«Man patīk mans darbs pēc brīvā grafika. Varu ierasties septiņos rītā. Varu strādāt līdz pusnaktij.
Varu vispār mājās neiet»
Ģimenei uzdāvina dārgu un skaistu papagaili. Taču tam ir viens trūkums – tas visu laiku bez mitas ļoti rupji lamājas. «Tava sieva ir …, tava sievasmāte ir …, pats arī …!»
Saimnieks cenšas putnu visādi pierunāt apklust, apklāj būri ar segu, bet rezultātu nekādu. Dusmu brīdī pagrābj būri un iestūķē ledusskapī. Kādas desmit minūtes vēl dzirdamas lamas, bet tad iestājas klusums.
Saimnieks atver ledusskapja durvis, un putns klusi saka: «Atvainojiet, man nebija taisnība. Gan sieva, gan sievasmāte, gan jūs pats esat lieliski cilvēki. Atvainojiet!»
Saimnieks atmet ar roku: «Labi, kam negadās…»
Papagailis vēl klusāk: «Atvainojiet, man vēl viens jautājums – ko jums šī… vista nodarīja?»
Pie daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpas uz soliņa sēž vairākas večiņas. Lepnā automobilī piebrauc jaunbagātnieks un uzreiz sāk gānīties: «Ko blenžat, grabažas!? Vācieties prom no manas kāpņu telpas!»
Viena no večiņām atbild: «Kāpēc jūs tik rupjš? Vecus cilvēkus nemaz necienāt. Es savam mazdēlam pasūdzēšos!»
«Kādam mazdēlam?! Lai viņš rīt piecos pēcpusdienā atnāk šurp, un es tikšu ar viņu galā!»
Nākamās dienas pēcpusdienā jaunbagātnieks pieripina auto, kurā sēž vēl pāris draudīgu mūļu. Vecenītes sēž uz sava soliņa kā sēdējušas. Neviena cita tuvumā neredz.
«Kur tad tavs mazdēliņš?»
«Kaut kur tepat tuvumā ir. Kur tieši, es nezinu – viņš ir snaiperis.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.