Kā iekustināt nekustināmo jeb vēlreiz par Rīgas pils jumtu

Pirmā pēcatmodas periodā viss bija skaidrs. Katram, kas vēlējās ko panākt, bija savs „jumts”. Daži „jumti” atrada ceļu uz cietumu, bet citi turpināja darboties, nedaudz mainot pielietojamām metodēm. „Jumtiem” Latvijas valsts un tās labklājība bija tukša vieta, bet tikai līdzeklis savu pašu līdzekļu palielināšanai.

Ja šodien ir runa par jumtiem, tad drīzāk par to trūkumu. Rīgas pils, liekas, ir daudziem tukša vieta, jo tā nav pat nopelnījusi savu jumtu.

Ir pagājis pāri par mēnesi, kopš es stāvēju naktī pie degošās Rīgas pils un domāju par neizmērāmo ūdens daudzumu, ko ugunsdzēsēji lēja uz liesmām, bet kas turpināja ceļu caur nedegošām pils daļām – gan prezidenta kancelejas pusē, gan muzeju pusē. Posts bija pamatīgs – muzeja darbinieki pēc ugunsgrēka glāba ne tikai izmirkušos eksponātus, bet sākās cīņa ar mitruma izraisītām sēnēm.

Ūdensgāzes, protams, nebeidzās ar ugunsdzēsēju darba beigšanos, jo, kā zināms, ir tāda lieta kā lietus. Ūdens no debesīm. Mēdz būt arī Rīgā.

Austrālijā ir speciāls dienests avāriju seku likvidēšanai. Vētru laikā, ja kāda „parasta” pavalstnieka mājai norauj jumtu, tad šis dienests uzliks mājai pagaidu jumtu, vēl pirms vētra ir pārgājusi. Cik var noprast, ja Rīgā arī būtu šāds dienests, tad Rīgas pils būtu ar drošu pagaidu jumtu.

Acīm redzams, ka Rīgas pils neinteresē nevienam „jumtam”, jo „pagaidu” pagaidu jumts, ko uzlika pēc ugunsgrēka, jau sabrucis, laižot atkal iekšā ūdeni, un pils vēl gaida „īsto” pagaidu jumtu.

Tajā pašā laikā pagaidu slēdzieni par ugunsgrēka izraisīšanas iemesliem ir miglā tīti. Oficiālās iestādes klusē, un pieaicināto ekspertu versijas nav pārliecinošas. Medijos lasām, ka liesmu pirmajā parādīšanās vietā neviens no strādniekiem neesot uzturējies, tāpēc būvnieki neesot vainīgi.

Šie stāsti lasās kā pasakas bērniem. Kā labi zināms, uguns var gruzdēt ļoti ilgi, pirms ir redzamas pazīmes, un pirmo reizi var izlauzties jumtam cauri tālu no tās vietas, kur ugunsgrēks izcēlies.

Varam sagaidīt, ka, kā jau tas ierasts Latvijā, neviens nebūs vainīgs. Ugunsgrēks tiks pieņemts kā dabas fenomens. Tāpat kā Cesvaines pils, kura tagad ar visu pagaidu jumtu ir vienu stāvu zemāka, jo agrākie bēniņi nu atrodas virs jaunā jumta.

Taču mūsu acu priekšā tiek izspēlēta nesaprotama spēlīte. Prezidents izsakās par vajadzību ātrāk uzlikt pagaidu jumtu; kultūras ministre tāpat. Bet par pili nav atbildīgs nedz prezidents, nedz Kultūras ministrija. Pilnīga atbildība ir valsts akciju sabiedrībai „Valsts nekustamie īpašumi”.

Kas būtu jādara, lai „Valsts nekustamie īpašumi” iekustētos un glābtu pili?

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā