jurists, bet nepiekrītu, ka referendumu nevarēja rīkot, un varu minēt divus politiskus un ekonomiskus argumentus.

Politiski jūs nevarat teikt, ka jūsu valsts pilsoņi nevar lemt par jautājumiem, ko viņi uzskata par svarīgiem. To ir darījuši arī citi. Otrs – nevar teikt, ka šodien eirozona no ekonomiskā viedokļa ir tāda pati kā 2003.gadā. Tai pat juridiskais statuss ir mainījies – agrāk nebija ne Eiropas stabilizācijas mehānisma, ne visu to saistību par budžeta saplānošanu. Līdz ar to pilsoņiem ir tiesības par šiem jautājumiem runāt un balsot. Cita lieta, ka es nedomāju, ka tas ir vajadzīgs.

Kādi riski ir tam, ka mēs stājamies eirozonā apstākļos, kad sabiedrības atbalsta tam nav?

Ja paskatāmies, kas notiek krīzes pārņemtajā Eiropā, skeptiskāks viedoklis eirozonas valstu vidū ir tām, kas ir labākā ekonomiskajā situācijā, jo tām jāpalīdz citiem. Neviena valsts, kas ir ne visai labā situācijā, negrib izstāties no eirozonas. Kā rāda sabiedriskās aptaujas – visu ko, tikai ne izstāties no eirozonas. Līdz ar to domāju, ka situācija Latvijā mainīsies.

Cita lieta, politiski būs ļoti grūti, tāpēc mēs 2014.gada janvāri gribējām sagaidīt ar taisnīgāku nodokļu politikas priekšlikumu mazliet mierīgākos sociāli politiskos apstākļos. Cilvēkiem pirmajos mēnešos būs satricinājumi, kaut kas notiks ar mazumtirdzniecības cenām, to uzpūtīs no mediji un tie, kas ieinteresēti eiro ideju degradēt.

Otrkārt, ir grūti paskaidrot sabiedrībai, kā tas ir Igaunijā, kāpēc viņiem jāpalīdz grieķiem, kuriem minimālā alga ir augstāka nekā igauņiem vidējā. Tas pats attiecas uz Latviju. Jāmēģina paskaidrot šīs lietas, nevis rādīt kuģi, es atvainojos. Jūs esat redzējusi Rimšēviča kuģi no prezentācijām? Viņš atnāca uz NA ar tādu milzīgu tankkuģi, kuram apakšā dzeltena laiviņa ar Latvijas karogu – ka mēs uzkāpsim uz kuģa, un tur viss labi būs. Nu redziet, ja ar šādu argumentāciju braukā, tas nodara kaitējumu. Ir jārēķinās, kas ir auditorija. Ja politiķi un Rimšēvičs atklāti teiks – jā, ir riski, mēs zaudējam šo, bet iegūstam to, un, sasverot kopā, tomēr redzam, ka labāk būt eiro.

Runājot ar cilvēkiem, es minu vienu piemēru. Atcerieties, kurā gadā pēdējoreiz cilvēki baumu dēļ skrēja eiro mainīt uz latiem? Tad visi mēģina un nevar atcerēties. Ir bijis tikai otrādi. Kaut vai šāds arguments zināmā auditorijā noder. Tas parāda, ka jebkas ir noticis – ir skrējuši uz bankām dēļ baumām par banku nestabilitāti vai lata devalvāciju -, bet ne otrādi.

Es vēl par NA gribēju pajautāt. Vai NA ir viens no kanāliem, pa kuru Lembergs realizē savu politiku valdībā?

(Smejas.) Domāju, ka nē. Mēs ar Aivaru Ozoliņu kopā bijām TV raidījumā, kur viņš man teica – jums tur Lakučs un tā. Es saku – nu bija tā, bet desmit gadi pagājuši! Ietekmes nav. Es neticu, ka arī „Visu Latvijai!”, ko es mazāk pazīstu, būtu ietekmējami. Viņi parasti to pārmet TB/LNNK.

Gaidis Bērziņš nav ietekmējams?

Kā tieslietu ministrs? Maz pamata teikt, ka šajos laikos viņš varēja būt ietekmējams.

Kādus signālus jūs raidāt sabiedrībai, Aigaru Lūsi ieceļot par NA ģenerālsekretāru?

Tā nebija vienkārša izvēle, bet kā kompromiss tika pieņemta. Lielā mērā partijas līdzpriekšsēdētāji uzņemas atbildību, izvēloties šādu cilvēku, kas strādā kā ģenerālsekretārs.

Ģenerālsekretārs politiskās partijās Latvijā ir ar dažādām lomām. Tas lielā mērā atkarīgs no viņu personības, un arī no tā, ko partijas priekšsēdētājs vēlas no ģenerālsekretāra. Mums TB/LNNK ilgstoši bija ģenerālsekretārs, kuram bija absolūti nepolitiska loma, viņai vienīgais uzdevums bija organizatorisks darbs. Kad Jaunups bija JL ģenerālsekretārs, bija mazliet cita loma.

Mums apvienībā bija sarunas. Ja abi līdzpriekšsēdētāji izvēlas Lūsi kā ģenerālsekretāru, viņam ir jāveic organizatoriskais darbs, un ja tas aiziet NA nevēlamā virzienā, tad līdzpriekšsēdētāji par to uzņemas atbildību.

Kādi apsvērumi lika viņu izvēlēties?

Es jums to nevaru pateikt, tā lielā mērā bija Raivja Dzintara un Gaida Bērziņa izvēle.

Kā jūs jūtaties apvienībā, kurā politiku nosaka, izmantojot Aivara Ozoliņa terminoloģiju, Dzintara lāpneši?

Domāju, ka viņi toni īsti nenosaka. Situācija mainās. Es piekrītu, ka tā izskatās publiskajā laukā, cilvēki redz tās akcijas. Mēs TB/LNNK kā veca partija to emocionālo lauku no savas puses bijām pilnīgi izlaiduši. Tās dziedāšanas un citas lietas šad tad ir vajadzīgas. Protams, „Visu Latvijai!” ir hierarhiska organizācija, bet TB/LNNK mēs vienmēr esam bijuši demokrātiski.

Bet gribētu teikt, ka nav tā, ka viņi nosaka būtiskos lēmumus. Frakcija ir lielāka nekā bija iepriekšējā Saeimā, kad bija astoņi deputāti un bija vieglāk pieņemt lēmumus hierarhiskā veidā. Tagad tas vairs nav tik izteikti, jo ir Ilmārs Latkovskis, Dāvis Stalts, kurš varbūt tagad jau iet citus ceļus. No TB/LNNK ir Dzintars Kudums, kam ir valsts pārvaldes pieredze, Romāns Naudiņš ar uzņēmēja pieredzi – tas balanss frakcijā ir diezgan liels. Arī Einārs Cilinskis kā vadītājs dara lielu darbu. Es, godīgi sakot, par šo jautājumu tagad jūtos mazliet optimistiskāk nekā pirms laika.

Vai redzat sevi atkal aktīvu Latvijas iekšpolitikā?

Kad aizgāju prom no partijas vadības, es domāju, izdarīju mazāko ļaunumu gan organizācijai, gan arī Latvijai kā tās interesēs strādājošs eiroparlamentārietis. Īstenībā augošu partiju jūs nevarat vadīt, būdams EP deputāts. To vienkārši nevar izdarīt.

Cita lieta, ka man tā politiskā ambīcija neapšaubāmi ir. Likumdevēja līmenī, godīgi sakot, es redzu sevi daudz lietderīgāk EP nekā Saeimā. Tas mērogs Latvijā ir tik maziņš, Latvijai saistošā likumdošanā tas ir tik ļoti pārcēlies uz Eiropu, un tās ir nesalīdzināmas lietas. Bet valdības darbs ir kas cits. Tas izaicinājums man ir, bet tad jābūt stiprai komandai. Ja jums nav spēcīga partija, jūs nevarat veiksmīgi novadīt valdību. Zinu, ka man labākajā gadījumā varbūt palicis viens šāviens.

Nākamajās vēlēšanās?

Iespējams. Bet tas atkarīgs, cik veiksmīgi var nostartēt. NA pašlaik valdībā norūdās. Citreiz tai jāsakož zobi, jāizdara ne visai populāras lietas un par kļūdām jāsaņem puni, bet no tā uzreiz nevajag taisīt traģēdiju, kamēr nav noticis kas patiešām briesmīgs. Neizslēdzu, ka kādam varētu būt mērķis vienmēr uzturēt zināmu skaitu vietu [Saeimā], piemēram, 10%, un ar to dzīvot uz priekšu, vienalga valdībā vai ārpusē. Tas nav tas, ko es redzu kā spēcīgu organizāciju, tai jāiet ar lielāku spēku.

Kas tas varētu būt?

Konsolidācijas process Latvijā galīgi nav beidzies. Es redzu daudzus „Vienotībā”, kas man varbūt ir lielāki domubiedri nekā citiem „Vienotības” biedriem. Teiksim, Pilsoniskās savienības cilvēki, viņi ir pietiekami nacionāli cilvēki, bet arī nepārspīlē ar lietām, kas nav tās svarīgākās Latvijas nākotnei, iepretim tiem, kas ir no „Jaunā laika”. Kaut vai Zaķa pēdējā rīcība ar gāzes sektoru.

Tā ka tie procesi vēl visādi var beigties. Politisko partiju nosaukumu ziņā laukums, daļēji ar Zatlera rīkojumu, ir noslaucīts pilnīgi tīrs – nav neviena vairs no veciem nosaukumiem, neskaitot ZZS. Principā nosaukumi ir pilnīgi citi un sabiedrība to ir pieņēmusi.