Lepnums latvietim būt un kosmisks pārdzīvojums 50

Foto: Emīls Desjatņikovs, F64
Ilmārs Latkovskis
Print Friendly, PDF & Email

Dziesmu svētki ir apliecinājums latviešu nepieciešamībai pastāvēt globālās pasaules daudzveidībā

Lepnums latvietim būt un vienojošs pārdzīvojums – lūk, tā ir nacionālās vienotības jeb saliedētības būtība. Dziesmu svētki ir spilgtākais tā apliecinājums. Visupirms tā ir latviešu vienotība. Bet ne tikai. Tā ir arī latviešu līdzdalība Kosmosa radošajā procesā.

Šajos Dziesmu svētkos, salīdzinājuma ar līdzšinējiem, bija vērojams straujš diasporas latviešu kopu un dalībnieku skaita pieaugums. Un kas ir ļoti būtiski, strauji ir paplašinājusies diasporas dalībnieku ģeogrāfija. Ierasto diasporas centru dalībniekiem pievienojās latviešu kopas no Vīnes, Stokholmas, Briseles, Luksemburgas u.c. Par ko tas liecina?

Pirmkārt, tas norāda uz aizvien pieaugošo globalizācijas tendenci, ar kuru mums jārēķinās – ievērojams latviešu skaits arī turpmāk dzīvos ārpus Latvijas. Vieni varbūt atbrauks, citi atkal aizbrauks. Otrkārt, tas ir apliecinājums diasporas stiprai saiknei ar Latviju.

Dziesmu svētku panākums ir Latvijas pievilcība diasporas acīs un sirdīs, viņu vēlmei būt latviešiem.

No tā nekādā gadījumā nebūtu jāizdara secinājumi par tautiešu motivāciju tūdaļ atgriezties uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Domājams, ka Dziesmu svētku diasporas dalībnieki savā vairumā nebija ekonomisko spaidu dēļ uz ārzemēm izbraukušie tautieši. Tāpat skaidrs, ka Dziesmu svētku pacēlums neturpināsies diendienā piecus gadus.

Vai Dziesmu svētki ir arī sabiedrību saliedējošs faktors attiecībā uz Latvijas cittautiešiem jeb krieviem, ja runājam vienkāršotā valodā? Jā, tā tam vajadzētu būt. Latviešu kultūra ir pamats, uz kura jānotiek saliedētībai. Un Dziesmu svētki ir augstvērtīgs latviešu kultūras apliecinājums, uz ko citiem tiekties. Domāju, ka tie cittautieši, kuri Dziesmu svētkos piedalījās vai pat tikai bija vērotāji, izjuta pozitīvas emocijas attiecībā pret latviešiem un Latviju. Cieņu un labvēlīgu skaudību.

Par cittautiešu integrāciju latviešu tradīcijās nevajadzētu arī pārsteigties ar optimismu un kvantitatīviem rādītājiem. Kas par daudz un par strauju, tas par skādi. Līgo svētki Daugavmalā šovasar nebija tas labākais piemērs. Sanāk tā, ka latvieši pukojas, ja krievi par latviskajām tradīcijām neinteresējas; taču, ja tie sāk iejusties kuplākā skaitā, tad atkal nav labi. Šai sadzīviska līmeņa konstatācijai tomēr ir arī nopietnāks pamats, kuru var labot tikai mērķtiecīga un ilgstoša integrācijas, kultūras un izglītības politika.

Ceru, ka Dziesmu svētki būs labs atgādinājums tam, cik būtiski ir sakopt un iedzīvināt Latvijas Kultūras kanonu. 

Dziesmu svētki ir Kultūras kanona neapšaubāma augstākā līmeņa vērtība. Taču ar to vien nepietiks. Mums jāizceļ vēl daudzas citas kultūras vērtības, un, galvenais, jāpanāk to apgūšana, saprašana un izkopšana. Un visu pirms ar to jānodarbojas latviešiem pašiem.

Un tagad, manuprāt, pats nozīmīgākais Dziesmu svētku panākums. Tie ir apliecinājums latviešu nepieciešamībai pastāvēt globālās pasaules daudzveidībā. Ar Dziesmu svētkiem mēs piedalāmies pasaules Gara radošajā procesā. Tā ir mūsu saikne ne tikai ar saviem senčiem, bet tas ir arī savdabīgais veids saistībai ar visu Kosmosu. Pārāk iracionāli? Varbūt. Bet tik un tā – tas ir pats svarīgākais.

Autors ir Saeimas sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs, Nacionālā apvienība

 

Komentāri (50)

Sanšains 08.07.2013. 10.23

Noteikti piekrītu, ka “mums jāizceļ vēl daudzas citas kultūras vērtības, un, galvenais, jāpanāk to apgūšana, saprašana un izkopšana. Un visu pirms ar to jānodarbojas latviešiem pašiem”.

Bet tikpat noteikti nepiekrītu, ka “integrācijas” vārdā mums ar kultūras politiku, piemēram, krieviem būtu jācenšas “iebarot” Jāņi vai Dziesmusvētki.
Gluži pretēji – šīs divas tradīcijas mums jākopj, pēc iespējas mazāk “atveroties”, pēc iespējas mazāk tajās ielaižot svešus, jaunus elementus, ko neizbēgami veicinātu mēģinājumi šīs tradīcijas izmantot “integrēšanai”.
Ja kāds indivīds vēlas un spēj asimilēties, lai tad tā arī dara. Lai piemērojas tie, kuri grib piederēt tradīcijai, nevis otrādi.

Tie ir LATVIEŠU svētki un tiem ir jāpaliek nesapostītiem avotiem mūsu kultūrā.

+18
0
Atbildēt

0

silvija_vitina 08.07.2013. 13.23

vai ir bijis kaut viens(?!) krievu kolektīvs, kas 5 gadus būtu nodarbojies ar dziesmu svētku repertuāra apguvi un kāpis uz skatuves kā pilntiesīgs dalībnieks (līdzīgi kā japāņu Gaisma), nevis maršējis kā “mazākumtautas” pārstāvis? Vai ir daudz krievu, kas dzied/dejo latviešu kolektīvos un piedalās dziesmu svētku garajā sagatavošanās procesā?

Manuprāt tā ir atbilde uz “integrācijas” centieniem. Jo lielākais, ko varam “izspiest” no krieviem integrācijas kontekstā, ir dalība dziesmu svētkos mazākumtautību statusā (un tā ir kulturālākā krievu sabiedrības daļa).

Kāpēc japāniem piedalīšanās dziesmu svētku kopkoncertā IR pārdzīvojums, kam nav žēl veltīt 5 gadus savas dzīves (un es ticu, arī nākamos gadus)? Kāpēc tas NAV pārdzīvojums vietējiem krieviem, kuriem tas prasītu noteikti krietni mazāk pūļu? Jautājums jau laikam ir retorisks.

+15
0
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > silvija_vitina 08.07.2013. 13.36

    —–traductrice:”(..)
    Kāpēc tas NAV pārdzīvojums vietējiem krieviem, kuriem tas prasītu noteikti krietni mazāk pūļu? Jautājums jau laikam ir retorisks.”
    ============================================================================
    “Kāpēc vispār kaut kas ir, tā vietā, lai nekā nebūtu?” – vienam Apgaismības laika filosofam Dekartam arī “retorika” varen patika.
    Priecāsimies par to, kas IR, lai speciālisti, eksperti u.c. integrācijas-asimilācijas doktori galvas lauza par to, kas nav.

    0
    -3
    Atbildēt

    0

kristaps_drone 08.07.2013. 10.42

“Vai Dziesmu svētki ir arī sabiedrību saliedējošs faktors attiecībā uz Latvijas cittautiešiem jeb krieviem…? Jā, tā tam VAJADZĒTU BŪT. Latviešu kultūra ir PAMATS, uz kura JĀnotiek saliedētībai.” – laikam cilvēki, nonākuši deputātu krēslos vai citos augstos amatos, zaudē elementāras novērošanas un spriest spējas! Jau 20 gadus notiek tā saucamā integrācija, tagad tā pārtapusi saliedēšanā, bet varneši nekādi nevar uzdrošināties izvilkt galvu no smiltīm un pamanīt, ka lai kā mēs saucam darbības ar okupantiem, civilokupantiem un viņu pēctečiem – par integrāciju vai saliedētību, rezultāts ir viens un tas pats – spļāviens sejā pretvalstiska referenduma vai nepilsoņu kongresa utml. formā. Ir jābeidz liekuļot un ākstīties, vienkārši ir jāsaņem drosmi un jāpilda Saeimas 1996. gada Deklarācijā par Latvijas okupāciju nospraustie uzdevumi!

+14
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu