Vai mainīsim visu līgumu slēgšanas praksi Latvijā?

Glābjoties no ātrajiem kredītiem, riskē sagraut uzņēmējdarbības vidi

Atsaucoties uz sabiedrības satraukumu par faktiski neierobežotajiem līgumsodiem, kas skar tā dēvēto ātro kredītu izmantotājus, Saeima strauji virza grozījumus Civillikumā par līgumsodu regulējumu. Grozījumi jau ir izturējuši otro lasījumu, un to pamatuzdevums ir noteikt stingrus ierobežojumus līgumsodu piemērošanai, lai aizstāvētu aizņēmējus pret kreditoru netaisnu iedzīvošanos uz astronomisku līgumsodu rēķina.

Tomēr patlaban izskatās, ka, glābjot vienu šauru patērētāju grupu, mēs iesoļosim otrā galējībā, aizmirstot, ka grozījumi attieksies uz pilnīgi visiem līgumiem, kas tiks slēgti Latvijā – ne tikai nebanku kreditētāju tirgū.

Būtiskākās izmaiņas, ko paredz virzītie Civillikuma grozījumi, noteiks, ka var pastāvēt tikai un vienīgi divu veidu līgumsodi – par gadījumiem, ja atrunātās saistības netiek izpildītas vispār, un par gadījumiem, ja saistību izpilde tiek kavēta. Tas nozīmē, ka faktiski tiek izslēgta iespēja līgumos ietvert sankcijas, ja kāda no pusēm savas saistības pilda nekvalitatīvi vai nepilda kādu konkrētu līgumā paredzētu pienākumu, piemēram, neiesniedz otrai pusei dokumentus, kā tas nereti tiek paredzēts aizdevumu līgumos, vai nomnieks nepilda tirdzniecības centra iekšējās kārtības noteikumus.

Tādējādi pat elementārā īres līgumā nevarēs noteikt līgumsodu par to, ja, piemēram, īrnieks ir sabojājis tam uzticēto īpašumu. Savukārt uzņēmumi zaudē iespēju savos līgumos ar partneriem paredzēt citus līgumsodus, izņemot par saistību neizpildi vispār vai par to kavējumu.

Turklāt kā papildu ierobežojošos faktorus ir paredzēts noteikt, ka saistību neizpildes līgumsodu nevarēs piemērot atkārtoti un tas nevarēs būt pieaugošs. Tajā pašā laikā līgumsods par savu saistību izpildes kavējumu varēs būt pieaugošs, bet nevarēs pārsniegt 10% no kavēto saistību mantiskās vērtības. Tieši šis pēdējais ierobežojums ļoti būtiski sašaurinās iespēju pusei aizsargāt savas intereses tad, kad līgumsods tiek piemērots saistībai, kas nav maksājuma saistība, piemēram, pakalpojumu sniegšanai vai būvdarbu izpildei.

Maksājuma saistību kavējuma gadījumā papildus līgumsodam pusei ir iespēja piemērot nokavējuma procentus, kuru kopējais apmērs nevar pārsniegt pamatparāda summu. Latvijas uzņēmējdarbības vidē, slēdzot līgumus, tiek plaši izmantoti līgumsodi, jo tie atvieglo darbu visām iesaistītajām pusēm, paredzot konkrētu līgumsodu par konkrētiem līguma pārkāpumiem. Turklāt pušu ziņā ir noteikt līgumsoda lielumu katrai konkrētajai situācijai. Protams, jāpiekrīt, ka tam ir jābūt samērīgam.

Pašreizējā grozījumu redakcija nenoliedzami ļaus sakārtot nebanku kreditētāju tirgu, taču var radīt virkni problēmu citās jomās, jo šie grozījumi attieksies uz krietni plašāku auditoriju – proti, visu Latvijas uzņēmējdarbības vidi.

Tagad nav saprotams, kāpēc uz vienu specifisku patērētāju grupu attiecināmas izmaiņas jāievieš tieši Civillikumā, kas nosaka visu Latvijā slēgto līgumu pamatprincipus. Likumprojekta virzības gaitā arī nav pilnvērtīgi izvērtēts tas, ka jaunās normas skars visas civiltiesiskās attiecības, tai skaitā būvniecības nozari, nomas attiecības, piegādes līgumus un vēl virkni komercdarījumu, kur abi līgumslēdzēji ir komersanti, kas apdomīgi iesaistās darījumos un kuru mērķis ir attīstīt biznesu un gūt peļņu. Lai grozījumi stātos spēkā, tos Saeimai vēl jāpieņem trešajā lasījumā, bet jau tagad ir skaidrs, ka, atstājot likumprojektu pašreizējā redakcijā un integrējot to Civillikumā, faktiski būs jāreorganizē visa līgumu slēgšanas prakse Latvijā.

Risinājums šai situācijai būtu precīzāk definēt, ka jaunie grozījumi attiecas uz konkrētu nozari, vai arī iekļaut tos citā likumā, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā.

Jāsecina, ka kārtējo reizi likumdevējs priekšvēlēšanu noskaņās vēlas darīt labus darbus, nepadomājot par to sekām, kas skars visu valsti, ne tikai to auditoriju, kuras intereses tiek mēģināts aizstāvēt.

Autore ir zvērināta advokāte, Red partnere