Degošais Rīgas pils jumts. Foto: Ieva Čīka, LETA
Kā iekustināt nekustināmo jeb vēlreiz par Rīgas pils jumtu
Pirmā pēcatmodas periodā viss bija skaidrs. Katram, kas vēlējās ko panākt, bija savs „jumts". Daži „jumti" atrada ceļu uz cietumu, bet citi turpināja darboties, nedaudz mainot pielietojamām metodēm. „Jumtiem" Latvijas valsts un tās labklājība bija tukša vieta, bet tikai līdzeklis savu pašu līdzekļu palielināšanai.
Ja šodien ir runa par jumtiem, tad drīzāk par to trūkumu. Rīgas pils, liekas, ir daudziem tukša vieta, jo tā nav pat nopelnījusi savu jumtu.
Ir pagājis pāri par mēnesi, kopš es stāvēju naktī pie degošās Rīgas pils un domāju par neizmērāmo ūdens daudzumu, ko ugunsdzēsēji lēja uz liesmām, bet kas turpināja ceļu caur nedegošām pils daļām - gan prezidenta kancelejas pusē, gan muzeju pusē. Posts bija pamatīgs - muzeja darbinieki pēc ugunsgrēka glāba ne tikai izmirkušos eksponātus, bet sākās cīņa ar mitruma izraisītām sēnēm.
