Kodolenerģijas bailuļu ļampampā

Nikni kritiski iebildumi pret Ožegovska/Īvāna intervijā teikto

Pavisam nesen bija publicēts Daiņa Īvāna un Andreju Ožegovska raksts “Atomēra uz ļampampā“. Kārtējais anti-AES raksts no sērijas Jānis Brizga “Kodolaritmētika” un Agris Auce “Munks un ….“, kuru uzdevums ir neskaidru, taču nebūt ne zaļu, nolūku vārdā musināt un tracināt mazāk izglītotus un zinošus ļautiņus nostāties pret kodolenerģiju, kas Latvijai ir bezmaz vienīgais veids, kā saglabāt lielāku vai mazāku energoneatkarību.

Un runa, manuprāt, šoreiz nav par paviršībām rakstā (MAGATE, Cēzijs-37), bet gan par rindu visai apzināti sagrozītu un tendenciozu faktu un izteicienu. Vienīgais, kas pārsteidz, ka katrs nākamais raksts ir paviršāks un melīgāks.

Iemeslus var tikai minēt – vai anti-AES histērijas kurinātāju sponsori kļuvuši skopāki (kā maksā, tā strādā), vai arī viņi maldīgi cer, ka šīs histērijas uguns iekurināta, tālāk degs pati, ko lieki tērēties. Nu ko, šoreiz sanācis stipri greizi, tādēļ būtu vietā neklātienes diskusija ar šī un iepriekšējo rakstu autoriem.

1)„Atomkarš turpināsies, kamēr uz planētas darbosies kaut viena atomelektrostacija. Cilvēce nav morāli nobriedusi „miera atoma” izmantošanai. To nesaprot tikai bērni vai muļķi,” (..) rakstījis režisors Andrejs Tarkovskis. Pēterburgas kodolfiziķis un atomreaktoru drošības eksperts Andrejs Ožegovskis tagad apgalvo to pašu – drošu AES nav.

Tiešām – Andrejs Tarkovskis bija izcils režisors, taču diez vai jebkāds eksperts kodollietās; Andrejs Ožegovskis – izrādās visai vājš kodolfiziķis, bet pretendē uz talantu blēņu un briesmu stāstu stāstīšanā. Cik tad nu var atkārtot, ka AES un atombumba ir pavisam dažādas lietas. Ne no atombumbas var uztaisīt AES, ne arī otrādi.

Vēl apgalvo, ka AES ir galvenokārt vajadzīgas, lai tiktu pie atomieročiem (arī Ožegovskis visu laiku izdara mājienus par to). Fakti pierāda pretējo: lielākoties valstis, kas tīkojušas pēc savām A-bumbām, tās ir izveidojušas vispirms, tad tikai AES. No 17 Eiropas valstīm, kam ir AES, tikai katrai sestajai ir atomieroči. Vēl trakāk: Izraēlai, Ziemeļkorejai ir atomieroči, bet nav AES, turpat blakus Dienvidkorejai – otrādi. Tos, kurus nepārliecināja apgalvojums par kodolbumbas un kodolreaktora fundamentālajām atšķirībām, rosinu padomāt, kādēļ pirmās ūdeņraža kodolsintēzes bumbas jau uzspridzināja pagājušā gadsimta vidū, bet kodolsintēzes reaktora joprojām nav un „ITERA” pilotprojektu sola tikai pabeigt ap 2050.gadu, ja paveiksies. Tādēļ jau šie naftas-gāzes-ogļu dolārzaļie aģitatori, kad atspēkoti visi pārējie viņu argumenti, sper ārā pēdējo – sak, nesteidzaties ar tām “netīrajām un bīstamajām” AES, pagaidiet, drīz jau būs kodolsintēzes reaktori, labi apzinādamies, ka masveidā tādu nebūs vismaz 50, iespējams, 100 gadus.

Vēl uzjautrinošāks ir viņu apgalvojums, ka šie reaktori būšot daudz drošāki nekā AES, lai gan neviens darbojošs vēl nav uzbūvēts! No kurienes tāda centība? Tādēļ, ka naftas-gāzes-ogļu biznesam AER (atjaunīgie energoresursi) nav nopietns konkurents, drīzāk sabiedrotais, bet AES gan ir. Neticat? Tad paskatieties, ar ko Vācija un Japāna aizstāja iztrūkstošo kodolelektrību. Ne jau ar saules baterijām, bet gan iedarbinot ar mazutu, gāzi vai oglēm kurināmas TES (termoelektrostacijas), pamatā gan ar oglēm. Vācijai vēl ir iespēja to pašu kodolelektrību importēt no Francijas un Čehijas, nākotnē cer arī no jaunās Krievijai piederošās Baltijas AES.

2) Andrej, jūs par Baltkrievijas AES kritiku esat izraidīts no šīs valsts (..). Es piedalījos protestos pret AES (..)

Varbūt cer, ka tāds pats gods tiks parādīts arī pie mums. Velti, mums jau pietiek problēmu ar vienu citu no tās pašas puses ieklīdušu ērmu (…ermans). Par šo klaunu mēs tikai kopīgi pasmiesimies, baudot viņa dziļdomīgās muļķības.

3) Viņiem arī Baltkrievijas AES iespējamās kodolavārijas ietekmes zona „nepārsniedz” 3,5 km ap staciju, kamēr somu AES celtnieki tādas pašas jaudas stacijas potenciālo bīstamību „garantē” 600 km rādiusā, bet norvēģi pagājušā gadā izpētījuši, ka cilvēkam kaitīgie radionukleīdi aizlidos visus 1000 km.

Tā arī ir modernajiem III un III+ paaudzes reaktoriem, ko ceļ Olkiluoto, pie Karalaučiem un cels Baltkrievijā. Somi un norvēģi acīmredzot runā par padomju Černobiļas tipa LWGR (krievu apzīmējums – RBMK), kādi četri joprojām “rūc” Ļeņingradas AES un vēl 11 citās vietās. Tāda tipa pasaulē neviens cits nebūvē un arī Krievijā vairs ne, jo pat Ļeņingradas AES jaunie reaktori būs PWR tipa.

Ka jauda nav vienīgais bīstamības kritērijs, parādīja Fukušimas avārija, kur vienlaikus avarēja četri II paaudzes BWR tipa (pēc uzbūves, varētu teikt, tuvāki PWR nekā LWGR tipam) reaktori, kuru kopējā jauda trīs reizes pārsniedza Černobiļas avarējušā reaktora jaudu, bija uzcelti agrāk par Černobiļu, bet nostrādājuši desmitām reižu ilgāk (tātad sagaidāms, ka tur bija uzkrājušies daudz vairāk RA atkritumu). Tomēr tie avārijas seku ziņā ne tuvu nesasniedza Černobiļas līmeni, lai kā arī to ļaunā priekā gaidīja kodolenerģijas pretinieki. Pēc galīgajiem novērtējumiem Fukušimas Daiši kopīgais RA izmešu daudzums esot desmitkārt mazāks nekā Černobiļas gadījumā. Piešķirtais INES skalas 7.līmeņa novērtējums (= Černobiļai) manuprāt, ir visai aiz matiem pievilkts.

4) Atomkatastrofās jau cieš nevis valdošie politiķi, baņķieri un kodolfiziķi, bet iedzīvotāju tūkstoši.

Jā, jā, politiķi, baņķieri un kodolfiziķi – visi ir potēti pret gripu, radiāciju un… muļķību!

5) (..) ieinteresētās personas skaita mantru: „Oi, tas taču vecais reaktors, ar jauno viss būs kārtībā!”

Nu jā, vecais “kārlītis” (vecais Moskvič/Opel Kadett) taču bija tikpat ātrs, ērts un drošs kā mūsdienu Audi, Volvo vai Toyota! Kāpēc gan lai ar reaktoriem būtu citādi?

6) Pieredze liecina, ka kodolavārijas kopš pagājušā gadsimta vidus notikušas regulāri.

Tiešām, regulāri? Kā tādos gadījumos saka – faktus studijā! Tad seko zināma stostīšanās. Nu, ko – palīdzēsim: Černobiļa 1986.g., INES 7.līmenis; Fukušima 2011.g., INES 7. (?!, manuprāt, pārspīlēts, INES 6. vēl varētu piekrist); Three Mile Island 1979.g., INES 5.; vēl daži acīgākie atceras: Wind Scale UK 1957.g. un Chalk River 1952.g., abas INES 5.līmenis; vēl dažiem gribas pievilkt šeit klāt briesmīgo Kištimas, PSRS avāriju 1957.g., INES 6.līmenis. Pēdējā gan nav pieskaitāma AES avārijām, bet gan saistīta ar kodolmateriālu pārstrādi un sakarā ar padomju piekopto slepenību pat nav skaidrs, vai kodolmateriāli bija domāti AES, vai, drīzāk, atombumbām.

Nebūsim nu sīkumaini un skaitā lielākās, bet novērtētās zemāk par INES 5.līmeni, šeit neminēsim, jo pēc definīcijas šo negadījumu sekas neiziet ārpus AES teritorijas robežām un cietušo ir ļoti maz, ja vispār tādi ir. Nupat kā „Delfi” bija rakstīts: “Pēdējās divdesmitgades traģiskākās pasažieru kuģu avārijas”, kurā uzskaitītas deviņas lielākās kuģu avārijas pēdējos 20 gados (par pieciem gadiem īsākā periodā nekā starp Černobiļu un Fukušimu), kurās katrā gājuši bojā no dažiem simtiem līdz tūkstotim. Pieejot ar kaut cik līdzīgu mērauklu – paliek tikai Černobiļa 1986.g. Kāda te vēl regularitāte!? Mazliet nenopietna piebilde: par lielu vai vispār pasažieru kuģu būvēšanas jēgu gan derētu padomāt. Varbūt esošos arī derētu sagriezt lūžņos kā latviešu zvejnieku zvejas kuģīšus?

7) Es uzskatu, ka tieši tagad, kad cilvēce labi atceras Fukušimā notikušo, ir īstais brīdis pastiprināt antinukleārās noskaņas.

Nevis īstais, bet gan pēdējais brīdis vēl mēģināt kaut kādā veidā saduļķot ūdeņus, jo cilvēce sāk arvien vairāk attapties un apzināties, ka Fukušimā lielākā traģēdija bija saistīta ar milzonīgā cunami izraisītajiem postījumiem un starp šiem postījumiem AES bojājumi bija tie nenozīmīgākie, jo neprasīja daudzskaitlīgus upurus.

Esmu jau iepriekš rakstījis (“Fukušimas pieredze saka…”, “Vēlreiz par Fukušimas AES…”, “Tukšas mucas ….”), ka Fukušima, lai cik paradoksāli tas liktos, nodemonstrēja mūsdienu AES izturību, jo visi pussimts Japānas kodolreaktori pārdzīvoja spēcīgāko zemestrīci un tikai pēc stundas sekojošais nebijuša spēka cunami radīja problēmas Daiši AES, kuru rezultātā četri no sešiem AES reaktoriem tika neglābjami sabojāti. Divi reaktori Fukušima Daiši un visi turpat netāli esošajā Fukušima Daini AES pat pārdzīvoja šo līdz šim nebijušo dabas kataklizmu!

Tātad Visaginā, kur mazvarbūtīgas pat tūkstoškārt vājākas zemestrīces, par cunami i nerunājot, pat šie II paaudzes reaktori būtu bijuši pietiekami droši, taču Visaginai piedāvā III paaudzes AES.

Par Fukušimas pēcefektiem. Nupat bija izdevība izlasīt pārdomas, ko slackwire.blogspot.com.au vietnē (paldies komentētājam “teloah” par norādīto saiti) publicējis Will’s Boisvert’s. Ka J.T.Hoeve un M.Z.Jacobson’s no Stanfordas Universitātes, ievadot datus par Fukušimas RA piesārņojuma izplatību, veikuši modelēšanu uz superskaitļotājiem, lai noskaidrotu, cik liels skaits cilvēku no šī saņemtā starojuma periodā līdz 2061.gadam visā pasaulē (!) varētu nomirt ar vēzi. Rezultāts: visvarbūtīgākais, ka iespējami ap 130 fatāli vēža gadījumi šajos 50 gados. Ar iespējamo izkliedi no 15 līdz 1300 gadījumiem. Salīdzinājumam viņš min, ka ASV ar oglēm darbināto TEC izraisītais kopējais (ne-RA) piesārņojums nogalina ap 13 000 katru gadu, visas pasaules TEC – 200 000 katru gadu (Pasaules veselības organizācijas (WHO) dati).

Tātad pasaules TEC-i nogalina gadā 150 reižu vairāk nekā Fukušimas sekas 50 gados, pat ņemot novērtējuma izkliedes augšējo robežu! Vēl trakāk: glābjot no iespējamās pastiprinātās apstarošanas no Fukušimas AES 20 km zonas tika evakuēti ap 100 000 iedzīvotāju, t.sk., arī ļoti veci un slimi. Ap 600 evakuācijas procesā no pārdzīvojumiem un nepietiekamas medicīniskas aprūpes gāja bojā. Boisvert’s apgalvo – ja nebūtu evakuēti, no iespējamās saslimšanas ar vēzi saņemtā starojuma dēļ 50 gados upuru būtu, iespējams, daudz mazāk (jo modelī bija ietverta visa pasaule, ne tikai Fukušimas apkārtne).

Lūk, vēl viens piemērs, ka mazpamatotas bailes no radiācijas dara lielāku ļaunumu nekā pati radiācija. Diemžēl masu saziņas līdzekļos šī saprāta dzirksts reti parādās.

8) Kodolenerģētikas popularitāte tāpat samazinās. Pat šai industrijā ieinteresētā Starptautiskā atomenerģētikas aģentūra prognozē, ka ap 2050.gadu AES devums pasaules enerģētikas bilancē būs 2,5% pašreizējo 20% vietā.

Vispirms esmu spiests nedaudz pakoriģēt esošo stāvokli – pēc pašreizējiem Starptautiskās enerģijas aģentūras (IEA) datiem, AES devums pasaules enerģētikas bilancē ir daudz pieticīgāks (pagaidām) – ap 6% no visas enerģijas, 12 – 13% no visas elektroenerģijas, Eiropas Savienībā gan teju trešā daļa no visas elektrības.

Par nākotnes prognozēm jāsaka, ka katrs laikam saredz to, ko grib saredzēt. Es lasu IAEA pagājušo rudeni koriģētās prognozēs līdz 2030.gadam (“IAEA Updates, Its Projections for Nuclear Power in 2030”), ka paredzams AES jaudu pieaugums līdz 2030.gadam par 25% – pēc pesimistiskākās prognozes, bet par 100% (t.i., dubultoties) pēc optimistiskākās. Visstraujākā AES jaudu attīstība tiek prognozēta reizē ar strauju rūpniecības attīstību Tālo Austrumu valstīs (galvenokārt Ķīnā un Dienvidkorejā), kur pēc pesimistiskā attīstības scenārija AES jaudas pieaugs gandrīz dubulti, bet pēc optimiskā – pat 3,5 reižu!

Diemžēl kopējās attīstības tendences lejup norauj līdz šim par rūpnieciski attīstītākajām uzskatītās ASV un Rietumeiropas valstis. Ja Ziemeļamerikas AES kopējā jauda 2011.gadā bija 114 GW, tad paredz, ka 2030.gadā varētu būt kaut kur starp 111 GW un 148 GW; Rietumeiropā atbilstoši 115 GW, 70 GW un 126 GW. Visas nosauktās ir elektrības jaudas – GW(e).

Ja ASV vēl varētu saprast, jo, attīstoties tehnoloģijām, viņi ir tikuši pie milzīgām salīdzinoši lētām deggāzes rezervēm, tad pašapmierinātā Rietumeiropa gan ieslīgusi neauglīgā pļāpāšanā par saules, vēja un citiem AER, riskē nonākt rūpniecības lejupslīdē dēļ elektroenerģijas dārdzības un nepietiekamības, gan arī atkarībā no Krievijas gāzes un… kodolenerģijas. Ka attīstība varētu būt tuvāka optimistiskajam scenārijam, nevis otrādi, liecina arī pašreizējie IAEA PRIS (enerģētisko kodolreaktoru) datubāzes skaitļi. Pie patlaban pasaulē darbojošamies 437 kodolreaktoriem tiek jau būvēti vēl 68 jauni – Ķīnā 29, Krievijā 11, Indijā 7, Dienvidkorejā četri, Japānā (!) 3, Pakistānā, Slovākijā, Taivānā, Ukrainā – pa diviem, Apvienotajos Arābu Emirātos, ASV, Argentīnā, Brazīlijā, Francijā, Somijā – pa vienam reaktoram. Lai galīgi netraumētu abu šo kungu/biedru psihi, nesākšu uzskaitīt, cik vēl valstu valdībās un parlamentos pieņemti lēmumi par AES celtniecību nākotnē un cik līgumi noslēgti, celtniecība vēl nesākta. Neticat? Palūkojieties viņu pieliktajā kartē – tai pašā Somijā, vienu ceļ, divi jau padomā.

Jūtu, ka ar daudzajiem pretargumentiem, faktiem un skaitļiem esmu laikam nogurdinājis lasītāju. Tādēļ par citām šā raksta “pērlēm” – kodolenerģijas ekstremālo dārdzību (varbūt gan tieši otrādi?), par ārkārtīgi daudzajiem un izcili bīstamajiem kodolatkritumiem (ka tikai ne tā!), kā arī to apglabāšanas neiespējamību – citu reizi. Ko gan lai dara, ja gribas argumentēti atbildēt, iznāk pagari. Ja tikai emocionāli, kā viņi to darīja, iesaistot Tarkovski, tad es savukārt iesaistītu Juri Kulakovu un Klāvu Elsbergu un teiktu – umpampā! Bez komentāriem. Ja tā padomā, cik laika, papīra un tintes būtu ietaupījies!

Autors ir Dr.phys., vairāk kā 15 gadus darbojies vides radiācijas monitoringa (augsne, ūdens un gaiss) jomā. Piedalījies Latvijas gamma radiācijas automātiskā monitoringa un agrās brīdināšanas sistēmas izveidošanā un datu uzraudzībā. Vairākus gadus darbojies un pārstāvējis Latviju eksperta līmenī HELCOM MORS (Monitoring Of Radioactive Substances (in Baltic Sea)) un Baltijas jūras valstu padomes Radiācijas un kodoldrošības ekspertu grupā (CBSS EGNRS). Savu darba pienākumu ietvaros sadarbojies gan ar Eiropas Radiācijas un kodolnegadījumu agrās apziņošanas iestādēm ECURIE un EURDEP, gan ar tām atbilstošo Starptautiskās atomenerģijas aģentūras avāriju apziņošanas centru IAEA ENAC. Tagad – tikai pensionārs, kas var nolūkoties uz visu no malas